ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XIX UZ LABU LAIMI

Pa to laiku Manausas sabiedrības uzskati bija krasi mainījušies notiesātā Dakostas labā. Naidu aizstāja līdz­jūtība. Ļaudis vairs nedrūzmējās pie cietuma, saukdami, lai vainīgo soda. Gluži otrādi! Žoāma Dakostas niknākie ienaidnieki viņu attaisnoja un pieprasīja nekavējoties at­brīvot: tāds reiz ir pūlis — tas ātri pāriet no vienas galē­jības otrā.

Šis pagrieziens bija pilnīgi saprotams.

Pēdējo divu dienu notikumi — Benito divkauja ar Tor­resu, līķa meklēšana upē, neparastie apstākļi, kādos tas uzpeldēja virs ūdens, atrastais raksts ar neizlasāmo tek­stu, ja tā drīkst izteikties, pēkšņā pārliecība, ka tajā ir Žoāma Dakostas juridisks attaisnojums, jo īstais vainīgais to ir rakstījis pats ar savu roku, — tas viss veicināja sa­biedriskās domas maiņu. Ko ļaudis vēl pirms pāris die­nām paši vēlējās un nepacietīgi pieprasīja, to tagad gai­dīja ar bažām, proti, pavēli no Rioaežaneiro. Tā taču ilgi vairs nekavēsies.

Žoāms Dakosta bija apcietināts divdesmit ceturtajā augustā un nopratināts nākamajā dienā. Tiesnesis savu ziņojumu nosūtīja divdesmit sestajā. Bet nu jau klāt ir divdesmit astotais. Vēlākais, pēc trim četrām dienām mi­nistrs izšķirs notiesātā likteni — un tiesa viņa lēmumu nekavējoties izpildīs.

Protams, visi skaidri zināja, ka tas notiks. Tomēr kā apcietinātā piederīgie, tā Manausas iedzīvotāji, aizrautīgi sekodami traģiskās lietas gaitai, bija pārliecināti, ka at­rastajā dokumentā slēpjas Žoāma Dakostas nevainības pierādījums.

Bet kā uz šo dokumentu raudzījās neieinteresētie un vienaldzīgie, kuri neiedziļinājās notikumos, un kas vi­ņiem varēja galvot, ka tam ir sakars ar Dimantu apgabalā izdarīto noziegumu? Dokumenta esamība nebija nolie­dzama. Tas atrasts pie Torresa līķa. Arī par to neviens nešaubījās. Ja salīdzināja dokumentu ar Torresa node­vīgo vēstuli, bija skaidri redzams, ka to rakstījis cits. Un tomēr, kā jau tiesnesis Žarrikess minēja, vai nelietis ne­varēja rakstu safabricēt šantāžas nolūkos? Un jo ticamāk tas likās tāpēc, ka Torress solījās dokumentu atdot Da-

Mājas ļaudis neiedrošinājās saimniekam tuvoties.

kostam tikai pēc kāzām ar viņa meitu, kad nekas vairs nebūs grozāms.

Šos pieņēmumus ļaudis gan atbalstīja, gan apstrīdēja, un nav grūti iedomāties, cik ļoti Dakostas lieta visus saistīja. Taču apcietinātā stāvoklis patiesi bija augstākajā mērā riskants. Ja dokumentu neatšifrēs, tam nebūs nekā­das nozīmes, un, ja slepenais šifrs trīs dienu laikā brīnu­mainā kārtā netiks atklāts vai uzminēts, tad notiesātajam no nāves soda neizbēgt — pēc trim dienām to izpildīs.

Kāds vēl tomēr ticēja brīnumam. Tas bija tiesnesis Žar­rikess, kurš ar mīklas atrisinājumu tagad noņēmās ne tikai sava prieka dēļ, bet galvenokārt — lai glābtu Žoāmu Dakostu. Patiesi, arī tiesneša apziņā bija noticis lūzums. Vai cilvēks, kurš labprātīgi pametis savu slēptuvi Ikitosā un, riskējot ar dzīvību, ieradies Brazīlijas tiesā pieprasīt sev reabilitāciju, vai tāds cilvēks pats par sevi jau nav mīkla, sarežģīta dvēseles mīkla, daudz svarīgāka par citām? Un tāpēc tiesnesis nolēma nepamest kripto­grammu, iekams tā nebūs atšifrēta. Ar kādu aizrautību viņš strādāja! Ne vairs ēda, ne gulēja! Viņa laiks pagāja nemitīgos skaitļu kombināciju meklējumos, gudrojot at­slēgu slepenajam šifram.

Pirmās dienas novakarē visi prātojumi tiesneša Žarri- kesa galvā pārvērtās īstā apmātībā. Viņā nebeidzami virda mazapvaldītas dusmas. Mājas ļaudis bailēs trīcēja. Kalpi, kā baltie, tā nēģeri, neiedrošinājās saimniekam tu­voties. Par laimi, Žarrikess bija vecpuisis, citādi viņa sieva pārdzīvotu ne mazumu nepatīkamu mirkļu. Nekad vēl neviens uzdevums šo dīvaini nebija tā aizrāvis, un viņš cieši apņēmās neatlaisties, iekams galva neplīsīs pušu kā pārkarsēts katls no tvaika spiediena.

Cienījamais tiesnesis tagad droši varēja galvot, ka šifra atslēga ir divu vai vairāku ciparu skaitlis, kuru at­rast loģisku secinājumu ceļā šķita neiespējami.

Taču tieši ar šādu paņēmienu Žarrikess visu divdesmit astotā augusta dienu, sasprindzinājis savas prāta spējas, kaismīgi meklēja nezināmo skaitli, ne mirkli neatrauda- mies no šā necilvēciskā darba.

Viņš pats taču bija atzinis, ka pieņemt kādu skaitli uz labu laimi nozīmētu izmēģināt miljoniem dažādu kombi­nāciju, kas prasītu vairāk nekā viena pirmšķirīga mate­mātiķa mūžu. Bet, ja uz nejaušību paļauties nedrīkstēja, vai tiešām šo skaitli nevarētu atrast af prāta slēdzienu

palīdzību? Droši vien, Un, velti lūkojis dažas stundas no­snausties, lai atpūtinātu smadzenes, Zarrikess, atsācis gudrot, beidzot nonāca pie galīga absurda.

Ja kādam šai laikā izdotos iekļūt tiesneša kabinetā, kaut gan bija stingri piekodināts nevienu tur neielaist un viņu netraucēt, tas redzētu Zarrikesu, gluži kā iepriek­šējā dienā, sēžam pie galda un ar acīm urbjamies doku­mentā, kura neskaitāmie burti, šķiet, jukjukām lidinājās viņam ap galvu.

— Eh! — tiesnesis iesaucās. — Lai kas arī nebūtu šā raksta autors, kāpēc viņš nav sadalījis rindiņas vārdos! Tad es varētu … Varētu mēģināt… Taču nē! Ja doku­mentā patiesi ir runa par šo slepkavību un laupīšanu, tajā, kas zina, vajadzētu atrasties, piemēram, vārdiem «apgabals», «dimanti», «Tižuko», «Dakosta» vai tamlīdzī­giem, un, novietojot tos iepretī ekvivalentajiem kripto- grammas burtiem, nebūtu grūti aplēst skaitli. Taču nekā! Nekādas atstarpes! Uzrakstīts tikai viens vienīgs vārds ar divsimt astoņdesmit diviem burtiem. Ak, lai divsimt as­toņdesmit divas reizes nolādēts nelietis, kas tik nevaja­dzīgi sarežģījis savu sistēmu! Tādēļ vien viņš pelna div­simt astoņdesmit divas karātavas!

Nikns dūres cirtiens pa dokumentu apstiprināja šo ne visai cildeno vēlējumu.

— Bet, ja tekstā man nav lemts atrast kaut vienu no šiem vārdiem, varbūt tos meklēt kādas rindkopas sākumā vai beigās? Jācer, ka tā izdosies kaut ko panākt, un šīs cerības nedrīkst pamest novārtā.

Tad tiesnesis sāka pārbaudīt katras rindkopas sākuma un beigu burtus, vai tie neatbilst vissvarīgākajam vār­dam, kam neapšaubāmi vajadzēja būt šajā rakstā, —■ vārdam «Dakosta».

Taču viņa pūles bija veltas.

Patiesi, salīdzinājis ar šo vārdu kaut vai pēdējās rind­kopas pirmos septiņus burtus, lūk, ko viņš ieguva:

Jau pie otrā burta tiesnesis Žarrikess aplēses pārtrauca, jo no «A» līdz «V» alfabētā ir divdesmit burtu, taču skaitlis «20» sastāv no diviem cipariem, turpretī šādās kriptogrammās katru burtu aizstāj tikai viens cipars.

Tas pats notika, pārbaudot rindkopas pēdējos septiņus burtus, kur līdzīga iemesla dēļ burtu «T» nekādi neva­rēja nomainīt ar «A».

Tātad Dakostas vārda tur nebija.

Nesekmīgi beidzās arī mēģinājums ar vārdiem «di­manti» un «Tižuko», kuri tāpat neatbilda kriptogrammas burtiem.

Pēc tam tiesnesis Žarrikess, kuram jau džinkstēja galva, lieliem soļiem šķērsoja kabinetu, pie atvērta loga ieelpoja svaigu gaisu un ierēcās tik skaļi, ka izbiedēja kolibru baru, kas čivināja mimozas zaros, pēc tam atkal pievērsās dokumentam.

Paņēmis rokās, viņš to grozīja no vienas puses uz otru.

— Nelietis! Viltnieks! — Žarrikess norūca. — Viņa dēļ es beidzot sajukšu prātā! Bet — pag! Tikai mieru! Ne­trakosim! Tagad nav īstais laiks!

Tad, izgājis laukā, viņš aplēja galvu ar aukstu ūdeni.

— Bet nu izmēģināsim ko citu, — viņš sacīja. — Ja no šiem nolādētajiem burtiem neko nevar izvilkt, palūko­sim, vai šifrētā raksta autors, kas uzskatāms par Tižuko nozieguma galveno vaininieku, nav izvēlējies kādu skaitli.

Iespējams, ka tiesnesis rīkojās pareizi, ķerdamies pie jaunas metodes, jo arī tajā netrūka loģikas.

— Vispirms jāpārbauda kāds gada skaitlis, — viņš no­sprieda. — Kas zina, vai neģēlis nav izmantojis nepa­tiesi apvainotā Žoāma Dakostas dzimšanas gadu, kaut vai tāpēc, lai nekad neaizmirstu tik nozīmīgu skaitli. Dakosta dzimis 1804. gadā. Paraudzīsimies, ko dod šis skaitlis, ja to pieņemam par kriptogrammas atslēgu!

Atskaitījis no katra burta atpakaļejoša alfabētiskā se­cībā cipara norādīto burtu skaitu, viņš dabūja:

LMVB IMC. JKJF

Tad virs tās pašas rindkopas pirmajiem burtiem ties­nesis uzrakstīja skaitli 1804 un, atkārtodams vēl pāris reižu, ieguva šādu tabulu:

Žarrikess ieelpoja svaiga gaisu.

Iznākums nenozīmēja neko. Turklāt te trūka viena burta, kuru Žarrikess bija spiests aizstāt ar punktu, jo skaitlis 4, kas noteica burtu D, skaitot minētajā kārtībā, nedeva nekādu rezultātu.

— Atkal nekā! — tiesnesis Žarrikess nopūtās. — Ņem­sim jaunu skaitli.

Un viņš nodomāja, ka dokumenta autors varējis izvē­lēties arī kādu citu gada skaitli, piemēram, to, kad izda­rīts noziegums.

Tas bija noticis 1826. gadā.

Un, līdzīgi rīkojoties, Žarrikess sastādīja tabulu

1 8 26 18 26 1826

MVVF JVCD KTJJ,

iegūdams:

LMT. 1MA. JKHD

Radās tikpat nejēdzīgs burtu savirknē jums, kurā dažas vietas, tāpat kā iepriekšējā tabulā un tā paša iemesla dēļ, bija tukšas.

— Nolādētais skaitlis! — tiesnesis iesaucās. — Arī šis jāatmet! Pārbaudīsim citu. Varbūt blēdis izvēlējies to, kas norāda laupījuma vērtību?

Nozagtie dimanti bija novērtēti par astoņsimt trīsdes­mit četriem konto.

Nākamā tabula izskatījās tā:

8 3 4 834 834 MVV FJV CDK,

taču iznākums bija tikpat neapmierinošs kā iepriekšējās reizēs:

ESR .GR .AG

— Velns lai parauj šo dokumentu un tā izgudrotāju! — aizmēzdams papīra lapu, kas nokrita istabas otrā galā, Žarrikess iekliedzās. — Te jau pat svētais var zaudēt pa­cietību un izpelnīties lāstus!

Kad dusmas mazliet norima, tiesnesis, negribēdams pa­doties, no jauna pievērsās uzdevumam. To pašu, ko ar rindkopas pirmajiem burtiem, viņš izmēģināja ar pēdē­jiem, taču atkal velti. Pēc tam viņš darīja visu, ko vien sakarsētās smadzenes spēja iedomāties. Viņš pārbaudīja skaitli, kas norādīja Žoāma Dakostas vecumu, ko no­ziedzniekam, šķiet, vajadzēja zināt, gan arī Dakostas ap­cietināšanas, Viljarikas sprieduma pasludināšanas un soda dienas datumu, līdz beidzot lika lietā pat slepkavības upuru skaitu.

Viss velti! Kā nekā, tā nekā!

Tiesnesis Žarrikess nonāca tādā uzbudinājumā, kas pa­tiesi lika bažīties par viņa garīgo līdzsvaru. Viņš skrai­dīja, ārdījās, plātīja rokas, it kā ar kādu cīnītos. Tad pēk­šņi nolēma:

— Ja loģika ir nespējīga, rīkošos uz labu laimi, un lai debesis nāk man talkā!

Žarrikess paraustīja zvana auklu uz rakstāmgalda. Zvans spalgi ieskanējās, tiesnesis, piegājis pie durvīm un plaši tās atdarījis, iesaucās:

— Bobo!

Pagāja dažas sekundes.

Brīvlaistais nēģeris Bobo, Zarrikesa mīļākais sulainis, nerādījās. Šķiet, viņš neiedrošinājās tuvoties kunga ka­binetam.

Zvans noskanēja vēlreiz. Žarrikess atkal sauca Bobo, taču sulainis, acīm redzot, izlikās labāk kurls.

Beidzot, kad, atskanot trešajam zvanam, notrūka aukla, durvīs parādījās Bobo.

— Ko kungs vēlas? — piesardzīgi palikdams uz sliek­šņa, sulainis vaicāja.

— Nāc šurp un nerunā pretī! — tiesnesis uzkliedza, un viņa niknās acis lika nēģerim sarauties.

Bobo pienāca tuvāk.

— Klausies uzmanīgi, Bobo, ko jautāšu, un atbildi, ne mirkli nekavējoties un nepārdomājot, vai arī es …

Apmulsis Bobo stingu skatienu, atplestu muti izslējās saimnieka priekšā kā zaldāts un gaidīja.

— Vai esi gatavs? — kungs jautāja.

— Tieši tā.

— Uzmanību! Saki uzreiz nevilcinoties pirmo skaitli, kas iešaujas prātā!

— Septiņdesmit seši tūkstoši divsimt divdesmit trīs! — Bobo vienā elpas vilcienā nobēra.

Izvēlēdamies pēc iespējas lielāku skaitli, viņš droši vien bija gribējis izpatikt saimniekam.

Tiesnesis Žarrikess piesteidzās pie galda un, paķēris zīmuli, parakstīja zem burtiem nēģera nosauktā skaitļa ciparus. Bobo šajā gadījumā bija tikai akls ierocis nejau­šības rokās.

Saprotams, pilnīgi neticami būtu, ja izrādītos, ka skait­lis «76223» patiešām ir dokumenta atslēga.

Taču izmēģinājuma vienīgais rezultāts bija lāsts no Zarrikesa lūpām, tik spēcīgs, ka Bobo pasteidzās nozust.