Neredzamais cilvēks

XXI OKSFORDSTRĪTĀ

Kad devos lejā pa kāpnēm, pirmo reizi sastapos ar negaidītu grūtību: nevarēju redzēt savas kājas. Divas reizes ' pat paklupu un ārkārtīgi neveikli sataustīju bultu. Neskatīdamies uz leju, tomēr diezgan labi iema­nījos iet pa līdzenu vietu.

Varat iedomāties, ka biju sajūsmā. Es jutos kā re­dzīgais, kas klusu un aptītām pēdām staigā starp aklajiem. Man ļoti gribējās dzīt jokus, sabaidīt cilvē­kus, uzsist tiem uz pleca, noraut cepures un vispār iztrakoties ar savām ārkārtīgajām priekšrocībām.

Bet, tikko iznācu Greit Portlendstrītā (mans dzī­voklis atradās netālu no lielā manufaktūras veikala), izdzirdu aiz sevis šķindas un tiku no muguras spēcīgi pagrūsts. Apgriežoties ieraudzīju vīru ar zeltera pudeļu grozu, viņš pārsteigts skatījās uz savu nesamo. Lai arī belziens man patiesībā sāpēja, viņa pārsteigums šķita tik jocīgs, ka skaļi iesmējos. «Grozā ir velns!» iesaucos un piepeši izrāvu viņam to no rokām. Viņš tūliņ palaida to vaļā, bet es sašūpoju gaisā visu ne­samo.

Kāds-stulbenis važonis, kas stāvēja pie viesnīcas, tūliņ skrēja šurp, un viņa izstieptā roka sāpīgi iezvēla man zem auss. Palaidu grozu vaļā, un tas blākšķot uzkrita virsū važonim. Tad ap piani atskanēja klie­dzieni un soļu troksnis, ļaudis iznāca laukā no veika­liem, pajūgi apstājās. Sapratu, ko esmu izdarījis, un, nolādēdams savu muļķību, piespiedos veikala logam un mēģināju izkļūt no burzmas. Pūlis mirklī varēja mani ielenkt un neglābjami atklāt. Aizspraucos garām miesnieka zēnam, un tas par laimi neatskatījās, kas viņu pagrūdis. Tad aizmanījos aiz važoņa ratiem. Ne­zinu, kā viņi visu tur nokārtoja. Pārskrēju pāri ielai, kas par laimi bija tukša, un, gandrīz nemaz nevērodams, kurp eju, bailēs, ka netieku atklāts, nokļuvu Oksford- strītā, kur pēcpusdienās ir liela drūzma.

Mēģināju iejaukties cilvēku straumē, bet tā bija pārāk blīva, un gājēji drīz vien sāka mīt man uz pa­pēžiem. Nogriezos pa noteku, bet te man atspieda kājas un drīz vien zem plecu lāpstiņas ieurbās ratu ilkss, atgādinādama, ka esmu jau dabūjis nopietnu belzienu. Metos sāņus, strauji izvairīdamies arī no bērnu rati­ņiem, un tad atrados aiz kāda pajūga. Mani izglāba laimīga doma, — tā kā pajūgs lēni brauca uz priekšu, bekoju tam cieši aizmugurē, trīcēdams un pārsteigts par šīs dēkas iznākumu, un ne vien trīcēju, bet arī salu. Bija saulaina janvāra diena, un es biju gluži kails. Plānā dubļu kārtiņa, kas klāja ielu, bija jau gandrīz sasalusi. Tagad man tas liekas muļķīgi, bet nebiju padomājis, ka esmu, lai arī neredzams, tomēr padots laika apstākļiem.

Tad piepeši man ienāca prātā laba doma. Es pa­skrējos uz priekšu un ierāpos pajūgā. Un tā, vienās bailēs, drebot un šņaukājoties, jo biju jau saaukstējies, un juzdams arī sūrstošo plecu, braucu pa Oksford- strītu un šķērsoju Totnemas Kortrodu. Var saprast, ka mans garastāvokis bija pilnīgi pretējs tam, kāds man- bija, kad pirms desmit minūtēm devos pasaulē. Lūk, ko nozīmēja būt neredzamam! Mana vienīgā doma bija, kā izkļūt no šīs likstas.

Mēs lēni braucām garām Mjūdija bibliotēkai, un tad slaida dāma, nesdama rokā piecas sešas grāmatas ar dzeltenām muguriņām, apturēja pajūgu. Paguvu izlēkt laukā, lai izvairītos no viņas, bet man gandrīz uzbrauca virsū ielu dzelzceļa vagons. Devos pa ielas vidu uz Blūmsberija skvēru un gribēju nogriezties uz ziemeļiem no muzeja, lai nokļūtu klusākā rajonā. Es tagad biju stipri saaukstējies, un mans neparastais stāvoklis bija mani tā izmocījis, ka skrienot šņukstēju. Laukuma rietumu daļā no Farmaceitu biedrības kan­tora izskrēja balts šunelis un tūliņ sāka ošņāt manas pēdas.

Man tas agrāk nekad nebija ienācis prātā, ka deguns sunim nozīmē to pašu, ko redzīgam cilvēkam acis. Ļaudis redz cilvēka ārējo izskatu, bet suns saož tā smaku. Sis nelietīgais radījums sāka riet un lēkāt, un pārāk labi sapratu, ka viņš sajūt manu klātbūtni. Atskatīdamies pār plecu, pārgāju pāri Greit Rasel- strītai un pagājos gabaliņu pa Montegjūstrītu, līdz aptvēru, kas man tuvojas.

Izdzirdu tauru skaņas un, paceļot acis, ieraudzīju, ka no Rasela skvēra nāk pretī bars ļaužu sarkanos kamzoļos, nesot pestīšanas armijas karogu. Tādam pūlim, kur daļa ļaužu gāja dziedot pa ielas vidu, bet cili — ņirgājoties pa ietvi, man nebija nekādu cerību izspiesties cauri. Tā kā baidījos griezties atpakaļ un negribēju aiziet pārāk tālu no mājas, tad, mirklī izšķī­ries, uzskrēju pa kāda nama baltajām kāpnēm, kas atradās pretim muzeja žogam, un gaidīju tur, lai pūlis paiet garām. Par laimi, suns, orķestri izdzirdis, ap­stājās, brīdi vilcinājās, bet tad aizskrēja atpakaļ uz Blūmsberija skvēru.

Orķestris tuvojās, un kā neapzināta ironija skanēja korālis, ko dziedāja pilnā balsī: «Kad mēs viņa vaigu redzēsim?» Man šķita, ka cilvēku straume plūda garām pa ietvi veselu mūžību. — Tam, tam, tam, — atbalso­jās bungu dārdi. Es nemaz neievēroju divus zeņķus, kas apstājās man līdzās pie žoga.

— Skaties! — viens sacīja.

— Kas ir? — otrs jautāja.

— Nu, re kur kailu kāju pēdas. It kā būtu kāds iebridis dubļos»

Pametu skatienu uz leju un ieraudzīju, ka puikas apstājušies brīnījās par dubļainajiem pēdu nospiedu­miem, ko biju atstājis uz baltajām kāpnēm. Ļaudis, garām iedami, stumdīja un grūstīja viņus, bet bija pamodusies jau viņu sasodītā ziņkāre.

— Tam* tam, tam — kad — tam — mēs viņa vaigu — tam — redzēsim — tam, tam.

— Te pa kāpnēm uzgājis augšā baskājis, vai arī es neko nesajēdzu, — puika sacīja. — Un viņš vairs nav nonācis lejā. Viņam kāja asiņojusi.

Lielākā ļaužu drūzma jau bija aizplūdusi garām,

— Paskaties, Ted, — jaunākais detektīvs pārstei­guma pilnā balsī iesaucās un rādīja tieši uz manām kājām. Es paskatījos uz leju un tūliņ ievēroju, ka tās bija notraipītas ar dubļiem un tāpēc kļuva saredzams viegls to apveids. Es brīdi sastingu.

— Vai, tas gan ir ērmīgi! — iesaucās vecākais. — Nudien ērmīgi! Izskatās, it kā būtu kājas ēna, vai ne?

Viņš brīdi šaubījās, bet tad tuvojās man ar izstieptu roku. Kāds vīrietis apstājās, lai redzētu, ko viņš tver, un pēc tam arī kāda meitene. Nākamajā brīdī viņš būtu man pieskāries. Zināju, kas man jādara. Paspēru soli, puika iekliedzies atkāpās, un aši aizlēcu pār sētiņu līdz blakus mājas lievenim. Taču mazākais zēns bija diezgan vērīgs un pamanīja manu kustību. Es vēl n^ļjiju noskrējis pa kāpnēm uz ietves, kad viņš atjē­dzās no mirklīgā pārsteiguma,un sāka kliegt, ka pēdas pārlēkušas pār sētu.

Viņi apskrēja apkārt sētai un redzēja, ka manu pēdu nospiedumi parādās uz apakšējā pakāpiena un ietves.

— Kas te notiek? — kāds vaicāja.

— Pēdas! Skat! Pēdas skrien!

Visi gājēji ielā plūda līdzi pestīšanas armijai, un ļaužu straume aizturēja ne vien mani, bet arī manus vajātājus. Cilvēki sāka brīnīties un taujāt, kas atgadī­jies. Nogrūdu zemē kādu jaunekli, izspraucos cauri burzmai un nākamajā brīdī, cik vien kājas nesa, jau skrēju pa Rasela skvēru. Seši vai septiņi cilvēki pārsteigti vēroja manas pēdas. Nebija laika izskaidro­ties, jo tad man sāktu sekot viss bars.

Divreiz iegriezos ap stūri, trīs reizes pārskrēju pār ielu un nonācu uz agrākā ceļa, un tad, tā kā manas kājas sasila un nožuva, to vieglās kontūras sāka dzist. Beidzot varēju atvilkt elpu, noberzēju kājās un kļuvu atkal pilnīgi neredzams. Pēdējie vajātāji, ko manīju, bija kāds ducis ļaužu, kas bezgalīgā apjukumā Teivistok- skvērā peļķes malā pētīja lēni žūstošu kailas pēdas nospiedumu, kas tiem likās tikpat neizprotams kā Robinsonam Kruzo atklājums vientuļajā salā.

Skrējiens bija mani zināmā mērā sasildījis, un es jau labākā garastāvoklī turpināju klejot pa šā rajona tukšāko ielu labirintu. Mana mugura bija kļuvusi ļoti stīva un sāpīga, kakls sūrstēja no važoņa belziena, un viņš bija arī nobrāzis man ādu. Kājas man bija stipri atspiestas, un es kliboju, jo viena bija drusku ievainota. Vēl laikā ieraudzīju, ka tuvojas akls cilvēks, un klun- kurodams aizbēgu, jo baidījos no viņa smalkās dzirdes. Vienu .vai divas reizes nejauši uzgrūdos kādam, un cilvēki pārsteigti apstājās, nesaprazdami, no kurienes atskan lāsti. Tad kaut kas lēni un liegi pieskārās ma­nam vaigam, un klusu krītošas sniegpārslas kā šķidr­auts aizsedza laukumu. Es biju dabūjis iesnas, un man gribot negribot bija reizēm jānošķaudās. Tāpat man bija bail no katra suņa, kas, purnu izstiepis un ziņkārīgi ošņādams, tuvojās. ~

Tad man garām klaigādami sāka skriet vīri un puikas, pa vienam un veseliem bariem. Bija izcēlies ugunsgrēks. Ļaudis skrēja mana dzīvokļa virzienā, un atskatoties redzēju, ka pār jumtiem un telefona stiep­lēm paceļas dūmu mākonis. Es biju noteikti pārlie­cināts, ka deg mans dzīvoklis, manas drēbes, aparāti un viss pārējais, atskaitot tikai čeku grāmatiņu un trīs piezīmju klades, kas atradās Greit Portlendstrītas glabātuvē. Jā, dega! Es patiešām biju nodedzinājis aiz sevis visus tiltus! Debesis kvēloja.

Neredzamais cilvēks apklusa un iegrima domās. Kemps uztraukts paskatījās pa logu.

— Jā, — viņš teica, — turpiniet!