Laika mašīna

XVI PĒC STĀSTA

— Es zinu, — Laika ceļotājs teica, brīdi klusējis,

— tas viss jums liekas pilnīgi neticams; bet man vienīgi negribas ticēt, ka šovakar sēžu te, šinī mīļajā ierastajā istabā, raudzīdamies jūsu laipnajās sejās un stāstī­dams savas dīvainās dēkas. — Viņš pavētās mediķī.

— Nē. Es nevaru cerēt, ka jūs, man ticēsit. Uzskatiet mani par meli vai… pareģi. Sakiet, ka esmu sapņojis darbnīcā. Spriediet, ka esmu prātojis par cilvēces turp­māko likteni, līdz sagudrojis šo fikciju. Manu apgalvo­jumu, ka esmu attēlojis patiesību, uzlūkojiet par tīri māksliniecisku paņēmienu radīt lielāku interesi. Bet, ja nu šis būtu stāsts vien, — ko jūs domātu par to?

Viņš paņēma pīpi un pēc veca ieraduma sparīgi izdauzīja pret kamīna restēm. Kādu mirkli valdīja klusums. Pēc tam dzirdēju krēslus čīkstam un kājas šlūkājamies pa grīdsegu. Es noversos no Laika ceļo­tāja un aplūkoju klausītājus. Viņi sēdēja ēnā, kurā ņirbuļoja gaismas atspīdumi. Mediķis likās jo cītīgi vērojam mūsu namatēvu. Redaktors pētīja jau sava sestā cigāra galu. Žurnālists taustījās pēc pulksteņa. Cik atceros, citi sēdēja nekustīgi.

Redaktors nopūzdamies piecēlās.

— Cik žēl, ka jūs nerakstāt stāstus! — viņš teica, uzlikdams roku uz Laika ceļotāja pleca.

— Jūs neticat?

— Nu…

— Es jau tā domāju.

Laika ceļotājs pagriezās pret mums.

— Kur sērkociņi? — viņš vaicāja. Viņš aizsmēķēja pīpi un, dūmus vilkdams, turpināja: — Taisnību sakot, jāatzīstas … es pats gandriz neticu … Un tomēr …

Viņa skatiens mēmā jautājumā pievērsās savītuša­jām baltajām puķēm uz galdiņa. Pēc tam viņš pagrieza roku ar pīpi un es redzēju viņu aplūkojam dažas pus- sadzijušas skrambas pirkstu skrumšļos.

Mediķis uzcēlās, piegāja pie lampas un nopētīja puķes.

— Savāda auglenīca, — viņš sacīja.

Lai varētu labāk redzēt, psihologs saliecās uz priekšu, pie tam viņa roka pastiepās pēc zieda.

— Es lieku savu galvu ķīlā, ka tagad jau ceturksnis uz vieniem, — žurnālists teica. — Kā tiksim mājās?

— Pie stacijas ormaņu diezgan, — psihologs at­bildēja.

— Taisni brīnums, — mediķis atsāka. — Es nemaz nezinu, pie kādas rindas pieder šīs puķes. Vai drīkstu tās paņemt līdzi?

Laika ceļotājs vilcinājās.

— Nedrīkstat vis, — viņš pēkšņi sacīja.

— Kur tad jūs īstenībā tās dabūjāt? — mediķis noprasīja.

Laika ceļotājs pieķēra pie galvas. Viņš runāja kā cilvēks, kas nopūlas koncentrēt savas domas.

— Tās iesprauda manā kabatā Vīna, kad biju aiz­ceļojis nākotnē. — Viņš aplaida apkārt mulsu ska­tienu. — Es vairs nesajēdzu ne rīta, ne vakara. Šī istaba un jūs, un ikdienas atmosfēra — tas ir par daudz manām smadzenēm. Vai es kādreiz gatavoju laika mašīnu vai šādas mašīnas modeli? Varbūt tas viss ir tikai sapnis? Saka, dzīve esot sapnis, dažkārt gaužām slikts sap­nis, — bet es nepārciestu otru tādu murgu. Tas ir ne­prāts. Un kā radies šis sapnis? … Man vajag redzēt laika mašīnu — ja vispār tāda ir!

Viņš veicīgi satvēra lampu un, liesmai sarkani plī­vojot, izgāja gaitenī. Mēs sekojām viņam. Drīz lampas drebelīgajā gaismā neapšaubāmi parādījās tā pati ma­šīna, zema, neglīta un greiza, misiņa, ebenkoka, ziloņ­kaula un caurspīdīga, vizoša kvarca mehānisms. Es pārliecinājos, ka tas ciets un reāls — izstiepu roku un aptaustīju kādu šķērsi. Uz ziloņkaula tumšoja brūni plankumi un traipi, pie apakšējām detaļām turējās zāles un sūnas kušķīši, un kāds stienis bija ieliekts.

Laika ceļotājs nolika lampu uz darbgalda un pār­laida roku pār bojāto stieni.

— Tagad skaidrs, — viņš teica. — Mans stāsts ir patiess. Piedodiet, ka esmu jūs izvedis šinī aukstumā.

Viņš paņēma lampu, un mēs, ne vārda nesakot, atgriezāmies smēķētāju istabā.

Viņš iegāja hallē kopā ar mums un palīdzēja re­daktoram uzvilkt mēteli. Mediķis ielūkojās mājastēva sejā un it kā nedroši aizrādīja, ka viņš esot pārstrādā­jies, bet Laika ceļotājs, to dzirdot, skaļi nosmējās. Es atceros, ka viņš stāvēja durvīs un nokliedza «ar labu nakti !>r

Mēs ar redaktoru braucām vienos ratos. Viņš do« māja, šis stāsts esot «izpušķoti meli». Par sevi jāteic, ka nespēju tikt skaidrībā. Tā saturs bija tik fantas­tisks un neticams, bet pats stāstījums — tik lietišķīgs un ticams. Pārdomādams dzirdēto, es gandrīz vai visu nakti pavadīju nomoda. Nolēmu nakamaja dienā atkal apmeklēt Laika ceļotāj u. Man sacīja, ka viņš esot laboratorijā, un, tā kā bieži ciemojos šinī mājā, es tūlīt bez liekām ceremonijām devos pie viņa. Taču laboratorijā viņu neatradu. Nolūkojos uz laika mašīnu, izstiepu roku un aizskāru sviru. Zemais, pēc izskata stabilais mehānisms iešūpojās kā vēja sakustināts zars. Šāda nenoturība ārkārtīgi iztrūcināja mani, un es dī­vainā kārtā atcerējos savas bērnu dienas, kad nedrīk­stēju palaidņoties. Griezos atpakaļ un izgāju gaitenī. Laika ceļotāju sastapu smēķētāju istabā. Viņš nāca ārā. Vienā padusē viņš nesa mazu fotoaparātu, otrā — mugursomu. Ieraudzījis mani, viņš sāka smieties un apsveicinoties sniedza elkoni.

— Esmu pagalam aizņemts, — viņš teica. — Tā pati vecā vaina.

—' Un jūs nemānāties? — es jautāju. — Vai patie­šām ceļojat pa laiku?

— Patiešām ceļoju, goda vārds. — Un viņš atklāti palūkojās man acīs. Viņš minstinājās. Viņa skatiens klīda pa istabu. — Man vajadzīga tikai pusstunda, — viņš atsāka. — Es zinu, kāpēc esat ieradies, un tas ir loti laipni no jums. Te ir žurnāli. Ja paliksit uz lanču, es pilnīgi pierādīšu, ka esmu ceļojis pa laiku, redzēsit paraugus un vēl ko. Vai jums nebūtu nekas pretim, ja tagad es atstātu jūs?

Es piekritu, īsti neaptverdams, ko nozīmēja viņa vārdi, un viņš pamāja ar galvu un aizgāja pa gaiteni. Dzirdēju, ka aizcirtās laboratorijas durvis, iesēdos krēslā un paņēmu kādu dienas avīzi. Ko viņš nodo­mājis darīt līdz otrajām brokastīm? Piepeši kāds sludinājums lika man atcerēties, ka esmu apsolījis divos satikties ar izdevēju Ričardsonu. Paskatījos pulkstenī un redzēju, ka nevaru gaidīt. Gribēdams to pateikt Laika ceļotājam, piecēlos un gāju pa gaiteni uz laboratoriju.

Tverdams durvju rokturi, es dzirdēju izsaucienu, kas savādi aprāvās, klikšķi un dobju rībienu. Atvēris durvis, iekļuvu gaisa virpulī, un nošķindēja stikla drumslas, sabirdamas uz grīdas. Laika ceļotāja te nebija. Man šķita, ka vienu mirkli redzu spokainu, izplūdušu figūru sēžam misiņa un melnas masas vir­pulī — figūru, kurai cauri varēju gluži skaidri saskatīt darbgaldu ar rasējumiem; bet šis fantoms pagaisa, ko­līdz izberzēju acis. Laika mašīna bija nozudusi. Labo­ratorijas tālākajā galā sēdās saceltie putekli, nekā cita tur nemanīju. Droši vien nupat bija saplīsusi kāda no jumta rūtīm.

Es jutos ne mazumu pārsteigts. Zināju, ka noticis kāds brīnums, taču vēl nenoskārtu, kas īsti atgadījies. Kamēr stāvēju, acis iepletis, atvērās durvis, kas veda uz dārzu, un parādījās apkalpotājs.

Mēs skatījāmies viens otrā. Prātā pazibēja kāda doma.

— Vai misters… izgāja pa šīm durvīm? — es jautāju.

— Nē, ser. Neviens neiznāca. Es cerēju viņu sa­tikt šeit.

Nu sapratu. Riskēdams sarūgtināt Ričardsonu, es paliku un gaidīju Laika cejotāju — gaidīju otru, droši vien vēl dīvaināku stāstu un tos paraugus un fotoattē­lus, ko viņš būtu paņēmis līdzi. Bet tagad es sāku ba­žīties, ka vajadzēs viņu gaidīt visu mūžu. Laika ceļo­tājs nozuda pirms trim gadiem. Un tagad visiem zināms, ka viņš nav atgriezies.