Neredzamais cilvēks

XXIV NEIZDEVIES NODOMS

— Bet ko lai nu darām? — Kemps jautāja un zag­šus pameta skatienu pa logu.

Viņš pienāca viesim tuvāk, lai aizkavētu to paskatī­ties laukā un ieraudzīt trīs vīrus, kas, pēc Kempa do­mām, ārkārtīgi lēni kāpa kalnā.

— Ko jūs gribējāt darīt, kad devāties uz Bardoku? Vai jums bija kāds nodoms?

— Gribēju atstāt Angliju, bet esmu mainījis šo no­domu, jo atradu jūs. Tā kā laiks ir silts un va*u staigāt kails, tad biju nolēmis, ka būs prātīgāk, ja došos uz dienvidiem. Tagad, kad mans noslēpums ir kļuvis zi­nāms, katrs uzmanīs maskējušos un satuntuļojušos cilvēku. Ar Franciju tiek uzturēta tvaikoņu satiksme. Gribēju nokļūt uz kuģa un riskēt ar ceļojumu. Tālāk varētu vilcienā aizbraukt uz Spāniju vai Alžīru. Tas ne­būtu grūti. Dienvidos cilvēks vienmēr var būt nere­dzams un tomēr dzīvot. Un darīt lielas lietas. Klaidoni izmantoju par naudas lādi un bagāžas nesēju, līdz būšu izdomājis, kā aizsūtīt sev priekšā klades un pā­rējās mantas.

— Saprotu.

— Un tad šis riebīgais nelietis ņēma un apzaga mani! Viņš ir noslēpis manas klades, Kemp. Noslēpis klades! Ja es viņu dabūtu savos nagos! …

— Pats labākais būtu vispirms atgūt klades.

— Bet kur viņš atrodas? Vai jūs zināt?

— Viņš uz paša vēlēšanos ieslēgts pilsētas polici­jas iecirkņa visdrošākajā kamerā. r

— Nelietis! — neredzamais cilvēks iesaucās.

— Tas drusku aizkavē jūsu nodomu.

— Mums jādabūn rokā klades, tas man ir dzīvī­bas jautājums!

— Protams, — Kemps mazliet nervozi piebilda un klausījās, vai neizdzirdēs laukā soļus. — Protams, mums jādabūn rokā klades. Tas nebūs grūti, ja viņš nezinās, cik augstu jūs tās vērtējat.

— Nē, — neredzamais cilvēks sacīja un iegrima domās.

Kemps mēģināja kaut ko izdomāt, lai uzturētu sa­runu, bet neredzamais cilvēks jau ierunājās pats.

— Tas, ka iemaldījos jūsu mājā, Kemp, groza visus manus nodomus, jo jūs esat cilvēks, kas mani saprot. Lai noticis kas notikdams, lai arī viss zināms atklātībā, lai arī esmu zaudējis savas klades un tik daudz pār­cietis, tomēr atliek lielas iespējas, milzīgas iespējas..»

— Vai nevienam neesat teicis, ka esmu šeit? — viņš pēkšņi iejautājās.

Kemps vilcinājās. — Jūs man piekodinājāt, — viņš sacīja.

— Nevienam?

— It nevienam.

— A! Labi! — Neredzamais cilvēks piecēlās un, ro­kas sānos iespraudis, sāka staigāt pa istabu.

— Es pielaidu k|ūdu, Kemp, milzīgu kļūdu, ka rīko­jos viens. Esmu izšķiedis spēku, laiku un palaidis ga­rām izdevības. Viens! Cik apbrīnojami maz cilvēks var izdarīt viens! Kaut ko nozagt, ievainot kādu, un tas ir viss. «

— Man, Kemp, vajadzīgs noslēpuma sargs, palīgs un paslēptuve, vieta, kur es varētu izgulēties, paēst un mierīgi, nevienam nezinot, atpūsties. Man nepieciešams sabiedrotais. Ja man būtu sabiedrotais, ēdiens un vieta, kur atpūsties, es varētu izdarīt visu, ko vien vēlos.

Līdz šim taustījos kā pa tumsu. Mums jāapsver viss, kas neredzamam cilvēkam ir iespējams un kas nē. Nav visai izdevīgi noklausīties citu sarunās, jo dzirdamas manis paša kustības. Varbūt nav vērts — tiešām nav arī vērts izdarīt pa mājām zādzības. Ja mani saķer, tad viegli var ieslodzīt, bet, no otras puses, mani ir grūti notvert.. Neredzamam cilvēkam patiesībā ir tikai divas priekšrocības. Viņš var viegli aizlavīties projām un viegli ierasties it visur, kur vien grib. Tāpēc viņam īpaši viegli ir nogalināt. Es varu tuvoties katram cilvēkam, lai viņam būtu kāds ierocis būdams, varu iesist viņam, kur vien gribu, un tad izvairīties un aizbēgt, kā vien gribu.

Kemps glaudīja ūsu. Vai lejā neatskanēja troksnis?

— Un mums būs jānogalina, Kemp.

— Jānogalina, — Kemps atkārtoja. — Es klausos, ko jūs stāstāt, Grifin, bet neaizmirstiet, ka neesmu ar jums vienis prātis. Kāpēc nogalināt?

— Nav jānogalina nejauši, bet pārdomāti jāiznī­cina. Lieta ir tāda, ka tagad visi ne sliktāk par mums pašiem zina, ka ir tāds neredzamais cilvēks, un tāpēc, Kemp, neredzamajam cilvēkam jānodibina terora val­stība. Tas izklausās briesmīgi, bet esmu to nodomāji^ darīt. Terora valstība! Viņam jāieņem kāda pilsēta, pie­mēram, jūsu Bardoka, jāiebiedē iedzīvotāji un jāvalda pār tiem. Viņam jāizdod pavēles. Viņš var to izdarīt tūkstoš veidos, — varbūt pabāžot zem durvīm zīmītes. Jānogalina visi, kas neklausīs viņa pavēlēm, un visi, kas aizstāvēs tos.

— Hm, — Kemps norūca un neklausījās vairs Gri- finā, jo dzirdēja, ka lejā atvērās un atkal tika aizdarī­tas durvis.

— Man liekas, Grifin, — viņš sacīja, lai tikai iesaistītu viesi sarunā, — ka jūsu sabiedrotajam būs grūts stāvoklis.

— Neviens nezinās, ka viņš ir mans sabiedrotais,— neredzamais cilvēks strauji iesaucās, bet piepeši aprā­vās. — Klau! Kas tur lejā notiek?

— Nekas, — Kemps atbildēja un pēkšņi sāka runāt skaļi un ātri. — Es nevaru jums pievienoties, Grifin. Saprotiet mani, nevaru. Kāpēc gribat nostāties pret cilvēci? Kā varat tad cerēt gūt laimi? Nepalieciet vien­tuļš kā vilks. Publicējiet savu atklājumu, dariet to zi­nāmu pasaulei vai, mazākais, savai tautai. Padomājiet, ko jūs varētu paveikt, ja jums būtu miljons palīgu!

Neredzamais cilvēks, roku izstiepdams, viņu pār­trauca:

— Es dzirdu, kāds kāpj augšā!

— Muļķības! — Kemps atbildēja.

— Paskatīsimies, — neredzamais cilvēks sacīja un ar izstieptu roku devās uz durvīm.

Turpmākais norisinājās ļoti ātri. Kemps brīdi vil­cinājās, bet tad sakustējās, lai viņu aizturētu. Neredza­mais cilvēks sarāvās un sastinga.

— Nodevēj! — balss iesaucās.

Rīta svārks piepeši atsitās vaļā un neredzamais ap­sēdies sāka izģērbties. Kemps trim ašiem soļiem metās uz durvīm, bet neredzamais cilvēks, — kājas viņam bija pazudušas, — iekliedzies tūdaļ uzlēca augšā. Kemps atrāva durvis.

Tām atveroties, lejā bija dzirdami steidzīgi soļi un balsis.

Kemps strauji atgrūda neredzamo cilvēku, atlēca sāņus un aizcirta durvis. Atslēga jau atradās ārpusē. Nākamajā brīdī Grifins būtu ieslēgts darbistabā, bet tad atgadījās neparedzēta nejaušība. Atslēga no rīta bija iebāzta durvis ļoti pavirši. Keinpam aizcērtot dur­vis, tā nokrita uz grīdsegas.

Kemps nobāla. Abām rokām viņš centās saturēt durvju rokturi. Brīdi viņam tas izdevās, tad durvis pavērās par sešām collām, bet viņš atkal aizspieda tās ciet. Otrreiz durvis tika atgrūstas par veselu pēdu un spraugā iespiedās rīta svārks. Neredzami pirksti sa­grāba Kempu aiz kakla, un viņš palaida rokturi, lai aizstāvētos. Viņu atspieda atpakaļ, aizlika kāju priekšā un smagi notrieca kāpņu kaktā. Virsū viņam tika uz­mests tukšais rīta svārks.

Pa kāpnēm jau nāca augšā pulkvedis Edaijs, Bar­dokas policijas priekšnieks, kas bija saņēmis Kempa vēstuli. Viņš šausmās redzēja, ka piepeši parādās Kemps, bet, dīvaini lēkājot pa gaisu, tam seko tukšs apģērba gabals. Redzēja, ka Kemps nogāzās un pūlējās piecelties kājās; redzēja, ka tas grīļojas, metās uz priekšu un atkal novēlās kā maiss.

Piepeši viņš sajuta stipru belzienu. Bet neviena taču nebija tuvumā! Viņam uzvēlās milzīgs smagums, un viņš tika nogrūsts kūleniski pa kāpnēm lejā, pie kam juta aizžņaugtu kaklu un dabūja spērienu pavēderē. Neredzama kāja uzmina viņam uz muguras, un lejup pa kāpnēm nodimdēja spokaini soļi. Viņš dzirdēja, ka priekšnamā kliedza un skrēja abi policisti un spēcīgi aizcirtās ārdurvis.

Viņš vēl apvēlās un tad piecēlās sēdus. Nu viņš re­dzēja, ka novārtījies un izspūris pa kāpnēm lejā strei­puļo Kemps. Viens vaigs no belziena viņam bija gluži balts, lūpa asiņoja, rokās viņš turēja sārtu rīta svārku un vēl kādu apģērba gabalu.

— Ak dievs! — Kemps iesaucās. — Esam paspēlē­juši! Viņš ir izmucis!