ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XIX NOZIEGUMS TIŽUKO

Ierodoties tiesnesim, drūmais gājiens apstājās. Tālumā vairākkārt dobji atbalsojās pūļa sauciens:

— Nevainīgs! Nevainīgs!

Pēc tam iestājās dziļš klusums. Ļaudis gribēja dzirdēt, ko teiks tiesnesis.

Žarrikess apsēdās uz akmens soliņa, un, kamēr Min ja, Eenito, Manoels un Fragozo viņu apstāja, kamēr Žoāms Dakosta apskāva sievu, viņš, izmantojot, iegūto skaitli, ar ciparu palīdzību nomainīja kriptogrammas burtus, vis­pirms atšifrēdams pēdējo rindkopu, un, kad uz papīra bija izveidojušies vārdi, atdalīja tos citu 110 cita, salika pietu­ras zīmes un skaļi nolasīja.

Dziļajā klusumā atskanēja:

Tiklīdz tiesnesis beidza, visapkārt ļaudis skaļi uzgavi­lēja.

Patiešām dokumenta pēdējā rindkopa, rezumējot raksta saturu, pilnīgi attaisnoja Ikitosas saimnieku un bija la­bākais pierādījums, kas glāba no nāves briesmīgās juri­diskās kļūmes upuri.

2oāms Dakosta sievas, bērnu un draugu vidū nespēja vien spiest rokas apsveicējiem. Lai cik stingrs bija viņa raksturs, tagad tomēr iestājās reakcija — pār vaigiem no­ritēja prieka asaras, bet sirdī viņš pateicās dievam, kas, tik apbrīnojami glābdams viņu īsi pirms nāves soda, ne­pieļāva vislielāko noziegumu — netaisni apvainota cil­vēka bojā eju-.

Jā, Žoāma Dakostas attaisnojums izgaisināja visas

šaubas. Tižuko nozieguma īstais vainīgais pats bija atzi­nies un sīki izklāstījis apstākļus, kādos noritējusi vardar­bība. Ar šifra atslēgas palīdzību tiesnesis Žarrikess turpat uz vietas izlasīja visu kriptogrammu.

Un, lūk, ko tajā apliecināja Ortega: šis nelietis bija kalpojis dimantu raktuvju pārvaldē kopā ar Žoāmu Da- kostu. Jaunais ierēdnis, kuram pienācās pavadīt konvoju uz Riodežaneiro, bija Ortega. Briesmīgais nodoms tikt pie bagātības slepkavības un laupīšanas ceļā viņu nebie­dēja, un viņš pavēstīja kontrabandistiem konvoja iz­braukšanas dienu.

Laupītāji viņus sagaidīja Viljarikas apkaimē, bet uz­brukuma laikā Ortega izlikās cīnāmies pret tiem kopā ar sardzes zaldātiem: pēdīgi viņš nokrita zemē starp noga­linātajiem, un sazvērnieki viņu aiznesa prom. Tieši tā­pēc vienīgais cilvēks, kam šajā slaktiņā izdevās paglāb­ties, apliecināja, ka Ortega kritis.

Taču noziedzniekam laupījums nekāda labuma nedeva; pēc neilga laika sabiedrotie, kuri bija palīdzējuši izdarīt noziegumu, viņu apzaga.

Palicis bez eksistences līdzekļiem, neiedrošinādamies atgriezties Tižuko, Ortega bēga uz Augšamazones provin­cēm Brazīlijas ziemeļos, kur darbojās mežu policija. Kaut kā vajadzēja dzīvot. Ortega iestājās vienā no nēģeru ķē­rāju brigādēm, uz kurām ļaudis raugās ar nicinājumu. Neviens viņam tur neprasīja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Tā Ortega kļuva mežu policijas uzraugs un gadiem ilgi veica cilvēku mednieka darbu.

Tajā laikā viņam piebiedrojās dēkainis Torress, kuram arī bija apsīkuši eksistences līdzekļi. Abi lieliski sapra­tās un cieši sadraudzējās. Bet, kā jau Torress sacīja, pa­mazām neģēli sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņu vajāja atmiņas par noziegumu. Ortega zināja, ka viņa vietā notiesāts cits. Viņš zināja, ka šis nelaimīgais ir viņa bijušais kolēģis Žoāms Dakosta. Bija zināms arī tas, ka netaisni notiesātajam izdevies bēgt no cietuma un ka tā­pēc Ortegam pašam nāves soda briesmas nav novērstas.

Un reiz, pirms vairākiem mēnešiem, mežu policijas eks­pedīcijas laikā, kad brigāde, šķērsojot Peru robežu, no­nāca Ikitosas apkaimē, Ortega, nejauši sastapis Žoāmu Garralu, acumirklī saprata, ka tas ir Dakosta, kas viņu vairs nepazina.

Tieši tad Ortega nolēma darīt visu iespējamo, lai labotu netaisnību, kurai par upuri bija kritis viņa agrākais darba biedrs. Viņš sīki aprakstīja Tižuko noziegumu; raksts, protams, bija sastādīts kā kriptogramma, kuru no­ziedznieks cerēja nosūtīt Ikitosas fazendas saimniekam kopā ar šifra atslēgu, lai viņš to varētu izlasīt.

Nāve liedza šo ieceri īstenot. Kautiņā ar nēģeriem pie Madeiras smagi ievainots, Ortega nojauta, ka tuvojas gals. Tad noslēpumu, kas visu mūžu viņu bija nomācis, noziedznieks nolēma uzticēt draugam Torresam, kurš no viņa neatkāpās.

Atdevis pašrocīgi rakstīto atzīšanos Torresam un pie­prasījis zvērestu, ka tas tiks nogādāts Žoāmam Dakostam, Ortega pateica viņa pieņemto uzvārdu un dzīves vietu, pagūdams līdz ar pēdējo elpas vilcienu izdvest skaitli «432513», bez kura dokuments nebūtu izlasāms.

Mēs jau zinām, kā nekrietnais Torress pēc Ortegas nāves izpildīja drauga pēdējo vēlēšanos, kā, nolēmis iz­mantot uzticēto noslēpumu savā labā, izmantoja to zemis­kas šantāžas nolūkos.

Torresam bija lemts iet bojā, nesasniedzot mērķi, un viņš aiznesa līdzi drauga noslēpumu. Taču Fragozo at­klāja Ortegas vārdu, kas bija parakstīts zem dokumenta, un tieši ar tā palīdzību atjautīgajam tiesnesim Zarrike- sam beidzot izdevās dokumentu atšifrēt.

Patiesi, šis raksts, īstākais pierādījums, kuru visi tik dedzīgi meklēja, bija neapstrīdams Žoāma Dakostas ne­vainības apliecinājums, kas glāba viņa dzīvību un godu.

Pēc tam kad cienījamais tiesnesis visiem par brīdinā­jumu skaļā balsī bija nolasījis Ortegas drausmīgā nozie­guma attēlojumu, pūļa apsveikuma saucieni divkāršojās.

Tagad, saņēmis neapstrīdamu pierādījumu, Žarrikess, pirms tam vienojies ar policijas priekšnieku, pavēstīja, ka, gaidot jaunu pavēli no Riodežaneiro, Zoāms Dakosta cietumā vairs neatgriezīsies, bet dzīvos pie viņa.

Nevienam iebildumu nebija, un Zoāms Dakosta savu tuvinieku un Manausas ļaužu pavadībā kā īsts tautas va­ronis tika gandrīz vai uz rokām aiznests līdz tiesneša mājām.

Beidzot krietnais Ikitosas fazendas saimnieks saņēma gandarījumu par savas ilggadīgās trimdas ciešanām, taču viņš priecājās par to vairāk ģimenes nekā sevis dēļ, tur­klāt ļoti lepojās ar savas dzimtenes pilsētu, kas nebija pieļāvusi zemisku netaisnību.

Bet ko pa to laiku darīja Fragozo?

Lāga puisi no visām pusēm ielenca draugi. Benito, Ma- noels un Minja netaupīja glāstus, no viņiem neatpalika arī Lina. Velti lūkodams atspēkot uzslavas, Fragozo vairs nesaprata, kuru īsti uzklausīt. Viņš taču nemaz nebija pelnījis šos cildinājumus! Par visu jāpateicas tikai nejau­šībai! Vai tas kāds nopelns, ja viņš pazinis bijušo mežu policijas uzraugu? Nē, protams, nē! Tiesa gan, viņš bija iedomājies uzmeklēt Torresa kādreizējos darba biedrus, taču viņš nebūt nespēja paredzēt, vai tas ko dos un ka Ortegas vārds būs tik vērtīgs.

Brašais Fragozo! Apzināti vai ne, viņš tomēr bija izglā­bis 2oāmu Dakostu!

Bet cik apbrīnojama notikumu secība beidzot noveda pie mērķa: glābiņš pēdējā brīdī, kad Fragozo Ikitosas mežā gandrīz aizgāja bojā; sirsnīgā uzņemšana fazendā; tikšanās ar Torresu uz Brazīlijas robežas; šā dēkaiņa no­kļūšana uz žangadas un galu galā laimīgā sagadīšanās, ka Fragozo Torresu jau bija kaut kur sastapis.

— Jā, tā tas tiešām bija! — Fragozo iesaucās. — Taču par laimīgajām beigām jāpateicas nevis man, bet Linai!

— Man? — jaunā mulate nesaprata.

— Jā gan! — Fragozo iesaucās. — Vai es jebkad ap­laimotu tik daudzus cilvēkus, ja nebūtu bijis jūsu liānas, Lina, un jūsu iedomas tai sekot?

Lieki teikt, cik sirsnīgi Fragozo un Linu apsveica un slavēja ne vien Dakostu ģimene, bet arī visi viņa jaunie daudzajos pārdzīvojumos Manausā rastie draugi.

Bet vai savs nopelns apsūdzētā attaisnošanā nebija arī tiesnesim Zarrikesam? Ja, par spīti smalka analītiķa spē­jām, tiesnesis nevarēja dokumentu uzreiz atšifrēt, viņš tomēr pareizi bija noteicis, kāda ir šifra sistēma. Un kurš vēl bez viņa ar viena paša Ortegas vārda palīdzību būtu atradis skaitli, ko zināja tikai abi mirušie — īstais no­ziedznieks un Torress?

Tāpēc arī tiesnesis saņēma bezgala daudz pateicības vārdu.

Pats par sevi saprotams, ka tajā pašā dienā uz Riode- žaneiro tika aizsūtīts jauns ziņojums ar sīku notikušā izklāstu, pievienojot tam dokumenta oriģinālu līdz ar šifra atslēgu. Atlika gaidīt jaunas instrukcijas no ties­lietu ministra, taču nebija šaubu, ka pavēle liks ieslo­dzīto nekavējoties atbrīvot.

Atvadas bija visai aizkustinošas,

Ceļotājiem vēl dažas dienas vajadzēja uzkavēties Ma- nausā; pēc tam Zoāms Dakosta ar ģimeni, brīvs no rū­pēm un bažām, atvadīsies no tiesneša Zarrikesa un dosies tālāk ar žangadu pa Amazoni, līdz Parā ceļojumu noslēgs kāzu svinības, kā tas bija paredzēts Ikitosā.

Pagāja vēl četras dienas, ceturtajā septembrī pienāca pavēle atbrīvot Zoāmu Dakostu. Kriptogramma bija atzīta par neviltotu. Tas patiesi bija Ortegas — kādreizējā Di­mantu apgabala raktuvju pārvaldes ierēdņa rokraksts, un nebija šaubu, ka šo atzīšanos, kur visos sīkumos tika attēlots noziegums, rakstījis viņš pats.

Viljarikā notiesātā Žoāma Dakostas nevainība beidzot bija pilnīgi pierādīta, viņš tika reabilitēts.

Todien tiesnesis Zarrikess pusdienoja uz žangadas kopā ar Dakostas ģimeni; kad tuvojās vakars, viņi sirsnīgi at­sveicinājās. Atvadas bija visai aizkustinošas; šķiroties Dakostas ģimene solījās atceļā uz mājām vēlreiz aprau­dzīt tiesnesi Manausā un ielūdza viņu apciemot vēlāk Ikitosas fazendu.

Nākamajā dienā, piektajā septembrī, saulei lecot, at­skanēja aizbraukšanas signāls. Visi iznāca uz milzīgā plosta klāja — Dakosta un Jakita, Minja, Manoels un Benito. Atgrūdusies no krasta, žangada iepeldēja upes vidū un ļāvās straumei, bet Manausas krastmalā sapul­cējušos ļaužu apsveikuma saucieni lidoja tai līdzi vēl tad, kad tā nozuda Rionegro līkumā.