Laika mašīna

II MAŠĪNA

Laika ceļotājs turēja rokā spīdīgu metāla karkasu, kurš bija drusciņ lielāks par mazu galda pulksteni un ļoti smalki nostrādāts. Atsevišķas detaļas bija izgata­votas no ziloņkaula un kādas caurspīdīgas, kristāliskas vielas. Tagad man jāielaižas sīkumos, jo viss turpmā­kais ir pilnīgi neaptverams — ja tikai neticam viņa paša izskaidrojumam. Viņš paņēma vienu no astoņstū­rainajiem galdiņiem, kas bija izkaisīti pa istabu, un no­vietoja tā, lai divas kājas atrastos uz grīdsegas kamīna priekšā. Uz šī galdiņa viņš nolika savu mehānismu. Pēc tam viņš piebīdīja krēslu un apsēdās. Uz galdiņa vēl atradās tikai maza lampa ar abažūru, un tās spilgtā gaisma krita uz visu aparātu. Dega arī savas desmit sveces — divas misiņa svečturos uz kamīna dzegas un pārējās kandelabros, tā ka istaba bija spoži apgais­mota. Es sēdēju zemā atzveltnes krēslā vistuvāk pie kamīna. Pavilkos uz priekšu, lai atrastos gandrīz starp uguni un Laika ceļotāju. Filbijs sēdēja viņam aiz mu­guras un skatījās pār viņa plecu. Mediķis un provinces pilsētas mērs viņu vēroja no labās puses, psihologs — no kreisās. Ļoti jaunais cilvēks stāvēja aiz psihologa. Mēs visi sasprindzinājām uzmanību. Man šķiet, ka šā­dos apstākļos nebija iespējams mūs piemānīt pat ar visāķīgāko un veiklāko triku.

Laika ceļotājs palūkojās uz mums un pēc tam uz mehānismu.

— Nu? — psihologs teica.

— Šis mazais daikts ir tikai modelis, — Laika ce­ļotājs sacīja, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galdiņa mi saspiezdams plaukstas kopā virs aparāta. — Pēc šī parauga esmu taisījis mašīnu, ar kuru ceļot pa laiku. Ka redzat, modelis izskatās brīnum savāds, un šis stie­nītis dīvaini mirdz, tas liekas tāds kā nereāls. — Viņš noradīja ar pirkstu uz šo detaļu. — Bez tam te ir balta sviriņa un te vēl otra.

Mediķis piecēlās no krēsla un cieši aplūkoja pa­raugu.

— Skaisti nostrādāts, — viņš teica.

— Divu gadu darbs, — Laika ceļotājs atsvieda. Pēc tam kad arī mēs, pārējie, bijām appētījuši modeli, viņš turpināja: — Tagad gribu jums ieskaidrot, ka tikai jānospiež šī svira, lai mašīna sāktu slīdēt nākotnē, un ar otru var pārtraukt kustību. Šie segli ir laika ceļotāja sēdeklis miniatūrā. Pēc brīža es nospiedīšu sviru, unjnašīna dosies projām. Ta izzudīs mūsu ska­tieniem, aiztrauks nākotne un vairs neatgriezīsies. Apskatiet to labi. Apskatiet arī galdiņu un pārliecinie­ties, ka netaisu nekādus trikus. Es negribu zaudēt šo modeli un pēc tam klausīties, ka mani sauc par šarlatānu.

Kādu minūti valdīja klusums. Šķita, psihologs dzī­rās runāt ar mani, taču atmeta savu nodomu. Pēc tam Laika ceļotājs pastiepa pirkstu uz sviras pusi.

— Nē, — viņš piepeši sacīja. — Dodiet man roku.

Pagriezies pret psihologu, viņš saņēma šī cilvēka

roku un lika tam izstiept rādītājpirkstu. Tādējādi psi­hologs pats aizsūtīja nebeidzamā ceļojumā laika mašīnas modeli. Mēs visi redzējām sviru pagriežamies. Esmu pilnīgi drošs, ka nenotika nekāda acu apmānī­šana. Uzvilnīja vēsma, un lampas liesma noraustījās. Nodzisa viena no svecēm uz kamīna dzegas, un mazā mašīna pēkšņi sašūpojās, kļuva neskaidra, kādu se­kundi mēs to redzējām kā spoku, kā blāvi spīdošu misiņa un ziloņkaula virpuli; un tā bija projām — no­zudusi! Uz galdiņa bija palikusi tikai lampa.

Bridi mēs visi klusējām. Pēc tam Filbijs nosodījās.

Psihologs atjēdzās no brīnumiem un piepeši palū­kojās zem galdiņa. Laika ceļotājs jautri nosmējās.

— Nu? — viņš teica, likdams atcerēties psihologa pirmītējo «nu».

Pēc tam viņš uzcēlās, piegāja pie tabakas dozes, kas atradas uz kamīna dzegas, un, stāvēdams ar mu­guru pret mums, sāka piebāzt pīpi.

Mēs platām acīm vērāmies cits citā. ✓

— Klausieties, — mediķis ierunājās, — vai jūs visu to domājat nopietni? Vai tiešām esat pārliecināts, ka jūsu mašīna devusies ceļot pa laiku?

— Protams, — Laika ceļotājs atbildēja, noliekda­mies pie kamīna, lai aizdedzinātu savīstīta papīra ga­baliņu. Pēc tam, aizsmēķējis pīpi, viņš pagriezās, lai ieskatītos psihologam sejā. (Cenzdamies slēpt savu ap­mulsumu, psihologs paņēma cigāru un mēģināja to aiz­smēķēt, taču bija piemirsis nogriezt tam galu.) — Vēl vairāk: tur stāv gandrīz pabeigta liela mašīna, — mājastēvs norādīja uz laboratorijas pusi, — un, kad tā būs gatava, es pats uzņemšos šādu ceļojumu.

— Tātad jūs apgalvojat, ka mašīna ieceļojusi nākotnē? — Filbijs noprasīja.

— Nākotnē vai pagātnē — skaidri nezinu.

Pēc klusuma brīža psihologam iešāvās prātā kāda doma.

— Ja tā vispār kaut kur devusies, tai jābūt pa­gātnē, — viņš teica.

— Kāpēc? — Laika ceļotājs jautāja.

— Manuprāt, tā nav kustējusies pa telpu, un, ja mašīna būtu ieceļojusi nākotnē, tad visu šo laiku tā aizvien vēl atrastos tepat, jo tai vajadzētu ceļot pa šo laiku.

— Bet, — es sacīju, — ja tā ieceļojusi pagātnē, mēs būtu to redzējuši pirmīt — kad ienācām šinī istabā; un pagājušo ceturtdien, kad bijām šeit; un aiz- pagājušo ceturtdien; un tā tālāk!

— Nopietni iebildumi, — provinces pilsētas mērs ar objektīva spriedēja seju piezīmēja, pagriezdamies pret Laika ceļotāju.

— Nepavisam, — Laika ceļotājs sacīja un, pievēr­sies psihologam, turpināja: — Padomājiet. Jūs jau va­rat to izskaidrot. Tas ir efekts, kas nesasniedz mūsu apziņas slieksni, vājināts efekts.

— Bez šaubām, — psihologs teica un centās mūs pār­liecināt. — Psiholoģijā tas ir vienkāršs jautājums. Man vajadzēja to iedomāties agrāk. Tas ir viegli saprotams un lieliski noder par apstiprinājumu šim paradoksam. Mēs nevaram samanīt šo mašīnu, tāpat ka nevaram redzēt spieķi, ritenim griežoties, vai lidojošu lodi. Ja mašīna kustas pa laiku piecdesmit, simt reižu ātrāk nekā mēs paši, ja tā veic minūti, kamēr mēs veicam sekundi, tad iespaids, ko tā rada, ir, protams, vienāds tikai ar piecdesmito, simto daļu no tā iespaida, kadu tā atstātu uz mums, neceļodama pa laiku. Tas viss ir pilnīgi saprotams. — Viņš pārvilka roku pa vietu, kur bija stāvējusi mašīna. — Skaidrs? — viņš vaicāja smiedamies.

Kādu minūti mēs sēdējām un blenzām uz tukšo gal­diņu. Pēc tam Laika ceļotājs mums jautāja, ko mēs domājot par visu to.

— Šovakar tas izklausās diezgan ticami, — mediķis sacīja. — Bet nogaidīsim līdz rītam. Rīts gudrāks par vakaru.

— Vai negribat redzēt lielo laika mašīnu? — mājas­tēvs jautāja.

Paņēmis lampu, viņš tūlīt mūs veda pa garo, caur­vēja izaukstēto gaiteni uz savu laboratoriju. It skaidri atceros tricošo gaismu, viņa galvas plato; svešādo si­luetu, ēnu rotaļas, atceros, kā mēs visi sekojam viņam samulsuši, bet skeptiski un laboratorijā aplūkojām tadu pašu mehānismu, kāds bija izzudis musu acu priekšā, tikai lielāku. Dažas detaļas bija no niķeļa, dažas no ziloņkaula, citas, domājams, izvīlētas vai izzāģētas no kalnu kristāla. Visumā mašīna bija gatava, tikai izliek­tie kristāla stienīši likās nepabeigti. Tie gulēja blakus dažiem rasējumiem uz darbgalda, un es paņēmu vienu no stienīšiem, lai to apskatītu labāk. Tas šķita no kvarca.

— Klausieties, — mediķis teica. — Vai runājat pil­nīgi nopietni? Varbūt tas ir triks — tāpat kā spoks, ko rādījāt mums pagājušajos ziemsvētkos?

— Uz šīs mašīnas, — Laika ceļotājs atbildēja, augsti turēdams lampu, — es pētīšu laiku. Skaidrs? Vēl nekad savā mūžā neesmu runājis nopietnāk.

Mēs neviens īsti nezinājām, kā uzņemt viņa vārdus.

Pār mediķa plecu es saskatījos ar Filbiju, un viņš atturīgi man pamirkšķināja.