Neredzamais cilvēks

X MISTERS MARVELS DODAS UZ AIPINGU

Kad pārskrēja pirmā vētrainā panika, aipingieši sāka prātot. Pēkšņi pamodās šaubas, — diezgan sa­trauktas un nedrošas, bet tomēr šaubas. Daudz vieglāk taču ir neticēt neredzamam cilvēkam, un tos, kas pa­tiešām bija redzējuši, ka viņš izzūd gaisā, un jutuši viņa rokas spēku, varēja saskaitīt pie pirkstiem. Ve­džerss pagaidām nebija šo liecinieku skaitā, jo bija ieslēdzies savās mājās, un Džeferss gulēja bez sama­ņas «Pie četrjūga» viesistabā. Lielais un neparastais, kas neiekļaujas ikdienas pieredzē, cilvēkus bieži vien nodarbina mazāk nekā sīkāki un taustāmāki notikumi. Aipingā līksmi plīvoja karogi, un visi bija ģērbušies svētku drēbēs. Svētkus ļaudis bija sākuši gaidīt jau vairāk kā pirms mēneša. Pēcpusdienā pat tie, kas ticēja, ka ir tāds neredzamais cilvēks, atkal pabailīgi sāka pievērsties mazām izpriecām, jo cerēja, ka viņš būs aizgājis pavisam. Skeptiķiem viss jau likās tīrais joks. Kā vieni, tā otri visu dienu bija ļoti saviesīgi.

Heismena pļavā bija uzcelta telts, kurā misis Ban­tinga ar pārējām dāmām vārīja tēju, kamēr laukā miss Kasa un miss Sekbata ar palīgmācītāju trokšņaini vadīja svētdienas skolas audzēkņu rotaļas un sacīkstes. Bez šaubām, valdīja viegls nemiers, bet lielākā daļa ļaužu prata apslēpt šķietamās bažas. Pļavā bija arī

slīpi izvilkta virve, pa kuru, turoties pie trīša, varēja nojoņot lejā uz piebāztu maisu. Šo izpriecu, tāpat kā šūpotnes un kokosriekstu telti, visvairāk bija iemīļo­jusi jaunatne. Ļaudis arī pastaigājās, un mazajam karuselim pievienotā leijerkaste pildīja gaisu ar skarbu eļļas smaku un tikpat skarbu mūziku. Biedrības locekļi, kas no rīta bija apmeklējuši baznīcu, tagad lepni staigāja, piespraudušies rozā un zaļas nozīmītes. Jaut­rākie puiši bija izrotājuši spilgtām lentām arī savas apaļās cepures. Veco Flečeru, kas neatzina nekādas izpriecas, redzēja caur jasmīnu krūmiem pa logu vai arī pa vaļējām durvīm, — kā nu kurš gribēja skatīties. Viņš viegli balansēja uz dēļa, kas bija uzlikts uz di­viem krēsliem, un balsināja viesistabas griestus.

Ap pulksten četriem no kāpu puses tuvojās kāds svešinieks. Tas bija maza auguma plecīgs vīrs ar ļoti nodriskātu cilindru galvā. Kā likās, viņš bija ļoti aizku­sis. Vaigi viņam gan saplaka, gan piepūtās. Lāsumai- najā sejā bija lasāmas rūpes, un viņš kustējās ar negri­bīgu steigu. Viņš iegriezās gar baznīcas stūri un devās uz viesnīcu «Pie četrjūga». Arī vecais Flečers atceras, ka redzējis viņu. Veco vīru tā pārsteidzis svešinieka dī­vainais nemiers, ka viņš, to vērojot, neviļus ļāvis kaļķu javai no sarenes aiztecēt aiz svārku piedurknes.

Kokosriekstu šaujambūdas īpašniekam licies, ka šis svešinieks sarunājies pats ar sevi, un to pašu ievē­rojis arī misters Haksters. Svešais apstājās laukā pie viesnīcas kāpnēm un, kā misters Haksters apgalvo, izcīnīja nopietnu iekšēju cīņu, pirms piespieda sevi ieiet mājā. Beidzot viņš devās augšā pa kāpnēm, un misters Haksters redzējis, ka viņš nogriežas pa kreisi un atver viesistabas durvis. Misters Haksters dzirdējis istabā un bufetes telpā balsis, kas aizrādīja svešinie­kam, k"a viņš kļūdījies.

— Tā istaba ir aizņemta, — Hols sacīja.

Svešinieks neveikli aiztaisīja durvis un iegaja bu­fetes telpā.

Pēc dažām minūtēm viņš atkal iznaca un visai ap­mierināts slaucīja ar roku lūpas. Misters Haksters tomēr domāja, ka viņš tikai izliekas. Viņš staveja un brīdi raudzījās visapkārt. Tad misters Haksters re« dzēja, ka viņš dīvaini zaglīgā gaitā aizsoļoja uz vār­tiem, pret kuriem atradās viesistabas logs. Svešinieks vilcinādamies atspiedās pret vārtu stabu, izvilka īsu māla pīpīti un sāka to pildīt. Pirksti viņam drebēja. Viņš neveikli aizkūpināja pīpi un, rokas sakrustojis, sāka gausi vilkt dūmu, kas nemaz neatbilda tiem ātra­jiem skatieniem, kurus viņš arvien uzmeta pagalmam.

Misters Haksters to visu noskatījies, stāvot aiz ta­bakas preču loga skārda kārbām, un svešinieka dīvainā izturēšanās pamudināja viņu turpināt novērojumus.

Piepeši svešinieks saslējās un iebāza pīpi kabatā. Tad viņš pazuda pagalmā. Misters Haksters, tūdaļ ap­ķēries, ka viņš varbūt ir liecinieks sīkai zādzībai, ap­skrēja ap leti un metās laukā uz ceļa, lai aizturētu zagli. Bet misters Marvels pa to laiku parādījās atkal. Cepure viņam bija ^sašķiebta, vienā rokā viņš turēja lielu, zilā galdautā satītu saini, otrā — trīs, kā vēlāk izrādījās, ar mācītāja bikšturiem kopā sasietas klades. Haksteru ieraudzījis, viņš noelsās un, spēji pagriezies pa kreisi, sāka skriet.

— Ķeriet zagli! — Haksters iekliedzās un sāka viņam dzīties pakaļ. Mistera Hakstera pārdzīvojums bija spilgts, bet īss. Viņš redzēja bēgli tieši sev priekšā aši skrienam uz baznīcas stūri un kāpu ceļu. Viņš redzēja ciema karogus un visu svētku godību un tikai viena vai divas sejas pagriezās pret viņu.

— Ķeriet zagli! — viņš atkal ieaurojās un drosmīgi skrēja tam pakaļ. Pēc kādiem desmit soļiem viņš mis­tiskā veidā tika satverts aiz kājas un vairs neskrēja, bet ar neticamu ātrumu lidoja pa gaisu. Piepeši viņa acu priekšā atradās zeme. Šķita, ka pasaule sašķīst miljons lēkājošās dzirkstelēs, un turpmākie notikumi viņu vairs neinteresēja,