Laika mašīna

IV CEĻOJUMS PA LAIKU

— Pagājušo ceturtdien es dažiem no jums stāstīju par laika mašīnas uzbūvi un parādīju šo mehānismu, kas stāvēja nepabeigts darbnīcā. Tur tas atrodas arī patlaban. Tiesa, tas mazliet cietis ceļojumā: kāds no ziloņkaula stienīšiem ir iesprādzis, un viens misiņa šķērsis saliekts, bet citu bojājumu nav. Es cerēju savu mašīnu pabeigt piektdien; taču piektdien, kad biju to gandrīz samontējis, es atklāju, ka viens niķeļa stienītis tieši collu par īsu, un man vajadzēja to pataisīt no' jauna. Tamdēļ aparāts nāca gatavs tikai šorīt. Pulksten desmitos pirmā no visām laika mašīnām sāka darbo­ties. Es pēdējo reizi to pārlūkoju, atkal pārbaudīju vi­sas skrūves, uzpilināju vēl pilienu eļļas uz kvarca ass un iesēdos seglos. Es notrīsēju baigās gaidās, kādās varbūt notrīs pašnāvnieks, turēdams pistoli pie galvas. Ar vienu roku satvēru starta, ar otru — bremzes sviru. Es nospiedu pirmo un nākamajā mirklī arī otro.- Man šķita, ka sašūpojos; it kā murgos jutu, ka krītu. Palūko­jos apkārt un redzēju laboratoriju tieši tādu pašu kā agrāk. Vai bija kas noticis? Pazibēja doma, ka prāts mani vīlis. Pēc tam manu uzmanību saistīja pulkstenis. Pirmīt, kā man likās, tas bija rādījis pāris minūšu uz vienpadsmitiem; tagad bija gandrīz pusčetri!

Es ievilku elpu, sakodu zobus, abām rokām sa­grābu starta sviru, un ar dobju skaņu sākās mans ceļojums. Laboratorija kļuva dūmakaina un tumša. Ienāca misis Vočeta un devās uz dārza durvīm. Viņa laikam neredzēja mani. Domājams, pagāja kāda mi­nūte, kamēr viņa šķērsoja istabu, bet man šķita, ka viņa aizšāvās kā raķete. Es nospiedu sviru līdz galam. Nakts uznāca tik pēkšņi, ka likās — nodziest lampa, un tūlīt atausa rīts. Laboratorija tapa dūmakaina un aizvien neskaidrāka. Samelnoja nakts, pēc tam atkal iestājās diena, atkal nakts, atkal diena, arvien ātrāk un ātrāk. Ausīs dūca, un dīvains truls mulsums nomāca manu prātu.

Diezin vai spēšu pilnīgi izteikt īpatnējās sajūtas, ko rada ceļojums pa laiku. Tās ir ārkārtīgi nepatīka­mas. Gluži kā vizināšanās pa «amerikāņu kalniem» — traka, neapturama kustība! Mani biedēja drausma nojauta, ka tūlīt notiks katastrofa._ Es palielināju ātrumu, un nakts mijās ar dienu kā melna spārna vēziens. Laboratorijas izplūdušie apveidi drīz pa­zuda, un es redzēju sauli, kas auļoja pa debesīm, ik pēc minūtes pārlēkdama no apvāršņa līdz apvarsnim un iezīmēdama dienu. Manuprāt, laboratorija vairs neeksistēja un es atrados zem klajas debess. Kā pa miglu manīju kaut kādas sastatnes, bet es jau joņoju pārāk ātri, lai ievērotu kustošus priekšmetus. Pat vis­gausākais gliemezis man drāztos garām pārāk atri. Tumsas un gaismas ņirbīgā secība ārkārtīgi nogurdi­nāja acis. Satumsuma mirkļos es redzēju mēnesi, kas vcrpās, mainot savas fāzes, un tikko varēju samanīt riņķojošas zvaigznes. Ceļojumam turpinoties un ātru­mam vēl joprojām pieaugot, diena un nakts saplūda vienā nepārtrauktā pagaismā; debess atstaroja brīniš­ķīgā košā zilumā, kāds vērojams agrā mijkrēslī, šaudīgā saule kļuva ugunīga josla, spoža arka izpla­tījumā, mēness pārvērtās blāvākā plīvojošā lentā; zvaigznes vairs tikpat kā neredzēju, vienīgi šad un tad zilgmē noplaiksnījās kāds gaišāks loks.

Ainava bija miglaina un izplūdusi. Es aizvien vēl atrados piegāzē, kur tagad stāv šī māja, un uzkalns mana priekšā pacēlās pelēcīgs un neskaidrs. Redzēju kokus, kas auga un mainījās līdzīgi dūmu viruļiem, te brūnus, te zaļus, — tie auga, pletās, drebēja un nozuda. Redzēju skaistas dūmakā ietītas mHzu celtnes sleja- mies augšup un pēc tam izgaistam ka sapnī. Visa ze­mes virsma it kā mainījās, kūstot un viļņojot manu acu priekšā. Mašīnas mazie laika rādītāji joņoja apkārt pa ciparnīcām ašāk un ašāk. Drīz ievēroju, ka saules josta ik pēc nepilnas minūtes pašūpojās augšup un lejup — no solstīcijas līdz solstīcijai, tātad vienā mi­nūtē es veicu vairāk nekā gadu; un katru minūti balts sniegs noviznīja pār pasauli un mijas ar košu acumir­klīgu pavasara zaļumu.

Nepatīkamās sajūtas, kas radās pēc starta, nu vairs nebija tik asas. Tās saplūda tādā ka histēriskā priekā. Es pamanīju, ka mašīna neveikli zvalstās, un nespēju izskaidrot, kāpēc. Mans prāts bija .pārāk apmulsis, lai kavētos' pie šī fakta; es traucos nākotnē, tāda kā tra­kuma pārņemts. Sākumā nedomāju apstāties, domāju gandrīz tikai par šīm jaunajām sajūtām. Bet manā prātā drīz iegulās virkne citu iespaidu — kaut kas līdzīgs ziņkārei un bailēm, un beidzot šī jūtoņa pilnīgi guva virsroku. «Kāda interesanta cilvēces evolūcija,» es domāju, «kāds brīnišķīgs progress salīdzinājumā ar mūsu rudimentāro civilizāciju varētu atklāties, ja es labi ieskatītos šinī neskaidrajā, mīklainajā pasaulē, kas traucas un viļņojas manu acu priekšā!» Es re­dzēju apkārt slejamies lielas, lepnas celtnes, kas bija daudz masīvākas par jebkurām mūslaiku celtnēm, taču likās veidotas no miglas un blāvas gaismas. Re­dzēju, ka spilgtāks zaļums kāpj augšup pa atkalni un tur paliek arī ziemā. Pat caur mana mulsuma plīvuru zeme šķita ļoti skaista. Un tāpēc sajutu vēlēšanos ap­stāties.

Tas būtu bīstami, jo varētu gadīties, ka telpu, kas vajadzīga mašīnai vai manam ķermenim, jau aizņē­musi kāda substance. Kamēr lielā ātrumā ceļoju pa laiku, šis apstāklis gandrīz neko nenozīmēja, jo biju, kā saka, atšķidrināts un līdzīgi tvaikam slīdēju caur bloķējošo substanču spraugām! Bet apstādamies es iestrēgtu priekšmetā, kas atrastos manā ceļā, moleku­las piespiestos pie molekulām, mani atomi nokļūtu tādā ciešā kontaktā ar šķēršļa atomiem, ka notiktu dziļa ķīmiska reakcija, droši vien ļoti spēcīgs sprādziens, un tad mani un aparātu aizraidītu nezināmajā — ārpus visām iespējamām dimensijām. Taisīdams ma­šīnu, es biju atkal un atkal iedomājis šo iespējamību; bet tad es bezbēdīgi biju visu to uzskatījis par neno­vēršamu risku — par tādu risku, kas cilvēkam jāuzņe­mas! Tagad, kur šis risks kļuva neizbēgams, es vairs nejutos tik bezbēdīgs. Apkārtnes absolūtais svešums, mašīnas šķebīgā vibrēšana un zvalstīšanās un, galve­nais, ilgstoša kritiena sajūta pamazām noveda mani līdz galējam uzbudinājumam. Es teicu sev, ka vairs nekad nevarēšu apstāties, un dusmu uzliesmojumā nolēmu to darīt tūlīt. Kā aizkaitināts nelga pa­rāvu sviru, un mašīna uzreiz sagriežas, un es aiz- kūleņoju pa gaisu.

Ausīs noskanēja it kā pērkona grāviens. Kadu brīdi es laikam paliku apdullināts. Apkārt šņāca nežēlīga krusa, un es sēdēju pie apgāztās mašīnas mīksta maurā. Viss joprojām šķita pelēcīgs, bet drīz nomanīju, ka troksnis manās ausīs apklusis. Palūkojos apkart. Acīm redzot, atrados dārza pļaviņā, ko iekļāva rodo- dendronu krūmi, un es ievēroju, ka birtin bira to mē­ļie un tumšsārtie ziedi, krusas notraukti. Atlēkdami no zemes, krusas graudi sakusa mazā mākonītī, kas līdzīgi dūmiem klājās pār mašīnu un zālienu, īsā brīdī es izmirku līdz ādai. «Kādu jauku viesmīlību parāda cilvēkam, kurš noceļojis tik daudzus gadus,» es noteicu.

Tūlīt arī nodomāju, cik muļķīgi būtu mirkt vēl ilgāk. Es piecēlos un aplaidu acis apkārt. Kolosāla figūra, kas likās cirsta baltā akmenī, caur palso gāzmu ne­skaidri zīmējās aiz rododendroniem. Bet nekā cita ne­varēju saskatīt.

Būtu grūti aprakstīt manas izjūtas. Kad krusas gāzma kļuva retāka, es redzēju balto figūru skaidrāk. Tā bija ļoti liela: kāds sudrabbērzs skāra tās plecu. Darināta no balta marmora, tā atgādināja spārnotu sfinksu, taču spārni bija nevis vertikāli piekļauti pie sāniem, bet izplesti, tā ka sfinksa šķita lidināmies gaisā. Pjedestāls likās esam no bronzas un bija pa­matīgi apsūbējis. Seja bija vērsta pret mani, neredzī­gās acis šķita mani novērojam, uz lūpām vīdēja tikko manāms smaids. Gadalaiki bija krietni padrupinājuši figūru, tā izskatījās kā slimības saēsta. Es stāvēju un raudzījos tanī kādu laiciņu — pusminūti vai varbūt pusstundu. Sfinksa likās te tuvojamies, te attālināmies, kad krusa tās priekšā brāzās drīz retāka, drīz biežāka. Beidzot es uz brīdi atrāvu acis no tās un redzēju, ka krusas aizkars kļuvis plānāks un debess gaišojas, solīdama sauli.

Es atkal lūkojos uz sagubušo balto tēlu un pēkšņi atskārtu, cik pārdrošā ceļojumā esmu devies. Kas gan atklāsies, kad šis blāvais aizkars pilnīgi izzudīs? Kas šeit noticis ar cilvēkiem? Ja nu nežēlība k|uvusi par vispārēju dziņu? Ja nu viņi pa šo laiku zaudējuši cilvē­ciskumu, pārvērtušies kaut kādās kustoniskās, pretīgās un neganti spēcīgās būtnēs? Varbūt es pats viņām lik­šos sens mežonīgs dzīvnieks, vēl jo baigaks un derdzī­gāks tāpēc, ka esmu viņām līdzīgs, — tāds riebeklis, kas nekavējoties jānogalina.

Manu acu priekšā jau vīdēja citi kolosi — milzīgas celtnes ar sarežģītiem parapetiem un augstām kolonām, un, negaisam rimstot, sāka neskaidri zīmēties mežaina atkalne. Mani sagrāba paniskas bailes. Kā negudrs es metos pie mašīnas un pūlējos to nostādīt pareizi. Tikmēr caur pērkona gaisiem izlauzās saules šķēpi. Pelēkā gāzma aizvilkās sānis un izzuda kā spoka ga­rais, vaļīgais tērps. Virs manas galvas dažas patumšas mākoņu driskas izgaisa vasaras debess košaja zilgmē. Spīdēdamas valgmē, lielās celtnes slējās skaidri un rel­jefi, un tām apkārt baltoja neizkusuši krusas graudi, kas bija sakrājušies gar sienām. Es jutos nespējīgs aiz­sargāties svešā pasaulē. Droši vien tāpat jūtas putns klajā gaisĢ, zinādams, ka vanags lidinās turpat augšā un metīsies tam virsū. Bailes mani darīja vai traku. Es atvilku elpu, sakodu zobus un, atspiedies uz ceļiem, at­kal nikni saķēros ar mašīnu. Tā sakustējās no mana neprātīgā grūdiena un apsviedās atkal taisni, pie kam stipri sasita man zodu. Smagi elsdams, es stāvēju ar vienu roku pie segliem, ar otru — pie sviras, gatavs no jauna uzrausties uz mašīnas.

Bet līdz ar ātras atkāpšanās iespēju man radās arī drosme. Tagad es ar lielāku ziņkāri un mazākām bai­lēm lūkojos tālās nākotnes pasaulē. Pa kādu apaļu, augstu vaļumu tuvākās mājas sienā es ieraudzīju vai­rākas būtnes greznos siltas krāsas tērpos. Tās bija pamanījušas mani un skatījās šurp.

Pēc tam dzirdēju balsis tuvojamies. Krūmos pie baltās sfinksas parādījās skrejošu cilvēku galvas un pleci. Viens no viņiem uzņēma taku, kas veda tieši uz pļaviņu, kur stāvēju ar savu mašīnu. Tas bija mazs radījums, kādas četras pēdas garš, ģērbies purpura tunikā un apjozies ar siksnu. Viņš valkaja sandales vai puszābaciņus — es nevarēju skaidri izšķirt; viņa lieli bija kaili, galva nesegta. Visu to ievērodams, es pirmo­reiz nomanīju, cik silts bija gaiss.

Viņš atstāja uz mani ļoti skaistas un graciozas, taču neaprakstāmi trauslas būtnes iespaidu. Viņa sejas pietvīkums man atgādināja diloņa sārtumu — to skais­tumu, par kuru tik bieži gadās dzirdēt. Viņu uzskatot, es pēkšņi atguvu pašapziņu. Es atņēmu rokas no ma­šīnas.