Ej pie rūķa skoloties!

CŪKU MADES NELAIME

Bija pagājis jau krietni ilgs laiks, kopš rūķu Labrencis bija atvēris savu skolu, un visi dzīvnieki ļoti ātri pieņēmās saprašanā un gudrībā.

Zvirbuļu Tomiņš varēja jau veikli nočiepstēt līdz pat simtam un atpakaļ. Tauriņu Lidulidis laidelēdamies jau saburtoja gandrīz visu, kas bija uzrakstīts uz ceļa sta­biem. Pelēkie zirnekļi izskaitīja un zināja, cik viņiem kāju. Bet Jagailis un visas trīs viņa sievas lasīja jau pa­visam tekoši. Stārķu Teni gan lasīšana tik daudz neinteresēja. Viņš vairāk nodevās rakstīšanas mākslai. Un rūķu Labrencis vienmēr slavēja stārķu Teņa rokrak­stu. Visi burti viņam vienmēr iznākot tik kārtīgi un tik skaidri salasāmi. To dzirdot, stārķu Tenis laimīgi smaidīja, nostājās uz vienas kājas un domāja par to dienu, kad varēs pats uzrakstīt pirmo vēsttuli savai sievai, kura bija palikusi dienvidos un ārstēja tur savu slimo spārnu.

Slieku Cecīlija, zosu Zuze, dunduru Reinis, kaiju Aija un visi citi bija labi skolnieki. Vienīgi nabaga cuku Madei ar mācībām nemaz neveicās. Ja Labrencis uzrakstīja uz lielās skolas tāfeles A un B, tad pat šos divus burtus cuku Made nevarēja iegaumēt un atšķirt vienu no otra. Viņa pat nezināja pateikt, vai tas bija burts vai cipars.

„Cūku Madei ir pavisam stulba galva," gliemežu Kaspars čukstēja simtkāju Pidriķim, pieliecies viņam pie pašas auss.

Bet cūku Made to tomēr bija dzirdējusi, un viņa stipri nosarka, jo viņai bija ļoti kauns, ka par viņas galvu izplatījās tādas nesmukas valodas.

Kad atskanēja zvans un sākās brīvstunda, tad cūku Made tūliņ piecēlās no sava sola un steidzās ārā pa pagalma vārtiem.

Viņa ilgi staigāja pa pļavu te uz vienu pusi, te uz otru, taisni tā, it kā meklētu kaut ko ļoti svarīgu. Beidzot Made nonāca pie zemas mājeles. Tā bija celta no zemēm, un tur dzīvoja kurmju Andrievs. Viņš pašreiz sēdēja uz soliņa mājas priekšā un pīpēja. Kurmju Andrievs bija diezgan paputējis saimnieks. Ceļgali viņam aizvien bija cauri un kājas basas.

„Klausies, Made!" kurmju Andrievs sauca, izņēmis pīpi no mutes. „Ko tu tik cītīgi meklē pa manu pļavu?"

Tad cūku Made pienaca pie kurmja mājeles un piesar­kusi tā paklusu teica: „Man esot ļoti stulba galva. Meklēju kādu pūšļotāju, kas to varētu izārstēt."

Kurmis tā viltīgi pasmīnēja un teica: „Tad tu esi atnā­kusi īstā vietā. Es taisni esmu pūšļotājs — un pie tam vēl ļoti labs."

„Ai, cik patīkami!" iesaucās cūku Made. „Tad jau man nekur tālāk vairs nebūs jāmeklē. Vai tu proti izārstēt stulbu galvu?"

Jā, to kurmju Andrievs protot gan, un šinī slimībā viņam esot pat sevišķi lieli panākumi. Viņš esot jau izārstējis četrpadsmit ūdens vaboles, trīsdesmit septiņus sikspārņus un deviņdesmit divus seskus. Un šie visi esot bijuši ļoti, ļoti stulbi.

„Ak, mīļais Andriev," lūdzās cūku Made, „vai tu nevarētu izārstēt arī mani, man tik ļoti kauns, ka man gadījusies tik stulba galva. Es nespēju atšķirt burtus. Man tie visi liekas vienādi." „Varētu jau pamēģināt," kurmju Andrievs teica, kasīdams aiz auss, „Bet vai tu man varēsi samaksāt par ārstēšanu?"

To dzirdot, cūku Made kļuva ļoti sērīga un ausis viņai noļuka pavisam. Made nebija nekā iekrājusi. Viņai bija tikai tas, kas mugurā.

Kurmju Andrievs brīdi domāja, grozīdams savu mazo astīti no vienas puses uz otru. Tad viņš teica: „Ja tu man atdotu visu to, kas tev uzvilkts mugurā un kājās, tad es tevi varbūt izārstētu."

Nu cūku Made nezināja, ko iesākt. Viņa taču nevarēja iet plika atpakaļ uz skolu! Bet kurmju Andrievs teica, ka labāk būt plikai un ar gudru galvu nekā apģērbtai un stulbai. Tad cūku Made beidzot piekrita. Viņš atdeva kurmim savus brunčus, savu linu kreklu, apakšsvārkus un bikses. Viņa novilka pat abus savus apavus — kreisās kājas vīzi un labās kājas pastalu. Kurmju Andrievs gan noņurdēja, ka viss tas esot jau stipri novalkāts, bet tad paņēma gan drēbes, apavus un ienesa savā mājelē. Kad kurmis atkal no turienes iznāca, tad viņš iznesa prāvu podu un platu otu.

„Tagad es tevi noziedīšu," kurmju Andrievs teica, „un, kad tu aiziesi atpakaļ skolā, tad tava galva vairs nemaz nebūs stulba." Un kurmis nozieda cūku Madi pavisam zaļu. Tad viņa pūšļošana bija galā — un Made varēja iet atpakaļ uz skolu.

Viņa skrēja ļoti ātri un reizēm patt iekviecās no liela prieka.

Vispirms cūku Madi ieraudzīja tās sēnes, kas auga uz Labrenča mājas jumta.

„Cūku Made ir zaļa!" viņas sauca, „cūku Made ir pavisam zaļa!" Labrencis un visi skolnieki pacēla augšup galvas un skatījās uz sēnēm. Neviens nevarēja saprast, ko tās tur tik nesakarīgi klaigāja.

Bet tiešām — kad cūku Made aizelsusies ieskrēja pa­galmā, viņa bija pilnīgi zaļa. Aste bija zaļa un zaļas bija pat visas skropstas. Un visur, kur vien Made pieskārās, palika zaļš, eļļains laukums. Bet savādākais bija tas, ka Madei nebija vairs neviena apģērba gabala. Pat kājas bija basas.

„Savāda lieta," Labrencis pie sevis norūca. Bet cūku Made apsēdās savā vietā un smaidīja pavisam laimīgi.

„Es tagad esmu kļuvusi ļoti gudra," viņa teica, „es varu atšķirt visus burtus un visus ciparus."

„Vai tas varētu būt?!" gliemežu Kaspars iesaucās. „Es nu gan tam negribu ticēt."

Tad Labrencis piegāja pie lielās skolas tāfeles un uzrakstīja tur ar krītu A, B un C. Bet atkal nekā. Cūku

Mades galva bija tikpat stulba kā bijusi. Viņa tāpat kā agrāk nevarēja iegaumēt, kurš no burtiem bija A, kurš B un kurš C.

Tad cūku Made sāka šņukstēt un izstāstīja visu par kurmju Andrievu.

„Ak,šis nelietis!" iesaucās Jagailis un dusmīgi sasita spārnus.

„Viņš uzdevies par pūšļotāju!" kladzināja vistas.

«Piekrāpis cūku Madi!" buldurēja tītars.

„Ak vai, ak vai!" raudāja cūku Made, aizklājusi acis ar priekškājām. Ausis viņai bija pavisam noļukušas un aste — tā vairs nebija saritinājusies cūciskā gredzenā, bet no bēdām izstiepusies gluži taisna.

Tad rūķu Labrencis noglaudīja savu sirmo bārdu un teica, ka viņš tūliņ iešot pie kurmju Andrieva, lai viņu nopērtu un dabūtu atpakaļ cūku Mades drēbes, kuras kurmis esot tik negodīgi piesavinājies.

Arī visi Labrenča skolnieki gāja līdzi, jo viņi visi bija noskaitušies uz kurmju Andrievu un gribēja viņu pārmācīt. Tikai slieku Cecīlijai un gliemežu Kasparam bija jāpaliek turpat pagalmā, jo viņi vilkās pārāk lēni un nevarēja tikt citiem līdzi.

Arī sēnes palika mājās, jo viņas nevarēja nokāpt no jumta. Viņas varēja tikai noskatīties, uz kurieni visi aiz­gāja. Nojumta varēja tālu redzēt.

Labrenčis gāja pa priekšu, drosmīgi izgāzis vēderu un iebāzis rokas savu rūtaino bikšu kabatās. Virs galvas viņam laidās dunduru Reinis un tauriņu Lidulidis, bet aiz muguras soļoja tītaru Buldurs. Tas bija ļoti piepūties, un kurmju Andrievam droši vien no tītara būtu milzīgas bailes, ja viņš to tādu ieraudzītu. Aiz tītara Buldura steidzās visi pārējie: zaķu Bērtulis un kaiju Aija, simtkāju Pidriķis un zvirbuļu Tomiņš, ežu Ādams ar savu sievu, nabaga izkrāsotā cūku Made un visi citi. Viņi izgāja cauri kaņepju mežam un steidzās pāri pļavai uz to pusi, kur redzējās kurmju Andrieva nolaistā mājele.

Bet kas tad tas? Kad visi bija sanākuši ap mājeli, tad viņi redzēja, ka slēģi bija aizvērti un durvis aiznaglotas. Viss bija klusu, un soliņš mājas priekšā tukšs.

Tad kāds ņiprs spradzis uzlēca uz kurmja mājeles skursteņa un pateica, ka kurmis esot aizbēdzis uz pilsētu. Visas cūku Mades drēbes viņš esot iesējis lakatā, pasitis padusē un aizgājis. Pie tam viņš esot savādi smīnējis un teicis, ka atpakaļ gan vairs nenākšot.

„Ak tu palaidnis!" jūras kuilis iesaucās.

„Ai, ai, ai!" noteica Labrencis, kratīdams galvu. „Tās drēbes viņš pārdos un naudu izputinās. Cik slikti!"

Tad visi gāja atpakaļ uz Labrenča skolu, jo te nu vairs nebija ko darīt. Visbēdīgāk soļoja cūku Made. Viņa gāja pati beidzamā un savu zaļo galvu turēja pavisam zenriu.

Stārķu Tenis ieteicās, ka cūku Madei gan nemaz ne­piestāvot zaļā krāsa, vajadzētu to pamēģināt nomazgāt. Tad kaiju Aija un stārķu Tenis aizveda cūku Madi uz dīķi. Tur Made mazgājās veselu pusstundu, un beigās zosu Zuze viņai vēl palīdzēja noberzt muguru. Kad Made beidzot izkāpa no dīķa, viņa bija tā tīrākā, tā skaistākā un rožainākā cūka pasaulē.

Pēc tam mazā, raibā jūras cūka, kas bija viens ļoti labsirdīgs dzīvnieks, atdāvināja Madei savu tumšo plecu lakatu. Ja otram bija kāda nelaime, tad taču vajadzēja palīdzēt. Simt­kāju Pidriķis vilka nost savus zābakus un zeķes, bet cūku .Madei tie nemaz nederēja, jo bija pārāk mazi.

Tad rūķu Labrencis ietecēja istabā un iznesa Madei savus svētdienas zābakus, kuri gan bija ar ļoti gariem purngaliem, kādus Labrencis parasti valkāja, bet tomēr cūku Madei tie ļoti patika.

Nu arī ežu Ādams negribēja palikt iepakaļ. Viņš at­dāvināja cūku Madei savu kabatlakatiņu, to pašu kabat- lakatu, kuru viņam sieva bija dāvinājusi kāzu dienā un uz kuru viņš bija tik ļoti lepns. Katrs saprata, ka tas bija ļoti liels upuris no eža puses. Cūku Made bija milzīgi aizkus­tināta. Viņa apsolījās turpmāk vienmēr būt kārtīga un nenotraipīt savas drēbes.

Kad nu beidzot Made bija kaut cik apģērbta, tad viņu

nosēdināja pirmajā solā — pašā priekšā, un visi ķērās atkal pie mācībām. Rūķu Labrencis piegāja pie tāfeles un uzrakstīja A, B un C. Un tavu lielu brīnumu — cūku Made pēkšņi varēja atšķirt visus burtus un nosauca katru pareizi, kuru rūķu Labrencis uzrakstīja uz lielās skolas tāfeles.

Labrencis noglaudīja savu bārdu un laimīgi pasmai­dīja. Nu viņš beidzot zināja, kas cūku Madei agrāk bijusi par nelaimi: viņa bija sēdējusi pārāk tālu no tāfeles — viņa bija stipri īsredzīga un burtus nemaz nebija varējusi saskatīt!

Tad bagātā baltā pele atvēra savu grezno rokassomu un aizdeva cūku Madei naudu. Bet cūku Made otrā dienā devās uz pilsētu un nopirka sev brilles. Nu bija labi.

Made ātri vien iemācījās lasīt un rakstīt. Drīz vien viņa bija tikusi jau tik tālu, ka mācījās jau pavisam grūtas lietas: reizināšanu un dalīšanu.

„Cūku Madei ir ļoti gudra galva," gliemežu Kaspars čukstēja simtkāju Pidriķim, pieliecies tam pavisam pie auss.

Bet cūku Made to tomēr dzirdēja. Viņa sāka smaidīt, un abi tuklie vaigi nosarka no liela prieka.