Laika mašīna

Vil NEPATĪKAMS PĀRSTEIGUMS

Kamēr stāvēju un prātoju par šo ultralielo cilvēka triumfu, no sudrabainas gaismas lāmas ziemeļaustru­mos izkāpa pilns mēness, dzeltens un reljefs. Košās, mazās figūras vairs nekustējās pa apakšu; man garām bez trokšņa aizlaidās pūce, un es nodrebēju nakts dzestrumā. Nolēmu doties lejup un meklēt sev guļas­vietu.

Es lūkoju celtni, ko pazinu. Pec tam mans skatiens aizslīdēja līdz baltās sfinksas figūrai uz bronzas pje­destāla. Sis tēls iezīmējās arvien skaidrāk, jo lecošais mēness viesa arvien stiprāku gaismu. Es saredzeju sudrabbērzu pie sfinksas. Blāvajā gaismā melnoja ro- dodendronu biežņa, un turpat bija pļaviņa. Es nopē­tīju pļaviņu. Nelabas aizdomas izdzisināja manu ap­mierinātību. «Nē,» es stūrgalvīgi teicu sev, «tā nav tā pļaviņa.»

Bet tā bija tā pati pļaviņa. Uz to taču vērās sfin­ksas bālā, leprozā seja. Vai varat iedomāties, ko sajutu, pilnīgi pārliecinājies, ka nemaldos? Nevarat vis. Laika mašīna bija nozudusi!

Kā pātagas cirtiens pa seju mani piepeši sadzēla iespējamība zaudēt savu laikmetu un nevarīgi palikt šinī svešajā, jaunajā pasaulē. Jau šī doma vien radīja fiziskas ciešanas. Es jutu, ka aizžņaudzas kakls un trūkst elpas. Nākamajā mirklī mani sagrāba šausmas, un es lieliem lēkšiem drāzos lejup pa nokalni. Reiz nokritu garšļaukus un ievainoju seju; es neuzkavējos apturēt asinis, bet pietrūkos un skrēju tālāk, juzdams, ka silta straumīte irdz lejup pa vaigu un zodu. Skrie­dams es atkal un atkal sacīju pats sev: «Viņi to maz­liet pārvietojuši, pastūmuši zem krūmiem, lai tā nebūtu pa kājām.» Taču nesos, cik jaudas. Ar noteiktību, kas dažkārt nāk līdzi pārliecīgām bailēm, es visu laiku zināju, ka šāds apgalvojums ir aplams, instinktīvi zi­nāju, ka mašīna aizvākta uz tādu vietu, kas man nav pieejama. Mana elpa smeldzināja. Domāju, ka desmit minūtēs veicu visu attālumu no pakalna virsotnes līdz mazajam zālienam — apmēram divas jūdzes. Un neesmu vairs jaunais. Skriedams es skaļi sodījos par savu muļķīgo uzticību, kas bija pamudinājusi mani atstāt mašīnu, un tā aizelsos vēl vairāk. Es kliedzu, bet neviens neatbildēja. Menesnīcas pielietā pasaule likās izmirusi.

Kad nokļuvu pļaviņā, manas ļaunākās bažas apstip­rinājās. Neredzēju ne zīmes no mašīnas. Man aptecējās dūša un auksts gāja pār kauliem, kad skatījos uz tukšo klajumiņu, ko iekļāva krūmu melnā biežņa. Aizgūtnīgā steigā apskrēju apkārt, it kā mašīna būtu nobēdzināta turpat kādā slēptuvē, un pēc tam uz rāviena apstājos, ieķēries sev matos. Virs manis, balstīdamās uz bron­zas pjedestāla, lēcoša mēness gaismā slējās sfinksa, balta, spīdīga, leproza. Tā likās zobgalīgi smīnam par manām bailēm.

Es varētu sevi mierināt ar domu, ka mazie cilvēciņi mehānismu pakalpīgi novietojuši kādā pajumtē, ja ne­būtu pārliecinājies par viņu fizisko un intelektuālo ne­spējību. Mani biedēja nojauta, ka pastāv kādi vēl nezināmi spēki, ar kuru iejaukšanos nozudis mans izgudrojums. Taču es jutos drošs par vienu: mašīna nevarēja aizceļot pa laiku, ja cita ēra nebija radījusi gluži tādu pašu aparātu. Sviru piestiprināšanas veids — es jums vēlāk to parādīšu — neļāva nevienam izlietot mašīnu, kad tās noņemtas. Tā bija kustējusies vienīgi pa telpu un tikusi noslēpta. Bet kur tā varēja būt?

Man laikam uznāca tāds kā trakums. Atceros, ka šaudījos kā negudrs pa mēness apspīdētajiem krūmiem visapkārt sfinksai un iztrūcināju kādu baltu dzīvnieku, kas pusgaismā izskatījās pēc maza brieža. Atceros arī, ka vēlu naktī dauzīju savilktām dūrēm krūmus, līdz aplauztie zariņi sadūra rokas asiņainas. Pēc tam, elso­dams un vaidēdams dvēseles sāpēs, es devos uz lielo akmens .celtni. Plašā zāle bija tumša, klusa un tukša. Es paklupu uz nelīdzenās grīdas un triecos pret vienu no malahīta galdiem, gandrīz salauzdams sev kāju. Uzrāvu sērkociņu un gāju tālāk — aiz putekļainajiem aizkariem, par kuriem jau esmu jums ieminējies.

Tur atradu otru plašu zāli, kurā uz spilveniem gu­lēja pārdesmit mazo cilvēciņu. Bez šaubām, mana otrreizējā ierašanās viņiem likās visai dīvaina: atska­not nesaprotamiem trokšņiem, nosprakšķot un uzlies­mojot sērkociņam, es piepeši izniru no klusās nakts tumsas. Viņi taču bija aizmirsuši sērkociņus. «Kur laika mašīna?» es iebrēcos kā sadusmots bērns, pie kam grābu viņus ciet un purināju augšā. Tas droši vien viņiem šķita ļoti savādi. Daži smējās, bet lielākā daļa no viņiem izskatījās pagalam nobijušies. Kad redzēju viņus stāvam ap mani, es iedomājos, ka šādos apstāk­ļos rīkojos gaužām muļķīgi, jo cenšos atdzīvināt baiļu sajūtu. Atceroties viņu uzvešanos dienā, es varēju se­cināt, ka bailes aizmirstas.

Pēkšņi nometu sērkociņu. Notriecis gar zemi kadu cilvēku, kas gadījās pa kājām, un atkal pārtaustījies pari ēdamzālei, es izkļuvu mēness gaismā. Dzirdēju šausmu kliedzienus, un mazās kājiņas klupdamas dipināja šurp un turp. Neatminos visu, ko darīju, kamēr mēness kāpa aizvien augstāk. Negaidītais zaudējums mani satraci­nāja. Es jutos neglābjami atšķirts no savējiem — svešs dzīvnieks nepazīstamā pasaulē. Kā apsvilis skraidelēju apkārt, kliedzot un gaužoties uz dievu un likteni. Atce­ros, ka tanī garajā, izmisuma pilnajā naktī noguru līdz nāvei; pārmeklēju daždažādas vietas, taustījos pa mēness apspīdētām ruīnām un pieskāros nepazīsta­miem radījumiem melnās ēnās un pēdīgi nogūlos uz zemes pie sfinksas un raudāju aiz tīrām bēdām — zau­dējis spēkus, es vairs pat nedusmojos par to, ka biju tik muļķīgi atstājis mašīnu. Es sajutu vienīgi savu ne­laimi. Pēc tam aizmigu. Kad pamodos, bija liela diena; daži zvirbuji pa zālienu lēkāja man apkārt tik tuvu, ka es varētu tos aizsniegt ar roku.

Rīta dzestrumā uzrausos sēdus, lūkodams atcerē­ties, kā esmu te nokļuvis un kāpēc visā manā būtnē iegulusi tāda pamestības un izmisuma sajūta. Atmiņā uzausa viss, kas piedzīvots. Skaidrā, prātīgā dienas gaismā varēju aukstasinīgi apsvērt savu stāvokli. Es apjēdzu, ka mans vakarējais trakums bija akla muļ­ķība, un varēju domāt ar visiem pieciem prātiem. Iespē­jams, ka noticis visļaunākais, es atzinu. Iespējams, mašīna galīgi zaudēta, varbūt iznīcināta. Tad man jā­izturas rāmi un pacietīgi, jāiepazīst šie cilvēki, jāpanāk skaidrība par savu zaudējumu un jāmēģina sadabūt materiāli un darba rīki; beigu beigās man varbūt izdo­tos pataisīt sev citu mašīnu. Tā bija mana vienīgā ce­rība — domājams, vāja cerība, taču labāka par izmi­sumu. Un galu galā šī bija skaista un interesanta pasaule.

Bet varbūt mašīna tikai aizvākta projām. Arī tad rrian jāizturas rāmi un pacietīgi, jāuzzina, kur tā paslēpta, un jāmēģina to atgūt ar spēku vai viltu. Tā izdomājies, es uzķepurojos kājās un aplaidu acis ap­kārt, raudzīdams, kur varētu nopeldēties. Es biju pār­guris, stīvs un netīrs. Rīta svaigums modināja manī vēlēšanos atsvaidzināties. Manas jūtas bija izvirdušas. Patiešām, sācis rosīties, es nobrīnījos par savu vakarējo lielo uzbudinājumu. Es rūpīgi nopētīju zemi, pārstaigā­dams mazo zālienu. Zināmu laiku iztērēju veltīgos jau­tājumos, kurus kā nu mācēdams uzdevu tiem cilvēci­ņiem, kas gāja man garām. Neviens no viņiem nesaprata manus žestus, daži nelikās ne manot, citi smējās, domādami, ka taisu jokus. Man sirds tā vien nesās sapļaukāt viņu gleznās, jautrās sejas. Tas bija muļķīgs dzenulis, taču es tikko spēju valdīt baiļu un aklu dusmu velnu, kas joprojām centās izmantot manu apjukumu. Mauriņš deva labāku padomu. Tur uzgāju ievilktu sliedi — gandrīz vidū starp sfinksas pjedestālu un manām pēdām, ko biju iespiedis, pēc ceļojuma no­pūlēdamies gar apgāzto mašīnu. Tuvumā redzēju vēl citas pārvietojuma zīmes, kā arī svešādas šauras pēdas, kādas, manuprāt, varētu atstāt sliņķis. Šie atklājumi lika man pievērst lielāku uzmanību pjedestālam. Kā jau laikam esmu jums teicis, tas bija no bronzas. Tas bija bagātīgi greznots ar dziļi ietvarotiem paneļiem katrā pusē. Es piegāju klāt un paklauvēju. Pjedestāls bija dobs. Rūpīgi nopētījis paneļus, atklāju, ka tie nav vien­laidus ar ietvariem, Nebija ne rokturu, nedz atslēgas caurumu, taču iespējams, ka paneļi atdarījās no iekšas, ja tie noderēja par durvīm, kā domāju. Viens man tapa gluži skaidrs. Nevajadzēja nekāda gudrā prāta, lai secinātu, ka laika mašīna atrodas pjedestāla iekšienē. Bet, kā tā nokļuvusi tur, — tas bija cits jautā­jums.

Es ieraudzīju divus oranžkrāsas drēbēs ģērbušos cilvēkus nākam pa krūmiem zem ziedošām ābelēm uz manu pusi. Ar smaidu pagriezies pret viņiem, es devu zīmi, aicinādams pie sevis. Viņi pienāca klāt, un tad, norādīdams uz bronzas pjedestālu, es mēģināju izpaust savu vēlēšanos to atvērt. Bet tūlīt pēc mana pirmā žesta viņi izturējās ļoti savādi. Diezin vai varēšu jums notēlot izteiksmi, kas atplaiksnījās viņu sejās. Tā pa­skatītos smalkjūtīga sieviete, ko aizvainojis rupjš, ne­pieklājīgs žests. Viņi devās projām, it ka būtu paga­lam aizskarti. Pēc tam vērsos pie kāda piemīlīga maza puiša baltā tērpā, un iznākums bija tieši tāds pats. Viņa noraidošā izturēšanās tā kā sakauninaja mani. Es' tomēr mēģināju pa otram lāgam, jo, kā saprotat, man taču vajadzēja laika mašīnu. Kad viņš atvirzījās, tāpat kā iepriekšējie, es nespēju vairs valdīties. Ar trim soļiem pielēcu pie viņa, sagrābu viņu aiz vaļīgas apkakles un vilku uz sfinksas pusi. Tad viņa sejā at­spoguļojās šausmas un riebums, un es uzreiz palaidu viņu vaļā.

Taču es vēl nerimos. Es dauzīju ar dūri pa bron­zas paneļiem. Man šķita, ka iekšienē kaut kas sakus­tas — pareizāk, man izklausījās, ka dzirdu tādu kā apmierinātu smieklu, bet varēju maldīties. Pēc tam atnesu no upes lielu oļakmeni un zvetēju pa pjedestālu, ]īdz saplacināju kādu rituļveidīgu cilni un apsūbējums lupa nost birzīgām plēksnēm. Vārie, mazie cilvēciņi droši vien veselas jūdzes attālumā dzirdēja mani rībināmies negantos dusmu izvirdumos, tomēr neko ne­panācu. Redzēju, ka viņi sapulcējušies atkalnē un pa­slepšus skatās uz mani. Sakarsis un paguris es pēdīgi atsēdos novērot apkārtni. Bet es biju pārāk nemierīgs, lai ilgi vērotu; tādas pacietības man trūkst. Es varētu gadiem nodoties vienai problēmai, bet nogaidīt bezdar­bībā divdesmit četras stundas — tas ir kas cits.

Pēc kāda laiciņa es piecēlos un bezmērķīgi gāju caur krūmiem uz pakalna pusi. «Pacietību!» es teicu sev. «Liec šo sfinksu mierā, ja vēlies atgūt savu mašīnu. Ja viņi grib to atņemt, tad maz ko panāksi, bojādams bronzas paneļus; ja negrib — tu dabūsi to atpakaļ, tiklīdz pratīsi paprasīt. Šādos svešos apstākļos tev nav jēgas sēdēt un lauzīt galvu. Tas ož pēc monoma- nijas. Meties šinī pasaulē. Iepazīsti tās tikumus, no­vēro to, nesteidzies ar secinājumiem. Beigu beigās tu izzināsi visu.» Tad piepeši man iešāvās prātā situācijas komiskums: es biju pavadījis gadus studijās un darbā, lai nokļūtu nākotnē, bet tagad par vari gribēju tikt projām no tās. Biju sataisījis pats sev vissarežģītākās un bīstamākās lamatas, kādas cilvēks jebkad izgud­rojis. Nevarēju izstrēbt, ko pats savārījis. Es skaļi no- smējos.

Iedams pa lielo pili, es jutu, ka mazie cilvēciņi vai­rās no manis. Tam varēja būt sakars ar manu mēģinā­jumu iedragāt bronzas durvis, un tā varēja būt tikai iedoma. Es gan puslīdg, gaiši noģidu viņu atsalumu. Taču izlikos to nemanām un neuzplijos viņiem, un pāris dienās atjaunojās mūsu agrākās attiecības. Es mācījos, cik iespējams, viņu valodu un pastarpām devos izlūkos.

Vai nu neuztvēru smalkas nianses, vai arī šī valoda patiešām bija gaužām vienkārša — gandrīz tika] kon­krēti substantīvi un verbi. Likās, abstraktu jēdzienu ap­zīmējumus un figurālas frāzes tikpat kā nelietoja. Viņu teikumi parasti bija vienkārši, sastāvēja no diviem vār­diem, un es iemanījos izsacīt vai saprast tikai visvien­kāršākos apgalvojumus. Es apņēmos pēc iespējas ma­zāk domāt par savu laika mašīnu un noslēpumainajām bronzas durvīm zem sfinksas, līdz uzkrāšu zināšanas, kas dabiski novedīs atpakaļ pie šiem priekšmetiem. Tomēr, kā varbūt sapratīsit, es pastāvīgi jutu, ka ne­drīkstu aizklīst tālu no savas ierašanās vietas.