IV NODAĻA LAIKA UPE

Veda Konga un Dars Veters stāvēja uz apaļās skrūvlidņa platformas, kas nesteidzīgi slīdēja pāri bezgalīgajām stepēm. Viegls vējiņš sacēla platus viļņus ziedošo zāļu jūrā. Tālumā pie apvāršņa parādījās un atkal pazuda milzīgs melnraibu lopu ganāmpulks. Sie dzīvnieki bija izaudzēti, krustojot senos jakus, govis un bifeļus.

Nelieli pauguri, rāmu upju ielejas. Brīnišķīgs plašums un miers bija jūtams šajā līdzenajā apgabalā, ko dēvēja kādreiz par Rietumsibīrijas zemieni.

Dars Veters domīgi aplūkoja zemi, ko pirms gadsimtiem klāja vienmuļi purvi un reti, panīkuši ziemeļu meži. Viņš atcerējās kāda sena meistara gleznu, kas vēl bērnībā bija atstājusi uz viņu neizdzēšamu iespaidu.

Varenas upes līkumā veca, apsūbējusi koka baznīciņa no augsta zemes raga sērdienīgi veras pārupes lauku un pļavu plašumā. Tievs, nomelnējis krusts uz baznīcas kupola gandrīz skar svina pelēkos mākoņus. Kapsētiņā aiz baznīcas vēja brāzmas šausta retas, — izpūrušas bērzu un vītolu galotnes. Zemei pieplakuši zari it kā sniedzas pēc pussatrunējušiem krustiem, ko gadi un vētras nogāzuši mitrajā zālē. Upes viņā krastā mākoņi sabiezē draudoši blīvos, violeti pelēkos blāķos. Piatā straume zaigo nežēlīgā, dzelžainā spīdumā. Tas pats saltais spīdums caurstrāvo visu ainavu. Kā priekšplāns, tā apvārsnis izmirkuši auksto, nemājīgo ziemeļu uzmācīgajā rudens lietū. Visa gleznas zilganpelēkzalo krāsu gamma stāsta par neauglīgas zemes plašumiem, kur dzīvotgrūti, kur cilvēku nemitīgi apdraud aukstums un bads un tik ļoti jūtama senajiem cilvēces neprāta laikiem raksturīgā vientulība.

Kā logs uz tālu tālu pagātni Daram Veteram šķita šī glezna, ko viņš bija redzējis muzejā aiz caurspīdīgām aizsargbruņām, restaurētu un neredzamu staru apgaismotu.

Dars Veters klusēdams palūkojās uz Vedu. Jaunā sieviete, uzlikusi roku uz skrūvlidņa apmales margām, par kaut ko sasprindzināti domāja. Viņas skatieni glāstīja lokanos zāļu stiebrus, kas rāmi viļņoja vējā kā nepārredzams, sudrabains ūdens klajums. Skrūvlidņa apaļā platforma lēni peldēja pāri stepei. Pa laikam ap ceļotājiem sagriezās svelmaini virpulīši, nebēdīgi jaucot Vedas matus un sviežot karstas vēja brāzmas Dara Vetera acīs. Taču automātiskais līdzsvarotājs darbojās ātrāk par domu, un lidojošā platforma ikreiz tikai ietrīcējās vai nedaudz sašūpojās.

Dars Veters noliecās pār kursrāža aptveri. Kartes strēmele virzījās strauji uz priekšu, atspoguļojot skrūvlidņa pārvietošanos. Viņi acīm redzot bija aizklīduši pārāk tālu uz ziemeļiem. Jau sen šķērsota sešdesmitā paralēle, pārlidota Obas un Irtišas sateka. Tagad platforma tuvojās augstienei, ko sauc par Sibīrijas uvāliem.

Četrus mēnešus nostrādājuši ekspedīcijā, kas Altaja priekškalnēs pētīja senus kurgānus, abi ceļotāji jau bija pieraduši pie stepju plašuma. Viņi paši zināmā mērā jutās pārcelti tajā laikmetā, kad tikai bruņotu jātnieku pulciņi retumis klaiņoja dienvidu stepēs.

Veda pievērsās Daram Veteram un klusēdama izstiepa roku. Tur, sasilušā gaisa strāvās, it kā atrauta no zemes, peldēja tumša saliņa. Dažas minūtes vēlāk skrūvlidnis sasniedza nelielu uzkalnu — acīm redzot senas raktuves tukšo iežu konusu. Ēkas nebija saglabājušās; tikai ķiršiem apaudzis paugurs vientuļi pacēlās stepē.

Piepeši lidojošā platforma krasi sasvērās uz sāniem.

Dars Veters gluži automātiski satvēra Vedu un metās uz platformas uzslieto malu. Skrūvlidnis izlīdzinājās, bet tai pašā mirklī nokrita paugura pakājē. Amortizatoru atgrūdiens iesvieda lidotājus taisni krūmu biezoknī. Taču pēc īsa brītiņa pāri stepei jau skanēja Vedas smiekli. Dars Veters iedomājās savu saskrāpēto, izbrīnā sastingušo seju un piebalsoja Vedai, priecādamies, ka viņa nav cietusi un avārija beigusies laimīgi.

— Ne velti skrūvlidņiem aizliegts pacelties augstāk par astoņiem metriem, — tikko nenoslāpusi aiz smiekliem, sacīja Veda Konga. — Tagad es saprotu…

— Ja kaut kas sabojājas, mašīna tūdaļ krīt. Un tad atliek tikai cerēt uz amortizatoriem. Neko darīt, likumīga maksa par vieglumu un niecīgiem izmēriem. Taču šī, liekas, nebūs vienīgā maksa par mūsu veiksmīgajiem lidojumiem, — Dars Veters piemetināja ar mazliet mākslotu vienaldzību.

— Kā tā? — Veda kļuva nopietna.

— Lai līdzsvara mehānismi darbotos nevainojami, tiem jābūt sarežģītiem. Baidos, ka paies loti daudz laika, iekams izdosies tajos atrast un novērst vainu. Tāpēc vajadzēs turpināt ceļu tā, kā to darīja mūsu visprimitīvākie senči…

Vedas acis šķelmīgi iedzirkstījās. Viņa sniedza Daram Veteram roku, un tas viegli pacēla jauno sievieti. Abi nokāpa lejā pie nokritušā skrūvlidņa, nozieda savas skrambas ar dziedinošu šķīdumu, salīmēja ieplēstās drēbes, Dars Veters apguldīja Vedu krūmu ēnā un pats ņēmās pētīt avārijas cēloņus. Nojauta viņu nevīla. Kaut kas samaitājies automātiskajā līdzsvarotājā, un tā bloķējošā ierīce bija izslēgusi dzinēju. Tikko Dars Veters atvēra aparāta vāku, viņam kļuva skaidrs, ka no remonta nekas neiznāks — pārāk ilgi vajadzētu iedziļināties sarežģītajā elektronikā. Nopūties aiz nepatikas, viņš atlieca nogurušo muguru un pašķielēja uz krūmu, zem kura bezrūpīgi snauda Veda Konga. Svelmainajā stepē līdz pat apvārsnim nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Tikai divi plēsīgi putni meta slaidus lokus dūmakas zilajā mirgā…

Paklausīgais lidaparāts bija kļuvis par nedzīvu metāla disku, kas nevarīgi gulēja zemē. Dīvaina vientulības sajūta pārņēma Daru Veteru. Šķita, ka šajā brīdī viņš atrauts no visas pasaules.

Tai pašā laikā viņš neizjūta ne mazāko baiļu. Lai iestājas nakts, tad ar neapbruņotu aci varēs redzēt daudz tālāk; viņi noteikti saskatīs kaut kur ugunis un dosies tām pretim. Sajā lidojumā, diemžēl, nekas netika paņemts līdz — ne radiotelefons, ne lukturi, ne arī pārtika.

«Kādreiz stepē varēja nomirt badā, ja neveda līdz pietiekami daudz pārtikas… Un ūdens!» domāja bijušais ārējo staciju pārzinis, aizsegdams acis no spilgtās gaismas. Viņš izraudzījās ēnainu vietiņu zem ķiršu krūma Vedai blakus un bezrūpīgi atgūlās zālē, kuras sausie stiebri viegli durstīja ķermeni. Klusā vēja zuzoņa un saules svelme iegremdēja dvēseli aizmirstībā: lēni tecēja domas, un atmiņā cita pēc citas iznira tālās pagātnes ainas — nebeidzamā virknē garām aizslīdēja senas tautas, ciltis, atsevišķi cilvēki… Kā milzīga upe, kas mainās iķ brīdi, no senatnes atplūda notikumi, sejas un tērpi.

— Veter! — viņš pussnaudā sadzirdēja mīļotās balsi, atžilba un piecēlās sēdus.

Sarkanā saules ripa jau skāra tumstošo apvārsni. Gaisā nejuta ne mazāko vēja dvesmu.

— Veter, manu pavēlniek, — Veda šķelmīgi noliecās viņa priekšā, atdarinādama senās Āzijas sievietes, — vai jums nelabpatiktu mosties un atcerēties mani?

Mazliet pavingrojis, Dars Veters galīgi nokratīja miegu. Veda piekrita ierosinājumam sagaidīt nakti. Tumsai iestājoties, viņi arvien vēl dedzīgi pārsprieda paveikto darbu. Piepeši Veters pamanīja, ka Veda dreb. Viņas rokas bija kļuvušas saltas, un Dars Veters noprata, ka vieglais tērps nespēj pasargāt Vedu no ziemeļu nakts vēsuma.

Aiz sešdesmitās paralēles vasaras naktis ir gaišas, un viņiem bez pūlēm izdevās salasīt lielu kaudzi žagaru.

Skaļi ieknakstējās elektriskā dzirkstele, ko Dars Veters izvilināja no skrūvlidņa akumulatora, un drīz spožās ugunskura liesmas sabiezināja apkārtnē tumsu, vienlaikus dāvinot cilvēkiem savu dzīvinošo siltumu.

Veda pārstāja drebēt un atplauka kā ziediņš saulē. Abi iegrima domās, jo ugunskurs gandrīz hipnotiski valdzināja viņus. Acīm redzot no tiem simttūkstoš gadiem, kuru laikā uguns bija cilvēka galvenais glābiņš un patvērums, dvēselēs saglabājusies neiznīcināma mājīguma un miera sajūta, ko uguns vienmēr radīja tajās stundās, kad cilvēku ielenca aukstums un tumsa.

— Kas nomāc jūs, Veda?

— Es atcerējos to sievieti lakatā… — Veda klusi atbildēja, nenovērsdama acis no zeltaini dzirkstošajām oglēm.

Dars Veters tūdaļ saprata. īsi pirms lidojuma viņi bija atrakuši Altaja stepēs kādu skitu kurgānu. Samērā labi saglabājušās koka guļbūves iekšpusē viņi atrada veca virsaiša ģindeni un visapkārt tam, zem kapkalna uzbēruma, — izkaisītus zirgu un vergu kaulus. Vecais virsaitis bija apbedīts ar zobenu, vairogu un bruņās, bet pie viņa kājām, dīvaini salīcis, gulēja pavisam jaunas sievietes skelets. Sievietes galvaskausam piekļāvās zīda lakats, kas kādreiz bija cieši aptīts ap seju. Neraugoties uz visām pūlēm, lakatu saglabāt nevarēja. Taču nedaudzu minūšu laikā, iekams tas sabira pīšļos, izdevās precīzi atveidot daiļās sejas vaibstus, kas pirms gadu tūkstošiem bija iespiedušies audumā. Saglabādams nedabiski izvalbīta acu formu, lakats atklāja kādu drausmīgu detaļu: sieviete neapšaubāmi bija nožņaugta un iemesta sava vīra kapā, lai pavadītu to viņpasaules nezināmajās gaitās. Viņai bija ne vairāk par deviņpadsmit, viņam — ne mazāk par septiņdesmit gadiem, tiem laikiem ļoti liels vecums.

Dars Veters atcerējās diskusiju, kas sakarā ar šo atradumu bija iedegusies starp ekspedīcijas jaunajiem dalībniekiem. Vai šī sieviete sekoja vīram labprātīgi, vai arī viņu piespieda? Kāpēc, kādā nolūkā viņa to darīja? Ja aiz lielas mīlestības, tad kā gan viņu varēja nogalināt un nesaglabāt pasaulei kā aizgājēja labāko piemiņu?

Strīdu izšķīra Veda. Ilgi vērdamās kurgāna tumšajā paugurā, viņa centās gara acīm ielūkoties pagātnes dzīlēs.

— Papūlieties saprast šos cilvēkus! Tolaiku vienīgajiem satiksmes līdzekļiem — zirgiem, kamieļiem, vēršiem seno stepju plašumi bija patiesi bezgalīgi. Un šajos neaptveramajos plašumos klejoja atsevišķas lopkopju ciltis, ko nesaistīja nekas, bet šķīra neizdzēšams naids. Atmiņas par neskaitāmām pārestībām un līdz ar to niknums krājās no paaudzes uz paaudzi; katrs atnācējs bija ienaidnieks, katra cilts — laupījums, no kā varēja iegūt lopus un vergus, tas ir, cilvēkus, kas strādāja piespiedu kārtā kā lopi un tika valdīti gluži tāpat — ar pātagu. Tāda sabiedrības iekārta radīja, no vienas puses, ļoti lielu, mums pilnīgi nepazīstamu indivīda brīvību viņa sīkajās vēlmēs un kaislībās un, no otras puses, neiedomājamu cilvēka noslēgtību un garīgā apvāršņa šaurību. Kāda neliela mednieku un augļu vācēju cilts spēja nodrošināt sev iztiku, bet šie brīvie klejotāji dzīvoja pastāvīgās bailēs no kareivīgu kaimiņu uzbrukumiem, kas nemitīgi draudēja tiem ar verdzību un pat nāvi. Bet, ja nu kāda zeme bija biezāk apdzīvota un, izveidojot prāvu karaspēku, to izdevās pasargāt no kaimiņu iebrukumiem, tad ļaudīm par savu drošību nācās maksāt ar atteikšanos no brīvības, jo šādās spēcīgās valstīs vienmēr attīstījās despotija un tirānija. Tā tas bija senajā Ēģiptē, Asīrijā un Bābelē.

Sieviete, it īpaši skaista, senatnē vienmēr bija varmāku rotaļlieta un laupījums. Viņa nevarēja eksistēt, nepakļaujoties vīrieša varai un nenodrošinot sev viņa aizsardzību.

Pašas sievietes griba un centieni nozīmēja tik maz, tik neciešami maz, ka šādos apstākļos…. kas zin… Varbūt nāve šķita daudz vieglāka…

It kā nojaušot drauga domas, Veda pievirzījās tuvāk pie viņa un, lēni rušinādama pārogļojušos zarus, vēroja zilganās liesmu mēlītes.

— Cik daudz nelokāmas izturības vajadzēja toreiz, lai nenogrimtu dzīves atvarā, bet celtos augšup!… — viņa sacīja.

— Man liekas, — Dars Veters iebilda, — ka mēs pārspīlējam senās dzīves grūtības. Ļaudis bija pieraduši pie tām. Turklāt stingras kārtības trūkums bieži izraisīja dažādas nejaušības. Kā dzirkstis no krama cilvēka spēks un griba izšķīla no šīs dzīves romantiskus prieka uzliesmojumus.

— Jābrīnās, — Veda teica, — cik ilgi mūsu senči nespēja aptvert vienkāršo patiesību, ka sabiedrības likteņus nosaka viņi paši, ka sabiedrība ir tāda, kāda tās locek]u idejiskā attīstība un morāle, kas savukārt atkarīga no ekonomikas.

— Jā, tas ir ļoti vienkārši! — Dars Veters atbildēja. — Izveidot sabiedrisku iekārtu pēc zinātnes principiem taču nozīmē ne tikai uzkrāt ražošanas spēkus, bet arī izdarīt kvalitatīvu lēcienu, tāpēc ka jaunas sabiedriskas attiecības bez jauniem cilvēkiem ir tikpat neiedomājamas kā jaunais cilvēks bez jaunās ekonomikas. Un, tiklīdz saprata šo dialektisko savstarpējo atkarību, par sabiedrības galveno uzdevumu kļuva cilvēka audzināšana, fiziskā un garīgā pilnveidošana. Kad īsti tas notika?

— Sašķeltās pasaules ērā, Atomu laikmeta beigās, drīz pēc Otrās Lielās Revolūcijas.

— Labi, ka ne vēlāk! Iznīcinošā kara tehnika..

Dars Veters apklusa un palūkojās uz tumšo klajumiņu, kas melnēja starp ugunskuru un paugura nogāzi. Pavisam tuvu bija dzirdama smaga dipoņa un aprauta, gārdzoša elpa. Sīs neparastās skaņas lika ceļotājiem pietrūkties kājās.

Mirkli vēlāk ugunskura priekšā izauga milzīgs, melns vērsis. Liesmas asiņaini atblāzmojās viņa nikni zibošajās acīs. Šņākdams un kārpīdams zemi, nezvērs gatavojās uzbrukt. Ugunskura gaismā vērsis likās neticami liels. Nolaistā galva atgādināja granīta laukakmeni. Vareno muskuļu ietvertais skausts draudoši slējās augšup. Ne Vedai, ne Daram Veteram nekad nebija nācies tik tuvu saskarties ar prāta ietekmei nepieejamu, nāvējošu un ļaunu spēku.

Piespiedusi rokas pie krūtīm, Veda stāvēja nekustīgi, it kā no tumsas izaugušais rēgs būtu hipnotizējis viņu. Dars Veters instinktīvi aizsedza sievieti, kā to tūkstošiem reižu darījuši viņa senči. Bet jaunās ēras cilvēka rokas bija neapbruņotas.

— Veda, lēciet pa labi… — viņš tikko paspēja izdvest, kad dzīvnieks metās tiem virsū.

Abu ceļotāju lieliski trenētie ķermeņi varēja sacensties ātrumā ar pirmatnēji smagnējo vērsi. Milzenis aizdrāzās garām un ielauzās krūmu biezoknī, ka zari vien nobrīkšķēja. Veda un Dars Veters tagad atradās tumsā pie paša skrūvlidņa. Jau nedaudzus soļus no ugunskura nakts nelikās vairs tik tumša, un Vedas tērpu neapšaubāmi varēja redzēt no tālienes. Dars Veters veikli pasvieda savu ceļabiedri uz augšu, un viņa, apmetuši gaisā kūleni, laimīgi uzlēca uz lidaparāta platformas. Kamēr vērsis, kārpīdams zemi, gatavojās jaunam uzbrukumam, Dars Veters nostājās mašīnā blakus Vedai. Viņi ātri saskatījās, un bijušais ārējo staciju pārzinis izlasīja Vedas acīs tikai neslēptu sajūsmu. Dzinēja vāks bija noņemts vēl dienā, kad Veters centās izpētīt sarežģīto elektronisko ierīci. Sakopojis visus spēkus, viņš noplēsa no platformas margām kabeli, pabāza neizolēto galu zem transformatora galvenās kontakta spailes un piesardzīgi atbīdīja draudzeni. Sajā mirklī vērsis ar ragiem aizķēra platformas apmali un mašīna sašūpojās no spēcīgā trieciena. Dars Veters piegrūda kabeļa galu vērsim pie deguna. Dzeltens zibens, dobjš sitiens — un negantais dzīvnieks smagi sabruka zemē.

— Jūs viņu nositāt! — Veda sašutusi iesaucās.

— Diez vai, zeme taču ir sausa! — izmanīgais varonis apmierināti pasmaidīja.

Apstiprinādams šos vārdus, vērsis iemāvās, piecēlās un aizrikšoja nedrošā gaitā, it kā apzinādamies savu kaunpilno sakāvi. Ceļotāji atgriezās pie ugunskura. Jauns žagaru klēpis atdzīvināja pusizdzisušo liesmu.

— Man vairs nav auksti, — Veda teica. — Uzkāpsim paugurā.

Drīz pakalna virsotne aizsedza ugunskuru. Bālās ziemeļu vasaras zvaigznes izplūda pie apvāršņa miglainās lodītēs.

Rietumos neredzēja nekā. Ziemeļos pie augstieņu nogāzēm tikko saskatāmi mirgoja uguņu virknes. Tālu dienvidos staroja lopkopju novērošanas torņa prožektors.

— Mums neveicas, nāksies soļot visu nakti… — murmināja Dars Veters.

— Nē, nē, skatieties! — Veda norādīja uz austrumiem, kur pēkšņi iedegās spilgts gaismas kvadrāts. Līdz šīm ugunīm bija tikai daži kilometri. Noteikuši pēc zvaigznēm virzienu, viņi atgriezās lejā pie ugunskura. Veda mirkli pakavējās pie dziestošajām oglēm, it kā cenzdamās kaut ko atcerēties.

— Esi sveicināts, mūsu nams… — viņa domīgi teica. — Klejotājiem, liekas, vienmēr bijuši tādi mājokļi — īslaicīgi un nedroši. Un šodien arī es esmu kļuvusi par tā laikmeta sievieti.

Veda pievērsās Daram Veteram un ar žestu, kas apliecināja dziļu uzticību, aplika roku viņam ap kaklu.

— Es tik asi izjutu vajadzību pēc aizstāvja!.. Es nebaidījos, nē! Tā drīzāk bija… valdzinoša padevība likteņa spēkam…

Veda salika rokas pakausī un vijīgi pastaipījās ugunskura priekšā. Taču jau mirkli vēlāk viņas sapņainās acis atguva draisko mirdzumu.

— Nu ko, vediet… varoni! — sievietes zemā balss ieguva noslēpumaini maigu pieskaņu.

Gaišajā naktī paloja zāļu smaržas, čabinājās sīki dzīvnieki, kliedza naktsputni. Veda un Dars Veters soļoja piesardzīgi, baidīdamies iekrist neredzamās alās vai izžuvušās zemes plaisās. Stepju līgas skarainie stiebri švīkstēdami slīdēja gar gājēju potītēm. Tiklīdz kaut kur parādījās tumši krūmāju silueti, Dars Veters ik reizes tos vērīgi aplūkoja.

Veda klusītiņām iesmējās.

— Varbūt vajadzēja paņemt līdz akumulatoru un kabeli?

— Jūs esat vieglprātīga, Veda, — draugs viņai labsirdīgi atbildēja, — vieglprātīgāka, nekā es domāju!

Jaunā sieviete pēkšņi kļuva nopietna.

— Esmu pārāk stipri izjutusi jūsu aizsardzību…

Un Veda sāka runāt — vai, pareizāk, skaļi domāt —

par ekspedīcijas turpmāko gaitu. Izrakumu pirmais posms stepju kurgānos bija galā. Viņas līdzstrādnieki steidzās uz jaunām darba vietām. Bet Dars Veters pagaidām bija brīvs un varēja sekot draudzenei. Spriežot pēc ziņojumiem, kas laiku pa laikam sasniedza viņus, Mvena Masa darbs ritēja veiksmīgi. Un, kaut arī tas nesekmētos, Padome tik un tā neieceltu Daru Veteru vecajā amatā. Lielā Loka laikmetā uzskatīja par kaitīgu ilgstoši turēt cilvēkus vienā un tai pašā darbā. Tad notrulinājās visvērtīgākais — radošā iedvesma. Tāpēc darbiniekiem tikai pēc garāka pārtraukuma ļāva atgriezties vecajās vietās.

— Vai pēc sešiem gadiem, kas pavadīti ciešā saskarē ar kosmosu, mūsu darbs neliekas sīks un vienmuļš? — Vedas skaidrais, vērīgais skatiens meklēja atbildi Dara Vetera acīs.

— Sis darbs nav ne sīks, ne vienmuļš, — Dars Veters atteica, — bet tas neprasa sasprindzinājumu, pie kura esmu pieradis. Es kļūstu pārāk rāms un bezrūpīgs, it kā mani ārstētu ar zilajiem sapņiem!

— Ar zilajiem?… — Veda pārjautāja, un viņas aizturētā elpa atklāja Daram Veteram vairāk nekā visizteiksmīgākie vārdi.

— Es turpināšu pētījumus tālāk uz dienvidiem, — Veda pēc brīža piebilda, — bet tikai tad, kad sapulcēsies jauna brīvprātīgo racēju grupa. Līdz tam aizbraukšu uz zemūdens izrakumiem. Biedri jau sen aicina mani talkā.

Dars Veters saprata, un viņa sirds priecīgi iepukstējās. Bet jau nākamajā mirklī viņš apslēpa savas jūtas un, gribēdams Vedai palīdzēt, mierīgi jautāja:

— Jūs domājat izrakumus zemūdens pilsētā uz dienvidiem no Sicīlijas? Atlantīdas pilī es redzēju brīnišķīgus priekšmetus, kas atrasti tur…

— Nē, tagad mēs strādājam Vidusjūras austrumu daļas, Sarkanās jūras un Indijas okeāna piekrastē. Tur meklē kultūras vērtības, kas saglabājušās, sākot ar Krētas-Indijas periodu un beidzot ar Tumšo gadsimtu iestāšanos.

— Saprotu, — Dars Veters domīgi teica, vērodams pelēcīgo līdzenumu. — Arheologi meklē to, ko cilvēki paslēpa vai, biežāk, vienkārši iemeta jūrā, kad, uzbrūkot jaunām, barbariski svaigām, tumsonīgām un bezrūpīgām ciltīm, gāja bojā senās civilizācijas saliņas. Varu iedomāties arī senās kultūras sabrukumu, kad antīkās valstis, kuru spēks bija ciešajās saitēs ar dabu, nespēja pasaulē nekā grozīt, jo netika galā ar parazitējošo sabiedrības virsotni un verdzību, kas kļuva aizvien atbaidošāka.

— Un ļaudis aizstāja antīko verdzību ar feodālismu un viduslaiku reliģisko tumsību, — Veda piemetināja. — Bet kas tad jums palicis nesaprotams?

— Man, diemžēl, ir ļoti vājš priekšstats par KrētasIndijas kultūru.

— Jūs nezināt jaunākos pētījumus. Sās kultūras pēdas tagad atrastas milzīgā platībā no Amerikas līdz Krētai, Vidusāzijas dienvidiem, Ziemejindijai un Rietumķīnai.

— Grūti iedomāties, ka tik senos laikos jau varēja pastāvēt mākslas priekšmetu slēptuves, kādas vēlāk sastopam Kartāgā, Grieķijā un Romā.

— Aizbrauksim, tad redzēsiet, — Veda klusi sacīja.

Iesākās lēzens kāpums. Dars Veters ilgi neatbildēja.

Tikai sasniedzis pauguru virknes muguru, viņš pēkšņi apstājās.

— Pateicos par uzaicinājumu, braukšu…

It kā neticēdama savām ausīm, Veda pagrieza galvu, bet ziemeļu nakts mijkrēslī viņas ceļabiedra acis likās tumšas un neizdibināmas.

Atstājuši kalnu aiz muguras, ceļinieki ieraudzīja tuvumā ugunis. Polarizētos kupolos ietvertās spuldzes neizkliedēja starus un tādēļ šķita daudz tālākas, nekā bija īstenībā. Koncentrētā gaisma liecināja par nakts darbiem. Elektriskās strāvas dūkoņa kļuva aizvien stiprāka. Augstu paceltu zilganu spuldžu staros sudrabaini vizēja slaidas metāliskas sijas. Brīdinošs kauciens lika gājējiem apstāties — bija sācis darboties aizsargrobots.

— Seit jums draud briesmas. Ejiet pa kreisi, netuvojoties stabu līnijai! — ierēcās neredzams skaļrunis.

Viņi paklausīgi novirzījās pa kreisi, kur atradās neliels baltu pārvietojamu mājiņu puduris.

— Neskatieties uz lauka pusi! — automāts turpināja par viņiem rūpēties.

Divu mājiņu durvis vienlaikus atvērās, un divi gaismas kūļi sakrustojās uz tumšā ceļa. Vīriešu un sieviešu pulciņš sirsnīgi sveica ceļiniekus un brīnījās, ka viņi izraudzījušies tik primitīvu pārvietošanās paņēmienu, turklāt vēl naktī.

Šaura kabīne, kurā virmoja ar gāzi piesātinātas aromatizēta ūdens strūklas un ādu tīkami kairināja mikroskopiskas elektrības lādiņu dzirkstis, deva lielisku atsvaidzinājumu.

Drīz, pilnīgi atspirguši, ceļinieki sēdās pie galda.

— Veter, mīļais, mēs esam nokļuvuši pie kolēģiem!

Veda ielēja vēsu, zeltainu dzērienu šauros pokālos,

kas tūdaļ nosvīda.

— Lai dzīvo «Desmit tonusi»! — Dars Veters priecīgi satvēra savu kausu.

— Vērša uzvarētāj, stepē jūs kļūstat mežonīgs, — Veda smiedamās viņu apsauca. — Es stāstu interesantus jaunumus, bet jūs domājat tikai par barību!

— Izrakumi? — Dara Vetera balsī skanēja šaubas.

— Tikai ne arheoloģiski, bet paleontoloģiski. Sdit pētī perma perioda fosilos dzīvniekus, kuru vecums divsimt miljoni gadu. Kad iedomājos mūsu nožēlojamos tūkstošus, kļūst tā ka mazliet neveikli…

— Pētī un nemaz neizrok?

— Jā!

— Kā tad tā?

— Luk, to es arī vel nezinu.

Sarunā iejaucās-viens no galda biedriem, kalsns, dzeltenīgs vīrs:

Pašreiz mūsu grupa nomaina citu. Drīz pabeigsim priekšdarbus un sāksim caurskatīšanu.

— Droši vien ar cietajiem izstarojumiem! — uzminēja Dars Veters.

— Ja neesat pārāk noguruši, ieteicu paskatīties. Rīt mēs pārvietosim aparatūru. Tad nebūs nekā interesanta.

Veda un Dars Veters ar prieku piekrita. Viesmīlīgie saimnieki piecēlās un aizveda viņus uz blakus māju. Tur zem indikatoru ciparnīcām īpašos sienu padziļinājumos glabājās aizsargtērpi.

— Jonizācija, ko rada mūsu ģeneratori, ir ļoti stipra, — it kā atvainodamās, teica slaida sieviete, kas palīdzēja Vedai uzvilkt aizsargtērpu, uzlikt caurspīdīgo ķiveri un nostiprināt uz muguras somiņu ar baterijām.

Polarizētajā gaismā uz grumbuļainās stepes augsnes nedabiski asi izcēlās ikviens izcilnītis. Aiz kvadrātveidīga laukuma, ko norobežoja plānas latiņas, atskanēja dobjš vaids. Pēkšņi zeme tur uzblīda, saplaisāja un iebruka, izveidojot piltuvi, kuras centrā parādījās spožs, metālisks cilindrs ar smailu galu. Spirāliski izciļņi apvija cilindra pulētās sienas, bet priekšgalā rotēja zilgana metāliska elektrofrēze. Cilindrs pārvēlās pāri piltuves malai, pagriezās, atsegdams skatienam aizmugurē ņirbošas lāpstiņas, un dažus metrus no pirmās piltuves, iedūris pulēto degunu svērteniski zemē, tūdaļ sāka no jauna ierakties.

Dars Veters pamanīja, ka aiz cilindra stiepjas divi kabeļi — viens izolēts, otrs metāliski spožs, bez jebkāda seguma. Veda pieskārās viņa rokai un norādīja uz magnija latiņu žogu, aiz kura patlaban no zemes izrausās otrs cilindrs, kas, līdzīgi pirmajam, pārvēlās pa kreisi un atkal pazuda, ienirdams augsnē.

Dzeltenādainais vīrs deva zīmi pasteigties.

— Tagad es viņu pazīstu, — Veda čukstēja. — Tas ir Ljao Lans, paleontologs, kas noskaidrojis, kā dzīvība paleozoja ērā izplatījusies Āzijas kontinentā.

— Viņš pēc izcelšanās ir ķīnietis? — Dars Veters jautāja, atcerēdamies zinātnieka šaurās, mazliet iešķībās acis. — Kauns atzīties, bet es neesmu lasījis viņa darbus.

— Kā redzu, Zemes paleontoloģija nav jūsu stiprā puse, — Veda atzīmēja. — Citu pasauļu paleontoloģija jums droši vien labāk zināma.

Dara Vetera iztēlē pavīdēja neskaitāmas dzīvības formas: miljoniem dīvainu skeletu dažādu planētu iežos — atmiņas par sen aizritējušiem laikiem, kas paslēptas ikvienas apdzīvotas pasaules noslāņojumos. Atmiņas, ko pati daba radījusi un nemitīgi papildina līdz tam laikam, kad parādās domājoša būtne, kas spēj ne tikai atcerēties, bet arī atjaunot aizmirsto.

Runādamies viņi bija sasnieguši nelielu platformu slaidas pusarkas galā. Tās centrā blāvoja liels ekrāns. Apsēdušies uz zemiem soliņiem visapkārt ekrānam, astoņi cilvēki sastinga gaidās.

— Tūdaļ «kurmji» beigs savu darbu, — Ljao Lans sacīja. — Kā jūs droši vien būsiet uzminējuši, tie auž zemes dzīlēs metālisku tīklu. Izmirušo dzīvnieku skeleti atrodas šeit irdenā smilšakmenī, apmēram četrpadsmit metrus zem augsnes. Vēl trīs metrus dziļāk izklāts metāliskais tīkls, kam pieslēgti lieljaudas induktori. Apakšzemes elektriskais lauks atspoguļo rentgena starus uz ekrāna, kur tad arī izveidojās pārakmeņoto kaiulu attēli.

Divas lielas metala lodes sagriezās uz masīviem cokoliem. Iedegās prožektori. Sirēnas kaucieni brīdināja par briesmām. Miljonu voltu līdzstrāva izplatīja visapkārt spirgtu ozona dvesmu, ietina spailes un izolatorus zilganā oreolā.

Pie vadības pults Ljao Lans šķietami nevērīgi grozīja dažādus rokturus. Lielais ekrāns kļuva gaišāks, tā dzīlēs brīžiem neskaidri pavīdēja redzes laukā izkaisītu, dīvainu priekšmetu apveidi. Tad kustība izbeidzās un gandrīz visu ekrānu aizņēma izplūdis plankums, kura kontūras pakāpeniski iezīmējās aizvien asāk.

Vēl dažas manipulācijas ar vadības pults rokturiem, un novērotāju priekšā uz miglaina fona parādījās nezināmas būtnes skelets. Platas, nagainas ķetnas ievilktas zem ķermeņa, gara aste saritināta aplī. Sevišķi uzkrītoši bija ārkārtīgi biezie, masīvie kauli ar platiem, izliektiem galiem un vareniem izciļņiem muskuļu piestiprināšanai. No augšas redzamais galvaskauss atgādināja kaula blāķi ar nelīdzenu, grumbainu virsmu. Ljao Lans izmainīja fokusa dziļumu un palielinājumu. Tagad galvaskauss aizņēma visu ekrānu. Tas nepārprotami piederēja senam rāpulim, kas pirms divsimt miljoniem gadu bija dzīvojis šeit, aizvēsturiskas upes krastos.

Galvaskausa virsējā daļa sastāvēja no apbrīnojami masīviem, vismaz divdesmit centimetru bieziem kauliem. Acu dobumus, deniņu ieplakas un galvaskausa loku izciļņus no augšas sedza vareni kaulu izaugumi. Pakauša daļā pacēlās prāvs konuss ar milzīgas paura acs dobumu. Ljao Lans aiz sajūsmas skaļi uzelpoja.

Dars Veters nenovērsdamies skatījās uz senā radījuma neveiklo, smago skeletu. Muskuļu spēka pieaugums prasīja aizvien izturīgākus kaulus, kuriem bija jānes milzīga slodze, bet augošais skeleta svars savukārt prasīja aizvien spēcīgākus muskul.us. Tādējādi arhaiskajiem organismiem raksturīgā dažādu ķermeņa daļu tiešā savstarpējā atkarība ieveda daudzu dzīvnieku attīstību strupceļos, no kuriem daba izkļuva tikai tad, kad viens vai otrs fizioloģisks jauninājums deva iespēju pārvarēt vecās pretrunas un sasniegt jaunu, augstāku evolūcijas pakapi. Likās neticami, ka šādu radījumu attīstības gaitā varējis izcelties cilvēks ar daiļu un apbrīnojami veiklu ķermeni.

Dars Veters skatījās uz biezajiem uzacu lokiem, kas apliecināja perma rāpuļa trulo asinskāri, un blakus redzēja Vedas dzidrās acis un izteiksmīgo, gudro seju… Cik neaptverama atšķirība dzīvās matērijas organizācijā! Viņš neviļus pagrieza galvu, cenzdamies labāk saskatīt Vedas vaibstus zem ķiveres, un, kad atkal pievērsās ekrānam, tajā jau bija redzams cits attēls. Parabolisks, plakans salamandras galvaskauss. Senais abinieks droši vien nekustīgi gulēja perma purvu tumšajā, siltajā rāvā un gaidīja, kamēr laupījums pienāks tam tuvāk. Tad strauji aizcirtās platā rīkle un… atkal bezgala pacietīgā, bezjēdzīgā gaidīšana. Daru Veteru nez kādēļ kaitināja un nomāca visi šie ilgās, nežēlīgās evolūcijas pierādījumi. Viņš piecēlās, un Ljao Lans, uzminējis viņa noskaņojumu, ierosināja doties uz māju, kur ceļinieki varēs atpūsties. Nerimstoši zinātkārā Veda tikai ar pūlēm piespieda sevi novērsties no ekrāna, kad pētnieki, lai veltīgi netērētu spēcīgo strāvu, pieslēdza tam elektroniskus fotografēšanas un skaņu ierakstu aparātus.

Drīz Veda apgūlās uz platā dīvāna sieviešu mājas viesistabā. Dars Veters, pārcilādams atmiņā šāsdienas iespaidus, kādu brīdi vēl paklaiņoja pa līdzeno laukumiņu mājas priekšā.

Ziemeļu rīta rasa noskaloja no zāļu stiebriem dienas putekļus. Atgriezies no nakts darba, nenogurdināmais Ljao Lans tūdaļ piedāvāja nogādāt ciemiņus ar mazu elektromobili — «elfu» līdz tuvākajai aviācijas bāzei. Reaktīvo lēcējlidmašīnu bāze atradās tikai kādus simts kilometrus uz dienvidaustrumiem, Tromjuganas upes lejtecē. Veda gribēja iepriekš sazināties ar savu ekspedīciju, taču paleontologu rīcībā nebija pietiekami spēcīga raidītāja. Kopš mūsu senči atklāja radio izstarojumu kaitīgumu un ieviesa šajā ziņā stingrus ierobežojumus, virziena raidījumiem kļuva nepieciešama daudz sarežģītāka aparatūra, it īpaši ja vajadzēja pārvarēt lielākus attālumus. Bez tam stipri samazinājās raidstaciju skaits. Ljao Lans nolēma saistīties ar tuvāko lopkopju novērošanas torni. Šādi torņi uzturēja savstarpējus sakarus un varēja paziņot visu nepieciešamo sava rajona centrālajai stacijai. Jauna praktikante, kas pieteicās vadīt «elfu», lai nogādātu to atpakaļ, ierosināja pa ceļam piebraukt pie tuvākā torņa: tad ciemiņi varēšot paši izmantot TVF1. Dars Veters un Veda ar prieku piekrita. Spēcīgs vējš uzvirpuļoja gaisā retus putekļus un saplivināja elektromobiļa vadītājas kuplos, īsi apgrieztos matus. Braucēji ar grūtībām iespiedās šaurajā trīsvietīgajā sēdeklī. Bijušā ārējo staciju pārziņa varenais augums radīja viņa ceļabiedrēm jūtamas neērtības. Pie apvāršņa dzidri zilajās debesīs tikko varēja saskatīt novērošanas torņa slaido siluetu. Taču drīz vien «elfa» jau apstājās torņa pakājē. Zem plastmasas nojumes, kas balstījās uz platām metāla konstrukcijām, stāvēja tāda pati mašīna. Nojumes centra iesākās lifta vadstieņi, kas sniedzās līdz torņa virsotnei. Maza kabinīte pa vienam nogādāja braucējus gar torņa dzīvojamo stāvu lidz pašai augšai, kur viņus sveica saulē iededzis, gandriz pilnīgi kails jauneklis. Pēkšņais apmulsums, kas pārņēma mazās «elfas» vadītāju, lika Vedai noprast, ka jaunās paleontoloģes laipnībai ir daudz dziļākas saknes…

Apaļa istabiņa ar kristāla sienām manāmi šūpojās, un vieglais tornis dūca kā uzvilkta stīga. Istabas griesti un grīda bija krāsoti tumšos toņos. Gar logiem stāvēja šauri galdi ar binokļiem, skaitļošanas mašīnām un ierakstu burtnīcām. No deviņdesmit metru augstuma skatienam pavērās milzīgs apgabals līdz pat kaimiņu torņiem. No šejienes pastāvīgi vēroja ganāmpulkus un aprēķināja lopbarības krājumus. Šur tur stepē bija izkaisīti zaļi, koncentriski riņķi — slaukšanas labirinti, kuros divas reizes diennaktī sadzina visus pienalopu ganāmpulkus.

Pienu, kas nesaskāba, tāpat kā Āfrikas antilopu pien$, atdzesēja.turpat apakšzemes saldētavās, kur to varēja uzglabāt ļoti ilgi. Ganāmpulku pārdzīšanai izmantoja «elfas», kādas bija ikvienā novērošanas tornī. Dežūras laikā novērotāji varēja mācīties, tāpēc šeit lielāko tiesu strādāja jaunieši ar nepabeigtu izglītību. Viens no viņiem aizveda ciemiņus pa vītņu kāpnēm uz dzīvojamo stāvu, kas bija iekārts dažus metrus zemāk, starp torņa sakrustotajām sijām. Telpu sienas šeit pārklāja skaņu izolācija, un ceļotāji pēkšņi nokļuva pilnīgā klusumā. Tikai nemitīgā šūpošanās atgādināja, ka istaba atrodas tādā augstumā, kas pie mazākās neuzmanības varēja kļūt liktenīgs.

Cits jauneklis taisni šobrīd strādāja pie TVF aparāta. Viņa sarunu biedres sarežģītais matu sakārtojums un spilgtais tērps liecināja, ka tā atrodas centrālajā stacijā. Tie, kas strādāja stepē, parasti nēsāja tikai vieglus, īsus virsvalkus. Meitene uz ekrāna izsauca joslas staciju, un drīz novērošanas torņa televizofonā parādījās Vedas Kongas galvenās palīdzes — Mīko Eigoro nelielais, slaikais augums un skumjā sejiņa. Meitenes tumšajās, slīpajās acīs, tādās pašās kā Ljao Lanam, iedzirkstījās priecīga izbrīna, un mazā mute atvērās acīm redzot aiz pārsteiguma. Taču jau mirkli vēlāk Vedu un Daru Veteru uzlūkoja bezkaislīga seja, kas neizteica nekā cita, izņemot lietišķu uzmanību. Atgriezies torņa virsotnē, kur starp «elfas» vadītāju un pirmo jaunekli bija izraisījusies dziva saruna, Dars Veters tūdaļ devās uz gredzenveida balkonu, kas aptvēra stikla istabu. Valgano rīta svaigumu sen bija nomainījusi dienas tveice, kas izdzēsa spilgtās krāsas un sīkos augsnes nelīdzenumus. Zem svelmaini dzidrajām debesīm uz visām pusēm pletās brīvā stepe. Dars Veters no jauna atcerējās savas neskaidrās ilgas pēc ziemeļnieciski drēgnās senču zemes.. Atspiedies ar elkoņiem pret līganās platformas margām, bijušais ārējo staciju pārzinis tik stipri kā vēl nekad izjuta cilvēku seno sapņu piepildījumu. Skarbā daba atvirzīta tālu uz ziemeļiem, un dienvidu dzīvinošais siltums pārplūdinājis šos līdzenumus, kas kādreiz stinga saltu mākoņu ēnā.

Veda Konga ienāca stikla istabā un paziņoja, ka radiooperators apņēmies vest viņus tālāk. «Elfas» vadītāja pateicās vēsturniecei ar sirsnīgu skatienu. Aiz caurspīdīgās sienas Veda ieraudzīja pārdomās nogrimušā Dara Vetera muguru.

— Jūs domājat… — viņam blakus pēkšņi atskaņēja draudzenes balss. — Varbūt par mani?

— Nē, Veda, es domāju par kādu senindiešu filozofijas tēzi. Pasaule nav radīta cilvēkam, un pats cilvēks tikai tad kļūst liels, kad izprot, cik skaista un vērtīga ir dabas dzīve…

— Jūs nepateicāt visu. Un es jūs nesaprotu…

— Jā, laikam gan nepateicu. Vajadzēja vēl piebilst, ka tikai cilvēkam lemts izprast ne vien dzīves skaistumu, bet arī nepatīkamās, ēnas puses. Un tikai cilvēks spēj sapņot un padarīt dzīvi labāku!

— Saprotu, — Veda klusi teica un pēc brīža piemetināja: — Jūs esat pārmainījies, Veter

— Protams, esmu! Četrus mēnešus ar vienkāršu lāpstu nācās rakt jūsu kurgānus, cilāt smagus akmeņus un pussatrunējušus baļķus. Pēc tāda darba cilvēks gribot negribot vienkāršāk skatās uz dzīvi, un tās vienkāršie prieki kļūst viņam mīļāki…

Nejokojiet, Veter, — Veda sarauca uzacis, — es runāju nopietni. Kad iepazinu jūs, kura rokās bija viss Zemes spēks, visi sakari ar tālajām pasaulēm… Tur, savās observatorijās, jūs atgādinājāt seno laiku pārdabisku būtni, ja nemaldos, to sauca par dievu! Bet šeit, mūsu vienkāršajā darbā, daudziem līdzās… — Veda apklusa.

— Vai tad daudziem līdzās, — Dars Veters ziņkārīgi taujāja, — es zaudēju savu cildenumu? Nez ko gan jūs sacītu, ieraugot mani kā Spirālceļa mašīnistu, kāds biju pirms iestāšanās Astrofizikas institūtā? Jeb, teiksim, kā augļu vācēju mehāniķi tropos? Vai arī šie darbi mazāk cildeni?

Veda skanīgi iesmējās.

— Atklāšu jums kādas jaunas dvēseles noslēpumu. Trešā cikla skolā es biju iemīlējusies Spirālceļa mašīnistā — nekā lieliskāka un varenāka es toreiz nespēju iedomāties… Bet nu jau nāk mūsu radiooperators. Brauksim, Veter!

Iekams lidotājs ielaida Vedu un Daru Veteru kabīnē, viņš vēlreiz apjautājās, vai viņu veselība ļaiij izturēt lēcējlidmašīnas lielo paātrinājumu. Lidotājs acīm redzot stingri ievēroja noteikumus. Tikai otrreiz saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš nosēdināja abus dziļajos sēdekļos milzīgai lietus lāsei līdzīgās mašīnas caurspīdīgajā priekšgalā. Veda jutās ļoti neērti, jo, tiklīdz lidaparāta korpuss uzslējās stāvus, sēdekļi tūdaļ sagāzās atpakaļ. Atskanēja gonga signāls, varena atspere uzsvieda lidmašīnu gandrīz svērteniski gaisā, un Vedas ķermenis iegrima sēdeklī kā elastīgā šķidrumā. Dars Veters ar pūlēm pagrieza galvu, lai smaidot uzmundrinātu draudzeni. Lidotājs ieslēdza dzinēju. Neganti auri, svina pielieti ķermeņi, un pilienveidigā lidmašīna aizjoņoja, aprakstot slaidu loku divdesmit trīs tūkstošu metru augstumā.

Likās, kopš starta pagājušas tikai dažas minūtes, kad ceļotāji, ne visai stingri turēdamies kājās, izkāpa no lidaparāta tieši pie savām mājiņām Altaja stepēs, un lidotājs jau māja viņiem ar roku, lūgdams atvirzīties pēc iespējas tālāk. Dars Veters noprata, ka dzinēju nāksies ieslēgt no pašas zemes. Seīt taču nebija katapultas kā bāzē! Aizraudams Vedu sev līdzi, viņš steidzīgi devās ekspedīcijas mitekļu virzienā, no kurienes viegliem soļiem skrēja pretī Vedas palīdze Mīko Eigoro. Mirkli vēlāk abas sievietes jau bija apskāvušās kā pēc ilgas šķiršanās.

Загрузка...