Ej pie rūķa skoloties!

iedomīga zosu zuze

Kad peļu Lavīze paraustīja zvanu aiz mēles, tad vien­mēr sākās brīvstunda. Tad skolnieki drīkstēja piecelties no saviem soliem, iet pastaigāties vai darīt ko citu, kas nu katram patika.

Arī rūķu Labrencis nokāpa no katedras, aizgāja līdz kaņepju mežam un apsēdās zālītē. Viņam aizvien bija līdzi kāda grāmata, un rūķis visu brīvstundu čakli lasīja, vilkdams ar pirkstu līdzi katrai burtu rindai.

Dunduru Reinis atgūlās pagalma smiltīs un, sildīdams muguru saulītē, atkārtoja reizrēķinu, simtkāju Pidriķis drusku nosnaudās, jo viņš ar mācībām aizvien ļoti pie­pūlējās un nogura. Bet gliemežu Kaspars un slieku Cecīlija norunāja uzspēlēt riču-raču.

„Nāc tu ar mūsu pulkā!" slieku Cecīlija lūdza zosu Zuzi. „Saspēlēsim! Tagad jau mēs protam skaitīt." Slie­kai bija ļoti laipns ģīmis un lūpās smaids.

Bet zosu Zuze bija milzīgi iedomīga. Viņa pacēla galvu, cik augstu varēdama, un, sataisījusi iedomīgu knābi, augstprātīgi teica:

„Es ar jums nevēlos ielaisties nekādās darīšanās. Pēc manām domām, jūs nemaz neesat kustoņi. Kas gan tas var būt par kustoni, kas ir tik nepatīkami slapjš un auksts kā jūs!"

Un zoss aizgāja garām gliemežu Kasparam un slieku Cecīlijai, uz viņiem pat nepaskatīdamās.

Bet, lai gan gliemežu Kasparam bija aukstas asinis, viņš tomēr bija ļoti jūtīgs. Zosu Zuze gliemežu Kasparu bija tā apvainojusi, ka viņš ielīda savā kaula mājā, aizslēdza durvis un bija sarūgtināts pret visu pasauli.

Arī slieku Cecīlijai tas bija ļoti stipri ķēries pie sirds. Viņa bija saraukusi pieri, atmetusi lūpas un domāja, ka

gudrākais būtu tūliņ šinī pašā vietā ierakties zemē. Tur viņu vairs neviens nevarētu tā apvainot.

Bet zosu Zuze gāja tik tālāk, šad un tad nicinoši iegadzinādamās.

„Pagaidi!" cūku Made sauca, skriedama viņai pakaj. „ Tu laikam gribi iet drusku pastaigāties. Man arī ir tāda pati vēlēšanās. Līdz nākošās stundas sākumam mēs vēl varam izmest krietnu līkumu." Un cūku Made aplika zosu Zuzei maigi roku ap vidu, sagriezusi asti draudzīgā gredzenā.

Bet tad notika kaut kas, ko cūku Made nemaz nebija gaidījusi.

„Neskaries man klāt!" zosu Zuze nikni iešņācās un iesita cūku Madei ar spārnu. „Es negribu, ka man pie­skaras tik netīrs kustonis kā tu," zoss saskaitusies nikni šņāca, „man kauns pat just tevi savā tuvumā. Kāds tavs apģērbs un kādas tavas cis­kas! Viens cūcīgs kustonis!"

Tad zosu Zuze uzpūtīgi apgūlās uz Labrenča mājas sliekšņa, bet cūku Made no pārsteiguma bija zaudējusi valodu.

Turpat uz sliekšņa sēdēja arī jūras kuilis ar savu sievu un vilka smiltīs visus tos ci­parus, kurus bija iemācī­jušies.

„Labi, ka tu atnāci pie mums," jūras kuilis teica, zosu Zuzi ļoti pieklājīgi uz­runādams. „Vai tu nevarētu

parādīt, kā raksta 5. Mums ar sievu tas cipars nemaz nepadodas."

«Neuzbāzies!" Zuze atcirta. „Es augsti dzimusī zoss, nekad nedraudzēšos ar tik vienkāršiem kustoņiem."

Jūras kuilis piesarcis paskatījās uz savu sievu, un jūras cūka paskatījās uz savu vīru. Viņi abi bija nepatīkami pārsteigti un aizvainoti.

„Jā, tādi jūs esat," zosu Zuze gadzināja. „Kas tas par dzīvnieku, kam nemaz nav kakla, ausu vietā tādas lupatiņas, un pat astes jums nav! Un kājas — vai kaut kur ir redzētas tik muļķīgas kājas! Priekšējām četri pirksti, bet pakaļējām tikai pa trim!"

Zoss vēlreiz nicīgi nogadzinājās un pēc tam pagrieza galvu uz otru pusi.

Bet nabaga jūras cūkas bija milzīgi sašutušas. Viņas tūliņ piecēlās no sliekšņa un gāja citur. Jūras cūka uztrau­kusies kviekstēja, ka tik rupju dzīvnieku viņa vēl nekad neesot sastapusi.

Brīvstunda bija beigusies. Iznāca peļu Lavīze un paraustīja atkal zvana mēli. Tad Labrencis aizvēra savu grāmatu, pasita padusē un steidzās uz pagalmu pie sa­viem skolniekiem.

Tie visi jau bija sasēdušies savos solos, kad atnāca zosu Zuze. „Klausies," viņa uzsauca tītaru Bulduram, „ej meklē sev citur sēdekli. Es nevaru sēdēt kopā ar tik nesmuku putnu. Tu jau nemaz neesi putns, bet tas neglītākais ērms pasaulē."

To dzirdot, tītaru Buldurs ļoti uzbudinājās. Un viņam, nabagam, bija tā nelaime, ka uzbudinājumā viņš aiz­vien palika vēl neglītāks — spalvas izpletās katra uz savu pusi, un deguns izstiepās un nokarājās lejup kā sarkana dzīsla.

Kad rūķu Labrencis ienāca pagalmā, tad tur bija

milzīga kņada. Jūras kuilis un jūras cūka bija jau sapakojuši visas savas lietas un aplikuši tumšos lakatus. Viņi iešot atpakaļ uz pilsētu savā krātiņā. Lai gan tur esot bijis grūti, tomēr neviens viņus nekad neesot tik smagi apvainojis.

Tītars buldurēja, ka viņš iešot pasaulē un meklēšot citu skolu, kur pieklājīgāki skolnieki. Cūku Made kvieca un žēlojās, ka zoss esot nonievājusi cūku tautas tikumus. Tāpēc Made te nepalikšot nevienu stundu, nevienu minūti. Slieku Cecīlija jau urbās zemē, bet gliemežu Kaspars bija ieslēdzies savā kaulu mājā un atmetis visam ar roku.

Arī visi pārējie skolnieki gatavojās iet projām. Neviens te negribēja palikt. Baltā pele uzvilka visiem saviem bērniem pirkstainos cimdus un sāka atvadīties. Viņa jau nevarot te palikt tik ilgi, līdz arī viņu kaut kā apvainotu. Dunduru Reinis saķērās rokās ar simtkāju Pidriķi un gāja jau ārā no pagalma.

Tad rūķu Labrencis steidzīgi uzkāpa katedrā un sauca: «Uzgaidiet! Es gribu vēl ko pateikt."

Un tad, nervozi glaudīdams savu garo bārdu, viņš sacīja, ka nevienam nekur neesot jāiet. Zosu Zuze esot vainīga, un viņai esot jāaiziet. Citi varot mierīgi palikt tepat un turpināt skološanos.

„Šitāda skola man nemaz nav vajadzīga!" zosu Zuze iegadzinājās. „Kas te par sabiedrību — viens ir slapjš un auksts, otram nav astes, trešais ir netīrs, ceturtais nesmuks, un arī visi pārējie man nemaz nav simpātiski."

Tad zoss piecēlās un, lepni pacēlusi galvu, izgāja ārā pa pagalma vārtiem.

Viņa gāja un gāja, aizgāja tālu pļavā, aptupās, izlaida spārnus un acis piemiegusi skatījās saulītē.

Bet tad no malu malām salaidās visādi knišļi un vienas dienas mušiņas, laidelējās ap zosu Zuzes galvu un visu laiku palaidnīgi sīca:

„Visi putni gudri kļūs, Ram — tai — ridi — rā, Zosu Zuze muļķe būs, Trā - di - ral - lai - lā!"

Zuzei tāda dziedāšana nemaz nepatika. Viņa gan kra­tīja galvu, gan plivināja spārnus, gan dusmīgi gadzināja, bet knišļi tikai sīca un sīca.

Beidzot Zuze to vairs nevarēja paciest. Viņa aizstei­dzās uz dīķi, iepeldēja pašā vidū un iebāza galvu ūdenī, lai nekā nedzirdētu. Bet zem ūdens zaļš varžu tēviņš airējās ap Zuzes galvu un, viņu izsmiedams, visādi šķo­bīja savu ģīmi. Ilgi jau arī tā nevarēja turēt galvu zem ūdens. Kakls sāka tirpt. Bet, tiklīdz zosu Zuze pacēla galvu augšup, tā tūliņ visi odi, knišļi un viendienītes dziedāja:

„Zosu Zuze muļķe bus, Trādi - ral - lai - lā!"

Bet resnais varžu tēviņš uzrausās uz kādas lēpes lapas, piepūta vaigus un kurkstēja:

«Tītars mācēs visu ko, Kvarks!"

Zosu Zuze it neko, Kvarks!"

Nē, to nu gan Zuze nevarēja pieļaut, ka viņa, augsti dzimusī zoss, paliktu muļķāka par to neglīto tītaru. Viņa sāka aiz dusmām sist pa ūdens virsu tik stipri, ka pat zaļais varžu tēviņš sabijās un ielēca dīķī, pazuda visi knišļi un aizlaidās viendienītes.

Ilgi zoss domāja, ko tālāk darīt, un peldēja no vienas dīķa malas līdz otrai un atkal atpakaļ. Pati no sevis viņa nevarēja palikt gudra. Tāpēc zosu Zuzei cits nekas neat­lika kā iet atpakaļ uz Labrenča skolu, lai tītars neaizsko- lotos priekšā.

Un zosu Zuze gāja atpakaļ.

Bet, jo tuvāk viņa nāca Labrenča skolai, jo viņa kļuva pazemīgāka, un viņas knābis nolaidās zemāk un zemāk. Beidzot Zuze apstājās sētmalā pie balto nātru pudura, un viņai vairs nebija drosmes tālāk iet. Te auga arī daudz ušņu un balandu. Visas tās skatījās uz zosu Zuzi un zobgalīgi smīnēja. Viņa izskatījās tik nožēlojama! Pat virza, kas stiepās gar pašu zemi, smēja sīkus smiekliņus. Beidzot zosij tomēr vajadzēja sadūšoties un iet pagalmā.

Pašreiz bija rēķināšanas stunda. Skolnieki sēdēja savos solos un rūķu Labrencis stāvēja pie tāfeles.

„Es atnācu atpakaļ," zosu Zuze teica pavisam padevīgā un klusā balsī. Bet neviens uz viņu neklausījās. Visi bija ļoti aizņemti un skatījās uz melno tāfeli, kur Labrencis vilka ar krītu baltus ciparus.

„Es atnācu atpakaļ," Zuze teica vēl padevīgākā balsī. Tad viņa nolieca galvu līdz pašai zemei un pavisam pazemīgi teica: „Es tik ļoti gribu nākt atkal skolā un mācīties tālāk!"

Un, kas labi ieklausījās, varēja just zosu Zuzes balsī tā kā asaras. Tad cūku Made saskatījās ar tītaru Bulduri un gliemežu Kaspars ar slieku Cecīliju. Bet rūķu Labrencis sāka domīgi braucīt savu garo bārdu.

"Es dāvināšu rakstīšanai katram pa vienai no savām spalvām," zosu Zuze vēl piebilda, kaunīgi skatīdamās uz zemi, „man ir ļoti labas spalvas."

„Uzņemsim Zuzi atkal skolā!" jūras kuilis teica, jo viņš bija labs dzīvnieks un viņam bija ļoti labs raksturs.

„Ja jau citi tā domā, tad es arī neko daudz nesaku pretī," cūku Made smīnēdama teica, jo viņai ļoti rūpēja rakstāmā spalva. Arī tītars nobuldurēja kaut ko par to, ka Zuzi varētu pamēģināt ņemt atpakaļ. Varbūt viņa vēl labotos.

„Es jau esmu izlabojusies!" zosu Zuze sacīja pavisam nopietni. Tad viņa izrāva sev vienu spalvu, pasniedza to jūras kuilim un teica: „Es nemaz agrāk nebiju ievērojusi, cik tev ir skaistas, sarkanas acis! Un kas tavai kundzei par brīnišķīgu dzeltenu raibumu uz kreisās auss! Jūs abi esat tiešām ļoti glīti!" To dzirdot, jūras cūka tūliņ sāka smaidīt, un jūras kuilim kļuva ļoti labs garastāvoklis.

Tad zosu Zuze izrāva sev otru spalvu un pasniedza tītaram. „Kas tev par jauku mazu, melnu bārdas kušķīti 60 pie guznas, " viņa teica. „Tas izskatās tik īpatnēji un daiļi."

Tītaram tāda valoda ļoti patika. Viņš tūliņ izpleta savu asti un staigāja pa pagalmu, to lepni grozīdams.

Tā zosu Zuze apdāvināja visus skolniekus un pie katra viņa atrada kaut ko glītu. Stārķu Tenim esot skaists profils, zvirbuļu Tomiņam patīkams knābis un Jagailim vareni pieši.

Gliemežu Kaspara kaulu māja esot tik moderna, tik praktiska un tik mājīgi iekārtota. Tauriņu Lidulidim esot taisni debešķīgi spārni, visiem peļu bērniem tik nevainīgas maigas sejiņas un simtkāju Pidriķim tās glītākās kājas, kādas zosu Zuze jebkad redzējusi.

Nu visi skolnieki bija ļoti apmierināti un priecīgi grozīja rokās savas jaunās rakstāmās spalvas. Zosu Zuze bija tik devīga, ka nežēloja savas spalvas pat tām suņu sēnēm, kas auga uz Labrenča mājas jumta, lai gan šīs sēnes nemaz nemācījās rakstīt.

Zosu Zuze tiešām bija labojusies. Viņa nekad vairs ne­apvainoja nevienu dzīvnieku un kļuva par tīri pieklājīgu putnu.

Zaļais varžu tēviņš vairs nesmējās par zosu Zuzi, bet katru reizi viņu laipni sveicināja, ja gadījās satikties pie dīķa.