Laika mašīna

VIII IZSKAIDROJUMS

Cik tālu mans skatiens sniedzās, arī citur atklājās tāds pats kupls krāšņums kā Temzas ielejā. Lai kādā pakalnā uzkāpu, es atkal redzēju daudzum daudzas lieliskas celtnes, bezgala dažādas materiāla un stila ziņā, atkal redzēju kokus vienos ziedos, kokveida pa­pardes, mūžam zaļo augu biezos pudurus. Šur un tur kā sudrabs vizēja ūdens, un pie apvāršņa ziloja viļņaini uzkalni, saplūzdami ar dzidrām debesīm. Manu uzmanību drīz saistīja kāda raksturīga iezīme — apa­ļas akas, no kurām dažas likās ļoti dziļas. Viena at­radās pie celiņa, kurš veda kalnup un pa kuru es biju kāpis savas pirmās pastaigas laikā. Tāpat kā citām, tai /bija mazs kupols, kas aizsargāja pret lietu, un dīvaini nostrādāts bronzas apmalojums. Sēdēdams pie šīm akām un lūkodamies tumšajās šahtās, es nevarēju viedēt ūdeni spogojam, ne arī redzēt uzrautu sērkociņu atspīdumus. Bet visās dzirdēju dobju troksni — tādus kā lielas mašīnas tukstus, un sērkociņa liesma rādīja, ka lejup pa šahtām pastāvīgi plūst gaiss. Tad vēl — es iemetu vienā no tām papīra gabaliņu, un tas nevis lēnām plīvoja lejup, bet uzreiz šāvās dibenā un nozuda.

Vēlāk man vedās domāt, ka šīm akām ir sakars ar augstiem torņiem, kas šur un tur stāvēja nokalnēs. Virs tiem bieži vien varēja samanīt gaisa virmu, kāda karstā dienā vērojama virs saules svelmētas pludma­les. Visu apsvēris, es diezgan droši secināju, ka ierī­kota plaša apakšzemes ventilācijas sistēma, kuras īsto nozīmi bija grūti atminēt. Sākumā nospriedu, ka ven­tilācija saistās ar šo ļaužu sanitāro sistēmu. Šis slē­dziens bija pārliecinošs, taču pilnīgi aplams.

Te man jāatzīstas, ka gaužām maz uzzināju par kanalizāciju, sakaru dienestu, transportu un līdzīgām ērtībām, kamēr uzturējos šinī tālajā nākotnē. Esmu la­sījis utopijas, nākamo laiku vīzijas, un dažās sīki jo sīki klāstīts par celtniecību, sociāliem pasakumiem un citu. Ļoti viegli tikt pie šīm detaļām, kad visa pasaule sa­koncentrēta viena cilvēka iztēlē, bet tās gluži nepieeja­mas reālam ceļotājam tādos reālos apstākļos, kādos es atrados. Iedomājieties nēģeri, kas tieši no Centrālās Āfrikas atkļuvis Londonā. Ko viņš stāstītu, atgriezies savā ciltī? Ko viņš zinātu par dzelzceļa sabiedrībām, sociālām kustībām, telefonu, telegrāfu, Paku pārsūtī­šanas sabiedrību, pasta pārvedumiem un tamlīdzīgām lietām? Taču mēs labprāt būtu viņu iepazīstinājuši ar visu to! Pieņemsim, ka viņš būtu ko uzzinājis un stāstītu to savam draugam, kurš nav ceļojis. Cik tas saprastu un ticētu? Un padomājiet, cik maz nēģeris atpalicis no mūsdienu baltā cilvēka un kāds milzīgs attālums bija starp mani un šiem zelta laikmeta ļau­dīm! Es apjautu daudz no tā, kas nebija redzams un kas veicināja manu labsajūtu. Automātiska organizā­cija — tāds palika kopiespaids, taču es, diemžēl, varu jums ļoti maz paskaidrot sīkāk.

Interesēdamies par mirušo apglabāšanu, es, piemē­ram, neuzgāju ne miņas no krematorijām vai kapiem. Tad iedomājos, ka krematorijas vai kapsētas varbūt atrodas kaut kur aiz manu izlūkojumu loka. Šis jau­tājums nodarbināja manu prātu, un sākumā es nekādi nevarēju gūt skaidrību šinī ziņā. Tā gudrodams, nācu pie atklājuma, par kuru vajadzēja vēl vairāk lauzīt galvu, un proti: starp šiem cilvēkiem nebija neviena veca un vārga.

Man jāatzīstas, ka drīzumā atmetu savas pirmās teorijas par automātisku civilizāciju un pagurušu cilvēci. Taču es nevarēju sadomāt citas. Saprotiet ma­nas grūtības. Lielās pilis, ko izpētīju, bija dzīvojamās ēkas ar plašām ēdamzālēm un guļamtelpām. Neatradu nekādas mašīnas un ierīces. Tomēr šie cilvēki bija ģēr­bušies tīkamās drēbēs, ko laiku pa laikam vajadzēja apmainīt pret jaunām, un viņu sandales bija diezgan smalki darinātas no metāla, kaut arī tām trūka grez­nojumu. Lai būtu kā būdams, to visu vajadzēja izga­tavot. Turpretī mazie cilvēciņi neizpauda nekādas ra­došas sliecības. Nebija ne veikalu, nedz darbnīcu, un nekas neliecināja par importu. Viņi pavadīja visu savu laiku, liegi rotaļādamies, peldēdamies upē, pusrotaļīgi mīlinādamies, mielodamies ar augļiem un gulēdami. Es nevarēju saprast, kā tika uzturēta šāda dzīve.

Tad vēl atgadījums ar laika mašīnu; kaut kas man nezināms bija to noslēpis baltās sfinksas dobajā pjedestālā. Kāpēc? To es neparko nevarēju atminēt. Un akas bez ūdens un torņi, virs kuriem virmoja gaiss? Es jutu, ka trūkst pavediena, kas uzvestu uz pareizā ceļa. Jutu … kā lai to pasaku? Iedomājieties, ka esat atraduši uzrakstu, kur atsevišķi teikumi nevai­nojamā, skaidrā angļu valodā un pastarpām citi, ko veido tādi vārdi, pat burti, kurus nemaz nepazīstat. Nu, tāda man rādījās astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmā gada pasaule mana apmeklējuma trešajā dienā!

Tanī pašā dienā es iemantoju tādu kā draugu. Kad vēroju dažus mazos cilvēciņus peldamies seklumā, vienu no viņiem sarāva krampji, un straume sāka viņu nest lejup. Galvenā tece bija diezgan aša, taču neap­draudētu pat viduvēju peldētāju. Tamdēļ gūsit zināmu priekšstatu par šo ļautiņu dīvaino nespejību, ja pa­stāstīšu, ka neviens ir nemēģināja glābt mazo radību, kas kliedza vājā balsī un slīka viņu acu priekšā. To redzēdams, es steigšus norāvu sev drēbes. Paskrējis lejup gar krastu, iebridu upē, satvēru nabaga sīkaļu un izvilku viņu malā. Ar vieglu masāžu drīz dabūju viņu pie samaņas, un es nopriecājos, ka sieviete pilnīgi atžirga, iekām atstāju viņu. Es jau tik zemu vērtēju šos cilvēkus, ka negaidīju pateicību no viņas. Tomēr šinī ziņā biju maldījies.

Tas viss notika rītā. Pēcpusdienā, atgriezdamies_ no izlūkgājiena, es sastapu šo mazo sievieti — domāju, ka tā bija tā pati. Ar prieka saucieniem saņēmusi mani, viņa pasniedza man lielu ziedainu viju, ko, acīm redzot, bija darinājusi man vienam vienīgajam. Šī būtne ieinte­resēja mani. Ļoti iespējams, ka jutos vientuļš. Lai vai kā tas būtu, es visādi centos izpaust savu atzinību par dāvanu. Drīz mēs abi kopā sēdējām mazā akmens lapenē un sarunājāmies — galvenokārt smaidu valodā. Šī būtne man iepatikās gluži tāpat, kā iepatīkas mīļš bērns. Mēs apmainījāmies puķēm, un viņa skūpstīja man rokas. Es atbildēju ar to pašu. Pēc tam izdibināju, ka viņu sauc Vīna, un šis vārds kaut kā šķita īsti pie­mērots, lai arī nezināju, ko tas nozīmē. Tā sākās dī­vaina draudzība, kas ilga vienu nedēļu un beidzās .., par to pastāstīšu vēlāk!

Vīna bija gluži kā bērns. Viņa gribēja vienmēr palikt kopā ar mani. Šī būtne dzīrās man sekot visur, un savā nākamajā klejojumā es ļoti saskumu, kad viņa bija piekususi un nomocījusies, tā ka vajadzēja viņu atstāt, kaut arī viņa žēlā balsī sauca pēc manis. Bet man bija jātiek skaidrībā par šo pasauli. Es teicu pats sev, ka neesmu ieradies nākotnē, lai palakstotos ap sievieti. Taču Vīna ļoti cieta, kad atstāju viņu vienu. Šķiroties viņa dažkārt gaudās līdz neprātam, un es domāju, ka visumā viņas pieķeršanās sagādāja man tikpat daudz raižu, cik iepriecinājuma. Tomēr viņa kaut kā bija ļoti liels iepriecinājums. Šķita, viņa lipa man klāt tīri bērnišķīgā piekļāvībā. Par vēlu es īsti uzzināju, kādas sāpes nodarīju, viņu atstādams. Par vēlu arī īsti sapratu, ko viņa nozīmēja man. Izpaužot maigumu pret mani un aušīgi parādot, ka esmu viņai mīļš, mazā, lellei līdzīgā būtne drīz lika man sajust, ka, atgriezdamies baltās sfinksas apkārtnē, pārrodos tikpat kā mājās, un es ikreiz skatījos pēc viņas sīkā auguma baltā un zeltainā tērpā, līdzko sasniedzu uz­kalna virsotni.

Arī no Vīnas izturēšanās secināju, ka šinī pasaulē bailes vēl nebija izzudušas. Viņa bija diezgan droša dienas gaismā un neparasti uzticējās man. Reiz ie­domājos pajokoties — lai iztrūcinātu viņu, sašķobīju seju draudīgā grimasē, bet viņa tikai smējās. Taču viņu biedēja tumsa, biedēja ēnas, biedēja melni priekš- ļmeti. Viņa baidījās tikai no tumšuma. Šīs jūtas bija aplam spēcīgas un vedināja mani uz pārdomām un novērojumiem. Tad, starp citu, atklāju, ka, tumsai iestājoties, šie mazie cilvēciņi sapulcējas lielajās ēkās un apguļas kopās. Viņi drausmās sacēla kņadu, kad iegāju pie viņiem bez uguns. Naktī neatradu nevienu ārpus mājas, nevienu, kas mājā gulētu savrup. Taču joprojām paliku tāds biezgalvis, ka neguvu mācību no šīm bailēm, un, kaut arī Vīna izmisa, es aizvien vēl gribēju gulēt atšķiru no šiem dusošajiem bariem.

Tas ļoti satrauca Vīnu, bet galu galā ņēma virsroku viņas agrākais mīļums pret mani, un piecas naktis mūsu pazīšanās laikā, arī pašu pēdējo nakti, viņa gu­lēja, uzlikusi galvu uz mana pleca. Es tomēr esmu aiz­steidzies priekšā notikumiem, stāstīdams par viņu.

Tā laikam bija nakts pirms viņas izglābšanas. Gu­lēju nemierīgi, redzēju visai ļaunu sapni — es slīku, un jūras anemones ar saviem mīkstajiem taustekļiem grābstījās gar manu seju. Pret rītausmu uztrūkos, un dīvainā kārtā man šķita, ka tikko izskrējis no ista­bas kāds pelēcīgs dzīvnieks. Mēģināju iemigt par jaunu, bet jutos uzbudināts un nomākts. Bija krēslas stunda, kad priekšmeti iznirst no tumsas, kad viss ir bezkrāsains un skaidrīgs un tomēr it kā nereāls. Es piecēlos, devos lielajā zālē un izgāju uz akmens se­guma pils priekšā. Domāju noskatīties saules lēktu, jja reiz miegs nenāk.

Mēness rietēja, un dziestošā mēnesnīca un ausmas pirmais svīdums saplūda bālā pusgaismā. Krūmi rā­dījās melnum melni, zeme — drūmi pelēka, debesis — bezkrāsainas un skumīgas. Un man šķita, ka redzu spokus atkalnē. Nopētīdams piegāzi, es trīs reizes saskatīju baltas figūras. Divreiz tā kā samanīju kadu savrupu baltu, pērtiķim līdzīgu būtni diezgan ātri skrie­nam augšup pa atkalni, un vienreiz es ieraudzīju pie ruīnām vairākus tādus pašus radījumus nesam tumšu ķermeni. Viņi steidzās. Es neredzēju, kur viņi palika. Viņi šķita nozūdam starp krūmiem. Jums_jāsaprot, ka apkārtne vēl zīmējās neskaidri. Mani pārņēma agra rīta dzestrā, nenoteiktā jūtoņa, kāda droši vien ari! jums zināma. Man negribējās ticēt savām acīm.

Kad austrumu pamale kļuva sārtāka un dienas gaismā pasaule atguva savas dzīvās krāsas, es vērīgi! nopētīju ainavu. Taču neredzēju vairs ne miņas no savām baltajām figūrām. Tie bija tikai pagaismas ra­dījumi. «Nekas cits kā spoki,» es noteicu. «Būtu intere­santi zināt, cik tie veci.» Es atcerējos kādu ērmotu Grānta Allena [1] domu, un tā uzjautrināja mani. Viņš sprieda: ja katra paaudze nomirstot atstāj spokus, tad pasaule pēdīgi kļūšot pārpilna ar tiem. Pēc šādas teori­jas tie būtu astoņsimttūkstoš gados savairojušies mil­zīgā skaitā, un tamdēļ nebija daudz jābrīnās, redzot četrus vienā reizē. Šis joks tomēr neapmierināja mani, un tanī rītā es ilgi domāju par šīm figūrām, līdz Vīnas glābšana tās pagaisināja no manas galvas. Manā sajēgā tās neskaidri saistījās ar balto dzīvnieku, ko biju iztraucējis savā pirmajā trakajā mēģinājumā at­rast laika mašīnu. Vīnas tīkamā sabiedrība lika man piemirst šīs figūras. Taču drīz vien tās nežēlīgi nodar­bināja manu prātu.

Man šķiet, esmu jau stāstījis ka šinī zelta laikmetā klimats bija stipri siltāks nekā mūsu dienās. Nemāku gan sacīt, kāpēc. Vai nu saule bija kļuvusi karstāka, vai Zeme pievirzījusies tuvāk saulei. Ir parasts domāt, ka saule pamazām atdzisīs. Taču cilvēki, kam sveši pieņēmumi, kādus izteicis jaunākais Darvins, aizmirst, ka galu galā planētām citai pēc citas jākrīt atpakaļ uz ķermeni, no kura tās atdalījušās. Notiekot šīm ka­tastrofām, saule kvēlos atjaunotā enerģijā; un, iespē­jams, šāds liktenis bija piemeklējis kādu no iekšējām planētām. Lai kāds būtu cēlonis, saule sildīja daudz stiprāk, nekā mēs to zinām.

Nu, kādā ļoti karstā rītā — šķiet, ceturtajā pēc manas atceļošanas — es piedzīvoju kaut ko savādu, meklēdams no karstuma un žilbinošās gaismas patvē­rumu kolosālās ruīnās, kas atradās tuvu pie lielās ēkas, kur gulēju un ēdu. Kāpelēdams pa drupu kaudzēm, es uzgāju šauru galeriju, kuras galu un sānu logi bija aizgruvuši akmeņu blāķiem. Pēc āra spožuma tā sā­kumā šķita man necaurredzami tumša. Galerijā iečā- pāju taustīdamies, jo, tumsai nomainot gaismu, man sametās raibs gar acīm. Piepeši es paliku stāvam kā iemiets. No tumsas uz mani raudzījās divas acis, kas spīdēja, atstarodamas dienas gaismu.

Mani sagrāba vecās instinktīvās bailes rio plēsīga­jiem zvēriem. Es sažņaudzu rokas dūrēs un cieši vēros gailošajās acīs. Es baidījos pagriezties. Tad man ie­nāca prātā doma par to absolūto drošību, kādā cilvēce šķita dzīvojam. Un pēc tam atcerējos neizprotamās šausmas no tumšuma. Mazliet apvaldījis savas bailes, es paspēru soli uz priekšu un ierunājos. Jāatzīstas, mana balss bija skarba un uzbudināta. Izstiepu roku un pieskāros kaut kam mīkstam. Zalgojošās acis uzreiz pašāvās sānis, un kaut kas balts aizmetās man garām. Briesmīgi iztrūcināts, es pagriezos un ieraudzīju dī­vainu mazu, pērtiķim līdzīgu radījumu. Savādi turē­dams galvu uz leju, viņš pārskrēja pār saules apspī­dēto vietu aiz manis. Viņš paklupa pret kādu granīta bluķi, aizmeimuroja sānis un vienā mirklī nozuda melnā ēnā zem citas gruveklu kaudzes.

Protams, man palika nepilnīgs iespaids par šo ra­dījumu. Taču iegaumeju viņa blāvi balto krāsu, savā­dās lielās, pelēcīgi sarkanās acis un gaišdzeltenos matus uz galvas un muguras. Bet, atgādinu, — viņš traucās pārāk ātri, lai es pagūtu viņu īsti noskatīt, Nemāku pat sacīt, vai viņš skrēja četreniski vai tikai ļoti zemu turēja rokas. Mirkli vilcinājies, es devos viņam nopakaļ pie otra drupu blaķa. Sakumā nevarēju viņu atrast; bet, kādu laiciņu pabijis dziļā tumsā, es uzgāju vienu no tiem apaļajiem akām līdzīgajiem vā­jumiem, par kuriem jau esmu jums stāstījis. To pa pusei aizsprostoja nogāzusies kolona. Man iesitās prātā kāda doma. Vai šī būtne nozudusi šahtā? Uzrāvu sērkociņu un, lūkodamies lejup, ieraudzīju mazu, baltu kustošu radījumu, kas atkāpdamies cieši vērās manī lielām, spožām acīm. Es nodrebēju. Viņš izskatījās pēc cilvēkveidīga zirnekļa! Viņš rāpās lejup pa sienu, un tagad es pirmoreiz ievēroju daudzus metāla atbalstus

kājām un rokām — atbalstus, kuri veidoja ko līdzīgu kāpnēm, kas veda lejup šahtā. Tad sērkociņš apdedzi­nāja man pirkstus, izkrita no rokas un nodzisa; kad uzrāvu citu, mazais ērms bija pazudis.

Es nezinu, cik ilgi nosēdēju, skatīdamies šinī akā. Pagāja labs laiks, kamēr pārliecināju sevi, ka būtne, ko tiku redzējis, ir cilvēks. Pamazām man atausa gaisma, ka cilvēks diferencējies divos atšķirīgos pa­veidos, ka mani gleznie virspasaules bērni nav vienīgie mūsu paaudzes pēcnācēji, bet arī šis balsnējais, pretī­gais nakts radījums, kas bija pazibējis manu acu priekšā, ir visu iepriekšējo laikmetu mantinieks.

Iedomājos torņus, virs kuriem virmoja gaiss, un savu teoriju par apakšzemes ventilāciju. Es sāku ap­jaust, ko tie īsti nozīmēja. Kā gan šis lemurs iederējās manā shēmā — pilnīgi līdzsvarotā organizācijā? Kāds viņam sakars ar virspasaules daiļo iedzīvotāju dīko bezrūpību? Un kas slēpās lejā — šahtas dibenā? Es sēdēju uz akas malas, mēģinādams sev iegalvot, ka tur vismaz nav nekā tāda, no kā jābaidās, un man va­jag nokāpt lejā, lai gūtu skaidrību. Un tanī pašā laikā •lielas bailes atturēja mani! Kamēr minstinājos, divi skaisti virspasaules cilvēki, aizrāvušies mīlas rotaļā, šķērsoja gaišo vietu un ieskrēja ēnā. Vīrietis dzinās pakaļ sievietei, mezdams viņai ar puķēm.

Kā šķita, viņi jutās sarūgtināti, redzēdami, ka lū­kojos akā, atspiedis roku pret nokritušo kolonu. Pie­griezt vērību šiem vājumiem — to droši vien uzskatīja par sliktu uzvešanos: kad norādīju uz šo aku un rau­dzīju viņu valodā pajautāt par to, viņi izpauda vēl lie­lāku sarūgtinājumu un novērsās. Bet viņus ieinteresēja mani sērkociņi, un es uzrāvu dažus, lai viņus pajautri­nātu. Es vēlreiz mēģināju no viņiem kaut ko uzzināt par aku, bet atkal veltīgi. Tamdēļ drīz viņus atstāju, nolemdams atgriezties pie Vīnas un palūkot, kas izdi­bināms no viņas. Bet manā prātā jau notika apvērsums; manām domām bija dota jauna ievirze. Es tagad ap­jēdzu, ko nozīmēja šīs akas, šie ventilācijas torņi, šie noslēpumainie spoki; un tīri labi aptvēru, kas tās par bronzas durvīm un kāds liktenis piemeklējis laika ma­šīnu! Un ļoti neskaidri radās pieņēmums, kas palīdzētu

atminēt ekonomisko problēmu, par kuru biju lauzījis galvu.

Mans jaunais ieskats bija šāds. Skaidrs, šī otrā paveida cilvēki dzīvoja apakšzemē. It sevišķi trīs ap­stākļi lika man domāt, ka viņu retā parādīšanās virs zemes ir sakarā ar vecvecu ieradumu uzturēties pa­zemē. Vispirms — balsnējā krāsa, kas raksturīga vai­rumam radījumu, kuri lielākoties mīt tumsā, kā, pie­mēram, baltās zivis Kentuki alās. Tālāk — šādas lielas acis, kas atstaro gaismu, iezīmīgas nakts dzīvniekiem, teiksim, pūcēm un kaķiem. Un pēdīgi šis skaidri redza­mais apjukums saules gaismā, šis straujais, taču strei- puliskais un neveiklais skrējiens tumšā ēnā un šis īpatnējais galvas stāvoklis gaismā — tas viss-apstipri­nāja manu teoriju par ārkārtīgu tīklenes jutīgumu.

Tātad zeme apakš manām kājām bija izalota dau- dzum daudzos tuneļos, un šinīs alās mita jaunā rase. Cik plaši tās sazarojušās, to rādīja akas un ventilācijas šahtas uzkalnu nogāzēs — patiesi, itin visur, ja tikai neskaita upes ieleju. Vai tad nevarēja secināt, ka šinī mākslīgajā apakšpasaulē veic to darbu, kas nepiecie­šams, lai dienas gaismas rase dzīvotu ērti? Šis izskaid­rojums bija tik ticams, ka uzreiz to pieņēmu, un es risināju tālāk savu domu, spriezdams, kā īsti notikusi šī cilvēku sadalīšanās paveidos. Man liekas, jūs būsit jau noģiduši manu teoriju, kaut arī pats ļoti drīz at­skārtu, cik tā vēl tālu no patiesības.

Vispirms, kā izrietēja no mūsu pašu laikmeta pro­blēmām, man šķita skaidrs kā diena, ka šāds stāvoklis radies, vienmērēji paplašinoties atšķirai starp kapitā­listu un strādnieku — atšķirai, kas tagad tīri provizo­riska un sociāla. Nav šaubu, jums liksies diezgan jocīgi un pavisam neticami — un tomēr pat mūsu dienās pastāv apstākļi, kas norāda uz šādām sekām. Vērojama tendence izlietot apakšzemi tiem civilizācijas mērķiem, kas mazāk saistās ar greznību; piemēram, ir metro­politēns Londonā, jauni elektriskie dzelzceļi, ir tuneļi, apakšzemes darbnīcas un restorāni, un tas viss vēršas plašumā. Acīm redzot, es spriedu, šī tendence progre­sējusi, kamēr industrija pamazām zaudējusi tiesības uz debesīm. Es gribu sacīt, tā bija nogājusi dziļāk un

dziļāk, arvien lielākās un lielākās rūpnīcās apakšzeme, tur vajadzējis palikt aizvien ilgāk, līdz galu gala… Vai pat tagad Istenda [2] strādnieks nedzīvo tādos māk­slīgos apstākļos, kas būtībā viņu šķir no dabiskās virs­zemes?

Turklāt bagātāko ļaužu norobežošanās tendence, ko, bez šaubām, nosaka aizvien lielāka izsmalcinātība viņu izglītībā, un augoša plaisa starp viņiem un nabadzīgo ļaužu rupjo spēku, — šī tendence jau novedusi pie tā, ka bagātākie savās interesēs aizņēmuši prāvu daļu virszemes. Ap Londonu, piemēram, varbūt puse no skaistākajiem laukiem ir aizžogota pret nelūgtiem vie­siem. Un, platinoties šai pašai plaisai, ko noteic augstākas izglītības procesa dārdzība un ilgums, kā arī pavairotās bagātnieku iespējas un vēlēšanās izsmal­cināt ieražas, kļūs arvien retāka un retāka tā satiksme starp šķiru un šķiru, tā ieprecēšanās augstākās aprin­dās, kura tagad aizkavē cilvēku dzimumam dalīties paveidos atbilstoši sociālajam slāņojumam. Tādējādi galu galā virs zemes paliks mantīgie, kas dzenas pēc izpriecām, ērtībām un skaistuma, un apakš zemes — nemantīgie, strādnieki, kas aizvien vairāk piemērojas sava darba apstākļiem. Ja reiz viņi uzturēsies pazemē, tad būs spiesti maksāt krietnu atlīdzību par savu alu ventilāciju; ja viņi atteiksies, viņus mērdēs badā vai nosmacēs parādu dēļ. Neapmierinātie un dumpīgie starp viņiem ies bojā; un beigu beigās, pastāvot sta­bilam līdzsvaram, apakšzemes ļaudis tikpat labi pie­lāgosies šiem eksistences apstākļiem un būs tikpat laimīgi savā ziņā kā cilvēki augšējā pasaulē. Kā man šķita, izsmalcinātais skaistums un etiolētais bālums izrietēja gluži dabiski.

Cilvēces lielais triumfs, par kuru biju sapņojis, sāka citādi tēloties manu gara acu priekšā. Es nere­dzēju morālas izglītības un vispārējas sadarbības triumfu, kādu biju agrāk iedomājies. Tā vietā skatīju īstus aristokrātus, kas apbruņojušies ar pilnveidotu zinātni un ved pretī loģiskam noslēgumam mūsdienu industriālo sistēmu. Viņi bija sev pakļāvuši ne tikai

dabu, bet arī savus ciltsbrāļus. Atgādinu, ka tāda bija toreiz mana teorija. Man trūka tādu piemērotu čičeronu kā utopisku grāmatu. Mans izskaidrojums var būt gluži aplams. Tomēr es joprojām domāju, ka tas ir visticamākais. Bet arī tad, ja mans pieņēmums pareizs, līdzsvarotā civilizācija, kas pēdīgi tikusi sasniegta, bija sen pārdzīvojusi savus ziedu laikus un tagad dziļi no­slīdējusi pagrimumā. Pārliecīgas nodrošinātības luti­nāti, augšējās pasaules ļaudis bija lēnām deģenerēju­šies, viņu augums, spēks un prāts kļuvuši mazāki. Visu to varēju jau redzēt diezgan skaidri. Es vēl ne­apjautu, kas īsti noticis ar apakšzemes iemītniekiem — ar morlokiem, kā sauca šos radījumus; taču pēc viņu izskata varēju spriest, ka viņi pat daudz vairāk novir­zījušies no mūslaiku cilvēka tipa nekā eloji — skaistā virszemes rase, kuru jau pazinu labi.

Man uzmācās tirdīgas šaubas. Kāpēc morloki at­ņēmuši man laika mašīnu? Es biju pārliecināts, ka vai­nīgi viņi. Turklāt kāpēc eloji, ja tie bija noteicēji, ne­varēja atdabūt mašīnu? Un kāpēc tie tik briesmīgi baidījās no tumšuma? Kā jau sacīju, es dzīros iztaujāt par šo apakšpasauli Vīnu; bet atkal pievīlos savās cerībās. Viņa sākumā nesaprata manus jautājumus un pēcāk liedzās atbildēt uz tiem..Viņa drebēja, it kā nespētu paciest šo tematu. Un, kad uzstāju varbūt maz­liet paskarbi, viņa sāka gauži raudāt. Bez manējām tās bija vienīgās asaras, ko vispār redzēju šinī zelta laikmetā. Es tūliņ mitējos tirdīt par morlokiem un centos tikai aiztraukt no Vīnas acīm šīs cilvēciskā mantojuma miņas. Un ļoti drīz viņa smaidīja un sita plaukstas, kad es svinīgi dedzināju sērkociņu.