ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XVII PĒDĒJĀ NAKTS

Kārtējais apciemojums — šoreiz kopā ar meitu — Ja- kitai pagāja kā ik dienas, kad viņai dažas stundas ļāva tikties ar vīru. Abu sirsnīgi mīlēto būtņu tuvumā 2oāma Dakostas sirds plūda pāri maigumā. Taču vīrs un tēvs stingri turēja sevi rokās. Viņš centās uzmundrināt abas nelaimīgās sievietes, iedvest cerības, kuru pašam bija atlicis visai maz. Viņas bija nākušas sniegt ieslodzītajam garīgu atbalstu, kaut diemžēl pašām tas bija daudz vaja­dzīgāks, bet, redzot Žoāmu tik nesalaužamu, ar lepni izslietu galvu panesam smagos pārdzīvojumus, viņām atplauka cerības.

Arī šoreiz Žoāms atrada spēcinošus vārdus. Šo neizsīk­stošo enerģiju viņš smēlās ne vien apziņā, ka nav vai­nīgs, bet arī ticībā, ka dievs cilvēku sirdīs ielicis daļu sava taisnīguma. Nē! Žoāmu Dakostu nevar sodīt par Tižuko izdarīto noziegumu!

Dokumentu 2oāms gandrīz nekad nepieminēja. Viltots tas vai ne, rakstījis to Torress vai īstais noziedznieks, vai tajā ir meklētais attaisnojums vai nav, — 2oāms Dakosta pat nedomāja balstīties uz šo apšaubāmo rakstu. Nē! Par labāko attaisnojošo argumentu viņš uzskatīja pats sevi, par vērtīgāko nevainības pierādījumu — savu godīga darba cilvēka dzīvi.

Taču tovakar māti un meitu spārnoja Žoāma vīrišķīgie vārdi, iespiezdamies dziļi sirdīs, un abas devās mājup, vairāk nekā jebkad pārliecinātas, ka viss beigsies lai­mīgi. Šķiroties ieslodzītais viņas apskāva sevišķi mīļi. Šķita, ka viņš nojauš tuvo atrisinājumu, lai kāds tas arī būtu.

Palicis vienatnē, Zoāms Dakosta ilgi sēdēja kā sastin­dzis. Atbalstījis elkoņus uz nelielā galdiņa, viņš nolieca galvu uz rokām.

Par ko viņš domāja? Vai uzskatīja, ka cilvēku tiesa, kas pirmo reizi maldījusies, tagad viņu attaisnos?

Jā, viņš patiesi vēl loloja cerības! Viņam bija skaidrs, ka līdz ar tiesneša Žarrikesa ziņojumu ministram uz Rio- dežaneiro aizsūtīts arī Žoāma Dakostas patiesi un pār­liecinoši uzrakstītais atmiņu stāsts.

Kā zināms, šajās piezīmēs Žoāms aprakstīja savu dzīvi no pirmajām darba dienām Dimantu apgabala pārvaldē līdz brīdim, kad žangada iebrauca Manausas ostā.

Tagad Žoāms Dakosta no jauna atskatījās bijušajās die­nās. Viņš atsauca atmiņā pagātni — kopš tā laika, kad viņš, bārenis, ieradās Tižuko. Raktuvju galvenās pārval­des birojā, kur, par spīti jaunībai, Dakosta bija pieņemts darbā, viņš ar savu centību ātri vien virzījās uz augšu. Žoāmu gaidīja spoža nākotne, viņš cerēja sasniegt ievē­rojamu stāvokli… Un pēkšņi briesmīga katastrofai Di­mantu nolaupīšana, konvoja zaldātu nogalināšana, aiz­domas, kas krita uz viņu — vienīgo, kurš varēja būt izpaudis konvoja slepenās aizbraukšanas datumu, tad ap­cietināšana, tiesa un, lai arī kā pūlējās aizstāvis, pēdējās stundas Viljarikas cietuma nāvinieku kamerā, bēgšana apstākļos, kas liecina par nesalīdzināmu drosmi, slapstī­šanās ziemeļu provincēs, beidzot, Peru robežas pāriešana un draudzīgā palīdzība, ko nelaimīgajam, badā mirsto­šajam bēglim sniedza fazendas viesmīlīgais saimnieks Magal janss.

Ieslodzītā iztēlē ainojās šie notikumi, kas tik nežēlīgi bija izpostījuši viņa mūžu. Iegrimis domās, ļaudamies at­miņām, Žoāms Dakosta nesadzirdēja dīvaino troksni aiz vecā klostera sienām, neievēroja loga režģiem apmesto

virvi, ne zāģa čirlistoņu pa dzelzs stieņiem, ko manītu katrs, kas nebūtu tik dziļi iegrimis sevī.

Nē, Žoāms Dakosta vēl dzīvoja savās jaunības dienu atmiņās pēc ierašanās peruāņu provincē. Viņš redzēja sevi fazendā vispirms kā strādnieku, pēc tam kā vecā portugāļa kompanjonu, kas nežēlo spēkus Ikitosas fermas uzplaukumam.

Ak, kāpēc viņš savam labdarim neatklāja visu! Ma- galjanss viņam būtu ticējis. Lūk, vienīgā kļūda, ko Žoāms Dakosta sev nepiedeva. Kāpēc vajadzēja slēpt, kas viņš ir un no kurienes ieradies, it īpaši tobrīd, kad vecais portugālis savienoja viņa un Jakitas rokas! Jakita taču nekad nešaubītos, ka Žoāms briesmīgajā noziegumā nav vainīgs.

Tajā brīdī troksnis ārpusē pieņēmās un saistīja Žoāma uzmanību.

Ieslodzītais īsu brīdi pacēla galvu. Acis pievērsās lo­gam, taču skatiens palika izklaidīgs, it kā neapzinīgs, un mirkli vēlāk galva noslīga uz rokām. Žoāms domās atkal atgriezās Ikitosā.

Tur slimības gultā gulēja vecais saimnieks. Pirms nāves viņš vēlējās nodrošināt meitas nākotni, padarot par vie­nīgo fermas saimnieku savu palīgu, kura vadībā ferma bija uzplaukusi. Vai toreiz Žoāmam nevajadzēja visu iz­stāstīt? Varbūt… Taču viņš neiedrošinājās … Žoāms at­cerējās laimīgi kopā ar Jakitu aizvadītos gadus, atcerējās bērnu piedzimšanu un visu savu dzīvi, ko aptumšoja vie­nīgi atmiņas par Tižuko un sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš tuviniekiem nav atklājis briesmīgo noslēpumu.

Notikumi virknējās Žoāma Dakostas atmiņā neparasti spilgti.

Beidzot atausa prata brīdis, kad nācās dot piekrišanu meitas un Manoela laulībām. Vai viņš drīkstēja pieļaut, ka Min ja laulājas ar svešu vārdu, vai drīkstēja neatklāt Manoelam savu noslēpumu? … Nē! Un tieši tāpēc, pa­klausīdams tiesneša Riveiro padomam, Žoāms nolēma pie­prasīt lietas jaunu izskatīšanu un panākt pelnīto reabili­tāciju. Kopā ar ģimeni viņš devās ceļā, bet iejaucās Torress, tad sekoja nelieša pretīgais piedāvājums, sašutušā tēva atteikšanās savas dzīvības un goda dēļ upurēt meitu, pēc tam nodevība, apcietināšana …

Pēkšņi spēcīgs grūdiens no ārpuses atvēra kameras logu.

Žoāms Dakosta pacēla galvu, pagātnes atmiņas izgaisa kā ēnas.

Ielēcis pa logu kamerā, tēva priekšā nostājās Benito, bet nākamajā mirklī loga režģos izzāģētajā spraugā pa­rādījās Manoels un nolēca viņam blakus.

Žoāms Dakosta pārsteigumā gandrīz iekliedzās, Benito laikus viņu apklusināja.

— Tēt, -— viņš teica, — vai redzat logā izlauztos rež­ģus? . .. No turienes līdz zemei nolaižas virve . . . Simt soļu no cietuma kanāla malā gaida piroga. Araužo jūs aizvedīs tālu prom no Manausas, otrajā Amazones krastā, kur neviens jums nesadzīs pēdas. Tēt, jābēg nekavējo­ties! . .. Tiesnesis pats mums deva šo padomu …

— Tas katrā ziņā jādara! — Manoels piebilda.

— Jābēg? Man?… Vēlreiz bēgt? Atkal bēgt?…

Un, rokas sakrustojis uz krūtīm, izslējies Žoāms Da­kosta atkāpās kameras dibenā.

— Nekad! — viņš teica tik stingri, ka Benito un Ma­noels apjukumā sastinga.

Abi jaunekļi nebija gaidījuši iebildumus. Viņiem ne­bija ienācis prātā, ka bēgšanai pretosies pats ieslodzītais.

Piegājis pie tēva un ieskatījies viņam acīs, Benito sa­tvēra tēvu pie rokas, nevis lai vestu prom, bet lai viņš dēlu uzklausītu un piekāptos.

— Jūs teicāt «nekad», tēt?

— Nekad!

— Tēt, — tad ierunājās Manoels, — arī man taču ir tiesības jūs tā saukt, — paklausiet mūs! Mēs jums sa­kām, ka jābēg, ne mirkli nevilcinoties, jo, paliekot šeit, jūs nodarīsiet pāri sev un citiem.

— Palikt nozīmētu gaidīt nāvi, tēt, — Benito turpināja. — Pavēle izpildīt spriedumu būs klāt kuru katru brīdi. Ja jūs vēl cerat, ka tiesa atcels netaisno spriedumu, ja domājat, ka tā attaisnos to, ko pirms divdesmit gadiem nosodīja, tad maldāties. Vairs nav nekādu cerību! … Bēdziet!

Ar varu satvēris tēvu, Benito vilka viņu uz logu.

Atbrīvojies no dēla skavām, Dakosta atkal atkāpās.

— Bēgt?! — viņš iesaucās, un balsī skanēja negro­zāma apņēmība. — Tas taču nozīmētu apkaunot sevi un jūs visus! Tas nozīmētu atzīt savu vainu! Ja pats labprā­tīgi esmu ieradies dzimtenes tiesā, man jāsagaida lēmums, lai tas būtu kāds būdams, un es to gaidīšu!

Nekad!

— Ar pierādījumiem, uz kuriem balstāties, nepie­tiek, — Manoels neatlaidās, — bet juridisku pierādījumu joprojām trūkst. Mēs uzstājam, ka jābēg, jo tiesnesis Žarrikess to ieteic. Jums nav citas iespējas glābties no nāves.

— Tādā gadījumā — jāmirst! — Zoāms Dakosta mie­rīgi atbildēja. — Es miršu, tā protestēdams pret netaisno spriedumu! Pirmo reizi izbēgu no cietuma dažas stundas pirms nāves. Jā, izbēgu! Bet tad es vēl biju jauns, man priekšā bija viss mūžs, lai cīnītos pret netaisnību. Bet bēgt šodien, lai atkal dzīvotu kā nožēlojams noziedznieks, slapstītos ar svešu vārdu, domātu tikai par to, kā mal­dināt vajātājus, atsāktu nemiera un baiļu pilno dzīvi, kādu esmu cietis jau divdesmit trīs gadus un reizē liktu ciest arī jums, ik dienas bīties no nodevības, kas agri vai vēlu mani var piemeklēt, un no policijas, kas bei­dzot mani noķers, pat ja es patvertos svešumā! Vai to var saukt par dzīvi? Nē! Nekad!

— Tēt! — tēva tiepšanās dēļ gandrīz zaudēdams pacie­tību, Benito neatlaidās. — Jūs bēgsiet! Es tā vēlos!

Un, atkal saķēris tēvu pie elkoņa, Benito vilka viņu uz logu.

— Nē! … Nē!

•— Tātad jūs gribat, lai es sajūku prātā?

— Mans dēls, — 2oāms Dakosta iesaucās, — laidiet mani vaļā! … Reiz es jau bēgu no Viljarikas cietuma, un ļaudis domāja, ka esmu izbēdzis no pelnīta soda. Jā, viņiem tā bija jādomā! Nē, jūsu labās slavas dēļ es at­sakos bēgt vēlreiz!

Benito nokrita tēva priekšā ceļos. Viņš izstiepa ro­kas . . . Viņš lūdzās . . .

— Bet pavēle, tēt, — Benito atkārtoja, — pavēle var pienākt jau šodien … tūlīt pat… un tas būs nāves sprie­dums!

— Ja pavēle būtu jau klāt, es tomēr savu lēmumu ne­mainītu. Nē, dēls! Vainīgais Zoāms Dakosta bēgtu! Ne­vainīgais nebēgs!

Sekoja aizkustinošs skats: Benito cīnījās ar tēvu, Manoels apjucis stāvēja pie loga, grasīdamies satvert gūstekni, kad pēkšņi kameras durvis atvērās.

Uz sliekšņa parādījās policijas priekšnieks cietumsarga un dažu zaldātu pavadībā.

Priekšnieks acumirklī aptvēra, ka tiek gatavota bēg­šana, bet pēc ieslodzītā izturēšanās noprata, ka viņš at­teicies. Priekšnieks klusēja. Taču viņa seja pauda dziļu līdzjūtību. Droši vien arī viņš, tāpat kā tiesnesis Žarri- kess, būtu vēlējies, lai Žoāms Dakosta aizbēg.

Taču bija par vēlu!

Policijas priekšnieks, turot rokās kādu papīru, piegāja pie ieslodzītā.

■— Vispirms, — Žoāms Dakosta viņam teica, — ļaujiet man apliecināt, ka bēgšana bija atkarīga vienīgi no ma­nis paša, bet es to nevēlējos,

Priekšnieks viegli pamāja ar galvu, tad, cenzdamies runāt stingri, teica:

— Žoām Dakosta, nupat saņemta pavēle no Riodežaneiro.

— Ak, tēt! — Manoels un Benito iekliedzās.

— Šī pavēle, — sakrustojis rokas uz krūtīm, Žoāms Dakosta vaicāja, — vai tā liek izpildīt nāves spriedumu?

— Jā!

— Un kad?

— Rīt.

Benito metās pie tēva. Viņš vēlreiz mēģināja vilkt viņu prom .. . Zaldātiem nācās izraut apcietināto no dēla ska­vām.

Tad policijas priekšnieks deva zīmi — un abus jaunek­ļus izveda laukā no cietuma. Vajadzēja izbeigt satrie­cošo skatu, kas jau tā bija pārāk ieildzis.

— Cienītais, vai rīt pirms soda izpildīšanas es drīk­stēšu dažus mirkļus pavadīt kopā ar Pasanjas tēvu? — Žoāms Dakosta policijas priekšniekam vaicāja. — Lūdzu, paziņojiet viņam visu!

— Paziņosim.

— Vai man atļausiet pēdējo reizi satikt tuviniekus, ap­skaut sievu un bērnus?

— Jūs tiksieties.

— Pateicos, cienītais, — Žoāms Dakosta teica. — Bet tagad lieciet apsargāt kameras logu! Nevēlos, ka mani no šejienes aizved pret paša gribu.

Policijas priekšnieks palocījās, tad kopā ar sargu un zaldātiem aizgāja.

Notiesātais palika viens, viņam bija atlicis tikai ne­daudz stundu, ko dzīvot.