Laika mašīna

XV LAIKA CEĻOTĀJA ATGRIEŠANĀS

Tā es devos atpakaļ. Ilgu laiku es droši vien ne­maņā sēdēju uz mašīnas. Dienu un nakšu ņirbigā se­cība sākās no jauna, saule atkal kļuva zeltaina, debess — zila. Es elpoju brīvāk. Zemes līganās kon­tūras kusa un plūda. Rādītāji pa ciparnīcām riņķoja atpakaļ. Pēdīgi es atkal redzēju māju neskaidrās ēnas, pagurušas cilvēces liecības. Arī šīs ēkas mainījās un izzuda, un parādījās citas. Drīz, kad miljonu ciparnīca rādīja nulli, samazināju ātrumu. Es jau pazinu mūsu pašu nelielās ierastās celtnes, tūkstošu rādītājs atgrie­zās savā sākuma stāvoklī, diena un nakts mijās lēnāk un lēnāk. Tad mani iekļāva laboratorijas mīļās sienas. Pēc tam ļoti slaidi pagausināju mehānisma gaitu.

Kāds mazs novērojums man likās dīvains. Es jau laikam esmu jums stāstījis, ka ceļojuma sākumā, kad vēl nevirzījos sevišķi ātri, redzēju misis Vočetu doda­mies pāri istabai un man šķita, ka viņa šāvās kā ra­ķete. Atgriežoties es no jauna pārceļoju to brīdi, kad viņa šķērsoja laboratoriju. Bet tagad katra viņas kus­tība izskatījās pilnīgi ačgārna. Istabas dibengala durvis atvērās, un viņa klusi slīdēja atmuguriski pari laboratorijai un nozuda aiz durvīm, pa kurām bija nākusi iepriekš. Tieši pirms tam es šķitu uz mirkli pa­manījis Hiljeru; bet viņš aiztraucās, ka nozibēja vien.

Drīz es apstādināju mašīnu un apkārt atkal redzēju mīļo, pazīstamo laboratoriju, savus instrumentus, sa­vas ierīces — visu tā, kā atstāts. Es izkāpu no segliem ne dzīvs, ne miris un apsēdos uz darbgalda. Dažas mi­nūtes drebēju kā apšu lapa. Pēc tam saku nomierinā­ties. Te nu atkal bija mana mīlā darbnīca, tāda pati kā agrāk. Iespējams, ka biju gulējis un visu redzējis sapnī.

Un tomēr kaut kas bija citādi! Mašīna bija star­tējusi no laboratorijas dienvidaustrumu kakta, J^et ta­gad atradas ziemeļrietumu pusē, pie sienas, kur redzē­jāt. Tieši tāds pats atstatums šķira mazo pļaviņu un baltās sfinksas pjedestālu, kurā morloki bija ievilkuši manu mehānismu.

Uz kadu laiku manās smadzenēs iegūla kūtrums. Vēlāk piecēlos un kliboju pa gaiteni uz šejieni. Mans papēdis joprojām sāpēja, un es biju pagalam apputējis. Ieraudzīju «Pali Mali Gazette» numuru uz galda pie durvīm. Kā noskaidroju, tā patiešām bija šīsdienas avīze, un, palūkodamies uz pulksteni, redzēju, ka tas rādīja gandrīz astoņi. Dzirdēju trauku šķindoņu un jūsu balsis. Es vilcinājos ieiet, jo jutos tik slims un vājš. Tad saodu kairu, jauku gajas smaržu un atvēru durvis. Pārējais jums zināms. Es nomazgājos un paēdu, un tagad stāstu savus piedzīvojumus.