Laika mašīna

XI ZAĻĀ PORCELĀNA PILS

Kad dienvidū tuvojāmies zaļā porcelāna pilij, es redzēju, ka tā pamesta un pussagruvusi. Tās logos turējās tikai robainas rūšu atliekas, un lieli gabali zaļā klājuma bija nolupuši no sarūsējuša metāla karkasa. Pils stāvēja ļoti augstu zālainā paugurā, un, pirms gāju iekšā, paskatījos uz ziemeļaustrumiem. Es izbrīnījos, ieraudzīdams plašu estuāru vai pat līci, kur, manuprāt, kādreiz bijušas Vondsverta un Betersi. Tad iedomājos, taču līdz galam neizdomāju, kas gan no­ticis vai notiek ar dzīvām būtnēm jūrā.

Es pārliecinājos, ka, ceļot šo pili, par būvmateriālu patiešām lietots porcelāns. Uz fasādes bija kaut kas uzrakstīts nepazīstamiem burtiem. Diezgan muļķīgi spriedu, ka Vīna varētu to iztulkot, bet es tikai uzzi­nāju, ka viņai vispār trūkst priekšstata par rakstīšanu. Es domāju, viņa vienmēr man šķita cilvēciskāka nekā īstenībā — laikam tāpēc, ka viņas pieķeršanās bija tik cilvēciska.

Aiz lielām divvērtņu durvīm, kas bija pamestas vaļā un salauztas, mēs ieraudzījām parastās zāles vietā garu galeriju, kuru apgaismoja daudzi sānu logi. No pirmā acu uzmetiena tā atgādināja muzeju. Flīžu grīdu sedza bieza putekļu kārta, un tāds pats pelēks auts klāja dažādu priekšmetu ievērojamo kolekciju. Tad skaidri izšķiru kāda milzīga skeleta apakšdaļu, kas stā­vēja zāles vidū dīvaina un atbaidoša. Pēc greizajām kājām secināju, ka tas bijis kāda izmiruša megatērijam līdzīga dzīvnieka ģindenis. Galvaskauss un augšejie kauli gulēja turpat blakus zem biezās putekļu kārtas, un kādā vietā, kur pilējis lietus ūdens no cauruma jumtā, kauli bija izdeldēti. Tālāk galerijā atradās mil­zīgs brontozaura skeleta viduklis. Apstiprinājās mans pieņēmums, ka esam muzejā. Pagajies sānis, es pie* kļuvu pie tādiem kā slīpiem plauktiem, un, kad noslau- cīju no tiem putekļus, atklājās mūslaiku vecās pazīsta­mās stikla vitrīnas. Jādomā, tās bijušas hermētiskas, jo daži eksponāti tanīs izskatījās ļoti labi saglabājušies.

Skaidrs, mēs stāvējām vecās Sautkenzingtonas drupās! Te, acīm redzot, atradusies paleontoloģijas nodaļa, kurā, domājams, bijusi lieliska fosiliju kolek­cija, taču nenovēršamais sairuma process, kurš ticis uz kādu laiku apturēts un, iznīkstot baktērijām un sē­nītēm, zaudējis deviņdesmit deviņus procentus sava spēka, atkal turpinājās, tā ka ļoti lēni, bet ļoti noteikti bojājās visi šie dārgumi. Šur un tur pamanīju mazo cilvēciņu atstātās pēdas: retas fosilijas bija salauztas gabaliņos vai uzvērtas niedru stiebros. Dažas vitrīnas bija aizvāktas, un es nospriedu, ka to darījuši morloki. Šī vieta bija ļoti klusa. Biezā putekļu kārta apslāpēja mūsu soļu troksni. Es platām acīm skatījos apkārt, un drīz pie manis pienāca Vīna, kas bija ripinājusi kādu jūras ezi lejup pa vitrīnas slīpo stiklu. Itin mierīgi saņēmusi manu roku, viņa nostājās man blakus.

Sākumā šis senatnes piemineklis, kas norādīja uz intelektuālu ēru, tik ļoti pārsteidza mani, ka nemaz neiedomājos, kādas iespējas tas varēja dot. Pat rūpes par laika mašīnu pagaisa no mana prāta.

Šīs ēkas apmēri lika secināt, ka zaļā porcelāna pilī atrodas ne tikai paleontoloģijas galerija, bet arī daudz kqs cits; varbūt vēstures galerijas; iespējams, pat bibliotēka! Vismaz šādos apstākļos tās interesētu mani krietni vairāk nekā šī irstošā agrāko laiku ģeoloģijas ekspozīcija. Es devos izlūkos un uzgāju otru, īsu ga­leriju, kas šķērsoja pirmo. Te šķita savākti minerāli, un liels sēra gabals mani uzvedināja uz domu par

šaujamo pulveri. Bet es nevarēju sameklēt salpetrī; patiesi, neatradu nekādus nitrātus. Bez šaubām, tie bija izšķīduši pirms gadu simtiem. Taču sērs neizgāja no mana prāta un sarosināja domas. Šīs galerijas pā­rējie eksponāti mani interesēja maz, kaut arī visumā tie bija saglabājušies labāk nekā citi, ko redzēju. Neesmu nekāds speciālists mineraloģijā, un es devos tālāk pa gaužām gruvīgu aili, kas stiepās paralēli zālei, kur biju nonācis vispirms. Acīm redzot, šī nodaļa tikusi veltīta dabzinātnei, taču te viss jau sen bija kļuvis nepazīstams. Dažas sarukušas un nomelnējušas izbāztu dzīvnieku paliekas, sažuvušas mūmijas trau­kos, kuri kādreiz turēti pilni ar spirtu, brūni putekļi no izkaltušiem augiem — tas bija viss! Es to nožēloju, jo labprāt būtu izsekojis tai neatlaidīgajai reorganizā­cijai, ar kuras palīdzību sasniegta uzvara pār dzīvo dabu. Pēc tam nonācām īsti kolosālā, bet sevišķi trū­cīgi apgaismotā galerijā, kas sākās ar vieglu nolaide-, numu. Zināmos atstatumos pie griestiem karājās apaļi,' balti stikla abažūri, kas norādīja, ka agrāk šī telpa apgaismota mākslīgi. Daudzi no tiem bija sasprēgājuši un iedragāti. Te jutos vairāk savā elementā, jo abās pusēs kā milzeņi slējās lielas mašīnas — visas pama­tīgi aprūsējušas, daudzas sabrukušas, bet dažas vēl puslīdz veselas. Jūs zināt, mehānismi ir mana vājība, un es gribēju pakavēties starp šīm mašīnām — jo vairāk tāpēc, ka to lielākā tiesa bija man nepazīstama un varēju tikai nedroši minēt, kādiem nolūkiem tās izgatavotas. Domāju, ka, atrisinot šīs mīklas, es va­rētu rast kādu līdzekli, kas izlietojams pret morlokiem.

Pēkšņi Vīna pienāca man gluži klāt — tik pēkšņi, ka satrūkos. Ja nebūtu viņas, es laikam nemaz nepa­manītu, ka grīda sliecās uz leju. [4] Pats galerijas sā­kums atradās labj virs zemes un bija apgaismots sve­šādiem, šauriem logiem. Bet, jo tālāk gājām, jo augstāk cēlās zeme aiz šiem logiem, līdz pēdīgi katram bija priekšā bedre — kā «pagalmiņš» pie puspagraba loga Londonā; palika tikai šaura gaismas švīka augšmalā.

Es lēnām soļoju dziļāk, gudrodams par mašīnām, kas tik ļoti nodarbināja manu prātu, ka neievēroju vien­mērīgo gaismas pavājināšanos, līdz Vīnas augošās bažas saistīja manu uzmanību. Tad redzēju, ka galerija iestiepjas lejup biezā tumsā. Es vilcinājos un, aplaiž- dams acis apkārt, ievēroju, ka te putekļu kārta plānākā un nelīdzenāka. Tālāk uz tumšuma pusi putekļos šķita atstāti mazu, šauru pēdu nospiedumi. Es uzreiz nojautu morloku tuvumu. Atskārtu, ka veltīgi tērēju laiku, šada akadēmiskā garā pētīdams mašīnas. Atcerējos, ka diena jau nāk pievakarē un es aizvien vēl esmu bez ieroča, bez patvēruma, bez līdzekļa, ar kuru iedegt uguni. Un tad lejā, galerijas attālajā melnumā, es saklausīju īpat­nēju graboņu un tādus pašus savādus trokšņus, kādus biju dzirdējis akas dibenā.

Es saņēmu Vīnas roku. Pēc tam, pēkšņas domas pamudināts, atstāju viņu un piegāju pie mašīnas, no kuras slējās svira, kas atgādināja sviru dzelzceļa blok- postenī. Uzrausies uz paliktņa un abām rokām satvēris šo sviru, es ar visu savu smagumu to spiedu uz sā­niem. Pamesta galvenajā ailē, Vīna piepeši sāka gausties. Biju gluži pareizi novērtējis sviras stiprumu, jo tā nolūza pēc īsas piepūles, un es piebiedrojos Vīnai, turēdams rokā zveļamo, ar kuru, manuprāt, pilnīgi pietiktu, lai sadragātu galvaskausu katram morlokam, kas gadītos ceļā. Un es alktin alku nogalināt pāris morloku. Jums varbūt šķiet necilvēciska šāda vēlēša­nās — nonāvēt sava paša pēctečus. Bet it kā nebija nemaz iespējams sajust kaut ko cilvēcisku šinīs radī­jumos. Taču negribēju atstāt Vīnu un biju pārliecināts, ka cietīs laika mašīna, ja sākšu remdēt savu asinskāri, citādi es tūliņ būtu devies lejup pa galeriju, lai nā­vētu kustoņus, ko dzirdēju grabināmies.

Tad nu ar zveļamo vienā rokā un Vīnu pie otras es izgāju no šīs galerijas un iekļuvu citā, vēl lielākā galerijā, kas pirmajā mirklī man atgādināja armijas baznīcu, kur sakārti apskranduši karogi. Šīs brūnās pārogļojušās driskas, kuras karājās gar sienām, es drīz atzinu par satrupējušām grāmatām. Tās jau sen bija izirušas lēveros, un burtus vairs nevarēja samanīt. Bet šur un tur redzēju sariezušos vākus un ieplīsušas

metāla sprādzes, kas viss runāja pietiekami skaidru valodu. Ja es būtu literāts, tad laikam prātotu, ka visi centieni ir veltīgi. Bet īstenībā mani jo dziļi sažēlināja milzīgais pūliņu izšķērdējums, par kuru liecināja šis drūmais trusošā papīra lēvenis. Jāatzīstas, es tobrīd it sevišķi iedomājos «Filozofiskos rakstus» un sava paša septiņpadsmit referātus par optiku.

Pēc tam devāmies augšup pa platām kāpnēm un nonācām citā telpā — jādomā, kādreizējā industriālās ķīmijas galerijā. Te man radās lielas cerības uz de­rīgiem atklājumiem. Vienā galā bija sabrucis jumts, bet citādi šī galerija izskatījās labi saglabājusies. Es steigšus gāju pie katras veselas vitrīnas. Un pēdīgi vienā no patiešām hermētiskajām vitrīnām es atradu kastīti sērkociņu. Aizgūtnēm izmēģināju tos. Sērkociņi bija pavisam labi. Tie nemaz nebija savilguši. Es pie­vērsos Vīnai. «Dejot!» es uzsaucu viņas valodā. Nu taču man bija īstais ierocis pret drausmīgajiem radī­jumiem, no kuriem baidījāmies. Un tā šinī pamestajā muzejā uz biezā, mīkstā putekļu paklāja Vīnai par lielu lielo prieku es svinīgi izpildīju tādu kā jauktu deju, pie tam svilpoju «Debesu valstību», cik līksmi vien spēdams. Pa daļai iznāca mērens kankāns, pa daļai — soļu deja, pa daļai — tērpa deja (cik nu mani ļipainie svārki atjāva), pa daļai — oriģināldeja. Jūs jau zināt, ka esmu dzimis izgudrotājs.

Es joprojām brīnos, cik savādi un laimīgi izgadījies, ka šī sērkociņu kastīte neskaitāmus gadus saglabāju­sies, par spīti postīgajam laikam. Taču dīvainā kārtā uzgāju vēl mazāk cerētu vielu, proti, kamparu. To atradu kādā noslēgtā traukā, kurš, manuprāt, nejauši ticis aizdarīts hermētiski. Sākumā domāju, ka tanī ir ciets parafīns, un es pārsitu stiklu. Bet tad saodu specifisko kampara smaku. Bija gadījies, ka vispārējā sairumā šī gaistošā viela palikusi nemainīga droši vien daudzus tūkstošus gadsimtu. Sinī sakarībā atminējos redzējis kādu sēpijas zīmējumu. Tas bija darināts, iz­lietojot krāsu, kas iegūta no fosila belemnīta [5] , kurš, jādomā, nobeidzies un pārakmeņojies pirms gadu mii- joniem. Es dzīros aizsviest kamparu, bet iebāzu to ka­batā, jo atcerējos, ka tas viegli aizdedzināms un lāktī ar diezgan spožu liesmu, tā ka var noderēt par lielisku sveci. Taču neuzgāju ne eksplozīvas vielas, nedz kādus citus līdzekļus, ar kuriem sagraut bronzas durvis. Pa­gaidām mana dzelzs milna bija visvērtīgākais rīks, ko laimējies sadabūt. Es tomēr atstāju šo galeriju ļoti pacilāts.

Es nevaru jums atstāstīt visu, ko redzēju tanī ga­rajā pēcpusdienā. Man vajadzētu stipri piepūlēt atmiņu, lai gluži pareizā secībā atcerētos savus izlūkojumus. Atminos, ka nokļuvu garā galerijā ar rūsošu ieroču stendiem un gudroju, vai nederētu rnilnu apmainīt pret zobenu vai kara cirvi. Es tomēr nevarēju nest ir vienu, ir otru, un mans dzelzs stienis šķita visvairāk pie­mērots bronzas durvju uzlaušanai. Tur bija milzums pistoļu un dažādu šauteņu. Lielākā daļa to bija pama­tīgi sarūsējušas, bet daudzas bija izgatavotas no kāda jauna metāla un vēl puslīdz veselas. Taču patronas un pulveris laikam bija satrusējuši putekļos. Es redzēju vienu kaktu apogļotu un saārdītu; nospriedu, ka tanī būs eksplodējuši paraugi. Kādā citā vietā bija savākti daudzum daudzi elki — polinēziešu, meksikāņu, grieķu, feniķiešu dievekļi, jādomā, elki no visas pasaules ze­mēm. Tur man sevišķi iepatikās kāds steatīta briesmo­nis no Dienvidamerikas, un es nespēju atturēties, neuz­rakstījis tam uz deguna savu vārdu.

Kad tuvojās vakars, mana interese mazinājās. Citu pēc citas es izstaigāju galerijas — putekļainas, klusas, bieži vien gruvīgas; no eksponātiem dažkārt bija pali­kušas pāri tikai rūsas un lignīta kaudzes. Kādā vietā es pēkšņi nokļuvu pie alvas raktuves maketa un tad tīri nejauši ieraudzīju hermētiskā vitrīnā divas dina­mīta patronas! Es iekliedzos «eireka!» un priecīgs sasitu vitrīnu. Tad man uzmācās šaubas. Es vilcinājos. Pēc tam, izvēlējies mazu sāngaleriju, es ņēmos izmē­ģināt spridzekli. Nekad neesmu juties tā sarūgtināts kā toreiz, kad piecas — desmit — piecpadsmit minūtes gaidīju eksploziju, kas nemaz nenotika. Protams, es biju uzgājis tikai butaforijas, kā jau varēju spriest pēc izskata. Esmu stingri pārliecināts: ja būtu citādi, es drāztos tullt projām un sagrautu sfinksu, bronzas durvis un — kā vēlāk izrādījās — savas izredzes at­rast laika mašīnu.

Man liekas, tūlīt pēc tam uzgājām mazu, klaju pa- galmiņu pils iekšienē. Mauriņā zaļoja trīs augļu koki. Mēs atpūtāmies un ieturējāmies. Pret saules rietu sāku apsvērt mūsu stāvokli. Nakts nāca virsū, un droša pa­slēptuve aizvien vēl nebija sameklēta. Bet tagad tas neradīja nekādas lielās bažas. Man bija līdzeklis, ar kuru, domājams, vislabāk varētu aizstāvēties pret mor­lokiem, — man bija sērkociņi! Kabatā bija arī kam­pars — ja vajadzētu gaišu lākti. Šķita, ka visprātīgāk būtu ugunskura aizsardzībā pārnakšņot zem klajas debess. Otrā rītā būtu jārauga atgūt laika mašīnu. Šim nolūkam man pagaidām bija tikai dzelzs milna. Bet tagad, uzkrājis zināšanas, es gluži citādi spriedu par šīm bronzas durvīm. Līdz šim nebiju apjautis, kas slēpjas aiz tām, un galvenokārt tāpēc biju atturējies uzlauzt durvis. Tās nekad man nebija likušās sevišķi stipras, un es cerēju, ka mans dzelzs stienis diezgan labi noderēs šādam darbam.

,