Laika mašīna

XIV TURPMĀKAIS REDZĒJUMS

Es jau esmu jums stāstījis par to nelabumu un mulsu, ko rada ceļošana pa laiku. Un šoreiz es ne­ērti sēdēju seglos — šļuku uz vieniem sāniem, neva­rēdams saglabāt stabilu līdzsvaru. Nenoteiktu laiku turējos pie mašīnas, kas šūpojās un vibrēja, nemaz nevērodams, kāda gaita, un, kad attapu uzmest acis ciparnīcām, es izbrīnījos, redzot, kur esmu aizkļuvis. Viena ciparnīca rāda dienas, cita — dienu tūkstošus, cita — miljonus, cita — miljardus. Es nu biju nospiedis sviras tā, ka mašīna devusies nevis atpakaļ, bet uz priekšu un, palūkodamies uz minētajiem indikatoriem, atklāju, ka tūkstošu rādītājs griežas ar pulksteņa sekundu rādītāja ātrumu — nākotnes virzienā.

Kad traucos tālāk, apkārtnes izskats savādi mai­nījās. Drebošais pelēkums sāka tumšoties; pēc tam — kaut arī es joprojām ceļoju milzīgā ātrumā — dienas un nakts ņirbīgā secība, kas parasti norādīja uz lē­nāku gaitu, kļuva atkal samanāma un iezīmējās aiz­vien skaidrāk. Sākumā tas ļoti mulsināja mani. Dienas un nakts mija kļuva arvien gausāka, saule arvien lē­nāk pārlaidās pār debesīm, līdz beidzot šīs maiņas šķita ilgstam gadu simteņus. Vispēdīgi zeme tinās no­turīgā krēslā, ko tikai šad un tad pārtrauca dažas komētas spilgtā švīka tumstošajās debesīs. Sauli no­rādošā gaismas josla jau sen bija pazudusi, jo saule vairs nenorietēja — tā vienīgi cēlās un krita vakaros, pie kam vērtās plašāka un sarkanīgāka. No mēness nebija ne miņas. Zvaigznes bija riņķojušas arvien gausāk, tā ka agrāko gaismas loku vietā nu spīdēja slīdoši punkti. Beigu beigās, kad gatavojos apstāties, saule, sarkanīga un ļoti liela, sastinga pie apvār­šņa — milzīgs kupols, kas dega klusinātā kvēlē un lāgiem uz mirkli apdzisa. Reiz tas iedegās spožāk, bet drīz atkal gailēja sava drūmajā, sarkanīgajā kvēlē. Pēc šiem noildzinātajiem saules lēktiem un rietiem es spriedu, ka paisuma berze darījusi savu. Tagad zeme visu laiku bija vērsta ar vienu pusi pret sauli, gluži tāpat kā mūsu dienās mēness vērsts pret zemi. Es pa­mazināju ātrumu — ļoti piesardzīgi, jo atcerējos savu agrāko kūlenisko kritienu. Rādītāji griezās arvien lē­nāk, līdz dienu tūkstošu rādītājs šķita nekustīgs un dienu rādītājs vairs neblāvoja kā migliņa uz skalas. Es vēl pagausināju gaitu, un tad kļuva redzami tuksnesīgas pludmales neskaidrie apveidi.

Es apstājos ļoti slaidi un, sēdēdams uz laika ma­šīnas, vēroju apkārtni. Debess vairs nebija zila. Zie­meļaustrumos tā bija melna kā piķis, un šinī melnumā gaiši un vienmērīgi spīdēja bālas zvaigznes. Virs ma­nas galvas tā kaisa tumšā oranžkrāsā, bet dienvid­austrumos kļuva gaišāka, pāriedama košā sārtumā, kur, apvāršņa līnijas nošķelta, gailēja nekustīgās

saules milzīgā lode. Tuvējās klintis bija skarbā, rudā krāsā, un sākumā es neredzēju nekādu citu dzīvības pazīmi kā tikai spilgti zaļu veģetāciju, kas sedza ik­vienu izcilni dienvidaustrumu pusē; te bija tas pats leknais zaļums, kas piemīt meža sūnām un alu ķēr­pjiem — augiem, kuri tāpat veģetē pastāvīgā krēslā.

Mašīna atradās nolaidenā liedagā. Jūra pletās uz dienvidrietumiem, zuzdama pie apvāršņa līnijas, kas skaidri un gaiši zīmējās zem blāvajām debesim. Te nevēlās viļņi un nešķīda bangas, jo nedvesa ne pūs- miņa. Tikai viegls, līgans paisums cēlās un krita kā rāmā elpā un norādīja, ka mūžīgā jūra joprojām kus­tas un dzīvo. Gar pašu malu, kur dažreiz uzšļakstēja ūdens, stiepās garozaina sāls josla, kas izskatījās sārta zem kvēlainās debess. Es jutu spiedienu'galvā un ie­vēroju, ka mana elpa ļoti ātra. Šī~sajuta lika atcerēties manu vienīgo kāpienu kalnos, un šinī sakarībā es spriedu, ka gaiss retāks nekā mūsu dienās.

Tālu tuksnesīgā nolaidenuma augšpusē es izdzirdēju skarbu brēcienu un ieraudzīju kaut ko līdzīgu milzī­gam, baltam taurenim, kurš gāzelēdamies uzlidoja un, apmetis dažus lokus, nozuda aiz zemiem pauguriem, kas pacēlās atstatu. Šī balss atskanēja tik baismigi, ka es nodrebēju un stingrāk iesēdos seglos. Atkal pa­vērojis apkārtni, saskatīju, ka uz mani no gluži maza attāluma lēni virzas kāds ķermenis, ko pirmāk biju noturējis par rudu klints bluķi. Nu redzēju, ka īstenībā tas bija briesmīgs krabim līdzīgs radījums. Iedomājie­ties jūras vēzi, luk, ta galda lielumā — daudzas kājas kustas lēnām un nedroši, milzīgās spīles šūpojas, garās antenas, kas atgādina važoņu pātagas, snaicās un taustās, un no metāliskās pieres abām pusēm pretī spīd kātacis. Nezvēra mugura bija rievota un rotāta ar nesimetriskiem cilojumiem, un vietvietām to raiboja zaļganas inkrustācijas plankumi. Es varēju redzēt, ka tas, kustēdamies skurina un slaista savas sarežģītās mutes daudzos taustekļus.

Blenzdams šinī draudīgajā rēgā, kas rāpoja man klāt, es sajutu kutam vaigu, it kā tur būtu uzlaidusies muša. Mēģināju kņudoņu notraukt ar roku, bet nāka­majā mirklī tā atjaunojās un gandrīz vienlaikus to

manīju arī pie auss. Es situ ar plaukstu un saķēru tādu kā diegu. Tas izrāvās man no rokas. Izbailēs tirpdams, es pagriezos un redzēju, ka biju tvēris antenu, ko snaigstījis otrs briesmīgs krabis turpat aiz manas muguras. Tā ļaunās acis valbījās kātu galos, mute čammājās pēc laupījuma un neveiklās, aļģu gļo­tām apziestās spīles slīga az mani. Momentā mana roka piešāvās pie sviras, un es iespraudu starp sevi un šiem briesmoņiem vienu mēnesi. Taču vēl paliku tanī pašā pludmalē, un es saredzēju tos skaidri, kolīdz apstājos. Desmiti šo radījumu starp spilgti zaļiem lau­kumiem rāpoja šurp un turp drūmā pusgaismā.

Es nevaru izteikt sajūtu, kādu iedvesa derdzīgā tukšība, kas valdīja šinī pasaulē. Sarkanā debess austrumos, melnais auts ziemeļos, sāļā nāves jūra, akmeņainā pludmale, kur čumēja šie pretīgie, gausie briesmoņi, ķērpjveidīgo augu visādais, it kā indīgais zaļums, retais gaiss, kas smeldzināja plaušas, — viss atstāja drausminošu iespaidu. Es noceļoju vēl simt gadus, un atkal tā pati sarkanīgā saule — tikai maz­liet blāvāka un lielāka, — tā pati mirstošā jūra, tas pats dzestrais gaiss un tāds pats pūlis sauszemes vēžu, kas rāpoja krustām šķērsām starp zaļumiem un rudām klintīm. Un rietumu debesīs es redzēju bālu līkumu, kas atgādināja milzīgu jaunu mēnesi.

Ieinteresējies par zemes likteni, es ceļoju tālāk, apstādamies laiku pa laikam, sperdams tūkstošgadu vai vēl platākus soļus, dīvainā savaldzinātībā vēro­dams, ka saule rietumu pamalē kļūst aizvien blāvāka un lielāka un vecās zemes dzīvība dziest. Beidzot, pēc vairāk nekā trīsdesmit miljoniem gadu, milzīgais sar­kanīgi kvēlainais saules kupols aizsedza gandrīz desmito daļu no tumsīgajām debesim. Tad es apstājos vēlreiz, jo rāpojošo krabju pulks bija nozudis un ru­dais liedags, ja neskaita palsi zaļās aknu sūnas un ķērpjus, šķita esam bez dzīvības. Un tagad tas bija raibots baltiem plankumiem. Negants aukstums man ķērās pie kauliem. Retas, baltas pārslas virpuļodamas laidās zemē. Ziemeļaustrumos sniegs viznīja šīs sērās debess zvaigžņu gaismā, un es redzēju rožaini baltu pauguru viļņaino grēdu. Gar jūras malu stiepās gāles,

un selgā peldēja ledus blāķi; bet lielākā tiesa ŠT sāļā ūdens klajuma, uz kuru mūžīgais saulriets meta asi­ņainu atblāzmu, vēl nebija aizsalusi.

Es lūkojos apkārt, meklēdams kaut kādas miņas no dzīvnieku valsts. Neizskaidrojamas bailes mani jo­projām saistīja pie mašīnas segliem. Tomēr ne debesīs, ne jūrā, ne uz zemes neredzēju kustam nevienu būtni. Tikai zaļās gļotas uz klintīm liecināja, ka dzīvība vēl nebija izbeigusies. Ūdenim atkāpjoties no krasta, jūra bija izcēlies sēklis. Man šķita, ka redzu kādu melnu priekšmetu kūņojamies šinī sērē, bet tas sastinga, ko­līdz ieskatījos ciešāk, un es nospriedu, ka acis mani vīlušas un melnais priekšmets ir tikai akmens. Zvaig­znes debesīs bija brīnum gaišas un, kā man likās, mir­goja ļoti vāji.

Piepeši es pamanīju, ka saules apaļā kontūra rie­tumos mainījusies; tanī bija radies ielīkums. Tas kļuva aizvien lielāks. Varbūt minūti es drausmās vēros šinī melnumā, kas deldēja gaismu, un pēc tam atskārtu, ka sācies aptumsums. Mēness vai Merkurs slīdēja pāri saulei. Protams, pirmajā mirklī es iedomājos mēnesi, bet var puslīdz droši secināt, ka īstenībā redzēju kādu iekšējo planētu, kas ļoti tuvu gāja garām zemei, aiz­segdama sauli.

Tumsa auga ātri; sāka pūst auksts, brāzmains rītenis, snidzināja biežākām pārslām. No ūdens malas atskanēja guldzieni un čauksti. Dzirdēju tikai šos ne­dzīvos trokšņus, citādi pasaule bija klusa. Klusa? Grūti izteikt, kāds klusums valdīja. Cilvēku radītās skaņas, aitu blējieni, putnu balsis, kukaiņu sanoņa, tā trosma, kas veido mūsu dzīves fonu, — tas viss bija izbeidzies. Tumsai briestot, pārslas griezās arvien biezākā jūklī, dejodamas manu acu priekšā, un gaiss kļuva vēl aukstāks. Atri cita pēc citas attālo pakalnu baltās ga­lotnes beidzot izzuda tumsā. Pūsma vērtās gaudīgā auka. Es redzēju aptumsuma melno galveno ēnu pa zemi traucamies uz mani. -Nākamajā mirklī varēju saskatīt vairs tikai bālās zvaigznes. Viss cits bija ie­grimis aklā tumsā. Debess bija gluži melna.

Sī lielā tumsība iedvesa man šausmas. Sals stindzi­nāja tik neganti un elpojot sajutu tādas sāpes, ka

neizturēju. Man pārskrēja drebuļi un uznāca briesmīgs nelabums. Tad debesīs kā kvēlains loks parādījās sau­les mala. Es norausos no' mašīnas, lai atgūtos. Man reiba galva, un es nejutos spējīgs veikt ceļojumu at­pakaļ. Kad stāvēju savārdzis un apjucis, pret jūras sarkanīgo ūdeni atkal ieraudzīju kustošu priekšmetu sērē — šoreiz nebija šaubu, ka tas patiešām kustējās. Tas bija kaut kas apaļš, futbola bumbas lielumā vai varbūt prāvāks, ar taustekļiem, kuri nokarājās kā astes; tas šķita melns pret saviļņoto asiņaino ūdeni un lēkāja apkārt, kā krampju raustīts. Tad jutu, ka ģībstu. Bet negantas bailes, ka palikšu nevarīgi guļam šinī tālajā un drausmajā nokrēslā, deva man spēku ieķepu- * roties seglos.