ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XIX SENS STĀSTS

Turpinādams sarunu, Fragozo spēji ievaicājās:

— Tā? Jūs esat dzimis Tižuko? Pašā Dimantu apgabala centrā?

— Jā, — Torress atbildēja. — Vai šī province ir arī jūsu dzimtene?

•— Nē, esmu dzimis Atlantijas piekrastē, Brazīlijas zie­meļos, — Fragozo atbildēja.

— Bet vai jūs pazīstat šo dimantu zemi, Manoela kungs? — Torress vaicāja.

Jauneklis tikai noliedzoši papurināja galvu.

— Un jūs, Benito kungs? — Torress pievērsās jauna­jam Garralam, kā redzams, vēlēdamies iesaistīt sarunā arī viņu. — Vai ziņkārības dēļ neesat kādreiz bijis di­mantu raktuvju apgabalā?

— Nekad, — Benito strupi atbildēja.

— Kā man gribētos redzēt šo zemi! — iesaucās Fra­gozo, neviļus atbalstīdams Torresa viltīgo spēli. — Do­māju, ka vismaz vienu vērtīgu dārgakmeni es tur at­rastu !

— Un ko jūs ar to iesāktu, Fragozo? — vaicāja Lina.

— Pārdotu.

— Un tagad būtu bagāts?

— Ļoti bagāts.

•— Un, ticis pie bagātības pirms trim mēnešiem, jūs taču nekad nebūtu iedomājies . .. par liānu, vai nav tiesa?

— Bet neiedomājies, — Fragozo iesaucās, — nekad ne­būtu saticis burvīgu meiteni, kas… Nē, nudien, dievs labi dara ko darīdams.

— Ja dievs jums dod par sievu manu dārgo Linu, —- ieminējās Minja, — tad varat būt par to pārliecināts, Fragozo. Dārgakmens pret dārgakmeni! Šajā maiņā jūs neko neesat zaudējis!

— Gluži otrādi, Minjas jaunkundz, — Fragozo laipni atteica, — esmu ieguvis.

Acīm redzot, negribēdams mainīt tematu, Torress atkal ierunājās:

— Atklāti sakot, Tižuko ļaudis ātri kļūst bagāti un daudzi tāpēc zaudē galvu. Vai esat dzirdējuši par sla­veno Abaētes dimantu, kas tika novērtēts par diviem mil­joniem kontoreisu? Šis vienu unci smagais akmentiņš tika atrasts Brazīlijas raktuvēs. Deviņdesmit jūdzes no Serro do Frio to uzgāja Abaētes upē trīs noziedznieki, jā gan, trīs uz mūža izsūtījumu notiesāti noziedznieki.

— Un viņi uzreiz kļuva bagāti? — Fragozo ievaicājās.

— Nekā nebija! — Torress atbildēja.-— Dimantu viņi nodeva raktuvju galvenajam pārvaldniekam. Kad dārg­akmens bija novērtēts, portugāļu karalis Johanns VI, licis tajā izurbt caurumiņu, valkāja to pakārtu kaklā svi­nīgās ceremonijās. Bet noziedzniekiem viņš dāvāja brī­vību, tas bija viss, ko viņi saņēma, taču izveicīgāks cil­vēks būtu pratis labāk izmantot šo gadījumu.

— Kā, piemēram, jūs? — Benito spēji ievaicājās.

— Jā … es! Kāpēc gan ne? — Torress atbildēja. — Vai

Konvojs vīrišķīgi aizstavējās.

jūs arī nekad neesat bijis Dimantu apgabalā? — viņš ne­gaidot pievērsās Žoāmam Garralam.

— Nekad, — skatīdamies Torresam tieši acīs, Žoāms atbildēja.

— Ļoti žēl, — Torress teica. — Jums vajadzētu kād­reiz turp aizbraukt. Ticiet man, tur ir ļoti interesanti! Dimantu apgabals ķīļveidīgi ielaužas pašā Brazīlijas sirdī un atgādina plašu parku divpadsmit jūdžu apjomā. Bet ar savu dabu, augu valsti, smilšainajiem klajumiem aug­stu kalnu ielokā apgabals stipri atšķiras no kaimiņu ze­mēm. Kā jau teicu, tā ir pasaules bagātākā zeme, jo no 1807. gada līdz 1817. gadam iegūto dimantu daudzums tur bija ap vienpadsmit tūkstoši karātu gadā. Jā, tur cil­vēki ātri varēja tikt pie mantas un ne vien tie, kuri, meklējot dārgakmeņus, rāpās kalnu galotnēs, bet arī kon­trabandisti, kas paslepen tirgojās ar dimantiem. Tagad dimantus atrast vairs nav tik viegli. Lai dabūtu smiltis, kuras tos satur, divi tūkstoši nēģeru, kas strādā valsts raktuvēs, spiesti nosusināt upju gultnes. Senāk viss bija daudz vienkāršāk.

— Tiesa gan, — piekrita Fragozo, — labie laiki pagā­juši.

— Bet iegūt dārgakmeņus nelikumīgā ceļā, tā sakot, nozagt, arī tagad nemaz nav tik neiespējami. Tā 1826. gadā — man bija astoņi gadi — Tižuko norisa briesmīga traģēdija, kas liecina, ka noziedznieki gatavi uz visu, ja vien ir izdevība ar nekaunīgu uzbrukumu sagrābt veselu bagātību. Bet jūs tas droši vien neinteresē? …

— Gluži otrādi, Torres, stāstiet vien, — Žoāms Gar­rals neparasti mierīgi atbildēja.

— Lai notiek, — Torress turpināja. -— Šoreiz runa būs par dimantu zādzību; sauja šo jauko akmentiņu taču maksā miljonu, dažkārt pat divus!

Un Torress, kura seja pauda zemisku alkatību, nevi­ļus sažņaudza dūrē atplesto plaukstu.

— Lūk, kā tas notika, — viņš'teica. — Reizi gadā Ti­žuko savāktos dimantus mēdz sūtīt prom. Iepriekš izsi­jātus vismaz, caur divpadsmit dažādiem sietiem, tos pēc lieluma sadala divās daļās. Pēc tam dimantus iešuj mai­sos un nosūta uz Riodežaneiro. Šī krava vairāku miljonu vērtībā, kā varat iedomāties, tiek labi apsargāta. To pa­vada raktuvju priekšnieka norīkots ierēdnis, četri kavalē- risti un desmit zaldāti no vietējā garnizona. Vispirms viņi

Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu.

iegriežas Viljarikā, kur galvenais komandants maisus apzīmogo, pēc tam dodas tālāk uz Riodežaneiro. Jāpiebilst, ka drošības labad aizbraukšanas diena allaž tiek turēta slepenībā. Taču 1826. gadā ne vairāk kā divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecais ierēdnis Dakosta, kas jau pāris gadu strādāja Tižuko raktuvju galvenā pārvald­nieka birojā, izgudroja šādu pārdrošu gājienu: stājies sakaros ar kontrabandistiem, viņš pavēstīja tiem konvoja aizbraukšanas dienu. Nelielā, labi bruņotā ļaundaru banda sāka rīkoties. Divdesmit otrā janvāra naktī aiz Viljari- kas laupītāji negaidot uzbruka dimantu apsardzei. Kon­vojs vīrišķīgi aizstāvējās; tomēr visi tika noslepkavoti, tikai viens smagi ievainots laimīgi aizbēga un pastāstīja par briesmīgo uzbrukumu. Bandīti nebija saudzējuši arī ierēdni, kurš pavadīja vērtīgo kravu. Ļaundari viņu droši vien nosita un iemeta bezdibenī, jo kopš tās dienas viņš pazudis bez vēsts.

— Un ko darīja Dakosta? — Žoāms Garrals apvaicājās.

— Noziegums viņam nedeva nekāda labuma. Apstākļi sarežģījās tā, ka aizdomas krita uz viņu. Dakostu apvai­noja zādzības organizēšanā. Viņš velti apgalvoja, ka nav vainīgs. Viņam, vajadzēja zināt dienu, kad nolikta kon­voja aizbraukšana. Vienīgi viņš to varēja pavēstīt bandī­tiem. Apsūdzēto iemeta cietumā, tiesāja un piesprieda vi­ņam nāves sodu. Bet nāves spriedums jāizpilda pēc div­desmit četrām stundām.

— Un nelaimīgais tika sodīts? — Fragozo ievaicājās.

— Viņu ieslodzīja Viljarikas cietumā, tomēr nakti, da­žas stundas pirms sprieduma izpildīšanas, vai nu rīkojo­ties vienatnē, vai ar līdzzinātāju palīdzību, viņš no cie­tuma aizbēga.

— Un pēc tam nekas par viņu vairs nav dzirdēts? — Žoāms Garrals jautāja.

— Nekas! — Torress atbildēja. — Viņš droši vien aiz­brauca no Brazīlijas un, pārdevis laupījumu, dzīvo ce­puri kuldams.

— Būtu nu labāk dzīvojis nabadzībā! — piezīmēja Žo­āms Garrals.

— Lai dievs viņu tiesā ar sirdsapziņas mokām par pastrādāto noziegumu! — piebilda Pasanjas tēvs.

Tad mielasta dalībnieki piecēlās no galda un devās laukā ieelpot spirgto vakara gaisu. Saule grima aizvien zemāk, taču līdz tumsai atlika vismaz stunda.

— Tādi stāsti jautrību neizraisa, — Fragozo noteica, — mūsu saderināšanās mielasts sākumā likās gaišāks.

— Tikai jūs pats tur esat vainīgs, — sacīja Lina.

— Kāpēc tā?

— Kā nu ne? Jūs taču nemitīgi prašņājāt par Dimantu, apgabalu, par kuru mums nav nekādas daļas.

— Nudien, jums taisnība! — Fragozo piekrita. — Bet es neparedzēju, ka saruna beigsies tik skumji.

-— Tātad galvenais vaininieks esat jūs.

— Un pirmais tiku sodīts ar to, ka pie galda nedzir­dēju jūsu smieklus, Linas jaunkundzi

Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu. Manoels un Benito, nerunājot ne vārda, gāja blakus. Klusējot vi­ņiem sekoja arī Jakita ar meitu, visus bija pārņēmušas neizprotamas skumjas, it kā nelaimes priekšnojauta.

Torress neatkāpās no Zoāma Garrala, kurš, galvu no­liecis, likās dziļi iegrimis domās, bet pēkšņi Torress, uz­licis viņam roku uz pleca, teica:

— Žoām Garral, gribu ar jums parunāt, — vai varat veltīt man ceturtdaļstundas?

Žoāms viņā palūkojās.

— Šeit? — viņš jautāja.

— Nē, divatā.

— Tad ejam!

- Abi griezās atpakaļ un, iegājuši mājā, aizvēra durvis.

Grūti attēlot, ko sajuta pārējie, kad 2oāms Garrals ar Torresu nozuda. Kas Ikitosas fazendas cienījamajam saim­niekam varēja būt kopīgs ar šo avantūristu? Pār Garralu ģimeni, šķiet, savilkās negaisa mākoņi, bet neviens neie­drošinājās par to ieminēties.

— Manoel, — satvēris draugu pie rokas un aizvilcis nomaļus, teica Benito, — lai notiek kas notikdams, bet šis cilvēks rīt Manausā atstās žangadu!

— Jā! … Tas nepieciešams! … — Manoels piekrita.

— Un ja tēvam viņa dēļ gadīsies kāda nelaime… Nudien, es Torresu nositīšu!