Ej pie rūķa skoloties!

PEĻU ČABULĪŠA PIEDZĪVOJUMS

Lepnajai baltajai pelei, kura valkāja cimdus, bija viens dēlēns, kurš nemaz negribēja mācīties. Viņam daudz labāk patika skraidīt pa pļavu un raut puķu ziedlapiņas. Bet visbiežāk viņš iezagās sakņu dārzā un grauza Lavīzes stādītos burkānus, jo tie visi bija brīnumsaldi.

„Ir gan nedienas ar tādu bērnu!" baltā pele žēlojās

pelēkajai peļu Lavīzei. Bet tur tiešām nekā nevarēja darīt. Māte varēja pelēnu bārt, varēja likt kaktā, bet viņš tikai palika slinkāks un slinkāks. Citi peļu bērni viņu izsmēja, bet mazais baltais pelēns to nemaz neņēma vērā. Viņš tikai gulēja saulītē, spēlējās ar savu sārto astīti un ābecē nemaz vairs neieskatījās.

Kādu dienu, kamēr citi pelēni mācījās, mazais baltais Čabulītis atkal klejoja pa pļavu, baidīdams zaļos

spradžus, kas gulēja uz lapām, un purinādams ķimenes, lai sēklas birtu lejā.

Tad pēkšņi peļu Čabulītis ieraudzīja kaut ko tupam starp āboliņa ziediem un timotiņa smilgām.

Čabulītis bija ļoti ziņkārīgs pelēns. Viņš tūliņ skrēja skatīties.

Tur sēdēja vecais žurku Ješka, kas jau sāka mesties sirms un drusku kliboja. Viņš pīpēja un atpūtināja savu slimo kāju. Arī Žurku Ješka pamanīja balto peļu bērnu, kas bija aizslēpies aiz kādas skābeņu lapas un skatījās ziņkārīgām acīm. „Nāc šurp!" uzsauca žurku Ješka un pamāja Čabulītim ar priekšķepu.

Peļu Čabulītis arī tūliņ attecēja. Viņš nostājās žurku Ješkas priekšā un izskatījās ļoti sīciņš un ļoti niecīgs.

„Skat, kāds pilsētas jaunskungs baltos svārkos!" žurku Ješka noteica. „Kur tad tu te tāds gadījies?"

„Es atnācu no pilsētas," peļu Čabulītis stāstīja. „Man te ir arī mamma, māsas un brāļi. Un tie visi ir tikpat balti kā es."

„Bet ko tad jūs te īsti darāt?" žurku Ješka jautāja.

„Mācāmies," pelēns sacīja, rīvēdams degungalu ar kreiso ķepiņu.

„Jā, jā," žurku Ješka pie sevis noteica, „esmu jau dzirdējis, ka rūķu Labrencis esot atvēris skolu."

„Bet man nemaz nepatīk iet skolā," peļu Čabulītis žēlojās. „Man nemaz nepatīk mācīties."

Tad žurku Ješka noglaudīja savas sirmās Osiņas un, viltīgi piemiedzis vienu aci, kaut ko pārdomāja.

„Klausies, puika," viņš beidzot teica, kustinādams savu garo, pliko asti, „ja tev nepatīk skoloties, tad nāc pie manis. Es tev maksāšu labu algu."

„Bet kas man būs jādara?" peļu Čabulītis jautāja, sašķiebis lūpiņas. Viņš bija ļoti slinks pelēns.

„Hm, hrn!" žurku Ješka nokrekšķinājās. Pēc laiciņa viņš teica: „Vairāk nekas, tikai jāpaspēlējas ar maniem bērniem, lai tiem nebūtu garlaicīgi."

„Ai, jauki!" iesaucās peļu Čabulitis un palēcās gaisā. „Man ļoti patīk rotaļāties. Es tūliņ iešu tev līdzi." Tad pelēns pieskrēja pie žurku Ješkas un vilka viņu aiz svārkiem. „Iesim tūliņ pie taviem bērniem, žurku krusttēv! Es nemaz nevaru sagaidīt, kad varēšu sākt pelnīt naudu," peļu Ča- bulītis nepacietīgi pīkstēja.

Tad žurku Ješka arī piecēlās un sāka lēni klibot uz savas mājas pusi, un mazais peļu Čabulītis tecēja viņam pakaļ laimīgām actiņām.

Bija jānoiet milzīgs gabals. Kad viņi lika galā, tad jau mēness bija uzlēcis, un tam apkārt mirgoja zvaigznes.

Žurku Ješka izvilka no bikšu kabatas trīs milzīgas atslēgas un ilgi grabinājās ap savām durvīm, līdz tās atslēdza. Tad viņš atspēra durvis ar kāju un iebīdīja pelēnu kādā patumšā telpā. Pie griestiem karājās pa­visam maza spuldzīte, bet nekur nebija neviena loga.

Čabulītim sakrita virsū vesels bars pelēku žurkulēnu. Tie raustīja viņu aiz kājiņām, knieba sānos, vilka aiz astītes un plēsa aiz ūsiņām. Tas bija pavisam šausmīgi.

Tad žurku Ješka teica savai sievai:

„Es atvedu tev palīgu. Viņš varēs tavā vietā berzt grīdu, mazgāt traukus un veļu."

Bet vecā žurka iesprauda rokas sānos, nievājoši nos­katījās uz mazo peļu Čabulīti un sacīja: „Tāds nieks! Tas jau neko nespēs padarīt! Būs tikai lieks ēdējs!"

„Gan mēs viņu izdresēsim!" žurku Ješka atteica un iesita ar asti pa grīdu. Tad viņš lika saviem bērniem salīst kaktos. Bet baltajam pelēnam tūliņ stāties pie grīdas mazgāšanas.

To dzirdot, peļu Čabulītis savilka pavisam skābu ģīmi un sāka raudāt. „Es gribu mājās! Laidiet mani tūliņ mājās!" viņš pinkšķēja. Bet, kad žurku Ješka to nemaz nedomāja darīt, tad peļu Čabulītis sāka brēkt vēl skaļāk un dauzīja durvis ar savām dūrītēm. Bet tās bija aizslēgtas, un žurku bērni spīdošām acīm smējās no visiem kaktiem.

Tad pie Čabulīša pienāca vecā žurcene. Viņa sapurin­āja pelēnu aiz ausīm un stingri noteica, ja viņš tūlīt nestāšoties pie darba, tad dabūšot tādu pērienu, kuru viņš atcerēšoties visu mūžu. Nabaga baltais Čabulītis tad sabijās tik ļoti, ka viņam drebēja abas rožainās austiņas un astes galiņš. Pelēns tūliņ sāka berzt istabas grīdu, un viņa sīkās ūsiņas visu laiku uztraukti raustījās.

No virtuves izlīda liela, resna vabole ar ziliem, spīdīgiem spārniem uz muguras un lielu vēderu. Viņa te kalpoja par virēju un viņu sauca par Augusti. Auguste ienesa sakņu zupu, kuru bija izvārījusi vakariņām, un uzlika to uz neapklāta piepes galda.

Balti garaiņi cēlās pret griestiem, kutinādami degunu un smaržodami pēc dillēm un sīpoliem. Žurcēni tūliņ saskrēja apkārt, astes sacēluši. Tad visa lielā žurku ģimene ēda vakariņas, ka šņakstēja vien, un notraipīja visu galda virsu ar taukainām pilēm. Tikai mazajam peļu Čabulītim neviens nekā nedeva. Viņam bija jāberž grīda.

Tā pelēns nodzīvoja žurku mājā ilgu laiku. Cik dienas jau bija pagājušas, to neviens nezināja, jo žurku mājoklim nebija neviena loga, pa kuru iespīdētu āra gaisma. Tikai mazā spuldzīte aizvien dega pie griestiem. Vaboļu Au­guste kādu dienu Čabulītim pastāstīja, ka šo spuldzīti žurku Ješka atņēmis kādam jāņtārpiņam, kurš te reiz gājis garām.

Tumšajā žurku pazemes mājā mazajam nabaga pelēnam nebija neviena drauga. Vienīgi vaboļu Auguste bija laipna un aizvien draudzīgi čaukstināja savus taustekļus.

Čabulītim bija jāstrādā grūti darbi no rīta līdz vaka­ram. Viņam bija jāizmazgā visi žurku ņieburi un apakšbikses, krekli un vestes, jāberž katli un jāmaļ milti, un, ja viņš kādreiz bija tik piekusis, ka apsēdās, tad tūliņ dabūja pērienu, jo žurcēni sūdzēja mātei, ka Čabulītis slinkojot.

Vecā žurka bija ļoti skopa. Viņa deva ēst Čabulītim tik maz, ka tur pat mušai nebūtu pieticis. Vaboļu Auguste tāpēc bieži vien paslēpa kaut ko zem priekšauta un

iedeva peļu Čabulītim, kad neviens neredzēja. Ja viņa to nebūtu darījusi, tad mazais pelēns jau sen būtu nomiris badā.

Peļu Čabulītis tagad bieži atcerējās Labrenča skolu, atcerējās visus savus brāļus un māsas. Tie tagad laikam bija nobēdājušies un mamma — tā varbūt pat raudāja sava Čabulīša dēļ…

Ak, ja tagad peļu Čabulītis tiktu ārā no tumšās žurku mājas, kur smiltis bira no griestiem, tad viņš tūlīt steigtos pie mammas. Cik labi viņš mācītos un cik paklausīgs viņš būtu!…

Bet peļu Čabulītis netika ārā, jo durvis aizvien bija noslēgtas un atslēgas skanēja žurku Ješkas dziļajās ka­batās…

Mazajam pelēnam klājās grūti, bet vecā žurka bija krietni nobarojusies pa šo laiku, jo viņai vairs nebija nekāda darba. Visu padarīja mazais peļu Čabulītis. Žurka sāka aptaukoties. Vaigi viņai spīdēja, vēlāk sāka rasties pat pakakle, un visi lindraki kļuva par šauriem. Visbiežāk žurka tagad sēdēja gultā, sūkādama cukura graudu un spodrinādama nagus.

Kādu dienu, kad Ješka bija aizgājis medībās, mazie žurcēni izlaisti ārā paskrai­dīties un vecā žurcene aiz­gājusi pie drēbnieka, lai tas uzšūtu viņai kādu platāku kleitu, tad vaboļu Auguste pamāja ar taustekļiem un peļu Čabulītis ietecēja pie viņas virtuvē.

Es kaut ko izdomāju,"

viņa teica, klusi čaukstēdama. „Tevjāizliekas par beigtu, tad tu varbūt tiksi no šejienes ārā."

Vaboļu Auguste vēl gribēja daudz ko teikt, bet, kad viņa izdzirda, ka ārpusē žurku Ješka sāka grabināt savas atslēgas un slēdza vaļā dzīvokļa durvis, tad vaboļu Au­guste steigšus izbīdīja Čabulīti no virtuves.

Un mazais peļu Čabulītis tūliņ nogāzās uz istabas grīdas un izstiepa asti pavisam taisnu. Kad istabā ienāca vecais žurku Ješka, tad pelēns gulēja kā sastindzis. Viņš nemirkšķināja ne aci un nepakustināja ne ūsiņu.

Žurku Ješka pagrūda Čabulīti ar kāju, apvēla augšpēdu, bet pelēns nekustējās. Tad no virtuves izlīda vaboļu Augus­te un nodūca: „Viņš ir beigts. Laikam no bada."

„Hm, hm!" žurku Ješka pavisam neapmierināts nokrekšķinājās.Tad viņš atslēdza durvis, paņēma pelēnu aiz astes un aizvilka uz mēslaini.

„Žēl!" žurku Ješka pie sevis noteica, domīgi kasīdams aiz auss. „Kur nu mēs ņemsim jaunu strādnieku?"

Tad Ješka, lēni klibodams, aizgāja atpakaļ uz savu mājokli, un viņa plikā aste vilkās pa zemi.

Kad viss beidzot bija palicis pavisam klusu, tad peļu Čabulītis lēnām pavēra vienu plakstu un pēc tam otru. Viņš gulēja mēslainē blakus nolauztam tējkannas snīpītim, stikla gabaliņiem, kuri vizuļoja saulē, un baltai krējuma krūzītes osiņai.

Mīksts vējiņš ložņāja ap peļu Čabulīti, un debesis — tās šodien likās tik augstas un tik ļoti, ļoti mīlīgas un siltas.

Peļu Čabulītis piecēlās, paskrēja gabaliņu un palēcās gaisā, paskrēja vēl gabaliņu un atkal palēcās. Viņa actiņas spīdēja un viņa sirsniņa sita: tuk, tuk, tuk.

Un kā gan viņa lai nesistu! Lūk, tur jau redzējās kaņepju mežiņš un aiz tā — Labrenča mājas sūnainais jumts. Uz jumta pīpēja apdrupušais skurstenis un smaidīja laipnās sēnes.

Kad peļu Čabulītis ieskrēja Labrenča pagalmā, tad viņam likās, ka viņš bija tas laimīgākais peļu bērns pasaulē.

Brāļi un māsas lēkāja Čabulītim apkārt uz vienas kā­jas, un baltajai peļu mammai noripoja divas asaras no atkalredzēšanās prieka. Tad Čabulītis nobučoja maigi mammas degungalu un teica:

„Es tagad mācīšos un būšu viens ļoti labs peļu puika."

Un tiešām — peļu Čabulītis sāka mācīties. Bieži vien baltā pele iegāja virtuvē pie pelēkās Lavīzes, apsēdās pie pavarda un aizrāvusies ilgi stāstīja — cik viņas Čabulītis esot čakls, cik viņš esot apdāvināts un cik viņš labi lasot. No Čabulīša iznākšot profesors!