ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XV PEDEJIE MĒĢINĀJUMI

Taču ne jau tiesnesis vien cīnījās ar šiem neauglīga­jiem meklējumiem. Arī Benito, Manoels un Minja kopī­giem spēkiem lūkoja piekļūt dokumenta noslēpumam, no kura bija atkarīga tēva dzīvība. Šai ziņā neatpalika arī Fragozo un Lina. Taču viņu pūlēm nebija panākumu, un liktenīgais skaitlis aizvien vēl netika atklāts.

— Atrodiet to, Fragozo, «— jaunā mulate nemitīgi at­kārtoja. — Atrodiet taču!

— Noteikti! — Fragozo apgalvoja.

Un tomēr neko neatrada.

Lai vai kā, Fragozo bija nolēmis īstenot kādu plānu, par kuru nestāstīja pat Linai, kaut gan tas viņam nelika miera: viņš gribēja uzmeklēt policijas iecirkni, kurā ag­rāk dienēja mežu uzraugs, un izdibināt, kas varējis būt šifrētā raksta autors, kurš atzīst savu vainu Tižuko ne­noziegumā. Amazones province, kur šī mežu policija dar­bojās, un pat vieta, kur Fragozo pirms dažiem gadiem bija sastapis Torresu, atradās ne visai tālu no Manausas. Atlika nobraukt piecpadsmit jūdžu lejup pa Amazoni līdz tās labā krasta pietekas Madeiras grīvai — un mežu po­licijas priekšnieku, pie kura bija strādājis Torress, droši vien izdotos sastapt. Vēlākais, pēc divām "trim dienām Fragozo tiktos ar Torresa bijušajiem darba biedriem.

«Jā, tas jādara katrā ziņā,» Fragozo nodomāja. «Bet ko tālāk? Ja pieņem, ka mana iecere izdodas, ko es ar to panākšu? Kaut arī noskaidrotos, ka nesen patiesi miris kāds no Torresa senākajiem biedriem, taču kas apstipri­nās, ka šis cilvēks bijis īstais vainīgais? Kas liecinās, ka tieši viņš atdevis Torresam rakstu, kurā, atzīdams savu

Fragozo slepeni pameta žangadu.

vainu, noveļ to no Žoāma Dakostas? Un vai dokumenta atslēga tā beidzot būs rokā? Nē! Šifru zināja tikai divi cilvēki — pats noziedznieks un Torress. Bet viņu abu vairs nav starp dzīvajiem.

Tā sprieda Fragozo. Skaidrs, ka tāds brauciens neko labu nedotu. Un tomēr Fragozo nespēja atvairīt šo domu. Kāda dīvaina vara spieda doties ceļā, kaut arī viņš īsti nezināja, vai izdosies sameklēt bijušo Madeiras mežu po­licijas brigādi. Turklāt tā varēja būt pārcēlusies uz kādu citu provinces daļu, tad Fragozo nepagūtu to atrast. Un ko tas viss galu galā līdzētu?

Tomēr nākamajā rītā, divdesmit devītajā augustā, vēl pirms saules lēkta, nevienu nebrīdinājis, Fragozo slepeni pameta žangadu un devās uz Manausu, kur iekāpa vienā no daudzajām laivām, tā saucamajām igaritē, kas ik die­nas uztur satiksmi ar Lejas Amazoni.

Kad Fragozo neieradās ne pusdienās, ne vakariņās, visi uz žangadas bija ļoti pārsteigti. Neviens, pat jaunā mu­late nesaprata, ar ko izskaidrojama uzticamā kalpa nozu­šana tik nopietnā brīdī.

Daži klusībā ne bez pamata bažījās, vai nabaga puisis izmisumā nav sev ko nodarījis, tāpēc ka Tabatingā Tor­resu pats bija aicinājis līdzi ceļojumā.

Bet, ja Fragozo cīnījās ar pašpārmetumiem, tad kā lai jūtas Benito? Pirmkārt, saticis Torresu Ikitosā, Benito bija lūdzis viņu apciemot fazendu. Otrkārt, Tabatingā viņš at­veda un pieņēma Torresu uz žangadas. Treškārt, izaicinā­jis un nonāvējis Torresu divkaujā, Benito bija iznīcinājis vienīgo liecinieku, kura pierādījumi būtu glābuši tēvu.

Tagad Benito vainoja tikai sevi — gan tēva arestā, gan briesmīgajās sekās, ko tas varēja izraisīt.

Torresam dzīvam esot, Benito vēl cerētu šādā vai tādā veidā ar draudiem vai solījumiem dabūt no viņa doku­mentu. Par krietnu samaksu Torress, kas nebija iejaukts noziegumā, droši vien būtu ar mieru izstāstīt visu. Vai ilgi meklētais lietiskais pierādījums tad jau negulētu tiesnešiem uz galda? Jā, protams!

Taču vienīgo cilvēku, kurš te varētu līdzēt, Benito pats bija nogalinājis.

Tieši to nelaimīgais jauneklis nerimtīgi atkārtoja mātei, Manoelam un sev. Tik nežēlīgu atbildību viņam uzvēla sirdsapziņa.

Bet vīrišķīgā Jakita nezaudēja ne drusciņas sava dvē­

seles spēka, atrazdama laiku gan vīram, pie kura pava­dīja visas viņai piešķirtās tikšanās stundas, gan dziļi izmi­sušajam dēlam, kuru māca tik liela bezcerība, ka tuvi­nieki bažījās par viņa saprātu.

Jakita joprojām bija un palika vecā Magaljansa dros­mīgā meita, Ikitosas fazendas saimnieka cienīga sieva.

Arī Žoāms ar savu izturēšanos cik spēdams atbal­stīja sievu smagajos pārdzīvojumos. Šis cēlsirdīgais cil­vēks, kura dzīve bija īsta cīņa, enerģiskais, strādīgais vīrs ar stingru tikumisko stāju ne mirkli nepadevās vāju­mam;

Smagāk par visu viņu satrieca tiesneša Riveiro nāve, jo Riveiro nekad nebija apšaubījis Žoāma Dakostas ne­vainību. Tomēr šī nelaime Žoāmu nesalauza, kaut arī viņš bija paļāvies uz bijušā aizstāvja palīdzību. Torresa dokumentam Žoāms piešķīra tikai sekundāru nozīmi, jo, aizbraucot no Ikitosas un dodoties uz dzimteni, lai stātos tiesas priekšā, viņam vēl nebija ne jausmas par kāda rakstiska apliecinājuma esamību. Bija vienīgi morālie pierādījumi. Protams, ja izmeklēšanas gaitā pirms vai pēc apcietināšanas rastos neparedzēti juridiski pierādījumi, Dakosta neatteiktos tos izmantot; bet neparastas apstākļu sagadīšanās dēļ zudumā gājis dokuments viņa stāvoklī nekādas izmaiņas neradīja, jo, pārgājis pār Brazīlijas ro­bežu, šis cilvēks bija nolēmis teikt: «Te es esmu un visu savu pagātni, tagadni un pašaizliedzīga darba pilno dzīvi nododu jūsu rokās. Jūsu pirmais spriedums bija netaisns. Pēc divdesmit trīs gadu trimdas es pats ierodos pie jums. Esmu šeit! Tiesājiet mani!»

Torresa nāve un pie viņa atrastais neatšifrējamais do­kuments vairāk nekā Žoāmu pašu satrauca viņa ģimeni, draugus, kalpotājus un visus pārējos, kas dzīvoja līdzi Dakostas liktenim.

-— Es paļaujos uz savu nevainību, — Žoāms Jakitai ne­mitīgi apgalvoja, — un uz dievu. Ja dievs atzīs, ka mana dzīvība vēl nepieciešama tuviniekiem un ka tikai brī­nums to var glābt, tad viņš šim brīnumam liks notikt, pretējā gadījumā man jāmirst. Dievs būs mans vienīgais soģis.

Taču Manausā ik dienas jo vairāk pieauga saviļņo­jums. Dakostas lietu pārsprieda ar neredzētu degsmi. Ļau­dis, kurus allaž saista noslēpumi, tā aizrāvās, ka runāja vienīgi par noslēpumaino dokumentu. Ceturtās dienas

nogalē neviens vairs nešaubījās, ka kriptogrammā ir Da­kostas attaisnojums.

Jāpiebilst, ka atšifrēt noslēpumaino dokumentu varēja mēģināt kurš katrs. Tas precīzi bija iespiests vietējā avīzē Diario d'o Grand Para. Bez tam pilsētā tika izplatīti ar' roku rakstīti eksemplāri, par ko gādāja Manoels, no­lēmis izmantot visu, kas varētu līdzēt mīklas atrisināju­mam, pat nejaušību, aiz kuras dažkārt slēpjas likteņa pirksts.

Turklāt tam, kas meklēto šifru atklās un dokumentu izlasīs, tika solīta simts konto atlīdzība. Tā bija vesela bagatība, tāpēc dažādu šķiru ļaudis, ne ēduši, ne dzēruši, dienām un naktīm lauzīja galvas pie neizprotamā raksta.

Nekādu panākumu pagaidām gan nebija, un droši vien pat visgudrāko analītiķu pūles un bezmiegā pavadītās naktis būtu veltas.

Mīklas atrisinājumu bija piekodināts nekavējoties no­gādāt tiesnesim Žarrikesam viņa mājās Dieva Tēva ielā, tomēr līdz divdesmit devītā augusta vakaram nekas ne­bija saņemts — un bezcerīgi šķita vēl kaut ko gaidīt.

Atklāti sakot, no visiem galvas lauzītājiem lielāko no­žēlu pelnīja tiesnesis Žarrikess. Gluži dabisku pārdomu ceļā viņš beidzot bija pievienojies vispārējam spriedu­mam, ka dokumentam patiesi ir sakars ar Tižuko lietu, ka to rakstījis īstais vainīgais un ka tas attaisno Zoāmu Dakostu. Šā iemesla dēļ tiesnesis Žarrikess jo dedzīgāk meklēja šifra atslēgu. Viņš darīja to ne vien sava prieka dēļ, bet gan aiz godīguma un līdzjūtības pret nevainīgi notiesātu cilvēku. Ja smadzeņu darbībai patiesi nepie­ciešams fosfors, tad grūti būtu aplēst, cik daudz sava or­ganisma fosfora strādājot izlietoja tiesnesis, — viņa sma­dzenes bija veikušas milzu darbu, kaut gan nekas nebija panākts, nē, itin nekas!

Par spīti tam, Žarrikess pat nedomāja atteikties no uz­devuma. Tagad viņš paļāvās tikai uz nejaušību, karsti vēlēdamies, lai tā nāk viņam talkā. Viņš to meklēja ar dažādiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem. Viņš trakoja, ārdījās un — jo ļaunāk — darīja to nevarīgās dusmās.

Cik neaptverami daudz dažādu, joprojām patvaļīgi iz­vēlētu skaitļu tiesnesis izmēģināja dienas otrajā pusē! Ak, ja būtu vairāk laika, viņš nekavējoties ķertos klāt desmit ciparu sistēmai un sāktu veidot miljoniem kombi-

Žarrikess, morāli un fiziski paguris, vairs nejaudāja ne pakustēt.

nāciju. Viņš tam veltītu visu savu dzīvi, riskējot sajukt prātā pirms laimīgā atrisinājuma. Sajukt prātā? Jā, bet vai tik tas jau nebija noticis?

Pēkšņi tiesnesis iedomājās, ka dokuments varētu būt lasāms no labās uz kreiso pusi. Sagriezis to otrādi un pie­licis tuvāk gaismai, viņš atsāka iepriekšējos mēģināju­mus.

Jauna neveiksme! Tie paši jau pārbaudītie skaitļi arī šoreiz nedeva nekādu rezultātu. Bet varbūt jālasa no le­jas uz augšu, no pēdējā burta līdz pirmajam, — vai autors nevarēja izgudrot šādu kombināciju, lai vēl vairāk sarežģītu lasīšanu?

Nekā! Arī šīs kombinācijas iznākums bija tikai mīk­lains burtu savirknējums.

Astoņos vakarā tiesnesis Žarrikess, galvu atbalstījis ro­kās, gluži salauzts, morāliski un fiziski paguris, vairs ne­jaudāja ne pakustēt, ne parunāt, ne vairs gudrot, ne sa­karīgi saistīt domas.

Pēkšņi lejā atskanēja troksnis. Un drīz pēc tam, kaut arī tas bija stingri aizliegts, spēji atdarījās kabineta durvis.

Ienāca Benito un Manoels. Benito izskatījās baismīgi; nelaimīgais jauneklis gandrīz nespēja nostāvēt; Manoels viņu saturēja.

Tiesnesis pietrūkās kājās.

-— Kas noticis, kungi, kas jums vajadzīgs? — viņš vai­cāja.

— Skaitlis! … Skaitlis! … — ka sajucis aiz bēdām, Benito iesaucās. — Dokumenta šifrs! …

— Jūs atradāt to? — tiesnesis nesaprata.

— Nē, tiesneša kungs, — Manoels atbildēja. — Bet jūs?…

— Arī ne.

— Neatradāt? — Benito iekunkstējās.

Un galīgā izmisumā, izrāvis dunci no jostas, grasījās durt sev krūtīs.

Tiesnesis un Manoels metās viņam klāt un tikai ar mo­kām atbruņoja.

— Benito, — cenzdamies runāt ļoti mierīgi, tiesnesis teica, — ja jūsu tēvam neglābjami draud netaisns sods, tad jums gan pienāktos darīt ko svarīgāku, nevis nonā­vēties!

— Ko tad? — Benito iesaucās.

— Mēģināt viņu glābt.

— Bet kā?

— Uzminiet pats, — tiesnesis atbildēja. — Man neklā­jas jums to sacīt.