Ej pie rūķa skoloties!

KĀ ŽURKU JEŠKA SKOLOJĀS

Bija svētdiena, tāpēc šodien nevienam nevajadzēja mācīties. Katrs varēja darīt, kas viņam patika, un iet, kurp vien gribēja. Skolas pagalms bija pilnīgi tukšs. La­brencis sēdēja savā istabā, pīpēja, ietinies zilā dūmu mākonī, un lasīja biezu grāmatu, kurai bija zeltītas malas. Labrenča kalpone — pelēkā peļu Lavīze bija aiztecējusi pie savas paziņas, turīgās zemes bites, kura dzīvoja aiz mazā zemeņu kalniņa, tanī vietā, kur auga blakām divi deviņvlrspēki. Stārķu Tenis stāvēja savā ligzdā uz vienas kājas un pārdomāja visu, ko šonedēļ bija iemācījies. Zvirbuļu Tomiņš bija aizlaidies uz pilsētu, lai nopirktu kādu mīkstu magoņmaizīti. Peļu bērni skraidīja pa pļavu, ūdensputni plunčājās pa dīķi, un pārējie bija aizklīduši kur nu kurais.

Tāpēc sēnēm uz jumta bija ļoti garlaicīgi. Viņas sāka žāvāties un beidzot aizmiga, sašķiebušas cepures tā, lai saule nespīdētu acīs.

Tad kāds iznāca no kaņepju meža un slapstīdamies līda uz Labrenča skolas pusi. Tas bija sirmais žurku Ješka. Viņš aizlavījās līdz sētmalai, ieslēpās balto nātru pudurī un lūrēja pagalmā. Tur neviena nebija, laidelējās tikai divas dadžu pūkas. Pašā pagalma vidū stāvēja melna tāfele un tukši skolas soli. Uz platas rabarberu lapas bija salikta vesela kaudze savādu ballu stienīšu.-To žurku Ješka, protams, nezināja, ka tas bija krīts. Turpat redzējās arī dažādi podiņi — cits lielāks, cits mazāks. Žurku Ješka cēlās uz pirkstu galiem, staipīja sirmās ūsas un laizīja lūpas. Viņam ļoti gribējās zināt, kas gan atradās tanīs daudzajos podos. Var būt, ka tur bija ieliets kaut kas sevišķi garšīgs. Ka tā bija tikai tinte, to jau žurku Ješka nezināja. Beidzot ziņkārība sāka viņu par daudz mocīt. Viņš uzmanīgi paskatījās uz visām pusēm un ielavījās pagalmā. Tad žurku Ješka piebāza ar krītu pil­nas kabatas, izmeklējās vislielākos tintes podus, paķēra katrā padusē pa vienam un metās prom, cik ātri vien atļāva viņa klibā pakaļkāja.

Žurku Ješka apstājās tikai tad, kad bija izskrējis cauri visam kaņepju mežam. Tumšais šķidrums gan drusku bija izšļakstījies un noziedis žurku Ješkas ķepas un pēlēkos svārkus. Bet tas nekas. Viņš apsēdās zem kādas kuplas kaņepes, nolika zālē tintes podus, izkravāja no kabatām visus krīta gabalus un salika sev blakām.

Vispirms Ješka iebāza ķepu vienā tintes podā un apmaisīja savādo šķidrumu. Un, kad žurku Ješka izvilka ķepu atkal ārā, tā bija kļuvusi tumši zila. Viņš iebāza to mutē un drusku pasūkāja. „Garšīgs tas šķidrums nav," žurku Ješka pie sevis sprieda, „bet laikam gan ļoti stiprs un spēcīgs! Droši vien šis ir tas pats šķidrums, kuru Labrencis dod saviem skolniekiem, lai tie kļūtu gudri."

Un tad arī sirmais žurku Ješka nodomāja pamēģināt kļūt gudrs. Viņš paņēma pirmo podu, atlieca galvu, vieb-

damies izdzēra to sausu un pa starpām uzkoda kritu. Otro podu iztukšot jau bija ļoti grūti. Pēdējie malki garšoja pavisam nelāgi. Vajadzēja milzīgi piespiesties un saņemties, lai tos norītu.

Pēc tam žurku Ješka sāka žagodamies spaidīt savu vēderu. Tas bija piepūties kā pūslis. Nu katrā ziņā žurku Ješkam vajadzēja būt gudram. Viņš taču bija apēdis tik daudz balto gudrības stienīšu un izdzēris veselus divus podus ar tumšo gudrības šķidrumu. Vairāk no viņa nemaz nevarēja prasīt!

Neilgi pēc tam pelēkā peļu Lavīze gāja garām tai vietai, kur sēdēja sirmais žurku Ješka. Lavīze bija krietni izciemojusies pie laipnās zemes bites un izstāstījusi visus svarīgākos notikumus. Nu viņa tecēja mājup, nesdama smagas, ar medu pilnas šūnas, kuras bija rūpīgi ievīstītas lapās.

Pēkšņi peļu Lavīze apstājās. Viņa klausījās, sacēlusi abas pelēkās austiņas. Kaut kur viens vaidēja. Peļu Lavīze klausījās labu brīdi. Un tiešām — tepat tuvumā kāds vaidēja pavisam nelabā balsī. Peļu Lavīze sāka tūliņ iet uz to pusi, kur atskanēja žēlie kunkstieni.

Un ko viņa ieraudzīja — zem kādas kaņepes pavisam sakņupis sēdēja vecais žurku Ješka un nejauki brēca. Bet turpat blakām bija divi tukši podi, un šos podus peļu Lavīze ļoti labi pazina.

„Kas tad tev par nelaimi?" Lavīze jautāja. Bet žurku Ješka tikai spaidīja savu vēderu un šķobīja ģīmi.

„Es gribēju būt gudrs," viņš vaidēja, „apēdu baltos stienīšus un izdzēru divus podus ar gudrības šķidrumu. Bet mans kuņģis nemaz gudrību nepanes…" Un sirmais žurku Ješka sāka vaidēt vēl nelabākā balsī. Viņš domāja, ka pelēkā peļu Lavīze viņam kaut kā palīdzēs. Bet nekā: notika pavisam kas cits — peļu Lavīze sāka smieties.

Viņa smējās tik sirsnīgi, ka asaras viņai bira pār vaigiem un vēders raustījās.

Un, kad peļu Lavīze bija jau aizgājusi, žurku Ješkam vēl ilgi skanēja ausīs viņas smiekli. Par ko gan Lavīze smējās? Vai par to, ka žurku Ješka gribēja izglītoties? Bet tur taču nebija nekā smieklīga!

Žurku Ješka nosēdēja vēl ilgi blakus tukšajiem po­diem domādams un spaidīdams savu tintaino vēderu. Un vēl šodien viņš nesaprot, par ko pele varēja tā smieties.