Neredzamais cilvēks

VI MĒBELES KĻŪST TRAKAS

Gadījās, ka otros vasarassvētkos agri no rīta, kad Millija vēl nebija uztramdīta no miega, misters Hols ar misis Holu piecēlās un klusu nokāpa^ pagrabā. Viņiem tur bija īpašas darīšanas, jo vajadzēja uzlabot alus stiprumu.

Tikko viņi bija iegājuši pagrabā, misis Hola apķē­rās, ka aizmirsusi paņemt līdzi no blakusistabas zāļu pudelīti. Tā kā viņa bija minētajā pasākumā speciāliste un galvenā darītāja, tad Hols padevīgi uzgāja augšā pēc pudeles.

Kāpnēs viņš pārsteigts ieraudzīja, ka svešinieka istabas durvis ir pusvirus. Viņš iegāja pats savā istabā un atrada, kā bija sacīts, pudeli.

Atgriežoties Hols pamanīja, ka ārdurvju bultas ir atvilktas un ka durvis patiesībā ir tikai aizvērtas. Pēkšņā iedvesmas mirklī viņš saistīja šo faktu ar svešinieka istabu augšstāvā un mistera Tedija Henfrija aizrādījumiem. Viņš skaidri atcerējās, ka vakarvakarā bija turējis sveci, kamēr misis Hola aizšāva bultas. Pārsteigts viņš apstājās un tad ar pudeli rokā atkal uzkāpa augšā. Viņš pieklauvēja pie svešinieka durvīm. Neviens neatbildēja. Viņš pieklauvēja vēlreiz, tad plaši atgrūda durvis un iegāja iekšā.

Viss bija tā, kā viņš 'jau sagaidīja. Kā gulta, tā arī istaba bija tukša. Un pat viņa neapķērīgajam prā­tam dīvainākais likās tas, ka uz guļamistabas krēsla un gultas malas bija izmētāti viesa apsēji un, cik viņš zināja, viņa vienīgie apģērba gabali. Pat lielā, ļeganā cepure bija nevīžīgi uzmesta uz gultasgala.

Hols, tā stāvot, izdzirda no pagraba dziļuma sievas balsi. Vārdi tika ātri nobērti un teikuma beigas izska­nēja ar spalgu, vaicājošu uzsvaru, kā Saseksas rietumu iedzīvotāji paraduši izrādīt stipru nepacietību.

— Džordž! Vai tu dabūji, ko man vajag?

Viņš apgriezās un steidzās lejā.

— Dženij! — viņš sauca, pārliecies pār pagraba

kāpņu margām. — Tā ir taisnība, ko Henfrijs teica. Viņa nav istabā. Un ārdurvis ir atbultētas.

Misis Hola sākumā neko nesaprata, bet, tikko ap­ķērās, kas noticis, nolēma pati apskatīt tukšo istabu. Hols, vēl arvien turēdams rokā pudeli, gāja pa priekšu.

— Viņa paša tur nav, — tas teica, — bet drēbes ir. Un ko tad viņš dara bez drēbēm? Tīrais joksl

Vēlāk viņi apgalvoja, ka, nākot pa pagraba kāpnēm augšā, abiem licies, it kā ārdurvis atveras un atkal aizdarās, bet redzēdami, ka tās ir ciet un neviena nav, viņi neieminējās par to viens otram ne vārda. Misis Hola pagāja gaitenī vīram garām un pirmā uzskrēja augšstāvā. Kāpnēs kāds nošķaudījās. Hols, iedams sešU6 soļus aiz sievas, domāja, ka dzird viņu šķaudām, bet viņai likās, ka šķauda Hols. Viņa atgrūda durvis un apskatīja istabu.

— Tad tč jocīgi! — misis Hola noteica.

Viņa saklausīja turpat aiz muguras nošņaukāšanos un pagriezusies bija pārsteigta, redzēdama, ka Hols atrodas kādus desmit soļus tālāk, kāpņu galā. Nāka­majā brīdī viņš jau bija tepat līdzās. Viņa noliecās, pataustīja spilvenu un pabāza roku zem gultas drēbēm.

— Aukstas, — viņa sacīja. — Viņš jau ir stundu vai ilgāk augšā.

Piepeši notika visdīvainākais, ko vien varēja iedo­māties. Gultas drēbes sarāvās čupā, pacēlās stāvus gaisā un ātri pārlēca pār gultasgalu. Likās tieši, ka roka būtu pakampusi tās un aizmetuši sāņus. Tūliņ pēc tam no gultasgala palēcās svešinieka cepure, ap­lidoja gaisā krietnu loku un atsitās taisni misis Holas sejā. Tādā pašā ātrumā nāca no mazgājamā galdiņa sūklis, pēc tam krēsls, bezrūpīgi nometis svešinieka svārkus un bikses un sausi smiedamies tīri kā sveši­nieka balsī, likās brīdi notēmēja uz misis Holu savas četras kājas un šāvās virsū. Viņa iekliedzās, pagriezās, un tad krēsla kājas maigi, bet cieši atdūrās pret viņas muguru un izstūma viņu Jīdz ar Holu laukā no istabas. Durvis spēcīgi aizcirtās un tika aizslēgtas. Šķita, ka krēsls un gulta vēl brīdi lēkāja uzvaras deju, un tad pēkšņi viss bija klusu.

Misis Hola, gandrīz samaņu zaudēdama, kāpņu telpā ieslīga mistera Hola rokās. Hols un baiļu klie­dziena uzmodinātā Millija ar lielām pūlēm nogādāja viņu lejā un pasniedza viņai atspirdzinājumus, kādus tādos gadījumos parasti lieto.

— Tie ir gari, — misis Hola sacīja. — Es zinu, ka tie ir gari. "Esmu lasījusi par to avīzēs. Galdi un krēsli lēkā un dejo …

— Ieņem vēl lāsīti, Dženij, — Hols skubināja. — Tas tevi spēcinās.

— Aizslēdziet durvis, — misis Hola turpināja. — Ne­laidiet viņu vairs iekšā! Es jau tā domāju. .. Man vajadzēja zināt. Tādas brilles un tik satīta galva, un svētdienās nekad neiet uz baznīcu… Un visas tās pudeles .. . Vai kādam pieklājas tik daudz turēt? … Viņš iedzinis mēbelēs garus … Manas vecās, labas mēbeles! Tajā pašā krēslā, kad biju maza meitene, mēdza sēdēt mana māte. Ja iedomājos, ka tas tagad pacēlās pret mani…

— Vēl mazu lāsīti, Dženij, — Hols uzstāja. — Tavi nervi ir galīgi beigti.

Ap pieciem jau bija uzlēkusi saule, un viņi aizsū­tīja Milliju pāri ielai, lai pamodina kalēju Sendiju Vedžersu.

Misters Hols liek sveicināt, un augšistabā ar mē­belēm notiek kaut kas dīvains. Vai misters Vedžerss neatnāktu?

Vedžerss bija gudrs un |oti attapīgs cilvēks. Viņš pret šo gadījumu izturējās ļoti nopietni.

— Lai mani nosit, ja tā nav burvība, — tādas bija Sendija Vedžersa domas. — Pret tādiem kundziņiem der zirga pakavs,

Viņš atnāca ļoti norūpējies. Holi gribēja viņu uzvest augšā, istabā, bet Vedžerss nesteidzās. Viņš labāk apru­nājās gaitenī. Otrā pusē ceļam iznāca Hakstera mācek­lis un sāka taisīt vaļā slēģus tabakas preču veikalam. Viņš tika uzaicināts pievienoties pārrunām. Pēc pāris minūtēm, protams, ieradās arī pats misters Haksters. Nu visā spožumā parādījās anglosakšu parlamentā­rais ģēnijs: runāts tika daudz, bet darīts netika nekas noteikts.

— Vispirms visu labi apsvērsim, — misters Sendijs Vedžerss neatlaidās. — Padomāsim, vai mēs rīkosimies pareizi, ja uzlauzīsim durvis. Uzlauzt jau var vienmēr, bet, ja durvis reiz ir vaļā, tad tur vairs nekā nevar darīt.

Piepeši visiem par pārsteigumu augšistabas durvis atvērās pašas no sevis, un, kad viņi izbrīnījušies palū­kojās uz augšu, tad redzēja, ka lejā kāpa svešinieka satuntuļojies stāvs. Viņa pārmērīgi lielie stikla redzokļi bija tukšāki un tumšāki kā jebkad. Tā blenzdams, viņš stīvi un lēni nonāca lejā, tuvojās pa gaiteni un ar ne­kustīgu skatienu apstājās.

— Paraugieties! — viņš iesaucās. Visu acis pa­griezās, kurp rādīja cimdotais pirksts, un ieraudzīja pie pašām pagraba durvīm zāļu pudeli. Tad viņš iegāja viesistabā, pēkšņi un nikni aizcirzdams durvis viņiem deguna priekšā.

Kamēr durvju cirtiena troksnis nebija pilnīgi ap­klusis, netika izrunāts ne vārds. Viņi uzlūkoja viens otru.

— Ja nu reiz mērs nav pilns! — misters Vedžerss iesāka, bet nepabeidza.

— Es ieietu un pajautātu, — viņš sacīja misteram Holam. — Es prasītu paskaidrojumu.

Pagaja labs brīdis, līdz majastēvu piedabūja uz šo soli. Beidzot viņš pieklauvēja, atvēra durvis un pa-< guva tikai pateikt:

— Atvainojiet..,

— Ejiet pie velna! — svešinieks briesmīgā balsī iekliedzās. — Un aiztaisiet durvis!

Tā izbeidzās šī īsā saruna.