Neredzamais cilvēks

XXVI VIKSTĪDA NOGALINĀŠANA

Neredzamais cilvēks laikam bija atstājis Kempa māju aklās dusmās. Kāds bērns, kas rotaļājās vārtu tuvumā, tika nikni paķerts un nomests sāņus, tā ka pārlauza kāju. Pēc tam vairākas stundas neviens nema­nīja neredzamo cilvēku. Neviens nezina, kur viņš gājis un ko darījis, bet varam iedomāties, ka viņš karstajā jūnija priekšpusdienā steigšus devās pāri kalnam un aizgāja pa kailajām kāpām, kas sākas aiz Bardokas. Viņš bija sadusmots un izmisis par briesmīgo lik­teni un beidzot nokārsis un noguris apstājās Hinten- dīnas biezokņos, lai pārkārtotu izjauktos plānus, kādi bija radušies pret citiem cilvēkiem. Varam pieņemt, ka ' viņš tur apmetās, jo ap diviem pēc pusdienas atkal traģiskā kārtā lika sevi sajust šajā apkārtnē.

Kāds noskaņojums viņam bija pa šo laiku, un ko viņš atkal bija nolēmis darīt? Viņu, zināms, ārkārtīgi saniknoja Kempa nodevība, un, lai gan saprotam šīs viltības iemeslus, taču varam arī iedomāties pēkšņā pārsteiguma radītās dusmas un mazliet just tām līdzi. Varbūt viņš bija atkal tikpat pārsteigts kā pēc piedzī­vojumiem Oksfordstrītā, jo, acīm redzot, ticēja, ka Kemps atbalstīs viņa brutālo terora sapni. Lai vai kā, ap pusdienas laiku viņš pazuda no cilvēku redzes loka, un līdz pustrijiem neviena dzīva dvēsele nevarēja pa­teikt, ko viņš dara. Sī bezdarbība bija viņam liktenīga, jo sabiedrība izmantoja šo brīdi.

Sai laikā arvien vairāk cilvēku sāka viņu meklēt pa visu apkārtni. No rīta neredzamais cilvēks šķita vēl tikai izdomāta un briesmīga pasaka, bet pēcpusdienā, pateicoties Kempa lietišķajam paziņojumam, viņu jau uzskatīja par īstu ienaidnieku, kas jāievaino, jānotver vai jāpievārē, un visa apkārtne neiedomājamā steigā saka organizēt viņa vajāšanu. Ap diviem viņš vēl būtu varē­jis aizbraukt projām ar kādu vilcienu, bet pēc diviem tas vairs nebija iespējams. Visiem pasažieru vagoniem uz dzelzceļa līnijām liela paralelograma robežās, kas ie­tvēra Sautemptenu, Vinčesteru Braitenu un Horšemu, aizslēdza durvis, un preču vagonus gandrīz nemaz

nelaida apgrozībā. Drīz vien lielā divdesmit jūdžu lokā ap Bardoku ar šautenēm un rungām bruņojušies vīri izgāja pulciņos pa trīs un četri ar suņiem, lai pārmek­lētu laukus un ceļus.

Policisti zirgos jāja pa lauku ceļiem, apstājās pie katras mājas un piekodināja ļaudīm aizslēgt durvis un nestaigāt apkārt neapbruņotiem. Skolās ap trim pārtrauca mācības, un bērni izbiedēti pulciņos steidzās uz mājām. Ap četriem vai pieciem pēc pusdienas Kempa paziņojums ar Edaija parakstu jau bija izlikts visā apkārtnē. Tajā īsi, bet skaidri bija ieteikti cīņas paņēmieni. Neredzamajam cilvēkam nedrīkstēja ļaut ne ēst, ne gulēt, visiem bija jāatrodas trauksmes stā­voklī un tūliņ jāsper attiecīgi soļi, ja vien viņš kaut kur tiktu atklāts. Varas orgānu rīcība bija tik ātra un noteikta, un visi tik ļoti ticēja dīvainajam radīju­mam, ka vēl nebija iestājusies nakts, kad vairāku simtu jūdžu plašā apkārtnē jau bija ieviests stingrs aplenkuma stāvoklis. Un nebija vēl iestājusies nakts, kad visai modrajai un satrauktajai apkaimei pārskrēja izbaiļu trīsas. Ātri un ticami no mutes mutē čukstot izplatījās vēsts, ka nonāvēts misters Vikstīds.

Ja ir pareizi, ka neredzamais cilvēks atrada pa­tvērumu llintcndinas biezokņos, tad varam pieņemt, ka pēcpusdienā viņš tos atkal atstāja, jo nu viņam bija kaut kas padomā, un vajadzēja sameklēt ieroci. Mēs nezinām, kas tas bija par nodomu, bet mazākais es esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzelzs stienis viņam jau bija rokā, iekāms viņš sastapa Vikstīdu.

Mēs, protams, nevaram zināt sadursmes sīkumus. Tā notika grantsbedres malā, nepilnus divsimt metrus no lorda Bardoka parka vārtiem. Nomīņātā zeme, mis­tera Vikstīda daudzās brūces un salauztais spieķis liecināja par izmisuma pilnu cīņu. Grūti izskaidrot šo uzbrukumu ar ko citu kā tikai dusmu lēkmi. Jā­domā, ka neredzamo būs pārņēmis trakums. Misters Vikstīds bija lorda Bardoka pārvaldnieks, četrdesmit piecus vai sešus gadus vecs un ļoti lēnas dabas vīrs. Nav nemaz iedomājams, ka viņš būtu varējis aizkai­tināt briesmīgo necilvēku. Neredzamais cilvēks, kā liekas, bija izlietojis pret viņu dzelzs stieni, ko izrāvis

no salauzta žoga. Viņš aizturēja šo kluso cilvēku, kad tas mierīgi gāja mājās pusdienot, uzbruka tādam, kas varējā tikai vāji pretoties, salauza tam roku un, no- triecis zemē, sadragāja galvu.

Viņš, protams, būs izrāvis stieni no žoga, iekams satika' savu upuri, — viņš būs to nesis roka. Bez visa jau sacītā notikumu papildināja vēl divi sīkumi. Pirm­kārt, grantsbedre neatradās misteram Vikstīdam tieši pa ceļam uz mājām, bet gandrīz pārsimt metru sāņus. Otrkārt, kāda meitenīte, kas pēcpusdienā gājusi uz skolu, apgalvoja, ka redzējusi misteru Vikstīdu jocīgi, teciņiem ejam pa lauku uz grantsbedres pusi. Pēc ta, kā viņa visu to izrādīja, var spriest, ka viņš kaut kam sekojis savā priekšā zemē un šad tad iesitis tam ar spieķi. Viņa pēdējā bija redzējusi Vikstīdu dzīvu. Viņš bija devies tieši pretī savai nāvei; sadursmi meitenes skatienam bija aizslēpis skābaržu puduris un neliels uzkalniņš.

Viss minētais liek autoram secināt, ka slepkavība nav pastrādāta tikai aiz tīra untuma. Varam iedomā­ties, ka Grifins patiešām paņēma stieni, lai tas no­derētu par ieroci, bet viņam nebija ne mazākā nodoma izdarīt slepkavību. Vikstīds garāmejot būs ievērojis, ka stienis neizprotamā kārtā pārvietojas pa gaisu. Viņš būs sācis tam sekot un varbūt nemaz nedomāja par neredzamo cilvēku, jo Bardoka atradās desmit jūdzes tālu. Iespējams, ka viņš pat nebija neko dzirdējis par tādu neredzamo cilvēku. Grifins laikam klusu būs gri­bējis atstāt apkārtni, lai viņu šeit neatrastu, bet Vikstīds ziņkārīgs un uztraukts sekoja kustīgajam priekšmetam un beidzot tam iesita.

Parastos apstākļos neredzamais cilvēks, protams, viegli būtu izbēdzis pavecajam vajātājam, bet stāvoklis, kādā atrada Vikstīda ķermeni, liecina, ka pēdējais bija par nelaimi iedzinis savu upuri starp dzēlīgām nātrēm un grantsbedri. Tie, kas zina, cik ātri nere­dzamo cilvēku varēja pārņemt dusmas, viegli iedomā­sies pārējo.

Bet tā ir tikai hipotēze. Vienīgie neapstrīdamie faktori ir Vikstīda līķis un asinīm notraipītais dzelzs stienis, kas bija iesviests nātrēs. Uz bērnu stāstījumiem

ne vienmēr varam pajauties. Tas, ka Grifins bija no­sviedis stieni, liecina, ka viņš, satraukuma pārņemts, atteicās no nodoma, kāpēc bija to pacēlis, ja vispār viņam bija kāds nodoms. Viņš, zināms, bija ļoti savtīgs un nejūtīgs cilvēks, bet, redzot zemē asiņainu un nožēlojamu savu upuri, savu pirmo upuri, viņam varbūt pamodās ilgi nomāktie sirdsapziņas pārmetumi un viņš uz laiku aizmirsa visus izdomātos plānus.

Pēc mistera Vikstīda noslepkavošanas viņš laikam būs devies pāri uz kāpām. Divi zemnieki tīrumā netālu no Ferna lejas ap saulrietu dzirdējuši balsi. Tā vai­manājusi, smējusies, elsojusi, kunkstējusi un reizēm iekliegušies. Viņiem tas izlicies ļoti dīvaini. Balss pārskanējusi pāri āboliņa laukam un izzudusi uz pa­kalna pusi.

Pa šo laiku neredzamais cilvēks būs arī sācis sa­just, cik ātri Kemps izmantojis viņa atzīšanos. Viņš būs atradis visas mājas aizslēgtas un aizbarikādētas, būs slaistījies pa dzelzceļa piestātnēm un klaiņojis ap viesnīcām un, protams, būs lasījis uzsaukumus un sapratis, kas tiek gatavots pret viņu. Kad pienāca vakars, viņš visur redzēja trīs četru vīru lielas grupas un dzirdēja suņu skaļās rejas. Šie cilvēka mednieki bija īpaši instruēti, kā sadursmes gadījumā ar preti­nieku pieaicināt palīgspēkus. Viņš izvairījās no visiem. Varam iedomāties viņa dusmas, kas bija jo lielākas tāpēc, ka pats bija devis norādījumus, kurus tagad tik nežēlīgi vērsa pret viņu. Tai dienā viņš beidzot zau­dēja drosmi, jo gandrīz jau divdesmit četras stundas, atskaitot tikai to brīdi, kad pats uzbruka Vikstīdam, viņš tika vajāts kā zvērs. Naktī, jādomā, viņš būs ēdis un gulējis, jo no rīta bija atkal atspirdzis, — aktīvs, spēcīgs, nikns un ļauns, sagatavojies pēdējai lielajai cīņai pret pasauli.