Ej pie rūķa skoloties!

MĀJIŅA PIE KAŅEPJU MEŽA

Aiz siliem, aiz zālainiem klajumiem kādā pavisam klusā vietā bija maza mājele. Mājiņai bija salmu jumts, kas aizvien vairāk pārklājās ar zaļu sūnu. Vējš, pāri skrie­dams, iepūta tajā vienu otru sēkliņu. Sēkliņas uzdīga, un tagad uz jumta jau vietām auga zāļu kušķīši un sīkas puķītes baltiem un dzelteniem ziediem.

Vēlāk pat dažas suņusēnes pacēla savas cepures bla­kus skurstenim, kas omulīgi pīpēja, iegrimis savos mīkstajos sūnu spilvenos.

Mājiņai bija pavisam nespodras rūtis, jo tās aizauda zirnekļi ar saviem tīkliem. Pie durvīm nevarēja atrast nevienu kājslauķi, bet zvanam, kas līgojās, pakārts virs ieejas, nebija mēles. Tā jau sen bija izkritusi, un zvans jau ilgu laiku karājās pavisam mēms un nomelnējis.

Mājiņai nebija pat sakņu dārza. Apkārt auga tikai ciesas, zirgskābenes, mārrutki un tālāk biezs kaņepju mežs. Bet ne skābenes, ne mārrutkus, ne kaņepes ne­viens nebija ne stādījis, ne sējis: tiem visiem te laikam bija iepaticies, un tāpēc viņi paši te bija ieauguši.

Mājele likās pavisam nenozīmīga un neievērojama, bet šinī mājelē dzīvoja kāds plaši pazīstams un ļoti gudrs rūķis. Nez vai maz pasaulē bija iespējams atrast otru rūķi, kas būtu gudrāks par šo.

Viņš bija ļoti patīkamas dabas rūķis, kādi jau visi rūķi mēdz būt. Viņš valkāja cepuri, kurai pašā galā karājās ļoti jauks pušķis, darināts no mīkstiem dzīparu galiem. Katrs dzīpars bija citā krāsā, un tas izskatījās ļoti skaisti. Rūķis valkāja tikai rūtainas bikses, jo tādas viņam laikam vis­vairāk patika. Kājās viņš āva ļoti lielas kurpes. Kurpēm bija gari purni, kuru gali sagriezās aizvien vairāk uz augšu.

Bet visievērojamākā bija rūķa sirmā bārda. Viņš to sukāja katru rītu, un tāpēc ari tā izauga tik kupla un gara. Šo rūķi sauca par Labrenci, un viņam vajadzēja būt ļoti vecam, jo circeņi un zirnekļi, kas dzīvoja Labrenča is­tabā, teica, ka šis rūķis jau še dzīvojis viņu tēvu tēvu laikos un jau toreiz viņam esot bijusi tikpat sirma bārda. Tā viņu tēvu tēvi esot stāstījuši.

Pašā istabas vidū Labrencim stāvēja apaļš galds un četri krēsli, kuriem atzveltnēs bija iegrieztas mazas saulītes un zvaigznītes. Labrencim bija ari plata gulta un cits par citu lielāki pieci spilveni, pildīti ar zosu dūnām. Pie logiem katrs savā podā auga adataini un spalvaini kaktusi. Labrencim piederēja arī vēl daudz citu ļoti labu mantu, bet visvērtīgākie bija daudzie plaukti gar sienām. Un šajos plauktos varēja redzēt tik daudz grāmatu, ka tās visas nemaz nevarēja izskaitīt. Tās bija saliktas ciešās rindās cita citai blakus, pagriezušas uz āru savas muguras, uz kurām bija iespiesti spoži zelta burti. Labrencis noņēmās visu savu mūžu ar grāmatām. Visbiežāk viņš lasīja, sēdēdams atzvel­tnes krēslā. Dažreiz Labrencis pievēra grāmatu un pārdo­māja visu, ko bija izlasījis. Tad viņš iesmēķēja savu pīpīti un laida gaisā brīnišķīgus dūmu gredzenus. Tie līda cits citam cauri, savērās virknēs un riņķoja ap Labrenča galvu kā zili, smaržīgi mākonīši.

Un tādās reizēs, kad Labrencis spēlējās ar saviem dūmu gredzentiņiem, tad visas istabas mušiņas salidoja viņam apkārt, lai labāk varētu redzēt. Zirnekļi nebija tik uzbāzīgi. Viņi noskatījās, sēdēdami turpat sava tīkla

viduci, un mājas circeņi, tie salasījās pavarda priekšā un, pacēluši gaisā savas brūnās galvas, brīnījās par lidojo­šiem gredzeniem.

Tā kā Labrencis visu dienu pavadīja pie savām bie­zajām grāmatām, tad viņam nemaz neatlika laika citam darbam. Slieksnis palika neslaucīts, zvans vēl aizvien bija bez mēles un nemazgātās rūtis palika aizvien tumšākas.

Pat stāvēdams pie pavarda un maisīdams putru, Lab­rencis vienā rokā turēja grāmatu un lasot pie sevis klusu murmināja. Bieži vien Labrencis bija tā iegrimis savā grāmatā, ka piebēra sāli kādas sešas reizes, un zupa izvārījās tik sāļa, ka to nevarēja norīt. Pusdienas ēdot, Labrencis lasīja. Un tas vēl nebūtu nekas. Bet vakarā viņš aizdedzināja sveci, uzvilka strīpainu naktskreklu un ie­kāpa gultā ar visu grāmatu. Tā viņš lasīja, kamēr aizmiga. Bet svece palika degot.

Labrencis sapņoja, protams, tikai par grāmatām, dažreiz pat par veseliem grāmatu kalniem, kas viņam jāizlasa līdz rītam. Bieži vien Labrencis pamodās pa­visam nosvīdis no lielās lasīšanas. Bet svece — tā pa nakti pilnīgi izdega. Nekas no tās nebija palicis pāri.

Labrencis piecēlās gultā sēdus un izberzēja miegu no acīm. Gaisma spraucās pa slēģu šķirbām. Un, kad La­brencis slēģus atvēra, tad cauri visiem zirnekļu tīkliem istabā iekāpa balts saules staru kūlis. Un šinī kūlī. kā apreibuši lidoja un priecājās simtiem puteklīšu.

„Debešķīgs laiks!" Labrencis teica, pie sevis smaidīdams. Tad viņš piebāza pilnas paduses ar grāmatām un izgāja ārā. Tur Labrencis apsēdās kaņepju meža malā un sāka šķirstīt biezās lapas.

„Labrīt, Labrenci!" bite dūca viņam virs galvas, laiz­damās uz pļavu.

„Sveiks, Labrenci!" teica sarkanā skudra, iedama garām Labrencim un nesdama uz muguras prāvu bomi. „Kā veicas šorīt ar lasīšanu?"

Visi pazina Labrenci, un visiem viņš atbildēja savā mīlīgajā rūķa valodā.

Pēc tam viņš sāka lasīt par to, kur paliek tauki, ja izdeg svece. Un tas Labrenci aizrāva tik ļoti, ka viņš pavisam aizmirsa par brokastīm.

Bet tad — tā ap pusdienas laiku — no biezā kaņepju meža kaut kas izlīda tieši Labrencim blakus. Rūķis pacēla galvu no burtu rindām un bija ļoti pārsteigts. Blakus stāvēja.pelēkā pele, kuru viņš tīri labi pazina. Pele likās bēdu sagrauzta, jo slaucīja asaras savā pakulu priekšautā.

„Kas tad tev, Lavīz?" Labrencis noraizējies jautāja pelei un nolika zālē savu smago grāmatu. Pele notupās Labrencim blakus, un viņš redzēja, ka tai no raudāšanas bija pavisam sarkanas acis.

„Ak," peļu Lavīze teica skumjā balsī, „man iet ļoti grūti. Kā vīrs aizgāja apsērst savus tēva radus, tā vairs nav atgriezies. Viņam būs kas ļauns ceļā gadījies. Man palika četri mazi bērni, bet neviens negrib par mani apžēloties un mani pieņemt, jo man vairs nav neviena graša, ar ko samaksāt īri…"

Un peļu Lavīze sāka atkal skaļi vaimanāt, lauzīdama savas mazās ķepiņas. „Kur es, nabadzīte, lai palieku, kur lai piemetos?" viņa šņukstēja.

Labrencim bija ļoti mīksta sirds. Viņš nemaz nevarēja panest, ka kāds raudāja.

„Slikti!" Labrencis līdzjūtīgi teica. „Pie manis tu arī nevarētu dzīvot, jo taviem bērniem te būtu ļoti grūta dzīve. Redzi — man nav pat sakņu dārziņa, kur viņi varētu kādreiz ietecēt, lai pagrauztu kādu bieti vai kāli. Es jums pat kārtīgu zupu nevarētu izvārīt, jo esmu tā iegrimis savās grāmatās, ka man vienmēr viss pārsālās un piedeg…"

„Ak, tik vien tās vainas!" peļu Lavīze iesaucās, un asaras viņai uz brīdi tā kā piestāja tecēt. „Tas viss taču ir kalpones darbs! Tu mani varētu pieņemt par kalponi, es tev tad strādātu visus mājas darbus."

Un mazā pelēkā pele sāka Labrencim stāstīt, ko viņa visu tam varētu palīdzēt. Viņa iestādītu sakņu dārzu un vārītu aizvien labas un ļoti garšīgas zupas, jo zupas esot taisni 8

Lavīzes stiprā puse. Viņa mazgātu traukus, spodrinātu logus, berztu grīdas un bez tam izmazgātu aizvien visas Labrenča rūtainās bikses un strīpainos naktskreklus…

Bet Labrencis tikai skumji purināja galvu. „Nē, nē!" viņš dziļi nobēdājies teica. „Es tevi tomēr ne­varu pieņemt, jo neesmu tik bagāts, lai varētu algot kalponi."

„Par algu tu nebēdā," Lavīze teica, „to es arī nemaz

neprasu. Man vajag tikai patvērumu maniem četriem bērniem. Padarīšu tev par to visus darbus! Atļauj tikai man un maniem bērniem piemesties tavos bēniņos. Ne­esmu tik turīga, ka pati sev varētu uzcelt māju."

Tad Lavīze salika ķepiņas un skatījās Labrencī lūdzo­šām acīm, bet viņas aste bija pazemīgi pieplakusi zemei.

„Ja jau tā, tad es esmu ar mieru!" Labrencis teica un apmierināti smaidīja. „Tu jau šodien vari pārvākties uz maniem bēniņiem!"

Lavīzei no liela prieka tūliņ izžuva visas asaras un viņa nobučoja Labrencim roku aiz lielas pateicības. Lavīze jutās tik priecīga, cik vien tāda pelēka pele spēja būt.

Viņa noraisīja savu pieraudāto pakulu priekšautu un pakāra kaņepes zarā, lai tas tur izžūtu, un tad viņa tūliņ aizsteidzās pie saviem bērniem. Skriedama peļu Lavīze šad tad palēcās augstu gaisā un mētāja asti no vienas puses uz otru. Tas viss bija no pārāk negaidītas laimes.

PEĻU LAVĪZE UN VIENPADSMIT ZIRNEKĻI

Labrencim tagad klājās ļoti labi. Viņš varēja visu dienu lasīt, atspiedis muguru pret krēsla atzveltni, kurā bija iegrieztas zvaigznītes un saulītes. Viņš varēja pīpēt, rotaļāties ar saviem smaržīgajiem dūmu gredzentiņiem un apmierināts glaudīt savu bārdas galu.

Peļu Lavīze tagad bija Labrenča kalpone, kas tecēja klusiem solīšiem un padarīja visus saimniecības darbus. Viņa bija paspējusi jau iekārtot plašu sakņu dārzu. Un skat, loki jau zaļoja un stiepās garumā tik ātri, ka taisni brīnums.

Peļu Lavīze bija laba kalpone. Pat zvanu pie durvīm viņa bija izlabojusi. Šorīt viņa piecēlās jau agri un iz-

mazgāja Labrenča veļu. Pēc tarn Lavīze aiztecēja līdz kaņepju mežam. Pašā mežmalā viņa izvilka diegu no vienas kaņepes uz otru, un tur nu žuva un līgojās vējā Labrenča skaistās, rūtainās bikses un smalkie naktskrek­li, adītās zeķes, rakstītās prievītes un linu palagi.

Pēc veļas izžaušanas Lavīze tecēja atpakaļ un atvēra Labrenča istabas slēģus. Saule tūliņ ielaida cauri rūtīm savus garos staru pirkstus un pakutināja Labrenča plak­stus. Labrencis pietrūkās sēdus, berza miegu no acīm un sauca: „Lavīz!"

Un Lavīze tūliņ pakalpīgi pietecēja klāt.

Vecie grīdas dēļi pat neiečīkstējās zem viņas viegla­jiem peles soļiem. Viņa valkāja mīkstas tupelītes, kas bija darinātas no pūpolu vilnas. Un ar tām varēja staigāt pavisam klusu, lai netraucētu Labrenci tādos brīžos, kad viņš šķirstīja savas gudrās grāmatas.

Lavīze pienesa Labrencim balti izberztu mutesbļodu ar pavisam dzidru ūdeni, uz gultasgala viņa uzkāra glītu linu dvieli, kam abi gali bija izšūti ļoti skaistām krustdūrienu rindiņām.

Kad Labrencis bija izmazgājis acis vēsajā ūdenī un noslaucījies izrakstītajā dvielī, tad viņš paskatījās uz loga rūtīm, un viņam apžilba acis. Tavu spožu gaismu! Tā saule vēl nekad nebija spīdējusi. Un tas Labrencim likās tāpēc, ka peļu Lavīze bija nomazgājusi visas rūtis. Tur neredzēja vairs pat neviena zirnekļa tīkla.

„Bet Lavīz!" rūķis pārsteigts iesaucās. „Kur ir palikuši mani zirnekļi?"

„Viņi te vairs nedzīvo!" peļu Lavīze teica, pazemīgi pieglaudusi savas Osiņas, „es viņus lūdzu pārvākties uz citurieni, lai varētu nomazgāt rūtis un tev būtu vairāk gaismas lasīšanai."

Bet Labrencis likās esam pavisam neapmierināts. Pēc

viņa domām, tas nemaz neesot smalkjūtīgi — izdzīt zirnekļus. Viņi esot te piedzimuši un uzauguši. Te esot viņu dzimtā vieta, un pie tās taču katrs turoties. Un, kas attiecoties uz to resno, veco zirnekli, kas esot aizņēmis augšējo rūti, to Lavīze nu gan ne- esot drīkstējusi dzīt projām, jo šeit esot dzīvojis jau viņa vectēva tēvatēvs, un ar to Labrencis esot bijis ļoti lielos draugos. Tas esot bijis viens sevišķi sirsnīgs zirneklis.

To dzirdot, peļu Lavīze ļoti nokaunējās. Abi ausu galiņi viņai stipri nosarka un viņa nolaida asti. Tad Lavīze uzskrēja bēniņos, kur gulēja viņas četri bērni, visi uz viena spilvena.

„Mīlīt! Tilīt! Cīlīt!" viņa sauca. „Celieties tūlīt augšā!" Un peļu meitenes viena pēc otras izlēca paklausīgi no gultas un meklēja savus bruncīšus. Tikai Rūsiņam, peļu Lavīzes vienīgajam dēlam, bija ļoti ciets miegs. Viņu vajadzēja ilgi purināt, līdz tas atmodās. Bet citādi Rūsiņš bija ļoti kārtīgs peļu puika.

. „Ģērbjieties visi labi ātri!" peļu Lavīze teica. „Jums jāsteidzas uzmeklēt visus tos vienpadsmit zirnekļus, ku­riem es šorīt liku izvākties no logu rūtīm. Zirnekļi droši vien vēl nav nekur tālu aizgājuši. Viņiem jābūt tepat tuvumā. Skrieniet ātri zirnekļiem pakaļ."

Tad peļu Lavīze notecēja atkal lejā un pavēstīja Lab­rencim, ka aizsūtījusi visus savus bērnus, lai tie lūgtu zirnekļus atgriezties.

Labrencis patreiz āva kājās savas kurpes ar garajiem purniem. Viņš valkāja tādas kurpes tāpēc, ka baidījās no varžacīm.

Labrencis vēl aizvien izskatījās ļoti neapmierināts. Lai gan peļu Lavīze bija pagatavojusi ļoti garšīgas brokastis, tās Labrencim šoreiz nemaz negāja pie sirds. Viņš visu laiku domāja par zirnekļiem un pat lasīt Labrencim šodien nemaz nepatika.

Bija jau pienācis pusdienas laiks, kad peļu Rūsiņš beidzot pabāza galvu pa durvju šķirbu un pavēstīja Labrencim:

„Zirnekļi ir jau atpakaļ. Mēs viņus panācām pie paša kaņepju meža."

„Vai ir visi vienpadsmit?" rūķis jautāja, izņemdams pīpi no mutes.

„Nē, tikai desmit!" pelēns teica, noglaudīdams savas dīgstošās ūsiņas. Visi vienpadsmit zirnekļi esot gājuši garā rindā cits aiz cita un dziedājuši sēru dziesmu, bet pašā priekšgalā čāpojis tas vecais, resnais, kurš Labrenča istabā dzīvojis augšējā rūtī. Uz muguras viņš rūpīgi nesis pašaustā lakatā ievīstītus diegu kamoliņus un negribējis ielaisties ar peļu bērniem nekādās sarunās, tik dusmīgs viņš bijis. Visi citi zirnekļi esot atgriezušies atpakaļ, tikai vecais resnais turpinājis savu ceļu tālāk un pazudis kaņepju mežā. Viņš nevarot piedot, ka peļu Lavīze viņu izmetusi no tēvutēvu dzīves vietas. Viņš nekad vairs nenākšot atpakaļ. Bet pārējie zirnekļi esot jau pārnākuši un nosprieduši dzīvot bēniņos, lai netraucētu Labrenci, jo peļu Lavīze sakot, ka Labrencis samaitāšot acis, ja zirnekļi aizklāšot ar saviem tīkliem viņa logu. Labrencim taču visu dienu esot jāskatās savās grāmatu skudriņās, un tās esot tik sīkas un maziņas. Lai gan Rūsiņš bija diezgan gudrs peļu puika, to viņš tomēr vēl nezināja, ka tās skudriņas bija burti.

Kad Rūsiņš visu to bija izstāstījis, tad viņš pameta ar asti gaisā priecīgu loku un uzskrēja bēniņos paskatīties, kā tur iekārtojušies pārnākušie zirnekļi.

Bet Labrencis vēl aizvien bija ļoti saīdzis un neapmie­rināts. Viņš vēl vienmēr domāja par veco, resno zirnekli. Kā gan peļu Lavīze uzdrošinājās aizdzīt zirnekļus bez Labrenča atļaujas! Tas taču bija ļoti nepareizi darīts! Un Labrencis sāka jau nožēlot, ka pieņēmis savā mājā peļu Lavīzi.

Arī pati peļu Lavīze bija ļoti noskumusi. Viņa taču bija gribējusi tikai labu. Viņa gribējusi saudzēt Labrenča acis, un nu iznāca tik slikti! Resnais zirneklis neatgriezās, un Labrencis bija dusmīgs. Un ja nu viņš atlaiž no vietas nabaga peļu Lavīzi!… Kur lai viņa iet, kur lai viņa paliek ar saviem četriem nepieaugušajiem bērniem! Un pele noraudāja vienu otru rūpju pilnu asaru savā pakulu priekšautā…

Bet Labrencis, tas sēdēja atzveltnes krēslā, pīpēja, laida gaisā mazus dūmu gredzentiņus un domāja par veco zirnekli.

„Kling-ling-ling," ieskanējās maigi un patīkami. Tad atvērās durvis un istabā ielēca zvirbuļu Tomiņš.

„Labdien!"Tomiņš nočiepstēja un sniedza Labrencim savu spārna galu. Tad Tomiņš uzlēca uz krēsla un pārsteigts skatījās uz visām pusēm.

„Cik tagad jauki pie tevis izskatās," zvirbulis izbrīnījies teica, „pavisam citādi kā agrāk. Man tagad te ļoti patīk!"

Kāda Labrencim tagad esot tīra grīda, nekur neesot neviena putekļa un pat zvanam pie durvīm esot reiz ielikta jauna mēle.

Skat, kas par skaistām vijolītēm esot ieliktas tanī zilajā māla podā uz galda! Un rūtīs vairs neesot redzams neviens zirneklis. Tie taču nemaz neesot bijuši piemīlīgi kustoņi!

Peļu Lavīze bija ietecējuši istabā un aplēja Labrenča

kaktusus, kuri auga katrs savā podā. Viņa visu dzirdēja, bet izskatījās tā kā nokaunējusies. „Tev ir tik laba kalpo­ne," zvirbulis teica, atspiedis muguru pret krēsla atzvel­tni un sakrustojis iztieptās kājas.

„Hm!" Labrencis norūca un pēc laiciņa atkal: „Hm!"

Tad peļu Lavīze ietecēja atkal virtuvē, un, kad viņa nāca atpaka|, tad uz kādas biezas dadžu lapas nesa kaut ko pavisam negaidītu. Tas bija medus! Brīnišķīgs dzidrs medus mazās šūnu kanniņās!

„Lūdzu, mielojieties!" pele teica, nolikdama medu uz apaļā galda. Tad viņa nosūkāja savas ķepiņas, kuras bija tā kā drusku apķepušas ar medu, un pateica, ka viņai esot tuva pazīšanās ar kādu turīgu zemes biti, kura dzīvojot aiz mazā zemeņu kalniņa tanī vietā, kur augot blakām divi

deviņvīru spēki.

„Bite apsolīja man šad un tad iedot pa druskai medus," peļu Lavīze vēl piebilda.

Labrencis no pārsteiguma braucīja savu garo bārdu. Bet zvirbulis teica:

„Ak, kas tev par labu kal­poni! Cita būtu to medu pati noēduši. Es arī sev labprāt vēlētos tādu kalponi!"

Labrencim medus garšoja par visu vairāk pasaulē. Viņš paskatījās uz peļu Lavīzi, pasmīnēja un teica:

„Jā, man ir tiešām ļoti laba kalpone. Es viņu nekad neat­laidīšu!"

Un, to dzirdot, peļu Lavīzei

palika tik labi ap sirdi, it kā to būtu noglaudījuši saules siltie pirksti. Viņa klusu smaidīja un sakārtoja savas retās ūsiņas.

Bet Labrencis ar zvirbuļu Tomiņu ēda svaigo medu un ēzdami visu laiku slavēja mazo, pelēko peļu Lavīzi.