ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

II PIRMAJĀ BRĪDI

Tiklīdz nozuda piroga, aizvezdama Žoāmu Garralu, pa­reizāk sakot, Žoāmu Dakostu — laiks saukt viņu īstajā vārdā —, Benito pievērsās Manoelam.

— Kas tev zināms? — viņš vaicāja.

— Tavs tēvs nav vainīgs! Jā, viņš nav vainīgs! — Ma­noels atbildēja. — Pirms divdesmit trim gadiem viņš so­dīts par noziegumu, kuru nav izdarījis.

— Viņš tev visu izstāstīja, Manoel?

— Visu, Benito! — jauneklis sacīja. — Šis krietnais cilvēks negribēja savu pagātni slēpt nākamajam znotam.

— Bet vai tēvam ir kāda iespēja pierādīt, ka viņš nav vainīgs?

— Labākais pierādījums, Benito, ir viņa divdesmit trīs gadus ilgā godīgā dzīve, kas pelna cieņu, tāpat kā nule spertais solis — Žoāms Dakosta pats devās uz tiesu, lai pateiktu: «Še es esmu! Vairs nevēlos dzīvot divkosīgu dzīvi. Negribu slapstīties ar svešu vārdu! Jūs notiesājāt nevainīgu cilvēku! Tagad reabilitējiet to!»

— Bet tu… Kad tēvs ar tevi runāja… Vai tu ne mirkli nešaubījies par viņa vārdu patiesīgumu? —- iesau­cās Benito.

— Ne mirkli, mans brāli! — Manoels atbildēja.

Abi jaunekļi cieši, sirsnīgi paspieda viens otram roku.

Pēc tam Benito pievērsās mācītājam.

— Pasanjas tēv, — viņš teica, — pavadiet māti un māsu uz istabu! Lūdzu, nepametiet viņas šodien! Ne­viens no mums nešaubās par tēva godīgumu, neviens … Jūs pats it labi to zināt. Rīt mēs ar māti dosimies pie po­licijas priekšnieka. Gan viņš mums neliegs tikties ar apcietināto. Nē! Tas būtu pārāk nežēlīgi! Mēs sastapsim tēvu un apspriedīsimies, ko darīt, lai panāktu reabili­tāciju.

Jakita šķita kā paralizēta; taču vīrišķīgā sieviete, ko pēkšņais trieciens bija samulsinājis, drīz vien attapās. Jakita Dakosta būs tikpat nesalaužama kā Jakita Garrala. Viņa ticēja, ka vīrs nav vainīgs. Viņai prātā nenāca pār­mest Žoāmam, ka viņš ar viltotu uzvārdu precējies. Ja­kita domāja tikai par ilgo, laimīgi pavadīto mūžu kopā ar krietno cilvēku, kurš tagad nevainīgs smok cietumā.

Nudien! Rīt pat viņa būs pie cietuma vārtiem un neat­kāpsies, līdz netiks iekšā.

Pasanjas tēvs Jakitu kopā ar meitu, kas nespēja val­dīt asaras, ieveda mājā.

Abi jaunekļi palika divatā.

— Un tagad, Manoel, — Benito iesāka, — man jāzina viss, ko tev sacīja tēvs.

— Tur nav nekā slēpjama, Benito.

— Kāpēc Torress pie mums ieradās?

— Lai pārdotu 2oāmam Dakostam viņa pagātnes no­slēpumu.

— Acīm redzot, kad sastapām Torresu Ikitosas mežā, viņa nolūks bija nodibināt sakarus ar manu tēvu?

— Protams, — Manoels atbildēja. — Nelietis devās uz fazendu, lai īstenotu sen iecerētu plānu un ar zemiskas šantāžas palīdzību izmānītu tēvam naudu.

— Un, kad pavēstījām, — Benito turpināja, — ka tēvs ar ģimeni gatavojas ceļojumam pāri robežai, viņš neka­vējās mainīt plānu?

— Protams, Benito, tāpēc, ka brazīliešu zemē Zoāms Dakosta viņa nagos nokļūtu ātrāk nekā šajā pusē. Tāpēc mēs Torresu sastapām Tabatingā, kur viņš mūs jau gai­dīja, pareizāk sakot, mums uzglūnēja.

— Ak, kāpēc man vajadzēja aicināt viņu uz žan- gadu! — Benito izmisīgi iesaucās.

— Brāli, — Manoels atsāka, — nepārmet sev neko! Agri vai vēlu nelietis mūs dabūtu rokā. Šis cilvēks nav no tiem, kas laidīs garām krietnu ķērienu. Ja viņam ne­izdotos mūs panākt Tabatingā, gan viņš mūs sameklētu Manausā.

— Jā, Manoel, tev taisnība! Bet nav vērts spriedelēt par pagātni, tagad jāpadomā par nākotni! … Nekavēsim laiku veltās nožēlās! Ir jārīkojas!

Tā runājot, Benito pārvilka roku pār pieri, lūkodams visos sīkumos atcerēties bēdīgo notikumu.

— Paklau, — viņš jautāja, — kā Torress varēja zināt, ka tēvs pirms divdesmit trim gadiem tiesāts par dīvaino Tižuko noziegumu?

— Nav ne jausmas, — Manoels atbildēja, — un rādās, ka to nezina arī tēvs pats.

— Bet Torresam taču bija skaidrs, ar kādu vārdu slēp­jas Zoāms Dakosta?

— Acīm redzot.

Krastā pastaigājās daži pilsētnieki.

•— Un viņš zināja arī, ka tēvs ilgus gadus dzīvojis Peru, Ikitosas ciematā?

— Tieši tā, — Manoels atbildēja. — Tikai nesaprotu, kā viņš to uzzinājis.

— Pēdējais jautājums, — Benito teica. — Ko Torress lika priekšā tēvam īsās sarunas laikā, pirms tēvs viņu padzina?

— Draudēja viņu nodot, paziņot Zoāma Garrala īsto uzvārdu policijai, ja viņš atteiksies samaksāt par klusē­šanu.

— Un kādu maksu nelietis pieprasīja?

— Minjas roku! — dusmās nobālis, Manoels nevilci­nādamies atbildēja.

— Kā viņš iedrošinājās! … — Benito iesaucās.

— Tu dzirdēji tēva atbildi uz šo zemisko prasību, Be­nito.

— Jā, protams, Manoel! … Tēvs atbildēja tā, kā to sašutumā būtu darījis jebkurš godīgs cilvēks. Viņš Tor­resu padzina! Bet nē, ar to nepietiek! Tēvu taču apcieti­nāja Torresa nodevības dēļ, vai nav tiesa?

— Jā, Torress viņu nodevis.

— Tādā gadījumā neģēlis jāsameklē! — draudīgi vici­nādams dūri uz upes kreisā krasta pusi, kur bija nozudis Torress, Benito iesaucās. — Gribu noskaidrot, kā viņš atklājis noslēpumu! … Lai viņš atzīstas, ka uzzinājis to no īstā vainīgā! Viņam būs jārunā… Bet, ja liegsies, tad es gan zināšu, ko darīt!

— Ko darīt mums abiem, — ne tik dedzīgi, taču vien­līdz apņēmīgi piemetināja Manoels.

— Nē, Manoel, nē! … Tikai man vienam pašam!

— Mēs esam brāļi, Benito, — Manoels iebilda, — un tāpēc atriebt pienākas kā tev, tā man.

Benito klusēja. Acīm redzot, viņš šajā jautājumā bija jau pieņēmis negrozāmu lēmumu.

Tajā brīdī jaunekļiem tuvojās locis Araužo, kas bija uzmanīgi vērojis upi.

— Ko esat izlēmuši? — viņš vaicāja. — Vai žangada paliks pie Muras salas, vai būs jāiebrauc Manausas ostā?

Līdz naktij jautājumu vajadzēja pārdomāt un izšķirt.

Protams, vēsts par 2oāma Dakostas apcietināšanu bija paguvusi izplatīties visā pilsētā. Droši vien tā Manausas iedzīvotājos izraisīja ziņkāri. Un ja ne vien to, bet arī naidu pret kādreiz tik plaši izdaudzinātā Tižuko

Pasanjcts tēva pavadība laukā iznāca Jakita un Min ja.

nozieguma galveno vainīgo? Vai nevajadzēja bīties no zi­nāma tautas protesta pret nesodīto ļaundarību? Ja pieņem šādu iespēju, vai prātīgāk nebūtu atstāt žangadu pie Mu- ras salas, upes labajā krastā, dažas jūdzes no Manausas?

Jautājums tika vispusīgi apsvērts.

— Nē! — iesaucās Benito. — Ja mēs paliksim šeit, mēs radīsim aizdomas, ka esam pametuši tēvu, apšaubām viņa godīgumu, bīstamies tikt noturēti par viņa līdzzinātājiem. Mums nekavējoties jādodas uz Manausu!

— Tev taisnība, Benito, — Manoels neiebilda. — Brau­cam!

Araužo, piekrītoši palocījis galvu, deva komandu sa­gatavoties. Manevrēt šai vietā nebija visai viegli. Lai iebrauktu divpadsmit jūdzes platajā grīvā un noenkurotos pietekas kreisajā krastā, vajadzēja šķērsot Amazones straumi, kurai pievienojās Rionegro straujie ūdeņi.

Tauvas tika atraisītas. Straume aizrāva žangadu, un tā peldēja pa diagonāli uz pretējo krastu. Izmantojot straumes pagriezienus ap krasta zemes mēlēm. Araužo un komanda ar garo ķekšu palīdzību prasmīgi vadīja milzu plostu nepieciešamajā virzienā.

Pāris stundu vēlāk žangada tuvojās Amazones otram krastam mazliet augšpus Rionegro grīvas — un pati straume to ienesa platajā līcī pietekas kreisajā krastā.

Ap pieciem vakarā žangada beidzot bija stingri pie­tauvojusies, taču ne pašā Manausas ostā, bet pusjūdzi zemāk, jo, iebraucot ostā, būtu jāpārvar pārāk spēcīga straume.

Garais plosts tagad atdusējās Rionegro tumšajos ūde­ņos diezgan stāva, zeltaini pumpurotām cikropijām noau­guša krasta malā, ko iežogoja augsts niedrājs, tā sauca­mās froksas, kuru stiebri ir tik cieti, ka indiāņi no tiem pagatavo ieročus.

Krastā pastaigājās daži pilsētnieki. Bez šaubām, līdz žangadai tos bija atvilinājusi ziņkāre. Vēsts par. Zoāma Dakostas apcietināšanu izplatījās ātri; taču Manausas pilsoņu ziņkāre nebija pārāk uzbāzīga, viņi turējās no plosta pa gabalu.

Benito dzīrās tūlīt pat izkāpt krastā. Manoels viņu at­runāja.

— Nogaidi rītu, — viņš teica. — Drīz iestāsies tumsa,, un mēs nedrīkstam pamest žangadu.

— Labi, atliksim līdz rītam! — Benito piekrita,

Tobrīd Pasanjas tēva pavadībā laukā iznāca Jakita un Minja. Minja joprojām raudāja, bet Jakitas acis bija sausas, noteiktajās kustībās jauta apņēmību. Varēja no­prast, ka šī sieviete sagatavojusies uz visu — pildīt pie­nākumu un izmantot savas tiesības.

Jakita lēnām tuvojās Manoelam.

— Manoel, — viņa teica, — uzklausiet mani, gribu jums pateikt, ko man saka sirdsapziņa.

— Es klausos, — Manoels sacīja.

Jakita vērīgi viņā palūkojās.

— Vakar, — viņa teica, — kad pēc sarunas ar 2oāmu Dakostu, manu vīru, jūs pienācāt man klāt un teicāt — «Māmiņ!», kad saņēmāt Minjas roku un sacījāt — «Mana sieva!», vai Žoāma Dakostas pagātne tobrīd jums vairs nebija noslēpums, jūs visu jau zinājāt?

— Zināju, — Manoels apstiprināja. — Un lai dievs mani soda, ja es kaut brīdi būtu šaubījies! . ..

— Lai paliek, Manoel, — Jakita turpināja. — Bet 2o- āms Dakosta tad vēl nebija apcietināts. Tagad stāvoklis mainījies. Kaut arī bez vainas, mans vīrs tomēr atrodas policijas rokās, viņa noslēpums atklāts, Minja ir uz nāvi notiesāta cilvēka meita .. .

— Minja Dakosta vai Minja Garrala — kāda tur star­pība! — Manoels ilgāk vairs nespēja valdīties.

— Manoel! — meitene nočukstēja.

Droši vien Minja būtu pakritusi, ja Lina viņu nesatu­rētu.

— Māt, ja nevēlaties Minjai nodarīt pāri, — Manoels teica, — tad sauciet mani par savu dēlu!

— Mans dēls! Mans bērns!

Tas bija viss, ko Jakita spēja izdvest, un ar lielām pū­lēm apspiestās asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem.

Visi atgriezās mājā. Bet augu nakti neviens no šīs krietnās ģimenes, kuru bija piemeklējis tik smags trie­ciens, ne mirkli neaizvēra acu.