Ej pie rūķa skoloties!

SKOLAS DIBINĀŠANA

Šovasar stārķu Tenis bija tāds pavisam grūtsirdīgs. Vai nu viņš staigāja pāri pļavai, vai bradāja pa mitrām vietām, viņš aizvien izskatījās noskumis un nekad nepacēla knābi tik stalti gaisā, kā to bija darījis citās vasarās.

Un Tenim arī šoreiz bija iemesls būt tādam grūt­sirdīgam. Viņa sirsnīgi mīļotā sieva, kuru sauca par Dros- talu, bija palikusi dienvidos. Kad viņi pagājušo rudeni turpu aizceļoja, tad ar Drostalu notika nelaime: viņa ievainoja vienu spārnu. Stārķu Tenis vadāja savu sievu gan pie dakteriem, gan pie pūšļotājiem, bet spārns ne- dzija un nedzija. Kad pienāca aizceļošanas laiks, Drosta- la vēl aizvien nebija izveseļojusies. Tad Tenim bija jāatstāj sava sieva dienvidos un jāceļo vienam atpakaļ uz to vietu, kur atradās viņa dzimtene.

Šī vasara stārķu Tenim nemaz nepatika, jo viņš bija ļoti vientuļš. Bet visvientuļāks Tenis jutās savā ligzdā. Citiem gadiem ap šo laiku pār ligzdas malām jau mazuļi staipīja savus ziņkārīgos knābjus. Bet šovasar ligzda likās tik cieta, tik milzīgi liela un nemājīga. Un tas viss tikai tāpēc, ka Teņa mīļotā sieva bija palikusi ārzemēs.

Tenis ierāva kaklu, un, stāvēdams uz vienas kājas kā sastindzis, stundām ilgi sapņoja par savu Drostalu…

Bet tad kādu dienu zvirbuļu Tomiņš uzlaidās uz lig­zdas žagariem un nočivināja jautru labdienu.

„Ak tu tas esi!" stārķis sacīja, un balss viņam bija stipri skumja.

„Jā!" Tomiņš čivināja. „Redzēju jau no tālienes, ka tu tāds bēdīgs!"

Bet kad stārķu Tenis neko neatbildēja, tad zvirbuļu Tomiņš aplēkāja apkārt visai ligzdai un priecājās par jauko pasauli, kuru no šejienes varēja tik labi pārredzēt. Tad Tomiņš draudzīgi paskatījas uz stārķu Teni un no­pietni teica:

„Vai zini, Teni, man ir viena laba ideja: tev vajadzētu atkal precēties! Ir taču daudz jauku stārķu meitu. Šodien pat es redzēju kādas trīs stalti pastaigājamies pa jaun­saimnieka Zvārguļa slapjo pļavu!"

„Es nekad citu neprecēšu!" Stārķu Tenis skumji kla­bināja. „Nevienai citai stārķei nav tik balta viduča, tik slaida knābja un tik spoži melnu astes spalvu kā manai Drostalai."

„Ak, ko nu!" zvirbulis atmeta ar spārnu. „Visu jau nevar vēlēties. Ņem tik vienu ciet un būs labi. Aizmirsīsi visas bēdas!"

„Nē, nē!" stārķis kratīja galvu. „Man neviena cita nepatīk. Un bez tam — es neticu, vai kāda cita prastu tik labi izaudzināt bērnus kā mana Drostala! Visi mūsu bērni ir izauguši kārtīgi un pēc saviem tikumiem augsti vērtējami stārķi!"

Pēc tam stārķu Tenis klusēja ilgu laiku.

„Ak," viņš beidzot teica, „kaut es vismaz zinātu, kā manai Drostalai iet. Viņa varbūt domā, ka es esmu to pavisam aizmirsis. Bet tā tas nav! Man par viņu aizvien jādomā. Tikai es viņai to nespēju pateikt, jo viņa ir tik milzīgi tālu…"

Un stārķu Tenis atkal nokāra galvu un iegrima lielās skumjās.

„Zini ko!" zvirbuļu Tomiņš pēkšņi iesaucās. „Man ir otra ideja! Ļoti laba ideja!"

„Nu?" stārķu Tenis jautāja pavisam vienaldzīgi.

„Aizlido pie rūķu Labrenča!" Tomiņš čivināja. „Viņš uzrakstīs vēstuli tavai Drostalai."

„Ak, Tomiņ," stārķu Tenis priecīgi ieklabinājās, „tā ir viena ļoti laba doma!" Un uzTeņa knābja parādījās tā kā smaids. „Paldies tev, Tomiņ! Daudzas reizes paldies!"

„Ak, ko nu," zvirbulis atmeta tik ar spārnu, „nav jau par ko!"

Tad stārķis saplivināja savus smago domu pilnos spār­nus un laidās pie Labrenča.

Vispirms gan stārķu Tenis nolaidās uz Labrenča māji­ņas jumta blakus skurstenim un sakārtoja savu apģērbu. Līdz šim, dzīvodams vientulībā, stārķu Tenis daudz par to nebija domājis, bet nu gan bija drusku jāuzcērtas. Kad beidzot knābis bija glīti nospodrināts un spārnu spalvas sakārtotas, tad stārķu Tenis nolaidās pie Labrenča dur­vīm un pieklājīgi iesita ar knābi pa zvanu. „Kling-ling- ling!" tas pavisam jautri iezvanījās. Zvans laikam ļoti priecājās, ieraudzīdams tādu retu viesi.

Tad peļu Lavīze pakalpīgi atvēra durvis un aicināja cienījamo viesi istabā. Stārķis arī tūliņ kāpa pāri sliek­snim, augstu cilādams savas slaidās kājas, kas bija ieautas sarkanās zeķēs, bet stārķu Tenim pa kājstarpu iespraucās zvirbuļu Tomiņš un skaļi nočiepstēja:

„Labdien visapkārt! Es atvedu jums vienu retu viesi!"

Tad abi putni sasveicinājās ar Labrenci, un pēc tam Labrencis tos lūdza atsēsties atzveltnes krēslos.

Stārķu Tenim bija diezgan pagrūta valoda, un, kamēr viņš domāja, kā vislabāk izskaidrot Labrencim savu vajadzību, zvirbuļu Tomiņš bija visu pačivinājis. Tad

Labrencis tūliņ nolika pie malas biezo grāmatu, kuru viņš turēja uz ceļiem, un teica:

,.Tādam cienījamam viesim, kāds esi tu, stārķu Teni, es katrā ziņā tūliņ izpalīdzēšu!"

Labrencis piecēlās, paņēma no plaukta kādu trauciņu un noņēma tam vāku. Tur bija tumšs šķidrums, kuru

Labrencis sauca par tinti. Pēc tam viņš paņēma baltu papīra lapu un izvilka kādu slaidu zoss spalvu, kas bija iesprausta sienas spraugā, noasināja tai galu un tad sāka rakstīt, sataisījis joti svinīgu seju.

Istabā iestājās milzīgs klusums, jo visi zināja, ka nedrīkstēja traucēt Labrenci tādā svarīgā brīdī. Peles bērni apstāja skraidīt pa bēniņiem, mušiņas pieplaka griestiem un kaktusi uz loga baidījās pat elpot.

Tikai stārķu Tenis pārstiepa savu garo knābi pāri gal­dam un skatījās savādajos ķeksīšos, kurus Labrencis vilka uz baltās lapas. Bet stārķu Tenis tur gan nekā nesaprata. Viņš piegrūda knābi pavisam klāt Labrenča rokai. Pakš!! Liels traips nokrita pašā lapas vidū.

„Ak, cik nesmuki!" Labrencis iesaucās. «Izmaitāja visu vēstuli!" To dzirdot, stārķu Tenim palika pavisam bēdīgs knābis. Labrencis gribēja dusmoties, bet, paskatījies uz stārķu Teni un ievērojis, cik tas kļuvis bēdīgs, Labrencim palika viņa žēl.

„Nu, nekas," viņš mierinādams teica, „var būt, ka Drostala neko neteiks par to tintes traipu!"

Kad vēstule bija uzrakstīta, tad Labrencis to nolasīja visiem priekšā, un vēstule bija tāda:

Stārķu Drostalai Tālajos Dienvidos

Šo vēstuli Tev sūta Tavs stārķu vīrs. Viņš liek teikt, ka esot labi pārceļojis pāri jūrām un tu­roties pie labas veselības. Viņš cer, ka Tev vienmēr vēl ir tikpat balts viduklis un tikpat spoži melnas astes spalvas. Ja Tavs spārns ir jau sadzijis, tad nākošo vasaru arī Tu varēsi lidot šurpu.

Vecā ligzda vēl vienmēr ir ozolā. Tikai nākamgad tā būs pamatīgi jāpārbūvē, lai olas nebirtu cauri. Zvirbuļu Tomiņš sūta Tev čiepstošus sveicienus, un šo vēstuli raksta rūķu Labrencis ar zoss spalvu. Bet to lielo tintes traipu, kas redzams pašā lapas vidū, to uzmeta tavs vīrs pats ar savu knābi.

Kad vēstule bija nolasīta, tad Labrencis jautāja, kā stārķu Tenis esot ar to apmierināts. Nu, protams, ka stārķu Tenis bija apmierināts. Viņš pateicīgi nolieca galvu Labrenča priekšā, tad paņēma vēstuli zem spārna un aizsteidzās uz pastu.

Bet zvirbuļu Tomiņš vēl palika pie Labrenča. Tomi ņš pēc dabas bija stipri pļāpīgs. Ja viņš aizgāja kaut kur ciemos, tad runāšanu vis tik ātri nevarēja nobeigt. Labrencis gan šad un tad ar ilgošanos sāka skatīties uz savu grāmatu, ko viņš šodien bija sācis lasīt. Bet nevarēja jau Tomiņam tā vienkārši pasacīt, lai viņš iet projām. Zvirbulis bija taču viesis, un pret viesiem bija jāizturas ļoti pieklājīgi.

Zvirbuļu Tomiņš atlaidās ērti pret krēsla atzveltni un sāka stāstīt par saviem tēva un mātes radiem. Tēva māsas meitai esot viens dēls tāds nepadevies: viņam esot pavisam baltas spalvas. Visi par viņu zobojoties un saucot par balto zvirbuli. Un Tomiņa tēvocis — tas esot no šejienes aizlidojis un nometies uz dzīvi pilsētā. Viņš esot atsūtījis savu foto­grāfiju un izskatoties pēc pilsētas kunga.

Kad zvirbuļu Tomiņš beidzot bija izstāstījis visus jau­nākos notikumus, tad viņš brīdi atspieda galvu uz spārna, pārdomāja, vai tik vēl nebija kaut kas tāds pāri palicis, ko viņš būtu aizmirsis pastāstīt. Bet Labrencis izņēma pīpīti no savu rūtaino bikšu kabatas un laida gaisā dūmu gredzenus. Zvirbulis tādus vēl nekad nebija redzējis. Viņš ļoti brīnījās, plati iepletis savu knābi.Tā pagāja apmēram kāda pusstunda.

Tad negaidot ieskanējās durvju zvans: stārķu Tenis bija atkal atnācis atpakaļ.

„Vai tu vēstuli jau nosūtīji?" jautāja zvirbuļu Tomiņš.

„Nosūtiju!" stārķu Tenis teica.

Tad Labrencis lūdza stārķi atsēsties atzveltnes krēslā un jautāja — vai tik viņš neesot aizmirsis uzlīmēt pastmarku.

Nē, stārķu Tenis neko nebi­ja aizmirsis un visu bija pareizi izdarījis. Cerams, ka Drostala drīz vien saņemšot viņa vēstuli.

Pati viņa gan nemākot lasīt. Bet Drostalai esot labi pazīstams kāds ļoti izglītots papagailis. Viņš protot pat cilvēku valodu. Tas Drostalai droši vien varēšot nolasīt arī vēstuli.

Jā, bet stārķu Tenis tagad esot atnācis pie Labrenča ar vienu lielu lūgumu: vai Labrencis nevarētu iemācīt Tenim lasīt un rakstīt? Tad stārķu Tenis pats varētu palūgt kādai zosij vienu spalvu un pats uzrakstīt savai Drostalai vēstuli. Tas būtu tik jauki un patīkami. Pro­tams, stārķu Tenis jau negribot neko par velti. Pašreiz viņam gan nekas tāds neesot iekrāts, tā jau reizēm gado­ties, ja neesot sievas, kas vadītu saimniecību. Bet nākošo pavasari, no dienvidiem šurpu laižoties, stārķu Tenis varētu paņemt līdzi vienu otru ļoti labu mantu. Varbūt Labrencim patiktos kāds cukurots dienvidu auglis?

Nu, protams, ka Labrencim tāds patiktu. Viņš ļoti mīlēja visu, kas bija salds. Un tā arī Labrencis apsolījās izmācīt stārķu Teni lasīt un rakstīt. Tikai mācīšanos

vajadzēšot sākt jau visā drīzumā, lai līdz tam laikam, kad stārķiem pienāktu aizceļošanas brīdis, Tenim visa rakstīšanas un lasīšanas gudrība jau botu iedota.

Zvirbuļu Tomiņš visu laiku ziņkārīgi klausījās. Tad pēkšņi viņš nolēca no sava sēdekļa un skaļi iečiepstējās:

„Man ir atkal ideja! Viena laba ideja! Viena brīnišķīga ideja!"

„Nu?" Labrencis jautāja, vēl aizvien laizdams gaisā smaržīgus dūmu mākonīšus.

„Tu varētu dibināt skolu!" zvirbulis teica. „Tavā skolā nāktu mācīties visi zvēri un putni, jo mūsu apvidū vēl neviens neprot ne lasīt, ne rakstīt."

„Tiešām laba ideja!" stārķu Tenis teica un piekrītoši pamāja ar galvu. Pēc stārķa domām Labrencis jau esot sevī sadzinis tik daudz gudrību, ka tas esot pārāk daudz tik mazam rūķim, kāds esot Labrencis. Viņam nu vajadzētu no tās gudrības sākt dot kaut ko arī citiem!

„Hm," Labrencis domīgi nokrekšķinājās, „hm, hm!"

Tad peļu Lavīze pavēra durvis, pabāza galvu un pazemīgi jautāja:

„Vai mani bērni arī drīkstētu iet tanī skolā? Es ļoti gribētu, lai mani bērni būtu gudri!"

„Jā, jā!" zvirbulis čiepstēja. „Skola ir jādibina katrā ziņā. Pieteiksies daudz skolnieku!"

„Dibini, dibini!" stārķis klabināja.

Es skriešu un paziņošu visiem!" zvirbulis iesaucās. „Visi nāks skoloties, un mūsu apvidū būs tie gudrākie dzīvnieki pasaulē!"

„Nu jā!" Labrencis beidzot teica, glaudīdams savu bārdas galu. „Būs tomēr tā skola jādibina. Nav jau vērts lasīt tās grāmatas un krāt tās gudrības tikai sev vienam!"

«Pilnīgi pareizi!" stārķu Tenis piekrita. «Gudrības ir vajadzīgas arī citiem!"

Nu zvirbulis vairs ilgāk nespēja istabā nociesties. Viņš izlaidās pa durvīm, ka nospurkšķēja vien. Šodien bija piedzīvots daudz kas ļoti svarīgs. To visu vajadzēja tūliņ izčivināt tālāk pasaulē.