ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XVI EGA

Divdesmit sestajā jūlijā astoņos no rīta Jakita, Minja, Lina un abi jaunekļi gatavojās doties krastā.

Zoāms Garrals līdz šim vēl ne reizi nebija vēlējies at­stāt žangadu, bet tagad, paklausīdams sievas un meitas dedzīgajiem lūgumiem, pameta savu parasto nogurdinošo darbu un devās līdzi pastaigā.

Torress nekāroja redzēt Egu — par lielu prieku Ma- noelam, kurš, sajuzdams pret šo vīru riebumu, gaidīja izdevību, lai viņam to apliecinātu.

Bet Fragozo šī pilsēta interesēja vairāk nekā Taba- tinga, kas salīdzinājumā ar šo bija tikai nožēlojams miests.

Turpretī Ega ar pusotra tūkstoša iedzīvotājiem ir ap­kaimes centrs, kur mīt visas ievērojamās administratīvās personas: militārais komandants, policijas priekšnieks, miertiesnesis, muitas priekšnieks, skolotājs un garnizons dažādu pakāpju virsnieku vadībā.

Ja pilsētā dzīvo tik daudz augstu amatpersonu ar sie­vām un bērniem, tad jādomā, ka bārddziņu un frizieru tur netrūkst. Tāpēc Fragozo necerēja šeit gūt kādu labumu.

Labi zinādams, ka Egā neizdosies nopelnīt, simpātis­kais jauneklis tomēr labprāt gribēja piedalīties pastaigā, jo jauno saimnieci taču pavadīja Lina; bet pēdējā brīdī pirms došanās ceļā, paklausīdams Linas lūgumam, Fra­gozo nolēma palikt uz žangadas.

— Fragozo kungs! — Lina paaicināja viņu sāņus.

— Klausos, Linas jaunkundz! — Fragozo teica.

— Šķiet, ka jūsu draugs Torress netaisās nākt līdzi uz pilsētu?

— Jā, viņš paliks tepat; es jūs ļoti lūdzu, Linas jaun­kundz, nesauciet viņu par manu draugu!

— Bet vai tieši jūs viņam neieteicāt braukt ar mums kopā, pirms viņam pašam tas ienāca prātā?

— Jā gan, un, ja vēlaties zināt manas domas, bīstos, ka todien esmu izdarījis lielu aplamību.

— Bet, ja gribat zināt manējās, — šis cilvēks man ne­patīk.

— Un man jo mazāk, Linas jaunkundz, turklāt no ma­nis neatkāpjas nojauta, ka esmu viņu kaut kur redzējis. Palikušas tikai miglainas atmiņas, bet skaidrs ir viens: iespaids nekādā zinā nebija patīkams.

— Kur un kad jūs varējāt satikt šo Torresu? Vai tie­šām neatceraties? Derētu zināt, kas viņš ir un galve­nais — kas viņš bijis.

— Nē … Veltas pūles . .. Vai tas bija sen? Kādā zemē un kādos apstākļos?.,. Nekādi nespēju atcerēties!

— Fragozo kungs!

— Klausos, Linas jaunkundz!

— Palieciet uz plosta un uzmaniet Torresu, kamēr būsim prom!

— Ka?! — Fragozo iesaucās. — Nepavadīt jūs uz Egu un veselu dienu neredzēties!

— Es jūs lūdzu!

— Tā ir pavēle? .,,

— Nē, lūgums!

— Tad palieku.

— Fragozo kungs!

— Linas jaunkundz?

— Pateicos jums.

— Tādā gadījumā paspiediet man ciešāk roku, — Fra­gozo sacīja. — Esmu to pelnījis.

Lina krietnajam puisim pasniedza roku, kurš mirkli to paturēja savējā, lūkodamies meitenes daiļajā sejiņā. Lūk, kāpēc Fragozo neiekāpa pirogā, bet kļuva slepens Tor- resa uzmanītājs. Vai Torress nojauta, kādu nepatiku viņš visos vieš? Iespējams, bet droši vien viņam bija svarī­gāki iemesli to neņemt vērā.

No žangadas stāvvietas līdz Egai bija četras jūdzes. Astoņu jūdžu brauciens turp un atpakaļ pirogā ar di­viem nēģeru airētājiem un sešiem pasažieriem prasīja vairākas stundas, nemaz nerunājot par to, cik nogurdi­nošs bija tāds ceļojums lielajā svelmē, kaut arī debesis klāja viegli -mākoņi.

Par laimi, no ziemeļrietumiem pūta spirgts ceļa vējš, un, ja tas negrozītos, piroga viegli šķērsotu ezeru. Pat nebraucot gar krastu, viņi ātri sasniegtu Egu un tikpat ātri atgrieztos atpakaļ.

Pirogas mastā uzvilka buru. Benito sēdās pie stūres, Lina pamāja Fragozo, it kā piekodinādama labi pildīt uz­devumu, un viņi aizbrauca.

Lai sasniegtu Egu, vajadzēja nemitīgi turēties gar ezera dienvidu piekrasti. Pāris stundu vēlāk piroga iegāja vecajā misijas ostā, ko senos laikos bija dibinājuši kar­melīti un kas 1759. gadā kļuva pilsēta, kuru ģenerālis Gama pilnīgi pakļāva Brazīlijai.

Pasažieri izkāpa lēzenā, smilšainā krastā, kur rindojās ne vien vietējie kuģīši, bet arī daži nelieli kabotāžas šo­neri, kas uzturēja satiksmi ar Atlantijas piekrasti.

Ega meitenes pārsteidza.

Pasažieri izkāpa lēzena, smilšainā krastā.

— Cik liela pilsēta! — iesaucās Minja.

— Cik daudz šeit māju! Un ļaužu! — aiz brīnumiem plaši ieplestām acīm piebilda Lina.

— Domāju gan! ■— iesmējās Benito. — Vairāk nekā tūkstoš pieci simti iedzīvotāju, ne mazāk kā divsimt māju, dažas pat divstāvu, un starp mājām divas trīs ielas, īstas ielas.

— Dārgais Manoel, — Minja teica, — aizstāviet mūs! Brālis mūs izsmej tāpēc, ka pats redzējis daudz skaistā­kas Amazones pilsētas.

— Tātad viņš smejas arī par savu māti, — Jakita pie­bilda, — jo, jāatzīstas, es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.

— Tādā gadījumā, māmiņ un māšel, piesargieties, — Benito atsāka, — ieraugot Manausu, jūs nonāksiet ek­stāzē, bet Belemā kritīsiet ģībonī.

— Neuztraucies! — Manoels pasmaidījis teica. — Ap­ciemodamas Augšamazones pirmās pilsētas, mūsu dāmas būs jau pamazām pieradušas pie lielajiem brīnumiem.

— Tātad, Manoel, — Minja jautāja, — arī jūs atbal­stāt Benito? Arī jūs ņirgājaties? ..,

— Nē, Minja! Zvēru . ..

— Lai šie kungi smej vien, — Lina Manoelu pār­trauca, — mēs, dārgā kundze, labāk turēsim acis vaļā — šeit taču ir tik skaisti!

Skaisti! Saujiņa māla būdu un kaļķiem nobalsinātu mā- jeļu, vairums klātas salmu vai palmu lapu jumtiem; tiesa, dažviet ziedoša apelsīndārziņa vidū redzēja arī akmens vai koka celtnes ar lieveņiem, koši zaļām durvīm un slēģiem. Bija arī divas trīs iestādes, kazarmas un Svētās Terēzas baznīca, kas salīdzinājumā ar Ikitosas vien­kāršo kapelu šķita īsta katedrāle.

Ja atskatījās uz ezeru, atklājās jauka ainava asaji un kokospalmu ietvarā; palmas auga līdz pat ūdens gluda­jam spogulim, bet jūdzes trīs tālāk, ezera otrajā pusē, slēpdamās aiz krastmalas veco olīvkoku kuplajām ga­lotnēm, vīdēja dažas gleznainā Nogeiras ciemata mājiņas.

Taču meiteņu sajūsmai bija cits — gluži sievišķīgs cē­lonis: Egas sieviešu elegantās modes; iezemietes vairs nevalkāja omagvas vai muras cilts visai primitīvos tēr­pus, bet ģērbās kā īstas brazīlietes. Patiesi, vietējo ierēdņu un lieltirgotāju sievas un meitas lepni valkāja Parīzes tualetes, tiesa, diezgan vecmodīgas, taču jāņem vērā, ka no Egas līdz Parai ir piecsimt jūdžu, bet no Pa- ras līdz Parīzei — vairāk nekā tūkstotis.

— Skatiet, kundze, skatiet šīs dāmas skaistajos tērposl

— Tās Linu padarīs vai traku, — piezīmēja Benito.

— Ja viņas prastu valkāt savus greznos tērpus, — sa­cīja Minja, — tad varbūt neliktos tik smieklīgas.

— Dārgā Minja, ticiet man, — teica Manoels, — savā vienkāršajā katūna kleitiņā un salmu platmalē jūs iz­skatāties daudz smalkāka nekā visas šīs dāmas augstajās cepurēs un rišainajos svārkos, kas šai zemei un rasei nemaz nepiedien.

— Ja patīku jums, kāda esmu, — meitene sacīja,

— tad viņas neapskaužu.

Bet brauciena nolūks taču bija visu apskatīt. Tāpēc viņi devās paklejot ielās, kur bija vairāk dažādu kiosku nekā veikalu, tad apstaigāja laukumu, eiropiešu drānās svīstošo dāmu un kungu parasto tikšanās vietu; kādā viesnīcā, kas drīzāk atgādināja iebraucamo vietu, ceļotāji ieturēja brokastis, ar nožēlu pieminēdami gardos ēdie­nus, kādus ik dienas gatavoja uz žangadas.

Pēc pusdienām, kurās pasniedza vienīgi dažādos veidos sagatavotu bruņurupuču gaļu, Garralu ģimene nolēma vēlreiz palūkoties uz jauko ezeru, kas zeltaini vizēja dziestošās saules staros; tad, diemžēl mazliet vīlušies par šās pilsētas skaistumu, ko varēja apskatīt vienā stundā, un nedaudz paguruši, staigādami pa tveicīgajām ielām, kuras tik maz līdzinājās Ikitosas ēnainajām takām, viņi atgriezās pie laivas. Pat ziņkārīgās Linas dedzīgā jūsma šķita atsalusi.

Visi sasēdās pirogā. Joprojām pūta ziemeļrietumu vējš, un pievakarē kļuva vēsāks. Uzvilka buru. Piroga devās atpakaļ pa ezeru, kurā ieplūst Tefes melnie ūdeņi; šī upe pēc indiāņu nostāstiem dienvidrietumu virzienā droši ku­ģojama četras dienas. Astoņos vakarā viņi sasniedza no­enkurošanās vietu un piestāja pie žangadas.

Tiklīdz radās izdevība, Lina paaicināja Fragozo sāņus.

— Fragozo kungs, vai nemanījāt neko aizdomīgu? — viņa jautāja.

— Itin neko, Linas jaunkundz, — viņš atbildēja.

— Gandrīz visu šo laiku, kaut ko rakstīdams un lasīdams, Torress uzturējās savā istabā.

— Vai viņš mūsu ēdamistabā neiegāja? Par to es vis­vairāk bažījos.

— Ne, tikai lāgiem iznāca pastaigāties žangadas priekš­galā.

— Un ko viņš tur darīja?

— Viņam rokās bija nodzeltējis papīrs, kuru viņš, šķiet, uzmanīgi pētīja, murminādams nesaprotamus vār­dus.

— Varbūt tas nemaz nav tik vienkārši, kā jūs domājat, Fragozo kungs? Lasīšana, rakstīšana, nodzeltējis papīrs — kas zina, vai te kaut kas neslēpjas? Šis lasītājs un rak­stītājs taču nav nekāds profesors vai advokāts!

— Jums taisnība.

— Pasekosim viņam vēl, Fragozo kungs!

— Labi, Linas jaunkundz, — Fragozo piekrita.

Divdesmit septītā jūlija rītā, gaismiņai svīstot, Benito

lika locim doties ceļā. Starp Arenapo līcī izkaisītajām salām mirkli pavīdēja seštūkstoš sešsimt pēdu platā Za- puras grīva. Varenā pieteka, sadalījusies vairākās atza- rēs, caur astoņām grīvām ieplūst Amazonē, kura šeit plešas kā okeāns vai jūras līcis. Zapuras ūdeņi nāk no tālienes, no augstajiem Ekvadoras republikas kalniem, un tās straumi aizsprosto tikai viens ūdenskritums simt desmit jūdzes no ietekas Amazonē.

Braucot augu dienu, žangada sasniedza Zapuras salu, tālāk salu skaits samazinājās un peldēt pa straumi kļuva vieglāk. Turklāt samērā lēnā straume ļāva salas ap­braukt, un žangada ne reizi neuzdūrās krastam vai sēk­lim.

Nākamajā dienā viņi peldēja gar plašiem, augstām kāpām klātiem krastiem, bet aiz šā smilšu vaļņa stiepās bezgalīgas pļavas, kurās pietiktu barības visas Eiropas ganāmpulkiem. Šo piekrasti Augšamazones baseinā uz­skata par visbagātāko ar bruņurupučiem.

Divdesmit devītā jūlija vakarā žangada stingri noen­kurojās pie Katua salas, lai pavadītu nakti, kas solījās būt ļoti tumša.

Saule vēl nebija norietējusi, kad uz salas parādījās bars muras indiāņu — senas, varenas cilts atliekas; šī cilts reiz dzīvoja vairāk nekā simts jūdžu garā piekrastes joslā starp Tefi un Madeiru.

Staigādami šurp un turp, indiāņi vēroja mierīgi stāvošo žangadu. Krastā redzēja ap simts ar sarbakaniem bru­ņotu cilvēku; sarbakani bija darināti no īpašām šajā ap-

Uz salas paradijās bars indiāņu

vidū augošām niedrēm, kas iestiprinātas pundurpalmas stobrā.

Uz brīdi pametis darbu, kas paņēma visu viņa laiku, Žoāms Garrals piekodināja uzmanīgi sekot indiāņu rī­cībai un tos nekaitināt. Patiesi, cīņa nebūtu vienlīdzīga. Muras indiāņu sarbakani ļoti trāpīgi šauj saindētas bul­tas, kuras lido līdz trīsdesmit pēdu attālumam un rada nedziedināmas brūces.

Šīs deviņu vai desmit sprīžu garās bultas, pagatavotas no kukuritas palmu lapām un klātas kokvilnas spilvām,, ir smailas kā adatas un saindētas ar kurari.

Kurares šķidrumu pagatavo no īpašu eiforbiju un dzērvača sakņu kaitīgās sulas, piejaucot klāt indīgu skudru pastu un čūsku indi.

— Kurare paties ir briesmīga, — Manoels teica, — tā paralizē nervu sistēmu, proti, nervus, kas vada apzinā­tās kustības. Bet sirds, ko inde neietekmē, darbojas, līdz izbeidzas dzīvības funkcijas. Jāpiebilst, ka pret šo sain­dēšanos, kas sākas ar locekļu paralīzi, nav nekādu zāļu.

Par laimi, muras cilts pārstāvji šoreiz neizrādīja nai­dīgas tieksmes, kaut gan baltos viņi dziļi ienīst. Tiesa, šie iezemieši vairs nav tik kareivīgi kā viņu senči.

Kad satumsa, aiz salas kokiem atskanēja sērīga stabu­les meldija. Tai atbildēja cita. Šī muzikālā sasaukšanās ilga dažas minūtes, pēc tam indiāņi nozuda.

Būdams jautrā omā, Fragozo brīdi grasījās atbildēt ar savu dziesmu, taču Lina paguva to aizkavēt, aizspiez- dama viņam muti un neļaudama plātīties ar savu balsi, kuru viņš labprāt mēdza izrādīt.

Veikusi vēl divdesmit jūdzes, žangada otrā augusta pēcpusdienā, pulksten trijos, nonāca pie Apoara ezera, no kura iztek līdzīga nosaukuma upe, bet pāris dienu vēlāk pie Koari ezera.

Šis ir viens no lielākajiem ezeriem, kas savienojas ar Amazoni un veido īstu ūdens krātuvi. Tajā satek un sa­jaucas piecu vai sešu upju straumes, pēc tam pa šauru kanālu aizplūst uz lielo artēriju.

Kad pa gabalu bija apskatīti Tava-Miri ciemata namiņi, kurus it kā koka kājas balstīja augsti pāļi, nodro­šinādami pret ūdeņiem, jo šeit zemā piekraste nereti pārplūst, ceļotāji beidzot noenkurojās, lai pavadītu nakti.

Žangada atradās iepretī Koari ciematam ar duci panī­kušu būdu biezā apelsīnkoku un kalebasu birzī. Atkarībā

Ceļotāji beidzot noenkurojās, iai pavadītu nakti.

no ezera līmeņa šā ciemata izskats bieži vien mainās: reizēm ezers izvēršas plašā ūdens krātuvē, reizēm atgā­dina seklu, šauru kanālu un zaudē pat saikni ar Amazoni.

Piektā augusta rītā līdz ar ausmu žangada atsāka ceļu un, pabraukuši garām Jukuras kanālam, kas ietek sarež­ģītā ezeru un Žapuras atzaru tīklā, sestā augusta rītā sasniedza Miana ezeru.

Uz žangadas nekas jauns nenotika, dzīve ritēja paras­tajās sliedēs.

Lina joprojām mudināja Fragozo uzmanīt Torresu. Fragozo vairākkārt lūkoja uzsākt sarunu par viņa pagātni, taču dēkainis vairījās no šā temata un beidzot arī pret bārddzini sāka izturēties augstākajā mērā atturīgi.

Torresa attiecības pret Garralu ģimeni tomēr nemai­nījās. Ar Žoāmu viņš runāja maz, toties labprāt tērzēja ar Jakitu un viņas meitu, nelikdamies zinis par viņu ne­slēpti vēso izturēšanos. Starp citu, abas sievietes mieri­nāja doma, ka Torress Manausā žangadu pametīs un viņi nekad vairs neredzēsies. Jakita paklausīja Pasanjas tē­vam, kas ieteica paciesties; taču daudz grūtāk labsirdī­gajam mācītājam bija savaldīt Manoelu, kurš nepiede­rīgo personu, kas kļūmīgi bija uzņemta uz žangadas, visā nopietnībā gatavojās padzīt.

Tajā vakarā atgadījās tikai viens ievērības cienīgs no­tikums,

Pēc Žoāma Garrala aicinājuma pie žangadas piestāja lejup pa straumi peldoša piroga.

— Vai tu dodies uz Manausu? — 2oāms Garrals vai­cāja indiānim, kurš stāvēja laivā ar airi rokās.

— Jā, — indiānis atbildēja.

— Kad tur nokļūsi?

— Pēc nedēļas.

— Tātad daudz ātrāk nekā mēs. Vai tu Manausā ne­varētu nodot kādu vēstuli?

— Labprāt.

— Tad ņem to, draugs, un aizved uz Manausu!

Indiānis paņēma 2oāma Garrala vēstuli reizē ar sauju

reisu — kā atlīdzību par pakalpojumu.

Neviens no ģimenes locekļiem notikušo neredzēja, jo visi jau bija sagājuši mājā. Vienīgais aculiecinieks bija Torress. Viņš pat noklausījās 2oāma Garrala sarunā ar indiāni, un Torresa sadrūmušā seja liecināja, ka vēstules nosūtīšana viņu nepatīkami pārsteidz.