Neredzamais cilvēks

XIII MISTERS MARVELS GRIB TIKT VAĻĀ

Kad metās krēsla un aipingieši atkal bailīgi sāka parādīties svētku godības drupas, aiz dižskābaržu meža uz Bramblhērstas pusi pa mijkrēsli ar pūlēm soļoja neliels, plecīgs vīrs ar nodriskātu cilindru galvā. Viņš nesa trīs klades, sasietas ar raibu gumijas saiti, un zilā galdautā satītu saini. Viņa sārtajā sejā izpaudās ap­mulsums un nogurums. Šķita, ka viņš drudžaini stei­dzas. Viņu pavadīja balss, kas nepiederēja viņam pa­šam, un viņš arvien sarāvās no neredzamas rokas pie­skāriena.

— Ja tu man atkal muksi, — balss sacīja, — ja tu man atkal mēģināsi izmukt…

— Ak dievs! — misters Marvels iesaucās. — Plecs taču ir vienos zilumos.

—.Goda vārds, — balss turpināja, — es tevi nositīšu.

— Es nemaz nemēģināju mukt, — Marvels atbil­dēja, un viņa balsī jau ieskanējās raudas. — Zvēru, ka nē. Es nezināju, pa kuru ceļuv nogriezties, tas ir viss. Pie velna, kā es varēju zināt, pa kuru ceļu jānogriežas? Esmu jau tā diezgan grūstīts .. .

— Ja neklausīsi, grūstīs vēl vairāk, — balss teica, un Marvels tūliņ apklusa. Viņš piepūta vaigus, un viņa acīs bija lasāms izmisums.

— Ļoti žēl, ka šie muļķi izpļāpās manu noslēpumu, un tu vēl gribēji nozust ar manām kladēm. Laime, ka dažs labs no viņiem laikā aizskrēja un pazuda! Te nu ir… Neviens nezināja, ka esmu neredzams. Bet ko lai tagad daru?

— Ko lai es tagad daru? — Marvels klusiņām jautāja.

— Viss nācis klajā. Viss būs avīzēs! Visi mani mek­lēs. Katrs uzmanīsies …

Balss izplūda spēcīgos lāstos un apklusa. Izmisums mistera Marvela sejā tikai auga, bet viņa soļi kļuva gausāki.

— Ej! Ej! — balss teica.

Mistera Marvela seja starp sārtajiem plankumiem kļuva pelēka.

— Nenomet klades, muļķi! — balss skarbi uzsauca.

— Man patiešām būs tevi jāizlieto, — balss turpināja.

— Tu esi vājš palīgs, bet man nu cits nekas neatliek.

— Esmu nožēlojams palīgs, — Marvels sacīja.

— Jā gan, — balss bija ar viņu vienis prātis.

— Esmu jums vissliktākais palīgs, kāds vien var būt, — Marvels sacīja.

— Es neesmu vesels, — viņš turpināja, kad brīdi bija valdījis neveikls klusums.

— Es nebūt neesmu vesels, — viņš atkārtoja.

— Ak tā?

— Un man ir vāja sirds. Tas mazais darbiņš — es, bez šaubām, to paveicu. Bet apžēlojieties! Es kuru katru brīdi varēju nokrist. • .

— Patiešām?

— Man nav ne tik daudz dūšas, ne spēka, kā jums vajadzīgs.

— Es tevi uzmudināšu.

— Labāk ne! Jūs zināt, ka negribu izjaukt jūsu no­domus. Bet tas varētu notikt. Aiz tīrām bailēm un muļ­ķības …

— Labāk nemēģini,— balss stingri un mierīgi sacīja.

— Kaut es būtu miris! — Marvels vaimanāja.

— Tas nav taisnīgi, — viņš piebilda. — Jums jāsa­prot … Liekas, ka man ir pilnīgi tiesības .,.

— Uz priekšu! — balss uzsauca.

Misters Marvels paātrināja gaitu, un brīdi viņi at­kal gāja klusēdami.

— Tas ir sasodīti grūti, — misters Marvels ieteicās.

Sie vārdi neatstāja nekāda iespaida. Viņš izmēģi­nājās citādi.

— Kas man par to būs? — viņš briesmīgi sarūg­tināts atsāka.

— Ak, turi muti! — balss viņu sparīgi pārtrauca. — Es par tevi gādāšu. Dari, kas tev likts. Tu izdarīsi to, kā pienākas. Tu esi muļķis un nekas vairāk, bet iztiksim …

— Es jums saku, ser, ka neesmu īstais vīrs. Visu cieņu, — bet tā nu ir.

— Ja tu neturēsi muti, es atkal izgriezīšu tavu el­koni, — neredzamais cilvēks sacīja. — Ļauj man domāt.

Drīz vien aiz kokiem parādījās divi dzelteni gais­mas plankumi un mijkrēslī varēja saskatīt baznīcas četrstūraino torni.

— Visu laiku, ejot caur ciemu, es turēšu tev roku uz pleca, — balss teica. — Ej taisni cauri un nemēģini darīt muļķības. Pretējā gadījumā tev klāsies vēl ļaunāk.

— To es zinu, — Marvels nopūtās, —to visu es zinu.

Nelaimīgais stāvs ar nodriskāto cilindru galvā aiz­gāja ar saviem nesamiem gar apgaismotajiem logiem pa ciema ceļu un nozuda mijkrēslī.