Neredzamais cilvēks

XXV NEREDZAMO CILVĒKU VAJĀ

Kemps brīdi runāja pārāk nesakarīgi, tā ka Edaijs nevarēja saprast visu, kas noticis. Viņi staveja kāpnēs, Kemps stāstīja ļoti ātri un vēl arvien turēja roka Gri- fina dīvainos apģērba gabalus. Taču drīz vien Edaijs sāka aptvert stāvokli.

— Viņš ir traks, — Kemps sacīja, — un necilvēcīgs. Viņš ir īsts egoists, jo domā tikai par savu labumu un drošību. Es šorīt noklausījos viņa brutālajos un sav­tīgajos plānos … Viņš ir ievainojis cilvēkus. Viņš tos nonāvēs, ja neaizkavēsim. Viņš grib radīt paniku. Ne­kas viņu nevar apturēt. Nu viņš klīst apkārt un ir sa­niknots.

— Skaidrs, ka viņš jānotver, — teica Edaijs.

\— Bet kā? — Kemps iesaucās, un piepeši viņam ienāca prātā labas domas. — Jums tūliņ jāsper attie­cīgi soļi. Jāizmanto katrs cilvēks: nedrīkst viņam ļaut atstāt šo apkārtni. Ja tikai viņš izbēgs, tad ies pa visu zemi, nonāvēdams un sakropļodams cilvēkus. Viņš sapņo par terora valstību! Saprotiet — terora valstību! Lieciet uzmanīt vilcienus, ceļus un kuģu piestātnes. Jāizsauc garnizons. Telegrafējiet, lai sūta palīgspēkus! Vienīgais, kas viņu te var aizturēt, ir dažas viņam ļoti svarīgas piezīmju klades, kuras viņš grib dabūt rokā. Es jums pastāstīšu! Policijas iecirknī ir cilvēks, vārdā Marvels.

— Zinu, zinu, — Edaijs teica. — Klades, jā. Bet klaidonis …

— Stāsta, ka viņam to nav. Taču neredzamais domā, ka tās ir pie klaidoņa. Jūs nedrīkstat ļaut nere­dzamajam cilvēkam ne ēst, nedz gulēt. Visa[ apkaimei jābūt trauksmes stāvoklī dienu un nakti. Ēdiens jā­ieslēdz un jānoglabā viss ēdamais, — lai viņš nevarētu tam piekļūt. Arī mājas jānoslēdz. Kaut dievs dotu auk­stas naktis un lietu! Visa apkārtne jāsaceļ kājās, un vi­siem viņš jāvajā. Es jums saku, Edaij, ka viņš nesīs postu un nelaimi. Briesmīgi iedomāties, kas viss var notikt, kamēr viņš nebūs sagūstīts un nogādāts dro­šībā.

~— Ko mēs vēl varam darīt? — Edaijs jautaja. — Man tūliņ jāiet un jāsāk viss organizēt. Vai jūs arī nenāktu līdzi? Nāciet jūs arī! Nāciet, noturēsim īstu kara padomi. Pasauksim palīgā Hopsu un dzelzceļa administrāciju. Sasodīts! Jāpasteidzas! Iesim, — aprunāsimies pa ceļam. Ko vel varētu darīt? Nolieciet tās drēbes!

Edaijs sāka kāpt Kempam pa priekšu lejā. Ārdurvis viņi atrada vaļā. Policisti stāvēja ārpusē un skatījās tukšā gaisā.

— Viņš aizbēga, ser, — viens sacīja.

— Mums tūliņ jādodas uz policijas pārvaldi; — teica Edaijs. — Lai viens no jums steigšus noiet lejā un uzsūta mums augšā ratus. Žigli! Nu, Kemp, un ko tad vēl?

— Suņus! — Kemps iesaucās. — Palaidiet su­ņus! — Tie viņu neredz, bet saož. Palaidiet suņus!

— Labi, — Edaijs atbildēja. — Atklātībai tas nav zināms, bet Holstedas cietuma ierēdņi pazīst kādu cil­vēku, kam ir dzinējsuņi. Suņus. Ko vēl?

— Neaizmirstiet, — Kemps turpināja, — ka barība viņu nodod. Kad viņš paēd, barība, kamēr vēl nav sa­gremota, ir redzama. Tāpēc viņam pēc ēšanas jānoslēp­jas. Vajag viņu nepārtraukti vajāt. Pārmeklēt katru biezokni, katru klusu stūrīti. Jānoslēpj visi ieroči, — visi priekšmeti, kas varētu noderēt par ieročiem. Viņš nevar tādas lietas nēsāt līdzi ilgāku laiku. Jānoslēpj viss, ar ko viņš varētu ievainot cilvēkus.

— Labi, — Edaijs vēlreiz noteica. — Mēs viņu no­tversim.

— Un uz ceļiem.., — Kemps vilcinādamies ierunājās.

— Jā? — Edaijs jautāja.

— Jāizkaisa saberzti stikli, — Kemps teica. Zinu, tas ir nežēlīgi, bet padomājiet, ko visu viņš var izdarīt!

Edaijs skaļi ievilka caur zobiem gaisu.

— Tā nav godīgi. Es nezinu. Likšu tomēr saberzt stiklus. Ja viņš kļūs pārāk …

— Ticiet, ka viņš zaudējis cilvēcību, — Kemps teica. — Daudzmaz atjēdzies, viņš patiešām nodibinās terora valstību. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Vie­nīgā iespēja — aizsteigties viņam priekšā. Viņš ir at­teicies no cilvēkiem. Viņa asinis lai nāk pār viņu pašu.