Ej pie rūķa skoloties!

TINTES TRAIPI UN RAKSTĀMĀS SPALVAS

Pēdējā laikā Labrenča skolā notika pavisam dīvainas lietas. Kādā rītā, kad stārķu Tenis at\ ēra savu domrakstu burtnīcu, tad viņš šausmās ieklabinājās. Iedomājieties tik: pa nakti kāds bija šķirstījis Teņa burtnīcu un uzmetis uz katras lapas lielus, neglītus tintes traipus. Stārķu Tenis nostājās uz vienas kājas, purināja galvu Un bija ļoti nelāgā omā.

Un pēc kāda laiciņa, kad skolas pagalmā sanāca, salīda un salaidās visi pārējie skolnieki, tad iesākās milzīga kņada. Pat suņusēnes uz jumta saliecās cik vien varēdamas uz priekšu, lai labāk saredzētu, kas tur lejā īsti notika.

Visi brēca un klaigāja. Peles uzbudināti pīkstēja. Kaiju Aija ķērca, vistas kladzināja, dunduru Reinis brēca, plātīdams savus spārnus, jūras kuilis kvieca augstos toņos un ežu Ādams ar savu sievu nervozi staigāja pāri pagal­mam, sacēluši gaisā visas adatas. Bija jau arī par ko uztraukties: visas burtnīcas pilnas tintes traipiem! Tos pa nakti kāds tur bija iemetis, un visas nabaga burtnīcas nu izskatījās tik ļoti neglītas!

Kad ieradās Labrencis, ari viņš bija ļoti pārsteigts par savādajiem tintes traipiem. Viņš nekā nevarēja saprast, glaudīja savu garo bārdu un bija ļoti domīgs.

Kas gan varēja būt tas nelietis, kas naktīs ielīda skolas pagalmā un tik nežēlīgi pieķēpāja visas skolnieku burtnīcas?

Vai žurku Ješka? Nē, žurku Ješka tas nevarēja būt, jo no tās reizes, kad Ješka sadzērās tinti, viņam no skolas bija tādas bailes, ka uz šo pusi viņš nemaz vairs nerādījās.

Pagāja pāris dienu. Bet pēc tam kādā rītā skolas pa­galmā bija atkal liela kņada un nemiers. Atkal naktī viens bija pārmeklējis skolas solus un nozadzis visas zosu Zuzes dāvātās rakstāmspalvas! „Viena savāda būšana!" prātoja tauriņu Lidulidis, sašķiebis galvu uz kreiso pusi.

„Pavisam savāda!" buldurēja tītars.

Bet visbēdīgākais izskatījās stārķu Tenis. Taisni šodien viņš bija nodomājis rakstīt vēstuli savai sievai. Rakstīšana bija viņa sirdslieta. Bet nu vairs nevienam nebija nevienas rakstāmspalvas. „Te ir laikam kāda burvība," zvirbuļu Tomiņš čukstēja gliemežu Kasparam. Un Kaspars, izdzirdis vārdu „burvība", tā satrūkās, ka tūliņ ierāva ragus galvā, iebēga savā kaula mājā un noslēdza durvis ar vairākām atslēgām.

Labrencis nosēdās katedrā, kasīja aiz auss un nezināja, ko iesākt. Nekas cits neatlika — zosu Zuzei atkal vajadzēja uzupurēties citu labā — izraut atkal savas labākās spalvas un izdalīt skolniekiem. Zosu Zuzei tas nu gan sevišķi nepatika, jo, kad viņa vēlāk aizgāja līdz dīķim un sevi tā uzmanīgi apskatīja ūdens spogulī no visām pusēm, tad viņa tūliņ ievēroja, ka nebija vairs tik skaista un iznesīga kā agrāk.

„Šī nu gan ir pēdējā reize, kad izdalu savas spalvas!" zosu Zuze noteica stingrā balsi.

Stārķu Tenis ar savu jauno spalvu bija ļoti apmierināts.

Tā rakstot daudz labāk nekā vecā. Un, kad stārķu Tenis bija izmēģinājis savu spalvu, tad viņš sāka rakstīt vēstuli savai sievai.

Tenim bija ļoti daudz, ko rakstīt. Ar sveicieniem vien pierakstījās vesela lapaspuse, jo visi lika Drostalu sveicināt. Labrencis, pelēkā peļu Lavīze un visi desmit zirnekļi, slieku Cecīlija, kaiju Aija, Jagailis un viņa trīs sievas, ežu Ādams, simtkāju Pidriķis, tauriņu Lidulidis un visi citi.

Tenis rakstīja visu dienu. Viņš pabeidza tikai tad, kad metās krēsla un nevarēja vairs redzēt. Tad stārķu Tenis vēstuli rūpīgi pārlocīja un atstāja to līdz rītam. Rītā uzlikšot vēl parakstu un datumu. Tad vēstule būšot pilnīgi gatava un to varēšot nosūtīt uz dienvidiem.

Bet, kad pienāca rīts un stārķu Tenis steidzās uz skolu, tad viņš jau no tālienes juta, ka tur atkal kaut kas nebija kārtībā, jo sēnes uz jumta uztraukušās kustināja galvas un pagalmā visi stipri klaigāja.

Un kā tad: rakstāmās spalvas atkal bija nozagtas un stārķu Teņa vēstule pilnīgi sabojāta. Tur bija samesti virsū tik daudz apaļu un iegarenu tintes traipu, ka vairs nemaz nebija iespējams izlasīt tos daudzos sveicienus, kurus stārķu Tenis tik glīti bija sarakstījis.

Tenis ilgi skatījās uz savu vēstuli — un knābis viņam kļuva aizvien bēdīgāks un noslīdēja aizvien zemāk un zemāk, jo nebija vairs nevienas spalvas, ar ko uzrakstīt jaunu vēstuli.

„Nē!" zosu Zuze teica un enerģiski purināja galvu, „es nedošu vairs nevienu no savām spalvām. Es negribu staigāt apkārt kā biedeklis. Jau tagad esmu tā noplici­nāta, ka man naktīs salst sāni. Dabūšu vēl kaulu sāpes."

Stārķu Tenis gan vēl mēģināja lūgties, žēlīgi izstiepis spārnus. Bet tas neko nelīdzēja. Ko zosu Zuze bija tei­kusi, pie tā viņa palika. „Bet rakstāmās spalvas mums ir ļoti nepieciešamas," rūķu Labrencis teica dziļā nopiet­nībā, „ja mums nav spalvu, ar ko rakstīt, tad skola ir jāslēdz ciet."

„Jā, jā," stārķu Tenis piebilda, „rakstīšana ir ļoti svarīga."

Beidzot zosu Zuzei iekrita prātā kāda ļoti laimīga doma. Bambaliņu ciemā dzīvojot zosu Katrīne. Viņa tur tirgojoties ar olām un esot Zuzei tāda attāla radiniece. Zuze varētu aiziet pie zosu Katrīnes aprunāties. Varbūt Katrīne būtu ar mieru pārdot dažas no savām spalvām.

Kad zosu Zuze to bija pastāstījusi, tad visi saskrēja viņai apkārt un ļoti lūdza, lai Zuze pamēģinot gan pa­runāt ar savu radinieci.

Būtu taču pavisam slikti, ja Labrencim skola būtu jāslēdz tikai tāpēc, ka nebija vairs spalvu, ar ko rakstīt.

Tad skolnieki sameta naudu, katrs pēc savas turības, cik nu varēdami. Zosu Zuze apvilka savas svētdienas drēbes, aizņēmās no baltās peles raibo saulessargu un devās ceļā.

Bambuliņu ciems bija diezgan tālu, un diena bija stipri karsta. Tāpēc zosu Zuze izpeldējās katrā dīķī, kurš viņai gadījās ceļā.

Kad zosu Zuze nonāca pie pirmajiem ciema nameļiem, tad viņa vispirms nopurināja putekļus no sava lakata un no raibā saulessarga, noberza ar zāles kušķi kurpju purnus, uzlika cepuri stingrāk galvā un tikai tad gāja dziļāk ciemā.

Pretī nāca seski ar cepurēm galvās un āpši ar punktai­niem kaklautiem, tecēja skudras ar maisiem uz muguras un no maiznīcas iznāca sienāži ar kliņģeriem padusē.

Drīz vien zosu Zuze nonāca pašā Bambaliņu ciema vidū. Tur bija prāvs laukums, un šinī laukumā šodien bija liels tirgus. 86

Drukna zemes bite strīpainos svārkos pārdeva medu vaska kanniņās, čurkste tirgojās ar glītiem, apaļiem upes oļiem.

Kāda raiba trusene ar nošļukušām ausīm piedāvāja sulīgas salātgalviņas un biešu lapas, bet turpat drusku tālāk mārīte pārdeva pieneņu sēkliņas un glītus griķu graudus.

Gar tirgotājiem staigāja brūnas un sarkanas vāveres, un tām jau bija paduses pilnas visādiem iepirkumiem; kāda vabole, kurai bija tumši brūna mugura, nesa vese­lu grozu ar skaistām skudru olām. Apkārt skraidīja kukaiņu pusaudži, redzējās arī viens otrs jāņtārpiņš un kāds cienījams zemesvēzis. Zosu Zuze ieraudzīja arī veco žurku Ješku. Viņš ložņāja gar pārdevējiem, sa­bāzis rokas bikšu kabatās, visur piebāza savu ziņkārīgo degunu, bet pirkt gan nekā nepirka. Viņam laikam nebija naudas.

Zosu Zuze jau gribēja nogriezties no tirgus laukuma un iet tālāk pa Susuriņu ielu, kur dzīvoja viņas radiniece zosu Katrīne. Bet tad pēkšņi Zuze izdzirda kādu skaļu un diezgan melodisku balsi:

„Pērciet spalvas! Kvarks!

Pērciet labas rakstāmās spalvas!

Kvarks!"

Zosu Zuze tūliņ steidzās uz to pusi, no kurienes atskanēja šie saucieni.

Tur sēdēja zaļais varžu tēviņš, kuru Zuze jau tīri labi pazina. Viņš bija paklājis spožu lēpes lapu un uz tās salicis veselu kaudzi garu, slaidu zosu spalvu. Bet, ja tā labi ieskatījās, tad varēja redzēt, ka visi spalvu gali bija tumši zili, it kā tie jau kādreiz būtu mērcēti tintē.

Tad zosu Zuze nolieca galvu vēl zemāk, un ko viņa ieraudzīja! Cepure viņai no pārsteiguma sašķiebās pa­visam uz vienu pusi. Tās taču bija viņas pašas spalvas! Un kura zoss gan nepazītu pati savas spalvas!

„Kustoņi, mīļie!" zosu Zuze iesaucās. „Tās taču ir manas spalvas! Varžu tēviņš viņas nozadzis!"

Un zosu Zuze sāka uztraukumā gadzināt tik stipri, ka

apkārt saskrēja visi tirdzinieki un sāka drūzmēties ap zaļo varžu tēviņu. Žurku Ješka, spraukdamies garām vabolei, izbārstīja viņas skudru olas, kaķu Grietai burzmā pārspiedās krējuma pods — un viss salija uz čurkstes muguras. Citos apstākļos tas būtu bijis viens ļoti liels notikums, bet tagad neviens nepiegrieza vērību kaķu Grietas krējuma podam. Visi skatījās tikai uz zosu Zuzi, uz zaļo varžu tēviņu un uz lēpes lapu, kur bija saliktas garās, slaidās spalvas.

„Šitik negodīgs kustonis," šņāca zosu Zuze, „tāds tūliņ jāliek cietumā," un viņa sāka aiz dusmām sist ar spārniem pret zemi. Tad zaļais varžu tēviņš, kuru sauca par Kvarkšķi, piecēlās un ielika rokas sānos. „Kā jūs iedrošinieties apvainot par zagli mani — vienu no

visgodīgākajiem varžu tēviņiem visā pasaulē! Es savā garajā mūžā vēl nevienam neko neesmu nozadzis!"

• Kvarkšķis brēca.

„Bet kur tad tu ņēmi manas spalvas?" zosu Zuze izsmejoši jautāja. „Dāvinājusi es tev tās neesmu!"

Tad varžu Kvarkšķis sirdīgi piepūta vaigus un sacīja, ka viņš varot arī pateikt, kur spalvas esot dabūjis. Tur jau nemaz neesot ko slēpt! Kādā rītā tās visas peldējušas tanī dīķī, kur Kvarkšķis dzīvojot. Viņš tās izzvejojis, izkaltējis saulītē un atvedis uz tirgu, jo varžu Kvarkšķim pašam tās neesot vajadzīgas.

„Tie ir nieki!" zosu Zuze nikni iesaucās un piespēra ar kāju pie zemes „Kā manas spalvas ar tintainiem galiem varēja iekļūt dīķī! To pasaku tu pats esi izdomājis! Ak, šitādu melīgu kustoni!" Varžu Kvarkšķis gan gribēja vēl ko teikt, lai sevi aizstāvētu, bet viņam neviens vairs neļāva runāt. Lai viņš tik kraujot ķerrā visas spalvas un vedot atpakaļ uz turieni, no kurienes viņš tās tik negodīgi esot nozadzis. Nelīdzēja vairs nekāda pretim runāšana. Kvarkšķis ar pavisam dusmīgu ģīmi krāva ķerrā spalvas un pēc tam sāka stumties uz to pusi, kur gāja ceļš uz Labrenča skolu.

Zaļo varžu Kvarkšķi pavadīja vai visi Bambaliņu ciema iedzīvotāji. Visi bija uz viņu ļoti nikni, jo tik liela zādzība vēl nekad nebija dzirdēta. Lielais pūlis aizgāja līdzi lielu gabalu.

„Tāds neciešams tips!" viens no āpšiem nicinoši teica un nospļāvās caur zobiem. Tad viņš sakārtoja savu pun­ktaino kaklautu un griezās atpakaļ. Mārītes stāvēja, atspiedušas smakrus delnās, un nevarēja saprast, kā godīgais varžu Kvarkšķis varējis izdarīt tādas neticamas lietas! Arī vāveru Vilma teica, ka tā kaut ko viņa no varžu Kvarkšķa nebūtu gaidījusi. Bet godīgo čurksti šis noti­kums tā bija satraucis, ka viņai sāka pavisam neciešami sāpēt galva. Viņa bija jāapsēdina turpat ielas malā un jāuzliek auksta komprese uz galvas.

Vienīgi sirmais žurku Ješka neko daudz neuztraucās un staigāja, sabāzis rokas bikšu kabatās.

Pa to laiku zaļais varžu Kvarkšķis bija jau nogājis krietni lielu gabalu. Viņam pa priekšu gāja zosu Zuze un vēl vienmēr skaļi iegadzinājās no aizturētām dusmām. Bet Kvarkšķim aiz muguras soļoja divi zaļi sienāži un ļoti stingri uzmanīja, lai zaglīgais varžu tēviņš nekur neaiz- muktu.

Varžu Kvarkšķim gāja ļoti grūti. Saule dedzināja un kaltēja viņa maigo ādu. Ķerra kļuva aizvien smagāka, un brīžam bija tik grūti to pastumt, ka nabaga Kvarkšķim acis spiedās pavisam uz āru.

Kad beidzot bija sasniegts Labrenča pagalms un skol­nieki ieraudzīja ķerru pilnu ar garām, slaidām rakst- āmspalvām, tad sākās atkal milzīga kviekšana un kladzināšana, pīkstēšana un dūkšana. Un troksnis kļuva vēl lielāks, kad zosu Zuze pateica, ka zaļais varžu Kvarkšķis esot tas, kas viņiem nozadzis spalvas un tirgo­jies ar tām Bambuliņu miesta tirgū.

„Cietumā tādu!" sauca ežu Ādams, draudoši sacēlis adatas.

„Pie maizes un ūdens!" buldurēja tītars, sataisījis pa­visam briesmīgu seju.

Zaļais varžu tēviņš ļoti nobijās, un viņam sāka trīcēt pakaļkājas. Viņš salika rokas uz mīkstā, raibā vēdera un sāka gauži lūgties, lai apžēlojot. Pirmkārt — viņš jau nemaz neesot vainīgs, un — otrkārt — par to ūdeni viņš vēl neko nesakot, bet maizi gan viņš nemaz neēdot,-un tāpēc viņam cietumā būšot jānomirst badā. Tad stārķu Tenis nostājās svinīgi uz vienas kājas un teica:

„Ja varžu Kvarkšķis būtu vaļsirdīgi atzinies, tad mēs viņu, protams, būtu apžēlojuši. Bet viņš mums grib iestāstīt nie­kus. Spalvas jau pašas nevar aiziet uz dīķi! Bez tam Kvarkšķis notraipījis naktīs visas mūsu burtnīcas ar tintes traipiem un samaitājis arī manu garo vēstuli, kuru es rakstīju savai sievai. Sods viņam ir jāsaņem!"

„Jāsaņem, jāsaņem!" kladzināja vistas.

„Protams, ka jāsaņem!" uzstājās tītaru Buldurs.

To dzirdot, Kvarkšķis ļoti nobijās. Viņš pieplaka pa­visam pie zemes un izskatījās ļoti nelaimīgs.

„Bet kur mēs to Kvarkšķi lai ieslogam?" tauriņu Lidu- lidis iejautājās. „Mums taču cietuma nemaz nav!"

Cietums bija jāuzceļ. Un Labrencis aizsūtīja zvirbuļu Tomiņu uz tuvējo lielāko skudru pilsētu, lai tas tur sa­runātu labākos būvju meistarus.

Otrā dienā, kad pie kaņepju meža pieci simti divpa­dsmit skudras jau bija iesākušas būvēt cietuma pamatus, tad gluži negaidot skolas pagalmā ieskrēja kāds zirneklis. Un viņš bija tā aizelsies, ka vajadzēja nogaidīt labu brīdi, līdz viņš varēja runāt.

„Mani sauc Daniels!" zirneklis beidzot teica un pielīda Labrencim pavisam tuvu, lai tas viņu varētu labāk redzēt. „Es esmu tas pats zirneklis, kurš dzīvoja augšējā loga rūtī un kuru Lavīze izmeta no dzīvokļa."

Tad zirnekļu Daniels drusku atvilka elpu un stāstīja tālāk:

„Un tad; kad es biju izlikts no tās vietas, kur dzimuši un auguši visi mani tēvutēvi, tad manā zirnekļa sirdī sacēlās milzīgas dusmas, un tās auga aizvien lielākas un lielākas, jo es biju ļoti pieķēries tai vietai, kur reiz pie­dzimu." Un, to stāstot, Daniels turēja savu roku uz tās vietas, kur pukstēja viņa zirnekļa sirds. Tad viņš labu brīdi smagi elsoja un nolaistiem plakstiem stāstīja tālāk:

„Un tad es nolēmu atriebties. Es biju tas, kas naktīs sameta burtnīcas tintes traipus. Es biju tas, kas samaitāja stārķu Teņa vēstuli. Es paņēmu rakstāmās spalvas un dusmās sametu tanī dīķī, kur dzīvoja zaļais varžu Kvarkšķis…"

Visi nu bija tā pārsteigti, ka nevarēja vairs izteikt ne vārdiņa. Zaķu Bērtulis čapstināja muti, simtkāju Pidriķis grozīja acis un gliemežu Kaspars iebēga savā kaulu mājā, lai klusībā visu pārdomātu. Visi klusēja. Tikai zaļais varžu Kvarkšķis laimīgi iesaucās:

„Kvarks! Kvarks!"

„Jā!" zirnekļu Daniels atzinās, „es esmu tas vainīgais. Bet šorīt, kad es aizgāju uz Bambaliņu miestu izlabot savu atspoli, tad es tur dzirdēju, ka manis dēļ apcietināts kāds pavisam nevainīgs. To es nevaru pieļaut!"

„Kvarks! Kvarks!" varžu tēviņš piebilda.

„Kvarkšķis tūlīt jāatbrīvo!" iesaucās rūķu Labrencis.

Tad visi skolnieki saskrēja ap varžu Kvarkšķi un atsēja viņa notirpušās zaļās rokas un kājas.

Pēc tam Labrencis noņēma savu cepuri, kurai bija galā prāvs dzīpara pušķis, noliecās varžu tēviņa priekšā un pazemīgi teica: „Lūdzu atvainošanu savā un visu skolnie­ku vārdā!"

Varžu Kvarkšķis vispirms izstaipīja savas rokas un kājas. Tad viņš brīdi padomāja un teica Labrencim: „Ja tu apsolies mani izskolot par pagasta rakstvedi, tad es varētu pamēģināt atvainot." Un rūķu Labrencis apsolījās jau šodien sākt zaļā varžu Kvarkšķa skološanu.

Tad arī zirnekļu Daniels nometās skolas pagalmā uz ceļiem un lūdza, lai viņam piedodot. Viņš nekad vairs nebūšot atriebīgs, un bez tam — viņš esot ar mieru noaust katram skolniekam pa lakatam no savām vis­smalkākajām dzijām.

Ari visi desmit zirnekļi, kuri dzīvoja Labrenča mājas bēniņos, gauži lūdzās, lai šoreiz piedodot viņu radagaba­lam. Viņi rūpēšoties par to, lai Danielam vairs nekad neienāktu prātā nekādi stiķi. Bez tam — lai padomājot tik, cik daudz nabaga Danielam nācies ciest, kad viņš bijis padzīts no dzimtās vietas, kur auguši viņa tēvi un tēvutēvi…

Protams, ka zirnekļu Danielam bija jāpiedod.

Tad Labrencis atvēra savas istabas durvis un lūdza zirnekli nākt iekšā. Un zirnekļu Daniels drīkstēja ie­kārtoties atkal tanī pašā augšējā rūtī, kur viņš jau agrāk bija dzīvojis. Neviens viņu vairs nedzina projām. Tā Da­nielam bija liela laime. Viņš tūliņ sāka aust apsolītos lakatus, un viņam vairs nekad neienāca prātā atriebīgas domas.