Laika mašīna

XIII BALTAS SFINKSAS LAMATAS

Ap astoņiem vai deviņiem rītā es aiztiku līdz tam pašam dzeltenā metāla sēdeklim, no kura pirmajā va­karā pēc savas ierašanās biju vērojis šo pasauli. Es iedomājos manus toreizējos pārsteidzīgos secinājumus un nespēju apvaldīt rūgtus smieklus par savu paļāvību. Te nu bija tā pati skaistā ainava, tas pats kuplais lapojums, tās pašas lieliskās pilis un diženās krāsma­tas, tā pati sudrabotā upe, kura plūda starp auglīgiem krastiem. Skaistie cilvēciņi spilgtajos tērpos kustējās šurpu turpu starp kokiem. Daži peldējās tieši tanī vietā, kur biju izglābis Vīnu, un skaudras sāpes man sažņaudza sirdi. Līdzinādamies traipiem ainavā, pacē­lās kupoli virs noejām apakšpasaulē. Tagad sapratu, kas slēpjas aiz virspasaules cilvēciņu skaistuma. Diena viņiem pagāja ļoti patīkami, tik patīkami kā lopiem laukā. Tāpat kā lopi, viņi nezināja ienaidniekus un dzīvoja bez rūpēm. Un viņu gals bija tāds pats.

Es skumu, domādams par to, cik īsu laiku triumfē­jis cilvēka prāts. Tas bija izdarījis pašnāvību. Tas neatlaidīgi tiecies pēc ērtībām un viegluma, pēc līdz­svarotas sabiedrības, kuras vadmotīvs bija drošība un pastāvīgums, un īstenojis savas ieceres … lai beidzot cilvēki noslīdētu šādā stāvoklī. Jādomā, kādreiz bijusi sasniegta gandrīz absolūta dzīvības un īpašuma dro­šība. Bagātajam garantēta manta un ērtības, strādnie­kam — darba rūķa dzīve. Skaidrs, ka, pilnveidojot pasauli, izdevies atrisināt bezdarba problēmu, jebkuru sociālu jautājumu. Un bija sekojis liels miers.

Prāta elastība ir kompensācija par briesmām, grū­tībām un pārmaiņām. Šim dabas likumam mēs nepie­vēršam uzmanību. Dzīvnieks, kas pilnīgā saskaņā ar apkārtējo vidi, ir īsts mehānisms. Daba nekad neiz­manto prātu, kamēr palīdz ieradums un instinkts. Prāts neizpaužas, kur nav pārmaiņas un vajadzības pēc pārmaiņas. Tas zināmā mērā piemīt tikai tiem dzīvniekiem, kam jāsaduras ar visvisādām vajadzībām un briesmām.

Tādējādi, pēc mana uzskata, augšpasaules cilvēks bija kļuvis arvien gleznāks un nevarīgāks un pazemes iemītnieks iegrimis mehanizētā darbā. Par spīti piln­veidotai tehnikai, šāds stāvoklis tomēr nebija nodroši­nājis absolūtu nemainību. Acīm redzot, ar laiku apakš- pasaules iedzīvotājiem tikusi atrauta pārtika — vien­alga, kā piegādāta pirms tam. Cilvēks atkal cietis trūkumu. Rīkodamies ar mašīnām, kas, lai arī cik pilnīgas, tomēr bez ieraduma vēl prasa mazliet prāta, pazemes iemītnieki droši vien gribot negribot saglabā­juši lielāku iniciatīvu nekā virspasaules cilvēki, kaut gan citādi deģenerējušies vairāk. Un, aptrūkstot citai barībai, viņi sākuši ēst, ko vecs paradums līdz tam aiz­liedzis. Tā nu es beigu beigās spriedu, vērodams astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmā gada pasauli. Iespējams, ka mans izskaidrojums nav pareizs. Kā jau mirstīgais, es varu maldīties. Tāda bija mana domu gaita, un to atstāstu jums.

Kaut arī sirds sāpēja, pēc pēdējo dienu pūliņiem, uztraukumiem un šausmām šis sēdeklis un rāmā ainava, un siltā saules gaisma likās |oti patīkami. Es biju pagalam noguris un miegains, un drīz mana teo­retizēšana pārgāja snaudā. Pieķēris sevi kūkojam, paklausīju dabas mājienam; nostiepies gar zemi, es iegrimu ilgā un spirdzinošā miegā.

Es pamodos īsi pirms saules rieta. Nu jutos drošs, ka morloki mani vairs nepārsteigs snaudā, un, izstai­pījis locekļus, es devos lejup pa nokalni uz balto sfinksu. Vienā rokā turēju savu lauzni, ar otru knibi­nājos gar sērkociņiem kabatā.

Un tad es atklāju kaut ko pavisam necerētu. Tuvo­damies sfinksas pjedestālam, ieraudzīju, ka bronzas durvis atdarītas. Tās bija noslīdējušas gropēs.

Es piepeši apstājos, neuzdrīkstēdamies iet iekšā.

Tur bija neliela telpa, un uz paaugstinājuma kaktā atradās laika mašīna. Mazās sviras glabājās manā ka­batā. Tātad morloki pazemīgi kapitulēja pēc visas manas rūpīgās gatavošanās uzbrukt baltajai sfinksai. Es aizsviedu dzelzs stieni, gandrīz vai nožēlodams, ka nevajag to lietot.

Kad noliecos pret ieeju, man pēkšņi atausa gaisma. Šoreiz es aptvēru, kas morlokiem padomā. Ar pūlēm apvaldījis smieklus, pārkāpu bronzas slieksni un pie­gāju pie laika mašīnas. Es izbrīnījos, redzēdams, ka tā bija rūpīgi ieeļļota un notīrīta. Man šķiet, morloki to daļēji pat izjaukuši, mēģinādami savos tumšajos prātos noskaidrot, kādam mērķim tā pagatavota.

Kamēr stāvēju un pārlūkoju mehānismu, kuru skar­dams vien sajutu prieku, notika tas, ko gaidīju. Bron­zas paneļi piepeši uzslīdēja augšā, ar klaudzienu at­sizdamies pret ietvaru. Es paliku tumsā — lamatās. Tā morloki domāja. Par to es gardi nosmējos.

Morloki traucās pie manis, un es jau dzirdēju viņu murdošos smieklus. Pavisam mierīgi mēģināju aiz­dedzināt sērkociņu. Man atlikās tikai piestiprināt svi­ras un pēc tam nozust kā spokam. Es tomēr nebiju ņēmis vērā vienu niecīgu apstākli. Mani sērkociņi pie­derēja pie tiem draņķiem, kas uzraujami tikai pret kastīti.

Jūs varat iedomāties, kā izgaisa mans miers. Ma­zie zvērēni mani aplenca. Kāds aiztika mani. Es tumsā atgaiņājos ar svirām un sāku trausties mašīnas seglos. Mani sagrāba roka pēc rokas. Vajadzēja atvairīt viņu pirkstus, kas neatlaidīgi tvēra sviras, un tanī pašā laikā sataustīt galviņas, kur tās piestiprināt. Patiesi, vienu sviru man gandrīz atņēma. Tā izslīdēja no ma­niem pirkstiem, un, lai to atgūtu, es tumsā badīju ar pieri, pie kam dzirdēju noknakšķam kāda morloka galvaskausu. Domāju, šī pēdējā saķeršanās bija vēl sīvāka par cīņu mežā.

Beigu beigās sviru tomēr piestiprināju un nospiedu. Es atbrīvojos no morloku knaiblēm. Tumšums drīz at­kāpās no manām acīm. Mani apņēma tā pati trosma un pelēkā gaisma, ko esmu jau attēlojis.