Ej pie rūķa skoloties!

PIRMĀ SKOLAS DIENA

Jau no tālienes varēja just, ka šodien mazajā rūķa Labrenča mājiņā pie kaņepju meža notika kaut kas sevišķs. Peļu Lavīze bija appušķojusi durvis un palodzi, bet mazie, pelēkie peles bērni uzkāpuši uz sūnainā jumta un nolasījuši visus gružus no sēņu platajām cepurēm. Sētsvidus bija noslaucīts un slieksnis nomazgāts. Un Labrenča istabā — tur izskatījās vēl svinīgāk: grīdas bija balti noberztas un rūtis brīnišķīgi nospodrinātas. Lieli māla podi stāvēja salikti gan uz galda, gan uz skapjaugšas, gan pie loga un visos Istabas stūros — cits dzeltens, cits zaļš, cits lāsains. Daži bija ar tieviem kakliem, daži bez kakliem, daži ar osām, daži bez osām. Un visos šajos podos bija ieliets ūdens un saliktas puķes: atraitnītes platām sejām, pupu ziedi un tīrumu tīteņi, ugunspuķes, polīši un griķi, blusiņas un baltas lauvmutītes ar dzeltenām rīklītēm.

Visvairāk par daudzajām puķēm māla podos priecājās kaktusi, kuri auga uz loga palodzes, un viņu zaļie vaigi, kas bija apauguši ar retu, asu bārdu, laimīgi smaidīja.

Visi peļu Lavīzes bērni bija saģērbti kā uz svētkiem, un pats Labrencis sēdēja savā atzveltnes krēslā kā kaut ko gaidīdams. Arī peļu Lavīze šad un tad izskrēja pa­galmā, skatījās uz visām pusēm un reizēm jautāja arī sēnēm, kas auga uz jumta, vai tās tālumā kaut ko nere­dzot. Šodien atvēra Labrenča skolu, un peļu Lavīze nevarēja vien sagaidīt, kad ieradīsies skolnieki.

Pirmais atnāca zvirbuļu Tomiņš, nesdams padusē sarka­nu zīmuli un dzēšlapu. Šīs lietas viņš vakar bija nopircis pilsētā un izdevis par tām visu savu naudu. Atlaidās arī stārķu Tenis un nostājās istabas stūrī, svinīgi pacēlis vienu kāju. Tad atnāca reizē zaķu Bērtulis un ežu Ādams. Viņiem abiem bija gluži jaunas bikses ar ļoti lielām un dziļām kabatām, kur varēja sabāzt daudz dažādu mantu. Ežu Ādams bija paņēmis līdzi ari sievu, bet zaķu Bērtulis savējo neparko nebija varējis pierunāt nākt skoloties, jo viņa sieva bija ļoti kautrīga un vairījās no katras sabiedrības.

Atlidoja baltā kaiju Aija, tauriņu Lidulidis un brīdi vēlāk nāca arī zosu Zuze, gadzinādama un skaļi lielīdamās visai pasaulei, ka viņa ejot uz skolu.

Jagailis atveda līdzi trīs no savām dējīgākajām vistām. Divas no tām bija baltas, bet trešā dzeltena ar brūniem spārniem.

Ienācis istabā, Jagailis vīrišķīgi sasita spārnus, nodziedāja labdienu un pēc tam pavēlēja savām trim sievām sēdēt pa­visam klusu un nepļāpāt savā starpā, jo skolā to nedrīkst darīt.

Jūras cūka un jūras kuilis ieradās ļoti noguruši un tā noputējuši, ka skaistos raibumus uz viņu mugurām gandrīz nemaz vairs nevarēja saskatīt. Tas jau arī bija pilnīgi saprotams, jo no pilsētas līdz Labrenča skolai jānoiet milzīgs gabals. No lielās iešanas viņu pakaļkājām bija nodiluši visi nagi. Kad ieradās cūku Made, tad visi skolnieki sabāza galvas kopā un sačukstējās, bet kaktusi smīnēja uz palodzes. Tas bija tāpēc, ka cūku Made atnāca pavisam nevīžīgi apģērbusies: viena kāja ieauta vīzē, otra

pastalā, un lindraki bija tā nosmērēti, ka neviens vairs nespētu pateikt, kādā krāsā tie kādreiz bijuši krāsoti.

Labrencis sēdēja savā krēslā, apmierināti glaudīdams bārdu un laizdams gaisā no savas pīpītes zilus dūmu mutulīšus. Tik daudz skolnieku Labrencis nemaz nebija gaidījis. Un vienmēr vēl nāca jauni klāt. Beidzot istaba

bija tik pilna, ka nevarēja vairs apgriezties, tāpēc vajadzēja pārvākties pagalmā.

Cūku Made palīdzēja iznest tāfeli, zvirbuļu Tomiņš stiepa krīta gabalus, citi nesa solus un tintes podus.

Pēc tam ieradās četri nešķirami draugi: slieku Cecīlija, dunduru Reinis, simtkāju Pidriķis un gliemežu Kaspars. Viņi bija atnesuši līdzi paši savu skolas solu un gribēja katrā ziņā tur sēdēt visi kopā. Tā kā Labrencim šie draugi neizlikās sevišķi pļāpīgi, tad viņš to arī atļāva.

Atnāca arī kāda pavisam balta pele. Tā bija ļoti lepna dāma, jo viņai piederēja zila rokas soma ar rozā oderi un raibs saulessargs. Baltajai pelei aiz muguras tecēja vesels pulks tādu pat baltu peļu bērnu. Tiem visiem bija izrakstītas zeķes un rokās pirkstaini cimdi. No bēniņiem nolīda arī peļu Lavīzes pelēkie bērni un desmit zirnekļi, jo arī tie bija sadomājuši skoloties.

Tad Labrencim likās, ka visi skolnieki bija jau sanā­kuši, un viņš gribēja sākt skološanu.

Labrencis apsēdās uz koka kastes, kuru sauca par katedru, iemērca spalvu tintes pudelē un ierakstīja savos papīros visu skolnieku vārdus un uzvārdus.

Tad pēkšņi varēja dzirdēt, ka kāds steidzas cauri ka­ņepju mežam un visu laiku ļoti skaļi baras. Un kaņepes knikšķēja un lūza viņam visapkārt. Tas bija tītaru Bul- durs, kas steidzās šurpu, milzīgi piesarcis un piepūties. Visi skolnieki pagrieza galvas uz kaņepju meža pusi un skatījās — ko gan viņš īsti gribēja?

Tad tītaru Buldurs ieskrēja pagalmā skolnieku vidū, grozījās uz visām pusēm, piepūties, izlaidis spārnus un milzīgi uztraucies buldurēja tā, ka neviens nekā nevarēja saprast. Viņš tā sabaidīja baltās peles bērnus, ka tie pīkstēdami sabēga zem mātes brunčiem.

Buldurēdams un ar spārniem plātīdamies, tītars ap­gāza vienu tintes podu un aplēja ežu Ādama jaunās bikses.

Nu sacēlās milzīga brēka.

„Tādu nekrietnu putnu!" ežu Ādams izsaucās ļoti uz­budinājies. „Kā gan es varēšu tagad izmazgāt savas bik­ses?"

„Jūs paši esat nekrietni!" tītaru Buldurs pārskaities brēca.

„Kāpēc man neviens laikā nepaziņoja, ka nodibināta skola? Jūs laikam gribat, lai es visu mūžu esmu muļķis?"

Kā gan tas bija gadījies, ka tītaru Bulduram neviens nekā nebija teicis? Tikai nupat viņš to esot dabūjis zināt no kāda veca sienāžu invalīda, kuram esot tikai viena pakaļkāja.

Tad Labrencis nokāpa no savas katedras, piegāja pie tītaru Buldura un uzlika viņam roku uz muguras. „Ap­mierinies," viņš teica, „vēl es neko neesmu sācis mācīt. Pierakstīju tikai skolnieku vārdus."

Bet tītaru Buldurs nebija no tiem, kas tik ātri varētu apmierināties, ja kādreiz uztraucās. Visu pirmo stundu viņš nostāvēja piepūties, un viņa deguns bija ļoti sarkans un ļoti garš.

„Es vēl nekad neesmu redzējusi tik neglītu radījumu!" teica kāda suņu sēne, kas auga uz Labrenča mājas jumta un brīnīdamās ilgi šūpoja galvu.