Neredzamais cilvēks

XVIII NEREDZAMAIS CILVĒKS GUĻ.

Lai gan neredzamais cilvēks bija ievainots un no­guris, viņš nepiegrieza vērību Kempa godavārdam, kas garantēja brīvību. Viņš apskatīja abus guļamtelpas lo­gus un, pacēlis aizlaidnes, atvēra tos, lai pārbaudītu Kempa apgalvojumu, ka vajadzības gadījumā var pa tiem izlēkt. Nakts laukā bija klusa un mierīga, un jau­nais mēness jau pazuda aiz kāpām. Tad viņš pārbau­dīja guļamistabas un ģērbtuves atslēgas, lai pārliecinā­tos, ka arī tās viņam var nodrošināt brīvību. Beidzot viņš pateica, ka ir apmierināts. Viņš stāvēja uz p.aklāja pie kamīna. Kemps dzirdēja viņu skaļi nožāvājamies.

— Man žēl, — neredzamais cilvēks sacīja,— ka paš­laik nevaru jums visu izstāstīt, ko esmu izdarījis. Esmu ārkārtīgi noguris. Bez šaubām, tas ir jocīgi. Tas ir briesmīgi! Bet ticiet, Kemp, ka, par spīti jūsu šīrīta pierādījumiem, tas ir kaut kas pilnīgi iespējams. Es izdarīju atklājumu. Domāju to paturēt pie sevis, bet nevaru. Man vajadzīgs biedrs. Un jūs… Ko visu mes nevaram izdarīt… Bet par to rīt. Tagad, Kemp, man jāguļ vai jānobeidzas.

Kemps stāvēja istabas vidū un skatījās uz bezgal- vaino augumu.

— Man, šķiet, vajadzēs atstāt jūs vienu, — viņš sacīja. — Tas ir neticami. Ja vēl gadītos pāris tādu parādību, kas apgāž manus priekšstatus^ es zaudētu prātu. Bet tā ir īstenība! Ar ko vēl varētu jums pa­kalpot?

— Novēliet man tikai labu nakti, — Grifins sacīja.

— Labu nakti, — Kemps noteica un paspieda nere­dzamu roku. Viņš kāpās sānis uz durvīm.

Piepeši rītasvārks ātri viņam tuvojās.

— Iegaumējiet! — rītasvārks iesaucās. — Nemēģi­niet ierobežot mani vai iespundēt! — Citādi…

Kempa seja mazliet pārvērtās.

— Man šķiet, ka devu jums goda vārdu, — viņš atbildēja.

Kemps viegli aiztaisīja aiz sevis durvis, un iekšpusē tūliņ noskrapstēja slēdzene. Stāvot ar nevarīgā izbrīna pārvērstu seju, viņš izdzirda ātrus soļus, kas piegāja ģērbtuves durvīm, un arī tās tika aizslēgtas. Kemps iesita sev ar roku pa pieri.

— Vai es sapņoju? Vai visi kļuvuši traki jeb es viens?

Viņš iesmējās un saņēma aizslēgto durvju rokturi.

— Esmu neiedomājama absurda dēļ izmests pats no savas guļamistabas! — viņš sacīja.

Viņš gribēja kāpt lejā, bet atgriezās un paskatījās uz aizslēgtajām durvīm.

— Tā tas ir, — viņš runāja un pieskārās savam pastīvajam kaklam — Nenoliedzams fakts! Bet…

Bezcerīgi pakratījis galvu, viņš apgriezās un kāpa lejā.

Ēdamistabā viņš aizdedzināja lampu, sameklēja ci­gāru un sāka staigāt pa telpu. Reizēm viņš sarunājās pats ar sevi.

— Neredzams! — viņš sacīja, — Vai ir neredzami dzīvnieki? Jūrā gan. Tūkstošiem — miljoniem. Amēbas, nauplijas un tornarijas, visas sīkbūtnes, medūzas! Jūrā ir vairāk neredzamu būtņu nekā redzamu. Man tas agrāk nekad neienāca prātā… Un arī dīķos! Cik tur nav mazu organismu un bezkrāsainu, ' caurspīdīgu re­cekļu … Bet gaisā! Nē!

— Tas nevar būt!

— Bet galu galā — kāpēc ne?

— Ja cilvēks būtu no stikla, viņu tomēr redzētu.

Viņš iegrima dziļās domās. Trīs cigāri jau bija iz­plēnējuši baltos pelnos uz grīdsegas, kad viņš atkal ierunājās. Tas tomēr bija tikai izsauciens. Viņš atstāja istabu, iegāja mazajā pieņemamā telpā un aizdedzināja gāzi. Tā bija neliela telpa, jo Dr. Kemps nepārtika no prakses. Tur atradās jaunākie laikraksti. Rīta avīze bija nevērīgi atšķirta un aizmesta sāņus. Viņš to paķēra, pašķirstīja un sāka lasīt rakstu par «Dīvaino notikumu Aipingā», ko jūrnieks Stouvas ostā ar tādām pūlēm bija burtojis Marvelam. Kemps to aši pārlasīja.

— Satuntuļojies! — viņš iesaucās. — Pārvērties! Slēpis to! «Neviens nenojaudis, kas ar viņu par ne­laimi». Pie velna, kādus jokus viņš dzen?

Kemps nometa lapu un meklējot skatījās apkārt.

— A! — viņš atkal iesaucās un satvēra avīzi, kas vēl gulēja tāpat salocīta kā atnesta. — Nu mēs dabū­sim zināt patiesību.

Viņš atplēsa bandroli un tūliņ ieraudzīja pāris sleju ar virsrakstu: «Vesels ciems Saseksā zaudē prātu!»

— Ak debess! — Kemps iesaucās un kāri izlasīja skeptisku ziņojumu par vakardienas notikumiem Ai­pingā. Otra pusē bija iespiests tas pats raksts, kas at­rādās rīta laikrakstā. Viņš pārlasīja to vēl reizi.

— Skrējis pa ielām un sitis pa labi un kreisi. Džeferss nesamaņā. Misters Haksters ievainots un ne­spēj vēl atstāstīt, ko redzējis. Smags mācītāja pazemo­jums. Aiz bailēm saslimusi sieviete. Izsisti logi. Šis ne­parastais stāsts droši vien ir avīžu pīle. Pārāk sensa­cionāls, lai to neiespiestu, — nav ņemams nopietni.

Viņš nometa lapu un stulbi raudzījās savā priekšā.

— Droši vien avīžu pīle!

Tad viņš atkal paķēra laikrakstu un vēlreiz pārla­sīja visu.

— Bet kāds tam sakars ar klaidoni? Kāda velna pēc viņš vajāja klaidoni?

Kemps atkrita uz operāciju sola.

— Viņš nav neredzams vien. Viņš ir arī traks! Slimo ar slepkavības māniju! . t *

Kad rītausmas blāvums ēdamistabā sajaucās ar lampas gaismu un cigāra dūmiem, Kemps vēl arvien soļoja šurp un turp un mēģināja atrisināt šo miklu.

Viņš bija pārāk satraukts, lai gulētu. Kad lejā no­kāpa samiegojušies kalpotāji, tie atrada viņu nomoda un nodomāja, ka viņam nenāk miegs vienkārši aiz pār­pūlēšanās. Viņš deva neparastu, bet gluži skaidru pa­vēli klāt brokastis augšā darbistabā divām personām un pēc tam pašiem uzturēties apakšējos stāvos. Tad viņš turpināja soļot pa istabu, līdz atnesa rīta laikrak­stu. Tur bija daudz rakstīts, bet maz pateikts. Bez_ va­karējo ziņu atkārtojuma bija ievietots neveikli sastadīts raksts par neparastu atgadījumu Bardokā. Tā Kempam kļuva zināms viss, kas bija noticis «Pie jautrajiem sportistiem», un arī Marvela vārds. «Man bija jāpavada ar viņu kopā divdesmit četras stundas,» Marvels lieci­nāja. Aipingas notikumu papildināja daži sīkumi, starp citu, tas, ka pārgriezts ciema telegrāfā vads. Taču ne­bija nekā, kas apgaismotu neredzamā cilvēka un klaidoņa attiecības, jo misters Marvels nekā nebija stāstījis par trim kladēm un naudu, ar kuru viņam bija pilnas kabatas. Skepse bija zudusi, un vesels reportieru un intervētāju bars pētīja šo notikumu.

Kemps izlasīja it visu, kas par to bija rakstīts, un aizsūtīja kalponi, lai nopērk visus rīta laikrakstus, cik vien var dabūt. Arī tos viņš izlasīja vienā paņēmienā.

— Viņš ir neredzams, — Kemps teica. — Spriežot pēc avīzēm, viņa dusmas pāriet ārprātā. Ko visu viņš var izdarīt! Ko visu viņš var izdarīt! Un viņš ir tur, augšistabā, brīvs kā gaiss. Pie velna, ko man iesākt? Vai tas būtu liels grēks, ja …? Nē.

Viņš piegāja pie maza, nekārtīga galdiņa kaktā un sāka rakstīt vēstuli. Līdz pusei uzrakstījis, viņš to sa­plēsa un sāka rakstīt citu. Pabeidzis, viņš pārlasīja un apsvēra. Tad paņēma aploksni un rakstīja adresi — pulkvedim Edaijam. Bardokā.

Pa to laiku neredzamais cilvēks pamodās. Viņš pa­modās īgnā prātā, un Kemps, uzmanot katru troksni, dzirdēja, kā viņš šļūcošiem soļiem piepeši steidzās pāri guļamistabai. Tad apgāzās krēsls un saplīsa ūdens krūze. Kemps devās augšā un nepacietīgi pieklauvēja.