ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XIV LEJUP PA UPI

Divdesmit septītajā jūnijā tika atraisītas tauvas un žan- gada no jauna aizpeldēja pa straumi.

Uz plosta nu bija par vienu braucēju vairāk. No ku­rienes īstenībā nācis šis Torress? Neviens to nezināja. Kurp viņš devās? Uz Manausu, kā pats apgalvoja. Starp citu, viņš ļoti rūpīgi slēpa savu pagātni, kā arī tikai pirms pāris mēnešiem pamesto nodarbošanos, tāpēc neviens

nespēja iedomāties, ka uz žangadas patvērumu atradis bi­jušais mežu uzraugs. Bet pakalpīgais Zoāms Garrals ar uzbāzīgiem jautājumiem nevēlējās sabojāt attiecības.

Pieņemdams svešo uz plosta, fazendas saimnieks bija sekojis cilvēcības principiem. Plašajos, neapdzīvotajos Amazones apgabalos it īpaši tolaik, kad tvaikoņi vēl ne­vagoja lielās upes līmeni, ļoti grūti bija atrast ātru un drošu braukšanas līdzekli. Upju satiksme nebija regulāra, un ceļotājiem visbiežāk vajadzēja kājām lauzties cauri mežu biezoknim. Tā bija ceļojis un joprojām ceļotu arī Torress, ja negadītos šī necerētā izdevība tikt uz žan­gadas.

Kad Benito Torresu bija iepazīstinājis ar tēvu un izstāstījis, kādos apstākļos viņi reiz tikušies, Torress uz žangadas varēja justies kā pilntiesīgs pasažieris īstā jū­ras kuģī, pēc patikas brīvi piedalīties kopējā sadzīvē vai arī sava nesabiedriskā rakstura dēļ turēties savrup.

Vismaz pirmajās dienās bija manāms, ka Torress ne­vēlas tuvināties Garralu ģimenei. Viņš likās ļoti noslēgts, atbildēja, ja kāds ko jautāja, taču pats nevienu neiz- taujāja.

Torress sarunājās tikai ar Fragozo. Varbūt tādēļ, ka tieši šis jautrais ceļa biedrs bija ieteicis viņam ceļot ar žangadu? Dažreiz viņš izvaicāja Fragozo par Garralu dzī­ves apstākļiem īkitosā, par saimnieka meitas un Manoela Valdesa attiecībām, bet prašņāja ļoti piesardzīgi. Visbie­žāk viņš mēdza pastaigāties žangadas priekšgalā vai arī sēdēt savā istabā.

Torress ēda pie viena galda ar Garralu ģimeni, bet sa­runās gandrīz nepiedalījās un, beidzis maltīti, nekavējo­ties aizgāja.

Augu rītu žangada peldēja gar gleznainu salu grupu plašajā Zavari estuārā. Šī lielā Amazones pieteka plūst uz dienvidrietumiem, un visā tās ceļā no iztekas līdz grī­vai nav nevienas salas, ne arī krāces. Ap trīstūkstoš pēdu platā grīva sākas dažas jūdzes virs vietas, kur se­nāk atradās 2avari pilsēta; tās piederība ilgu laiku bija spāņu un portugāļu strīdusābols.

Līdz trīsdesmitā jūnija rītam ceļojums turpinājās bez ievērojamiem notikumiem. Lāgiem žangada sastapa gar krastu peldošu kopā saistītu laivu karavānu, ko vadīja viens pats iezemietis. Drīz vien aizmugurē palika Ararias sala, Kalderona arhipelāgs, Kapiatu sala un daudzas

Jaunekļiem bija izdevies nomedīt kadu zvēru, kas vairāk gan iepriecinātu dabas pētniekus, nevis žangadas virtuveni.

citas, kuras ģeogrāfi vēl nepazīst. Trīsdesmitajā jūnijā locis vēstīja, ka labajā krastā tuvojas Žurupari-Taperas ciematiņš, kur nolēma piestāt uz divām trim stundām.

Manoels un Benito tad devās medībās un pārnesa da­žus putnus; tos ar prieku saņēma virtuvene. Turklāt jaunekļiem bija izdevies nomedīt kādu zvēru, kas vairāk gan iepriecinātu dabas pētniekus, nevis žangadas vir­tuvēm.

Šis četrkājainis mazliet atgādināja ņūfaundlendu.

— Te, lūk, ir retas sugas skudru lācis, — nomezdams medījumu uz plosta, Benito teica.

— Lielisks eksemplārs, kas pelna vietu muzejā! — piebilda Manoels.

— Vai šo dīvaino zvēru noķert ļoti grūti? — ievaicā­jās Min ja.

— Un kā vēl, māsiņ! — Benito atteica. — Žēl, ka ne­bija klāt tevis, kas izlūgtos zvēram žēlastību! Bet ir gan sīksta dzīvība šiem sumpurņiem! Vajadzīgas vismaz trīs lodes, lai tādu nogāztu.

Skudru lācis bija liels, garu, iesirmu asti, smailu purnu, ar kuru tas ierokas skudru pūznī, pārtikdams galvenokārt no skudrām; kājas tievas, asiem, piecus sprīžus gariem nagiem, kurus var sažņaugt kopā kā pirkstus dūrē. Taču kas tie ir par nagiem! Ja kāds tajos nonāk, tad skudru lācim jānocērt ķepa, lai upuri atbrīvotu. Šī ķepa ir tik spēcīga, ka ceļotājs Emīls Karreijs pareizi aizrādījis: «Pat tīģeris nespēj izrauties no tās skāvieniem.»

Izbraukusi starp daudzām cauru gadu zaļojošu, dižu koku aizēnotām salām, žangada otrā jūlija rītā sasniedza Sanpaulo di Olivensu; lielākās no minētajām salām bija Zurupari, Rita, Marakanatena un Kururu-Sapo. Žangada aizpeldēja garām arī vairāku nelielu kanālu — tā sau­camo igarapē ieteku melnajiem ūdeņiem.

Ūdens tumšā krāsa — raksturīga parādība, kas piemīt daudzām mazām un lielām Amazones pietekām.

Manoels ievēroja, cik krasi šie tumšie ūdeņi atšķiras no Amazones bālganās straumes.

— Šo parādību zinātnieki lūkojuši izskaidrot dažādi, — viņš teica, — tomēr šķiet, ka pat visgudrākie vēl nav nonākuši pie kāda pieņemama slēdziena.

— Ūdens patiesi izskatās pilnīgi melns, ar brīnišķu zeltainu vizmu, — norādīdama uz viegli zaigojošo upes līmeni plosta tuvumā, piezīmēja Minja.

Katrā ziņā tas ir lielisks dzeramais ūdens

— Jā, mīļā Minja, — Manoels piekrita, — jau Hum- bolts ievēroja šo neparasto īpatnību, tāpat kā jūs. Taču, uzmanīgāk ieskatoties, redzēsiet, ka valdošā krāsa šeit ir sēpija.

— Tātad vēl viens fakts, par kuru zinātnieki strīdas! — iesaucās Benito.

— Varbūt pavaicāsim, ko par to domā kaimani, del­fīni un lamantīni? — Fragozo ieminējās. — Šie dzīvnieki savām rotaļām meklē tieši tumšos ūdeņus.

— Protams, melnais ūdens tos pievelk it īpaši, — Ma­noels sacīja. ■— Bet kāpēc? To paskaidrot pārāk grūti. Var būt, ka šo krāsu upē rada ogļūdeņraža šķīdinājums, vai arī tās cēlonis ir upes kūdrainā gultne, akmeņogļu un antracīta slānis, kuram tā laužas cauri. Iespējams, ka to piešķir milzīgais daudzums mikroskopisko augu, kurus straume rauj līdzi. Noteiktas atbildes nav.[19] Katrā ziņā tas ir lielisks dzeramais ūdens, kas atšķiras ar tropu kli­matam neparastu svaigumu, tam nav piegaršas, un tas ir pilnīgi nekaitīgs. Pasmeliet mazliet, dārgā Minja, un nobaudiet to! Dzeriet droši!

Ūdens tiešām bija svaigs un tīrs. Tas lieliski aizstātu jebkuru Eiropas dzeramo ūdeni. Ceļotāji ar to piepildīja vairākas fraskas virtuves vajadzībām.

Kā jau teikts, otrā jūlija rītā žangada iebrauca San- paulo di Olivensā, kur lielos vairumos no kokosriekstu čaumalām tiek darinātas garas lūgšanu krelles. Pēc tām ir milzīgs pieprasījums. Var likties dīvaini, ka šīs zemes agrākie saimnieki, tupinambas un tupiniki, tagad gal­venokārt nodarbojas ar katoļticības kulta priekšmetu izgatavošanu. Bet, starp citu, kāpēc lai viņi to nedarītu? Tagadējie indiāņi vairs nav agrākie. Vai viņi savu nacio­nālo apģērbu, papagaiļu spalvu galvas rotu, lokus un sarbakanus nav aizstājuši ar amerikāņu drēbēm — bal­tām biksēm un kokvilnas pončo, ko auž viņu sievas, pa­rādīdamas šai mākslā īstu meistarību?

Sanpaulo di Olivensa — diezgan ievērojama pilsētiņa ar vismaz divi tūkstoši iedzīvotājiem, kas pārnākuši šeit no kaimiņu ciltīm. Šī tagadējā Augšamazones galvaspil­sēta sākumā bija vienkārši misija, kuru 1692. gadā no­dibināja portugāļu karmelīti \ bet vēlāk tā pārgāja je­zuītu misionāru rokās.

Principā šī zeme piederēja omagvas ciltij, kuras no­saukums nozīmē «plakangalvainie». Tas cēlies no barba- iiska paraduma — indiāņu mātes jaunpiedzimušo gal­viņas iespīlēja starp diviem dēlīšiem, lai, sekojot modei, piešķirtu galvaskausam iegarenu veidu. Bet, kā jau katra mode, mainījās arī šī; galvas atguva dabiskās formas, un šodien lūgšanu kreļļu tirgotājos vairs neredz ne pēdas no senās deformācijas.

Visa ģimene, izņemot Zoāmu Garralu, izkāpa krastā. Arī Torress vēlējās palikt uz plosta, ne mazākā mērā ne­kārodams apskatīt pilsētu, kaut gan šķita, ka viņš to vēl nepazīst.

Patiesi, nevarēja teikt, ka nerunīgais dēkainis būtu zinātkārs.

Preču apmaiņu, kas papildināja žangadas kravu, Be­nito nokārtoja bez grūtībām. Garralu ģimeni sirsnīgi uz­ņēma pilsētas svarīgākās amatpersonas — cietokšņa ko­mandants un muitas priekšnieks, kurus ieņemamie amati netraucēja nodarboties arī ar tirdzniecību. Viņi pat uzti­cēja Benito dažus vietējos ražojumus pārdošanai Ma- nausā vai Belemā.

Pilsētu veidoja apmēram sešdesmit mājas nelielā pla­kankalnē, kas šajā vietā atradās upes stāvajā krastā. Dažas mājas bija apjumtas ar dakstiņiem, ko šajā apga­balā var uzskatīt par retumu; turpretī vienkāršajai Pē­tera un Pāvila baznīcai bija salmu jumts, kas drīzāk pie­dienētu Betlēmes kūtiņai, nevis ticības kultam veltītai celtnei vienā no pasaules katoliskākajām zemēm.

Komandantu, viņa adjutantu un policijas priekšnieku ielūdza pusdienās uz žangadas, kur Zoāms Garrals vie­sus sagaidīja ar pienācīgu godbijību.

Pusdienu laikā Torress bija neparasti runīgs. Viņš stās­tīja par saviem ceļojumiem Brazīlijas vidienē kā cilvēks, kam šī zeme labi pazīstama.

•Taču, runājot par ceļojumiem, Torress vienlaikus ne­kautrējās izprašņāt komandantu, vai viņš labi pazīst Ma­nausu, vai tās komandants pašlaik būtu tur sastopams un vai Manausas galvenais tiesnesis karstajā gadalaikā kaut kur neizbrauc. Šķita, ka, uzdodot šos jautājumus,

[1] Karmelīti — katoļu garīga ordeņa muki.

Torress pazagšus raugās Zoāmā Garralā. No malas tas bija tik labi manāms, ka Benito, ar izbrīnu vērodams Torresu, redzēja tēvu ļoti uzmanīgi ieklausāmies viņa savādajos jautājumos.

Sanpaulo di Olivensas komandants apgalvoja, ka Ma- nausas svarīgākās personas šobrīd atrodoties pilsētā, un pat lūdza Zoāmu Garralu nodot viņiem sveicienus. Kā varēja spriest, žangadai vajadzēja nonākt Manausā, vēlā­kais, pēc septiņām nedēļām, laikā no divdesmitā līdz div­desmit piektajam augustam.

Pievakarē viesi atvadījās, un trešā jūlija rītā žangada devās tālāk.

Dienas vidū tā pabrauca garām Zakurupas grīvai. Ši upe, pareizāk sakot, kanāls, iztek no Amazones kreisās pietekas īsas. Raksturīga īpatnība — Amazone pati daž­viet baro savas pietekas.

Ap trijiem pēcpusdienā žangada pabrauca garām Han- diatubas grīvai; šī varenā upe veļ tumšos viļņus no dien­vidrietumiem un, apūdeņojusi indiāņu zemes, ar četrsimt metru platu grīvu pievienojas lielajai artērijai.

Aizmugurē palika daudzas salas: Pimatikaira, Katurija, Čiko, Motačina; dažas no tām bija apdzīvotas, citas tuk­šas, taču tās visas klāja krāšņa augu valsts, kas it kā ne­pārtraukta zaļa vītne stiepjas visgarām Amazonei.