ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

II ZAGLIS UN APZAGTAIS

Torress bija nogulējis apmēram pusstundu, kad zem kokiem kaut kas iečabējās. Tie šķita viegli soļi, it kā kāds uzmanīgi lavītos basām kājām, lai neviens nesadzirdētu. Piesargāties no jebkuras aizdomīgas tuvošanās, tas būtu pirmais, ko mūsu klaidonis iesāktu, ja negulētu. Bet tik tikko jaušamais troksnis nespēja iztraucēt viņa miegu, un nezināmais varēja nemanīts pienākt desmit soļu attālumā no koka, zem kura gulēja Torress.

Nāca nevis cilvēks, bet pērtiķis guariba.

No visiem Augšamazones džungļos bieži sastopamajiem tvērējastes pērtiķiem — graciozajiem sahuasiem, ragai­najiem sapažū, pelēkspalvainajiem monām un vaikstīga- jiem saguīniem, kuri šķiet uzlikuši maskas, — guariba ne­noliedzami ir pats savdabīgākais. Saticīgs un nebūt ne ļauns, ar ko tas atšķiras no niknā, nejaukā mukuras, gua­riba ir sabiedrisks un labprāt dzīvo barā. Monotonas bal­sis, kas atgādina baznīcas kora dziedāšanu, jau pa gabalu vēstī šo dzīvnieku tuvošanos. Kaut arī guariba nav plē­sīgs, tomēr uzbrukt tam bīstami. Katrā ziņā, kā tālāk re­dzēsim, aizmidzis ceļotājs, kuru tādā bezpalīdzīgā stāvoklī pārsteidz šis pērtiķis, ir zināmā mērā apdraudēts.

Guariba, ko Brazīlijā dēvē arī par barbado \ ir liels dzīvnieks. Vingrie, stiprie locekļi liecina, ka šim zvēram, kas tikpat veikls uz zemes, kā koku zaros meža milzeņu galotnēs, spēka netrūkst.

Bet šoreiz guariba virzījās uz priekšu piesardzīgi, sīkiem solīšiem. Tas meta skatienus gan pa labi, gan pa kreisi un nemierīgi kustināja asti. Šos pērtiķu cilts pārstāvjus daba apveltījusi četrām rokām, kuru dēļ tos dēvē par četrro- čiem, turklāt izrādījusi tiem vēl lielāku dāsnumu, piešķir­dama arī piekto «roku» — asti, kuras galiņam piemīt tvertspēja, gluži tāpat kā rokām.

Vicinādams pamatīgu zarainu rungu, kas pērtiķa stip­rajās ķetnās varēja kļūt par bīstamu ieroci, guariba klusī­tiņām tuvojās aizmigušajam. Pērtiķis droši vien pirms brī­tiņa bija pamanījis koka pakājē guļošo cilvēku, kura miers, protams, mudināja aplūkot gulētāju tuvāk. Un tā, mazliet vilcinādamies, guariba devās uz priekšu, līdz bei­dzot apstājās trīs soļu attālumā no Torresa.

Guaribas spalvainā sēja sašķiebās grimasē, atklādama asus, ziloņkaula baltus zobus, zvērs draudoši savicināja rungu, kas mežu uzraugam nesolīja neko labu.

Bez šaubām, Torresa izskats guaribam neiedvesa sim­pātijas. Iespējams, ka zvēram bija īpaši cēloņi ienīst šo cilvēku dzimtas pārstāvi, kas nejauši neaizsargāts gadī­jies ceļā. IespējamsI Kā zināms, daži dzīvnieki ilgi neaiz­mirst nodarītās pārestības, tātad varbūt arī šis perināja sevī naidu pret meža klaidoņiem.

Jāpiebilst, ka vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši indiā­ņiem, lai vai kādas sugas pērtiķi ir iecienītākais medījums un viņi tos medī ar īstu Nimroda dedzību ne vien izprie­cas, bet arī gardās gaļas dēļ.

Ja nu arī guariba netaisījās stāties mednieka lomā, ja neaizmirsa, ka pēc dabas ir zālēdājs, un nekāroja mežu uzraugu aprīt, tomēr šķita, ka tas nolēmis vismaz izrēķi­nāties ar vienu no saviem sensenajiem naidniekiem.

Tāpēc, labu brīdi nopētījis gulētāju, guariba sāka lodāt ap koku. Zvērs virzījās ļoti lēnām, aizturētu elpu, taču tuvojās aizvien vairāk. Kustības bija draudīgas, sejas iz­teiksme nežēlīgi ļauna. Nekas nebūtu vieglāk kā nosist mierīgi guļošo vīru ar vienu rungas belzienu, un tajā brīdī Torress patiesi bija par matu no nāves.

Varbūt Torress rīkojās neuzmanīgi, novietodams kār­biņu ar dokumentu un visu savu bagātību turpat blakus zem koka saknēm, taču šī neuzmanība šoreiz izglāba viņa dzīvību.

Saules stars, izspraucies cauri zariem, pārslīdēja pār kārbiņu, un tās gludā, spožā metāla virsma pavizēja kā spogulis. Pērtiķis ar šai sugai raksturīgo nepastāvību acu­mirklī tika iztraucēts.

Guariba — ja vien dzīvnieks vispār spēj domāt — pēk­šņi mainīja nodomu. Noliecies, pacēlis kārbiņu, pērtiķis dažus soļus atkāpās un, turēdams to pie acīm, itin pār­steigts grozīja rokās un pētīja, kā tā spulgo saules staros. Iespējams, ka vēl vairāk guaribu pārsteidza monētu šķinda lādītē. Tāda mūzika dzīvnieku apbūra. Tieši kā gra- bulītis bērna rokās. Tad pērtiķis pielika kārbiņu pie mu­tes — un viņa zobi noskrapstēja, slīdot pār metālu, taču lādīti pārkost zvērs nemēģināja.

Guariba droši vien šķita atradis kādu neparastu augli, viscaur mirdzošu milzu mandeli ar brīvi lēkājošu kauliņu zem čaumalas. Bet, kaut arī pērtiķis savus maldus drīz vien noskārta, viņam ne prātā nenāca kārbiņu aizmest. Gluži otrādi, vēl ciešāk sažņaudzis to kreisajā rokā, zvērs aizmeta rungu, kas krītot notrieca kādu nokaltušu zaru.

No trokšņa iztrūcies, Torress, allaž radis būt cīņas ga­tavībā un spēji pamosties no miega, vienā rāvienā veikli pielēca kājās.

Viņš uzreiz saprata, kas stāv viņa priekšā.

— Guariba! — mežu uzraugs iekliedzās.

Un, satvēris blakus nolikto mačeti, Torress nostājās aiz- sargpozīcijā. Ieraudzījis, ka gulētājs piecēlies, pērtiķis no­bijies nekavējoties atkāpās, jo lielā dūša acumirklī sa­plaka, un tad ar pāris lēcieniem zvērs ātri nozuda kokos.

— Pēdējā brīdī! — Torress iesaucās. — Nelietis mani būtu nogalinājis bez liekām ceremonijām.

Pēkšņi Torress atkal pamanīja pērtiķi, kas, apstājies soļu divdesmit tālāk, noskatījās viņā un, grozīdams rokās dārgo kārbiņu, it kā ņirgādamies šķobīja ģīmi.

— Blēdis! — Torress atkal iekliedzās. — Viņš mani nav nogalinājis, toties izdarījis ko ļaunāku — apzadzis!

Torresam nerūpēja tas, ka visa viņa nauda atrodas

Torress ar jauniem spēkiem vajaja gualibu.

kārbiņā, viņš galvenokārt uztraucās noglabātā dokumenta dēļ, jo tā zaudējums galīgi sagrautu viņa ieceres.

— Tūkstoš velnu! — dēkainis iesaucās.

Tad, gribēdams par katru cenu atgūt nolaupīto, metās pērtiķim pa pēdām.

Viņš skaidri zināja, ka panākt veiklo dzīvnieku nebūs viegli. Pa zemi tas skrien pārāk ātri, kokos rāpjas un lec pārāk augstu. Skrējienā vai lidojumā no zara uz zaru to varētu apturēt vienīgi labi tēmēta lode, bet Torresam ne­bija šaujamā. Medību nazis un enšada noderētu vienīgi tad, ja viņš guaribu panāktu.

Torress acumirklī saprata, ka pērtiķi izdosies notvert tikai ar viltu. Tātad gudrais dzīvnieks būs jāpārspēj vil­tībā. Vajadzēja apstāties, noslēpties aiz kāda koka, nozust biezoknī, lai pērtiķi aizkavētu vai liktu tam griezties at­pakaļ: tas bija vienīgais, ko atlika mēģināt. Atsākdams vajāšanu, Torress tā arī rīkojās; taču, viņam nozūdot, pēr­tiķis pacietīgi gaidīja, kad viņš atkal parādīsies, un šis ma­nevrs Torresu tikai lieki nogurdināja.

— Sasodītais guariba! — pēc brītiņa viņš iesaucās. — Tādā veidā es itin neko nepanākšu, bet nelietis mani aizvilinās atpakaļ pie Brazīlijas robežām. Kaut nu būtu nometis kārbiņu zemē! Bet kas to deva! Šķindošās zelta monētas pērtiķi uzjautrina. Ak tu, nolāpītais zagli! Kad es reiz tikšu tev klāt…

Un Torress ar jauniem spēkiem vajāja guaribu, kas jo­projām veikli izvairījās.

Pagāja vesela stunda, taču nekas nemainījās. Torress neatlaidīgi sekoja dzīvniekam. Kā lai viņš tiek pie bagātī­bas bez svarīgā dokumenta?

Tad Torresu pārņēma dusmas. Viņš lādējās, spēra ze­mes gaisā, draudēja guaribam. Dzīvnieks kā ķircinādamies atbildēja vienīgi ar ņirdzīgu grimasi, kas vajātāju pada­rīja vai traku.

Torress atkal metās pērtiķim pakaļ. Viņš aizelsies skrēja, pīdamies garajā zālē, biezajos krūmos, liānu stai­pekņos, caur kuriem guariba lēca tik veikli kā īsts sporta meistars. Reizēm ceļu aizšķērsoja zālē noslēpušās resnas koku saknes. Torress klupa un atkal cēlās. Beidzot, pats to nemanīdams, sāka kliegt: «Palīgā, palīgā! Ķeriet zagli!» — it kā viņu kāds varētu sadzirdēt.

Galu galā spēki izsīka — un gluži bez elpas cilvēks bija spiests apstāties.

— Tūkstoš velnu! —- viņš norūca. — Dzīties pakaļ iz­bēgušiem nēģeriem cauri krūmu biezokņiem bija daudz vieglāk. Bet gan es šo nolādēto pērtiķi noķeršu! Neatkāp­šos, nekādā ziņā neatkāpšos, kamēr vien kājas mani ne­sīs, un tad tik mēs redzēsim! …

Manījis, ka mežu uzraugs vairs neseko, guariba apstā­jās. Zvērs atvilka elpu, kaut gan nebija ne tuvu tā nomo­cījies kā Torress, kurš aiz noguruma vairs nespēja ne pakustēties.

Grauzdams dažas no zemes izrautas saknes un pa brīti­ņam žvadzinādams sev pie auss kārbiņu, pērtiķis tā no­stāvēja minūtes desmit.

Satracinātais Torress apmētāja dzīvnieku akmeņiem, bet, tā kā viņš tēmēja no liela atstatuma, akmeņi nekādu ļaunumu nenodarīja.

Bija pēdējais laiks kaut ko uzsākt. No vienas puses — turpināt pērtiķa vajāšanu bez jebkādām cerībām uz pa­nākumiem šķita neprāts; no otras — galīgi samierināties ar nejēdzīgo gadījumu, kas izpostīja Torresa ieceres, no­zīmētu padoties, turklāt pārāk sāpīgi būtu, ja muļķa dzīv­nieks viņu piemānītu un iznerrotu.

Un tomēr Torress saprata, ka, tumsai iestājoties, zaglis bez pūlēm nozudīs, bet viņš, apzagtais, šajā biezoknī ne­spēs rast ceļu atpakaļ. Sekodams guaribam, viņš bija aiz­gājis vairākas jūdzes prom no upes krastiem, un vairs ne­būtu viegli turp atgriezties.

Torress vilcinājās. Viņš lūkoja mierīgi apsvērt savu stā­vokli un, vēlreiz izlamājies, beidzot gandrīz bija ar mieru atteikties no kārbiņas, taču, neviļus atkal iedomājies no­laupīto dokumentu un ar to saistītos nākotnes plānus, no­lēma mēģināt vēl pēdējo reizi.

Viņš piecēlās.

Piecēlās arī guariba.

Torress spēra dažus soļus uz priekšu.

Pērtiķis tikpat daudz soļu atkāpās, taču šoreiz biezoknī nenozuda, bet apstājās zem milzīga gumijkoka — šā koka dažādās pasugas plaši izplatītas visā Amazones augšteces baseinā.

Aptvert stumbru ar visām četrām, rāpties augšup akro- bātiskā vai, pareizāk sakot, pērtiķa veiklībā, ar stingro asti ieāķēties pirmajos līmeniskajos zaros četrdesmit pēdu virs zemes — tā lunkanajam guaribam bija tikai rotaļa, kas prasīja dažas sekundes.

Tie bija brazīliešu mednieki.

Apsēdies ērtāk zaros, pērtiķis atsāka pārtraukto maltīti, plūkdams augļus, kuri gadījās pa tvērienam. Atklāti sakot, arī Torresam nebūtu kaitējis iestiprināties un nodzerties, bet — kur nu! Viņa ceļa soma bija gluži saplakusi un blašķe — iztukšota.

Torress tomēr negriezās atpakaļ, bet tuvojās kokam, kaut gan pērtiķis tagad bija daudz nepieejamāks. Neva­rēja būt ne domas par rāpšanos kokā — zaglis acumirklī pārlēktu uz blakus koku.

Pērtiķis joprojām žvadzināja pie auss nozagto kārbiņu.

Negantās dusmās Torress apveltīja guaribu lāstiem. Nav izsakāms, kā viņš sodījās. Viņš nosauca pērtiķi gan par metisu, ko katrs baltais brazīlietis uzskatītu par smagu ap­vainojumu, gan arī par nēģeru un indiāņu jaukteni — kuriboku. Katrā ziņā šajās ekvatoriālajās paralēlēs vēl briesmīgākus apvainojumus cilvēks cilvēkam nespētu veltīt.

Bet pērtiķis tikai ņirgājās par visu to.

Tad Torress atkal tēmēja uz pērtiķi ar akmeņiem, sprun­guļiem, ar visu, kas vien gadījās pa rokai. Vai viņš tiešām cerēja guaribu ievainot? Nē! Viņš vienkārši vairs pats ne­apjēdza, ko dara. Vārdu sakot, dusmas par savu nevarību galīgi laupīja viņam saprātu. Varbūt viņš brīdi cerēja, ka, guaribam pārlecot no zara uz zaru, kārbiņa nevilšus izslī­dēs vai arī, lai nepaliktu vajātājam parādā, zvērs pēkšņi sviedīs ar to viņam pa galvu? Nekā nebija! Pērtiķis, gri­bēdams kārbiņu paturēt, cieši saņēmis to ar vienu roku, pārvietojās, izmantodams pārējās trīs.

Pagalam izmisis, Torress beidzot nolēma izbeigt neveik­smīgos mēģinājumus un atgriezties pie Amazones, te pēk­šņi izdzirda balsis. Nudien! Tie bija cilvēki.

Soļus divdesmit no tās vietas, kur stāvēja mežu uzraugs, kāds runāja. Vispirms Torress lūkoja noslēpties biezajos krūmos. Aiz piesardzības viņš nevienam negribēja rādī­ties, iepriekš neizpētījis, ar ko būs darīšana.

Satraukts viņš, ziņkārīgi ieklausīdamies, stāvēja, līdz negaidot atskanēja šāviens.

Tam sekoja kliedziens, un pērtiķis, nāvīgi ievainots, smagi nogāzās zemē, neiziaizdams no rokām Torresa kār­biņu.

— Velns parāvis! — mežu uzraugs iesaucās. — Šī lode nāca tieši laikā!

Un, vairs nebīdamies, viņš, izlīdis no krūmiem, ierau­dzīja zem kokiem divus jaunekļus.

Tie bija brazīliešu mednieki ādas zābakos, vieglās palmu šķiedru pinuma cepurēs, viduklī cieši pieguļošos svārkos, pareizāk sakot, jūrnieku kamzoļos, kas bija daudz ērtāki par nacionālajiem pončo. Pēc sejas krāsas un vaibstiem viegli varēja noteikt, ka viņi ir portugāļi

Abiem bija garās spāņu šautenes, kas mazliet atgādina arābu ieročus, ar tālu un diezgan precīzu trajektoriju; Amazones augšteces mežu iedzīvotāji ar tām prot lieliski rīkoties.

To pilnīgi apstiprināja nule atskanējušais šāviens. No vairāk nekā astoņdesmit pēdu attāluma lode pērtiķi bija trāpījusi tieši galvā. Abiem jaunekļiem pie jostas karājās arī īpaši medību dunči, kurus Brazīlijā dēvē par fokām, ar tām mednieki droši uzbrūk jaguāriem un citiem ne se­višķi bīstamiem, taču šajos mežos bieži sastopamiem plē­soņām.

Šķita, ka šī tikšanās klaidoni neuztrauc, jo viņš steidzās klāt pie nošautā pērtiķa.

Bet arī jaunekļi devās turp un, atrazdamies tuvāk šai vietai, pēc nedaudz soļiem stāvēja aci pret aci ar Torresu.

Mežu uzraugs jau bija pilnīgi savaldījies.

— Ļoti pateicos, kungi! — paceldams platmali, viņš jautri teica. — Nogalinādami ļauno dzīvnieku, jūs esat man izdarījuši lielu pakalpojumu.

Nesaprazdami, par ko viņi īsti pelnījuši pateicību, abi mednieki vispirms saskatījās.

Torress īsumā paskaidroja notikušo.

— Jums šķiet, ka esat nogalinājuši tikai pērtiķi, — viņš sacīja, -— patiesībā jūs nošāvāt zagli.

— Ja esam jums palīdzējuši, — jaunākais mednieks at­bildēja, ■— tad, ticiet man, tas notika, pašiem nezinot… Un tomēr ļoti priecājamies, ka esam jums pakalpojuši.

Un, dažus soļus atkāpies, jauneklis noliecās pie pērtiķa; no cieši sažņaugtās dūres tikai ar mokām izdevās izvilkt kārbiņu.

— Tas droši vien ir jūsu īpašums? — jauneklis vaicāja.

— Tieši tā, — Torress atbildēja un, paņēmis kārbiņu, nespēja apspiest atvieglojuma nopūtu.

— Kuram no jums, kungi, lai pateicos? — mežu uz­raugs jautāja.

— Manam draugam, brazīliešu kara ārstam Manoe- lam, — jauneklis atbildēja.

— Kaut gan pērtiķi nošāvu es, — Manoels piezīmēja, — taču tu, dārgais Benito, to man parādīji.

— Tādā gadījumā, kungi, — Torress teica, — man jāpa­teicas jums abiem — kā Manoela kungam, tā …

— Benito Garralam, — Manoels pabeidza.

Dzirdot šo vārdu, mežu uzraugam vajadzēja krietni sa­ņemties, lai apspiestu trīsas, it īpaši, kad jauneklis pie­bilda:

— No šejienes līdz mana tēva Zoāma Garrala fermai ir tikai trīs jūdzes. Ja vēlaties …

— Esmu Torress .. — dēkainis stādījās priekšā.

— Ja jums, Torresa kungs, labpatiktos mūs apciemot, mēs jūs laipni uzņemsim.

—- Nez vai tas būs iespējams, — pārsteigts par nece­rēto tikšanos, nespēdams izšķirties, ko tagad iesākt, Tor­ress atteica. — Nudien, bīstos, ka ielūgumu nevarēšu iz­mantot. Notikums, kuru nule atstāstīju, mani stipri aiz­kavējis … Steigšos atpakaļ uz Amazoni… Ceru aiziet līdz pat Paras provincei…

— Ak tā, Torresa kungs, — Benito atsāka, — bet var gadīties, ka mēs šai ceļā tiekamies, jo visā drīzumā turp pošas arī mans tēvs ar ģimeni.

— Tiešām? — Torress dzīvi iesaucās. — Jūsu tēvs grib doties pāri Brazīlijas robežai? …

— Jā gan, turklāt vairāku mēnešu ceļojumā, — Benito atbildēja. — Katrā ziņā mēs lūkosim viņu uz to pierunāt. Vai nav tiesa, Manoel?

Manoels piekrītoši pamāja.

— Lai notiek, kungi, — Torress teica. — Patiesi var gadīties, ka mēs vēl ceļā sastopamies. Diemžēl šobrīd ne­spēju pieņemt jūsu ielūgumu. Taču sirsnīgi pateicos un uzskatu sevi par divkāršu parādnieku.

To pateicis, Torress atsveicinājās no jaunekļiem, kuri devās atpakaļ uz mājām.

Palicis stāvot, Torress viņos noraudzījās. Kad abi bija nozuduši, viņš nomurmināja:

— Skat, ko! Viņš dosies pāri robežai! Lai tik dodas! Tā viņš vēl vairāk būs manos nagos! Laimīgu ceļa vēju, Zoām Garral!

Un tad mežu uzraugs pa visīsāko ceļu, kas veda uz Amazones kreiso krastu, ātri nozuda meža biezoknī.