Ej pie rūķa skoloties!

UZ SKOLU, UZ SKOLU!

Drīz vien kaiju Aija laidās pie Labrenča, lai tur iemācītos daudz gudrību un pēc tam visu to mācītu atkal tālāk jūras zivim. Menca no jūras dibena bija uznesusi gaiši dzelteno dzintara gabalu. Tas bija brīnišķīgs dzin­tars, un kaija to nesa gudrajam Labrencim. Kad viņa pacēlās virs iezaļganā ūdens, tad izlikās, it kā dzintara vietā viņa turētu savos nagos dzidru medus lāsi.

Kaiju Aija lidoja uz krastu, un viņas knābis izskatījās ļoti priecīgs. Viņa vēl atgrieza galvu atpakaļ, skaļi ieķērcās un tikai pēc tam pazuda aiz jūrmalas tumšajām priedēm.

Zivīm sākās liela gaidīšana. Viņas bieži vien pabāza galvas virs ūdens un skatījās uz krastu, vai neieraudzīs atgriežamies balto kaiju Aiju. Bet krastā redzējās tikai pelēki tīkli un pelēkas zvejnieku būdiņas, kurām šad un tad kūpēja skursteņi. Kaiju Aija neatgriezās, un viņu nācās vēl ilgi gaidīt.'

Visgrūtāk ar gaidīšanu gāja butei. No lielām ilgām viņas ģīmis sašķiebās ik dienas vairāk un vairāk.

Kaiju Aijai bija diezgan tālu ko lidot. Viņa laidās pāri priedēm, kurām bija tumši skuju vainagi un slaidi, līdzeni stumbri. Starp priedēm bija baltas vasarnīcas ar sarka­niem jumtiem, un tās izskatījās kā milzīgas sēnes.

Tad kaija lidoja pāri mitrai pļavai, kur auga asa zāle un vietām paspīdēja ūdeņi kā mierīgas, pelēkas acis. Tur bradāja dzērves vieglām kājām un noskatījās pakaļ kaiju Aijai, pacēlušas savus smailos knābjus.

Kaija laidās pāri izcirtumiem, kur redzējās gaišas skai­das un mētājās žagari.

Tālāk sākās līdzenas ganības, kur klīda brūnas govis. Un tām bija balti ielāpi uz mugurām un pāri krusta kauliem. Maza meitene staigāja lopiem pakaļ. Viņai bija galvā sīku puķu vainags, un viņa dziedāja dziesmu bez vārdiem. Viņa prata vīterot kā cīrulis, pacēlusi galvu un skatīdamās debesu plašumā.

Tad kaiju Aija nokļuva virs lielas upes. Ūdens šodien bija tik rāms, ka kaija redzēja tur atspīdam savu balto pavēderi un dzelteno dzintara lāsi, kuru viņa turēja sažņaugtu nagos. Brīžam kaiju Aija nolaidās pavisam zemu, pieskardamās ūdenim, un ūdens viegli nožvīkstēja gar viņas spalvām.

Otrā krastā redzējās nami, nami un atkal nami, cits par citu augstāki, cits par citu varenāki, bet aiz namiem bija daudz torņu, un tie visi likās tik augsti, it kā gribētu berzēties pret debesīm.

Vesels pulks baložu laidās kaiju Aijai pretim, švīkstinādami spārnus. Tie izskatījās ļoti uzcirtušies, kā jau tādi, kas ilgus gadus pavadījuši pilsētā. Kakli viņiem mirdzēja un kājas viņi bija apaudzējuši ar spalvām.

„Uz skolu, uz skolu!" kaiju Aija viņiem sauca. Bet pilsētas baloži bija slinki putni. Viņi nemaz nevēlējās iet skolā. Tomēr pilsētā bija arī daži citi, kuri sadzirdēja kaiju Aijas saucienus. Ormaņa zirgs satrūkās no snaudie­na un pagrieza galvu uz upes pusi.

„Uz skolu!"

Cik jauki tas skanēja!

Tad zirgs smagi nopūtās, jo viņš nedrīkstēja atstāt pilsētu. Viņam bija ik dienas jārikšo pāri nekaltajiem akmeņiem un jāpelna nauda, lai uzturētu savu veco saim­nieku, kas sēdēja uz bukas. Ja saimniekam vairs nebūtu zirga, viņš aizietu postā, jo citu neko tas neprata strādāt kā tikai sēdēt uz bukas. Un bez tam saimnieks bija jau ļoti ļoti vecs.

Ormaņzirgs skaļi iezviedzas, aizvien vēl skatīdamies uz upi. Un kaiju Aija ļoti labi saprata, ko viņš teica: tie bija sveicieni, kuri bija jāaiznes gudrajam Labrencim, kurš dzīvoja pie mazā kaņepju meža un skoloja visus pasaules dzīvniekus.

Kaiju Aija jau sen bija nozudusi. Bet ormaņzirgs vēl aizvien nīka uz sava ielas stūra.

Nami iededzināja savas acis, iemirdzējās garas laternu rindas, un ielās soļi klaudzēja aizvien retāk.

Bet nabaga zirgs vēl aizvien domāja par rūķa Labrenča skolu, šad un tad smagi nopūzdamies.

Ap pusnakti kaķu Mince izbāza galvu no vārtu apakšas un paskatījās uz abām pusēm. Iela bija pavisam tukša un klusa.

Tad Mince izlīda no vārtiem un gribēja skriet pāri ielai.

„Pagaidi drusku!" zirgs teica.

„Vai no mūsu pilsētas neviens nedomā doties uz rūķa Labrenča skolu?" viņš jautāja.

Mince aizlīda līdz kurpnieka slieksnim, aptupās tur un sacīja:

„Baloži ir par slinkiem, lai skolotos, un žurkas, kas dzīvo mēslu kastē, saka, ka viņas tur varot atrast treknus kumosus ari bez visas skolas."

Zirgs to visu noklausījās un neapmierināti kratīja galvu.

„Man patlaban ir četri pavisam mazi bērniņi," kaķu Mince stāstīja tālāk, „tiem vēl nav pat acu, un viņi visi vēl ir ļoti vārgi. Arī es nevarēšu iet skoloties. Bet, kad bērni paaugs, es domāju sūtīt viņus."

„Jā," kaķu Mince pēc tam vēl piebilda, „viens jūras cūciņu pāris gan ir nolēmis skoloties un tūliņ došoties ceļā."

Tad Mince nomazgāja ļoti rūpīgi seju un abas ausis un teica, ka viņa vēl aiziešot atvadīties, jo tā esot bijusi viena ļoti laipna un laba rakstura jūras cūka un viņas vīrs — viens ļoti pieklājīgs jūras kuilis.

Bet, kamēr kaķe mazgājās un sarunājās ar ormaņzirgu, tikmēr jau jūras cūku pāris bija sapakojis visas savas lietas un iznācis uz ielas. Jūras cūkām pilsētā klājās ļoti grūti. Viņas izmuka no krātiņa, kur tās bija ieslodzījis kāds ļoti nepatīkams leijerkastnieks. Abas bija paņēmušas zīmuļus par ceļa spieķiem un ietinušās tum­šos lakatos, lai raibās muguras par daudz nespīdētu.

Jūras kuilis gāja pa priekšu, sievu drošinādams un mierinoši urrinādams, un jūras cūka tecēja vīram pakaļ, šad un tad klusu un bailīgi iekviekdamās.

„Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!" ormaņzirgs teica, skumji klanīdams savu smago galvu.

„Ardiev.u! Ardievu!" kaķu Mince čukstēja, un pāri viņas mīkstajiem vaidziņiem noripoja divas lielas un ļoti skumjas asaras.

Tās bija atvadīšanās asaras.