Neredzamais cilvēks

VII SVEŠINIEKU ATMASKO

Svešinieks iegāja viesnīcas «Pie četrjūga» mazajā viesistabā ap pussešiem no rīta un palika tur gandrīz līdz pusdienai. Aizlaidnes bija novilktas lejā, durvis aiz­taisītas, un neviens pēc tam, kad Hols tika izdzīts, neuzdrošinājās viņam tuvoties.

Visu šo laiku viņam vajadzēja gavēt. Viņš trīs reizes zvanīja, trešo reizi nikni un ilgi, bet neviens nenāca. — Lai pagaida vien, ja sūta visus pie velna! — misis Hola teica. Drīz vien izplatījās neskaid­ras baumas par zādzību mācītājmājā, un ļaudīm sāka mosties aizdomas. Hols kopā ar Vedžersu aizgāja uzmeklēt tiesnesi misteru Šaklfordu un apspriesties ar to. Neviens neiedrošinājās uzkāpt augšstāvā. Nav zināms, ko darīja svešinieks. Reizēm viņš sparīgi so­ļoja šurp un turp, pāris reizes izlamājās, plēsa papīru un sirdīgi sita pudeles.

Izbiedēto un ziņkārīgo pulciņš pieauga. Atnāca misis Hakstera, un apjukumu ar juceklīgu taujašanu vēl pavairoja daži jautri jaunekļi, kas bija lepni uz­cirtušies melnos veikalā pirktos svārkos ar baltām pikē kaklasaitēm, jo bija otrie vasarassvētki. Jaunais Arčijs Haksters pievērsa vispārēju uzmanību ar to, ka pārgāja pāri pagalmam un mēģināja ielūkoties gar aizlaidnēm. Viņš nekā nesaskatīja, bet izlikās kaut ko redzam, un viņam tūliņ pievienojas pārējie Aipingas jaunieši.

Bija brīnišķīgi jauki vasarassvētki, un gar ciema ceļu bija saceltas vairākas teltis, kā arī mērķī šauša­nas būda. Pie kalves mauriņā stāvēja trīs dzeltenbrū- nas kulbas, un daži svešāda izskata vīrieši un sievietes kārtoja uz kokosriekstiem metamos apļus. Vīriešiem bija zilas vilnas vestes, sievietēm balti priekšauti un gluži modernas cepures ar kuplām spalvām. Vudžerss no «Sarkanās stirnas» un kurpnieks Džegerss, kas pār­deva arī lietotus divriteņus, stiepa pāri ceļam karodziņu vītni ar nacionālajiem un karaļa karogiem, kas bija uzglabāti no karalienes Viktorijas jubilejas.

Bet" iekšā, viesistabas tumsā, kur iespiedās tikai viens tievs saulstaru kūlītis, biklais svešinieks, ie- slēpies neērtajos, karstajos apsējos un — jādomā — izsalcis, urbās caur tumšajām brillēm papīros, šķindi­nāja netīrās pudelītes un reizēm nikni lādējās paff puikām, kas trokšņoja aiz loga. Kaktā pie kamīna bija nomestas vairāku saplēstu pudeļu drumslas, un gaisu pildīja asa hlora smaka. Tik daudz zinām pēc tā, kas tika runāts un ko vēlāk redzēja istabā.

Ap dienas vidu viņš piepeši atvēra viesistabas durvis un stingri uzlūkoja tos trīs vai četrus cilvēkus, kas atradās bufetes telpā.

— Misis Hola! — viņš sauca.

Kāds kūtri aizgāja un ataicināja misis Holu.

Misis Hola parādījās pēc brīža, mazliet aizelsusies, bet tāpēc jo niknāka. Hols vēl nebija atgriezies. Viņa bija sagatavojusies šai scēnai un nesa uz mazas pa­plātes nesamaksāto rēķinu.

— Vai jūs vēlaties rēķinu, ser? — viņa jautāja.

— Kāpēc nepasniedzāt man brokastis? Kāpēc ne- gatavojāt man ēdienu un nenācāt, kad zvanīju? Vai domājat, ka dzīvoju bez ēšanas?

— Kāpēc man nav samaksāts rēķins? — misis Hola atcirta. — To es gribētu zināt.

— Vēl aizvakar es jums sacīju, ka gaidu naudas sūtījumu …

— Bet aizvakar es jūs brīdināju, ka negaidīšu nekāda sūtījuma. Jums nav ko kurnēt, ka drusku jāpa­gaida brokastis, ja man jāgaida piecas dienas, vai ne?

Svešinieks izgrūda īsu, bet spēcīgu lāstu.

— Nu, nu! — atskanēja bufetes telpā.

Un es priecātos, ser, ja jūs paturētu pie sevis savus lāstus, — misis Hola piebilda.

Svešinieks vairāk kā jebkad izskatījās pēc sanik­nota ūdenslīdēja. Visi, kas atradās bufetes telpā, juta, ka misis Hola viņu pārspējusi. Viesa turpmākie vārdi to tikai apstiprināja.

— Paklausieties, labā sieviete, — viņš iesāka.

— Es neesmu jums nekāda «labā sieviete», — misis Hola atcirta.

— Es jums teicu, ka sūtījums man nav pienācis.

— Labs sūtījums! — misis Hola sacīja.

— Tomēr varu sacīt, ka manā kabata . ..

— Aizvakar jūs man stāstījāt, ka jums ir vairs tikai sudraba divdesmit šiliņu gabals.

— Es vēl drusku atradu.

— Oho! — atskanēja bufetes telpā.

— Brīnums, kur jūs to atradāt, — teica misis Hola.

Tas, kā likās, ļoti apvainoja svešinieku. Viņš pie­cirta kāju.

— Ko jūs iedomājaties? — viņš iesaucās.

— Es tikai brīnos, kur jūs to atradāt, — misis Hola atkārtoja. — Un pirms pieņemu maksājumu, atnesu brokastis vai daru ko citu, jums būtu man šis tas jā­paskaidro, ko es nesaprotu, ko neviens nesaprot, bet katrs Joti gribētu saprast. Gribu zināt, ko jūs augša izdarījāt manam krēslam, un gribu zināt, kā jūs va­rējāt gadīties savā istabā, ja tā bija tukša? Tie, kas te apmetas, staigā pa durvīm, — šajā mājā valda tāds likums, ko jūs neievērojāt. Un tāpēc gribu zināt, kā jus tikāt iekšā. Un gribu zināt..,

Svešinieks piepeši savilka dūres un pacēla cimdotās rokas, piecirta kāju un tik ārkārtīgās dusmās pa­teica: — Pietiek! — ka viņa uz vietas apklusa.

— Jūs nesaprotat, kas es esmu un kāds es esmu, — viņš sacīja. — Es jums parādīšu. Pie velna! Es jums parādīšu.

Viņš aizklāja seju ar plaukstu, un, kad viņš to at­ņēma, sejas vidū atklājās melns tukšums. — Ņemiet! — viņš paspēra soli un sniedza kaut ko misis Holai.koviņa mehāniski saņēma, raudzīdamās viesa pārvērstajā sejā. Tad, pamanot, ko saņēmusi, viņa skaļi iekliedzās, no­meta to un streipuļodama atkāpās. Deguns — tas bija svešinieka sārtais un spīdīgais deguns, kas aiz­ripoja pa grīdu, noskanēdams kā papes vāks.

Tad viņš noņēma brilles, un visi bufetes telpā sa­stinga. Viņš noņēma cepuri un nesavaldīgām kustībām sāka raut nost vaiga bardu un apsējus. Tas negāja tik ātri. Skatītājus pārņēma briesmīgas nojautas. — Ak dievs! kāds iesaucās. Tad apsēji nokrita.

Nevarēja būt nekā ļaunāka. Misis Hola, kas stāvēja šausmu pārņemta un vaļēju muti, iekliedzās un metās uz ārdurvīm. Visi sakustējās. Viņi bija sagatavojušies skatīt rētas, sakropļojumu, acīm redzamas šausmas, bet — nebija nekā. Saites un liekie mati ielidoja no gaiteņa bufetes telpā. Kādam zemnieku puisim bija jāp.alecas, lai izvairītos no tiem. Klupdami krizdami visi traucās pa kāpnēm lejā, jo cilvēks, kas stāvēja un izkliedza nesakarīgus paskaidrojumus, līdz svārku apkaklei bija īsts, kustīgs stāvs, bet tālāk — nekas, it nekas vairs nebija redzams.

Ļaudis ciema otrā galā izdzirda kliedzienus un ķērcienus un, pavērdamies pa ceļu, ieraudzīja, ka «Pie četrjūga» apmeklētāji steigšus atstāj krodziņu. Viņi redzēja, ka misis Hola pakrīt un misters Tedijs Henfrijs palecas, lai nepakluptu pār viņu, un tad viņi dzirdēja Millijas izbaiļu spiedzienus. Kņadai sākoties, tā bija piepeši iznākusi no virtuves un uzskrējusi no muguras puses virsū bezgalvainajam svešiniekam. Pēkšņi viņa apklusa.

Tūliņ visi, kas atradās uz ceļa, — saldumu pārde­vējs, kokosriekstu būdas īpašnieks ar palīgu, karuseļa vīrs, mazi puikas un meitenes, lauku švīti, glītas mei­čas, veči darba blūzēs un čigānietes ar baltiem priekš­autiem — sāka skriet uz viesnīcas pusi. Apbrīnojami īsā laika sprīdī pie misis Holas iestādes saradās apmē­ram četrdesmit cilvēku liels pūlis, kas ātri auga, drūzmējās, klaigāja, prašņāja, vaimanāja un deva pa­domus. Visi runāja reizē, un radās tāds juceklis kā pie Bābeles torņa. Daži piecēla' un atbalstīja misis Holu, kas bija zaudējusi samaņu. Valdīja apjukums, un kāds mutīgs aculiecinieks klāstīja neticamas lietas.

— Bubulis.

— Ko tad šis darīja?

— Vai nebūs saduris to meitēnu?

- Man liekas, viņš skrēja tai virsū ar nazi.

— Bez galvas, es jums saku. Es nedomāju nesa­prātīgu izrunāšanos, bet cilvēku patiešām bez galvas.

— Muļķības! Tas ir burvju triks.

— Viņš norāva apsējus …

Cenzdamies ieskatīties pa atvērtajām durvīm, pūlis izveidoja drūzmainu ķīli, kura smailē, tuvāk viesnīcai, atradās drošsirdīgākie.

— Viņš brīdi stāvēja, es dzirdēju, kā meitene ieklie­dzās, un viņš apgriezās. Redzēju, ka viņai brunči vien pazibēja un svešais dzinās pakaļ. Nepagāja ne mirklis, viņš atgriezās ar nazi un maizes klaipu rokā. Apstājās un it kā apskatījās visapkārt. Nupat Tad iegāja pa viņām durvīm. Es jums saku, viņam nemaz nebija gal­vas. Jūs tikai neko neredzējāt…

Aizmugurē atskanēja troksnis, un runātājs apklusa, lai dotu ceļu mazai procesijai, kas ļoti noteikti tuvojās majai. Ka pirmais sarkans un apņēmīgs nāca misters Hols, viņam sekoja ciema policists misters Bobijs Džeferss un tad apdomīgais misters Vedžerss. Viņiem tagad bija līdzi apcietināšanas pavēle.

Ļaudis klaigādami sniedza pretrunīgu informāciju par pēdējiem notikumiem.

— Ar vai bez galvas, — Džeferss sacīja, — man viņš jāapcietina,'un es viņu apcietināšu.

Misters Hols devās augšā pa kāpnēm, gāja tieši uz viesistabas durvīm un atrada tās vajā.

— Policist, — viņš sauca, — izpildiet savu pienā­kumu!

Džeferss iegāja iekšā, Hols aiz viņa un beidzot Vedžerss. Pustumsā viņi savā priekšā ieraudzīja ķer­meni bez galvas, kas vienā cimdotā rokā turēja ap­grauztu maizes garozu, bet otrā siera gabalu.

— Tur viņš ir! — Hols iesaucās.

— Pie velna! Ko tas nozīmē? — nāca dusmīgs sauciens no vietas virs stāva apkakles.

— Jūs, kungs, esat sasodīti ērmīgs radījums, — misters' Džeferss sacīja. — Bet ar galvu vai bez tas — apcietināšanas pavēlē teikts «persona», un pie­nākums paliek pienākums …

— Nost! stāvs atkāpdamies brīdināja.

Viņš aši nometa maizi un sieru, bet misters Hols tūliņ paķēra un laikā paglāba no galda nazi. Nomuka svešinieka kreisās rokas cimds un atsitās Džefersa sejā. Nākamajā brīdī Džeferss beidza skaidrot apcieti­nāšanas pavēli, sakampa bezrokas locītavu un satvēra neredzamo kaklu. Viņš dabūja spēcīgu belzienu pa lie­liem, iekliedzās, t bet neatlaida rokas. Hols pārstūma nazi pār galdu Vedžersam, kurš šai cīņā spēlēja, ta sakot, vārtsarga lomu. Džeferss ar svešinieku saķē­rušies streipuļoja uz Hola pusi. Hols paspēra soli un gāja talkā. Ceļā stāvēja krēsls. Tas ar -troksni aizli­doja sāņus, kad viņi kopā nogāzās zemē.

— Grāb kājas! — Džeferss sakostiem zobiem izgrūda.

Misters Hols gribēja izpildīt norādījumu, bet da­būja ribās stipru dunku, kas brīdi novērsa viņa uzma­nību. Misters Vedžerss, redzēdams, ka bezgalvainais svešinieks ir izlocījies un jau gūst pārsvaru pār Džefersu, ar nazi rokā atkāpās uz durvīm, kur sadūrās ar misteru Haksteru un Siderbridžas važoni, kas nāca palīgā likumam un kārtībai. Tajā pašā brīdī no plaukta nogāzās vairākas pudeles un gaisā izplatījās kodīga smaka.

— Es padošos, — svešinieks sauca, lai gan bija uzveicis Džefersu. Nākamajā brīdī viņš jau elsodams piecēlās. Tas bija dīvains stāvs — bez galvas un plaukstām, jo viņš bija novilcis arī labās rokas cimdu.

— Nav vērts, — viņš, it kā elpu atņemdams, noteica.

Visdīvainākais bija dzirdēt balsi, kas nāca it kā no tukšuma, bet Saseksas lauku ļaudis laikam ir vis­lietišķākie cilvēki pasaulē. Arī Džeferss piecēlās un izvilka pāri rokas dzelžu. Tad viņš apjuka.

— Tad ta joks! — viņš prātoja, piepeši aptverdams, cik viss šis atgadījums ir nedabisks. — Sasodīts! Acīm redzot, nevarēšu tos izlietot.

Svešinieks novilka ar roku gar vesti un, kā uz burvja mājienu, pogas, pret kurām pagriezās viņa tukšā piedurkne, atsprāga vaļā. Tad viņš sacīja kaut ko par savu stilbu un noliecās. Likās, ka viņš taustās ap kurpēm un zeķēm.

— Ei! Tas taču nemaz nav cilvēks! — Haksters piepeši iesaucās. — Tās ir tikai tukšas drēbes. Palūk! Var ieskatīties pa apkakli un redzēt svārku oderi. Es varu iebāzt roku …

Viņš izstiepa roku. Šķita, ka tā gaisā pret kaut ko atdūrās. Spalgi iekliedzies, viņš atrāva to atpakaļ.

— Lūdzu, nebāziet man pirkstus acīs, — balss kaut kur gaisā ārkārtīgi sašutusi iesaucās. — Es esmu —2 ar galvu, rokām, kājām un visft pārējo patiešām šepat, tikai neredzams. Sasodīta nelaime, bet neko nevar darīt. Tāpēc taču katram Aipingas lempim nevajag bakstīt mani nost, vai ne?

Atpogātās drēbes, kas vaļīgi turējās uz nere­dzama balsta, tagad piecēlās ar sānos iespraustām piedurknēm.

Istabā bija ienākuši vēl daži vīri, un nu tā bija pilna.

— Vai neredzams? — Haksters. nepiegriezdams vērību svešinieka sašutumam, brīnījās. — Kas nu tā kaut ko ir dzirdējis?

— Tas varbūt ir savādi, bet nav nekāds noziegums. Kāpēc policists izturas pret mani tik rupji?

— Ā! Tas ir pavisam kas cits, — Džeferss atbil­dēja. — Jūs, bez šaubām, mazliet grūti saredzēt šai gaismā, bet man ir apcietināšanas pavēle, un tā ir pareiza. Neierados tāpēc, ka esat neredzams, bet zā­dzības dēļ. Zaglis ielauzies mājā un paņēmis naudu.

— Un tad?

— Pēdas noteikti rāda . ..

— Tīrās blēņas! — neredzamais cilvēks attrauca.

— Cerams, ser. Bet man dota pavēle —

— Labi, — svešinieks atbildēja. — Es iešu. Es iešu. Bet bez roku dzelžiem.

— Tā vienmēr parasts, — Džeferss uzstāja.

— Bez dzelžiem! — svešinieks palika pie sava,

— Atvainojiet, — Džeferss sacīja.

Stāvs ātri apsēdās un, iekāms skatītāji apķērās, kas notiek, kurpes, zeķes un bikses palidoja zem galda. Tad viņš atkal pielēca kājās un nometa svārkus.

— Pag, neļaujiet! — Džeferss, piepeši visu sapraz­dams, iesaucās. Viņš satvēra vesti, tā mēģināja izrau­ties, līdz krekls izslīdēja no vestes un atstāja to tukšu un ļenganu viņa rokās.

— Turiet viņu! — Džeferss skaļi sauca. — Ja viņš nosviedīs drēbes …

— Turiet viņu! — nu kliedza visi un metās uz balto, plīvojošo kreklu, kas vienīgais vēl liecināja par svešinieka klātbūtni.

Krekla piedurkne negaidot iezvēla Holam pa seju, apturot viņa tuvošanos atplestām rokām, un atmugu­riski uzgrūda viņu vecajam ķesterim Tūtsamam. Nāka­majā brīdī apģērba gabals pacēlās uz augšu un sa- raucās, piedurknēm vaļīgi plivinoties, kā jau krekls, ko pārvelk pār galvu. Džeferss to sakampa, bet tikai palīdzēja novilkt. Neredzama roka iesita viņam pa muti, un viņš tūliņ izvilka rundziņu un nikni iezvēla Tedijam Henfrijam pa pakausi.

— Sargies! — ikviens, sitot uz labu laimi un nekam netrāpot, kliedza. — Turi viņu! .Aiztaisiet durvis! Ne­laidiet viņu vaļā! Es kaut ko noķēru! Te viņš ir!

Viņi sacēla neiedomājamu troksni. Visiem, kā likās, bija ticis iesperts reizē, un Sendijs Vedžerss, kas jau vienmēr bija gudrs un kam briesmīgs sitiens pa degunu vēl paasināja prātus, attaisīja durvis un metās bēgt pirmais. Pārējie, kas viņam tūliņ sekoja, brīdi tika saspiesti aizdurvē. Kaušanās turpinājās. Sektantam Fipam izdauzīja priekšzobu, Henfrijam ievainoja auss skrimstalu. Džeferss dabūja pa žokli un pagriežoties satvēra kaut ko, kas bija iespiedies drūzmā starp viņu un Haksteru un neļāva viņiem saskarties. Viņš juta muskuļainas krūtis, un nākamajā brīdī viss iekaisušo vīru pūlis cīnīdamies izlauzās pārpildītajā priekš­namā.

— Man viņš ir rokā! — Džeferss kliedza, spiezda­mies un grūstīdamies pārējo vidū. Sarkanu seju un uztūkušām vēnām viņš cīnījās ar neredzamo pretinieku.

Vīri atkāpās pa labi un kreisi, bet neparastais mudžeklis atri lidoja uz ārdurvīm un novērpās lejā pa viesnīcas sešiem pakāpieniem. Džeferss kliedza aiz­žņaugta balsī, bet tomēr turēja kaut ko ciet un spēra ar celi. Tad viņš apgriezās un smagi ar galvu atsitās grantī. Tikai tad viņa pirksti atlaidās.

Atskanēja uztraukti kliedzieni: — Turiet viņu! Neredzams!

Kāds svešs jauneklis, kura vārds nenāca gaismā, tūliņ iejaucās burzmā, satvēra kaut ko, bet palaida atkal vaļā un pārkrita pāri zemē gulošajam policistam. Ceļa vidū iekliedzās sieviete, jo kaut kas padrāzās viņai garām; kāds suns, kas laikam dabūja spērienu, ievaukšķējās un kaukdams ieskrēja Hakstera pagalmā, bet neredzamais cilvēks ar šo bija izbēdzis. Ļaudis brīdi stāvēja pārsteigti un rokas plātīdami. Tad viņus pārņēma panika, un viņi izklīda pa ciemu kā vēja nestas sausas lapas. Tikai Džeferss saliektiem ceļiem gulēja gluži klusu uz muguras pie viesnīcas lieveņa kāpnēm.