Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Vienpadsmitā nodaļa Jaunā vietā

Nezinītis atmodās gluži nepazīstamā vietā. Viņš gulēja gultā, pēlī iegrimis. Šis pēlis bija tik mīksts, it kā būtu pildīts ar pieneņu pūkām. Nezinīti uzmodināja kaut kādas balsis. At­vēris acis, viņš sāka lūkoties apkārt un ieraudzīja, ka guļ svešā istabā. Pa kaktiem bija izvietoti mazi atzveltnes krēsli. Pie sie­nām karājās sedziņas un gleznas ar dažādu ziedu attēliem. Pie loga stāvēja apaļš galdiņš uz vienas kājas. Uz tā atradās liela kaudze krāsainu izšujamo diegu un spilventiņš, no vienas vie­tas piespraudīts ar adatām un kniepadatām kā sabozies ezītis. Turpat tuvumā bija rakstāmgalds ar rakstāmpiederumiem. Bla­kus tam grāmatu skapis. Pie pašas tālākās sienas līdzās durvīm slējās liels spogulis. Spoguļa priekšā grozījās divas knīpas un dzīvi sarunājās. Viena bija zilā spoža zīda tērpā ar tādu pašu zīda jostiņu, kas uz muguras bija sasieta pušķī. Knīpai bija gaiši zilas acis un garā bizē sapīti, tumši mati. Otra bija raibā

kleitiņā ar sārtām un mēļām puķītēm. Mati viņai bija gaiši, gandrīz balti un kā viļņi slī­dēja pār pleciem. Viņa spoguļa priekšā pielā­goja cepuri un visu laiku žadzināja kā ža­gata:

— Kas par riebīgu cepuri! Liec to, ka gribi, ne pēc kā neizskatās. Man gribējās pa­šūt cepuri ar platām malām, bet pietrūka drā­nas un nācās taisīt ar šaurām, bet, ja malas ir šauras, tad seja izskatās apaļa, un tas ne­maz nav diez cik skaisti.

— Beidz nu reiz pie spoguļa grozīties! Ciest nevaru, kad tā spoguļa priekšā grozās, — aizrādīja zilacainā knīpa.

— Kālab tad gan, tavuprāt, spoguļi izgudroti? — atjautāja gaišmate.

Uzlikusi cepuri gandrīz uz paša pakauša, viņa atmeta galvu un, acis piemiegusi, ņēmās aplūkot sevi spogulī.

Nezinītim sanāca smiekli. Viņš nenoturējās un ieurkšķējās. Gaišmate acumirklī atlēca no spoguļa un aizdomīgi paraudzījās uz Nezinīti. Taču Nezinītis pievēra acis un izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abas knīpas, cenzdamās neklaudzināt ar pa­pēdīšiem, tuvojās gultai un apstājās pa gabaliņu.

— Man izklausījās, ka viņš ko sacīja, — Nezinītis dzirdēja čukstam. — Jādomā, tāpat vien izlikās … Kad gan viņš pamo­dīsies? Kopš vakardienas guļ bez samaņas.

Otra balss atsaucās:

— Medene nelika modināt. Teica, lai viņu pasaucot, kad tas pats pamodīsies.

«Nez kas tā par Medeni?» Nezinītis nodomāja, taču nelikās manām, ka dzird viņu sarunas.

— Kas par drosmīgu knauķi! — atkal atskanēja čuksti. — Iedomājies tikai — lidojis gaisa balonā!

Nezinītis izdzirdēja, ka viņu dēvē par drosmīgu, un mute

tam pati no sevis paplētās vai līdz ausīm. Viņš tomēr laikā ap­ķērās un apvaldīja smaidu.

— Es atnākšu vēlāk, kad viņš būs pamodies, — balss turpi­nāja. — Man tā gribas viņu iztaujāt par gaisa balonu. Bet ja nu pēkšņi viņam ir smadzeņu satricinājums!

«Nieki!» Nezinītis nodomāja. «Nekāda smadzeņu satricinā­juma man nav.»

Gaišmate atvadījās un aizgāja. Istabā iestājās klusums. Ne­zinītis ilgi gulēja aizvērtām acīm, dzirdi sasprindzinājis. Bei­dzot viņš mazliet pavēra vienu aci un ieraudzīja pār sevi nolie­kušos zilacainu knīpu. Knīpa laipni pasmaidīja, tad sarauca pieri un, ar pirkstu padraudējusi, vaicāja:

— Vai jūs vienmēr tā mostaties? Pirms atverat vienu aci, tad otru?

Nezinītis pamāja ar galvu un pavēra otru aci.

— Tātad jūs nemaz neesat aizmidzis?

— Nē, es tikko pamodos.

Nezinītis gribēja vēl ko teikt, bet knīpa uzlika pirkstiņu vi­ņam uz lūpām un sacīja:

— Kļūsiet, kļūsiet! Jūs nedrīkstat runāt. Jūs esat ļoti slims.

— Nepavisam ne!

— Kā jūs zināt? Vai tad jūs esat ārsts?

— Nē.

— Nu, redziet nu! Bet viņš vēl runās! Jums jāguļ mierīgi, kamēr es paaicināšu ārsti. Kā jūs sauc?

— Nezinītis. Bet jūs?

— Mani sauc par Zilacīti.

— Jauks vārds, — Nezinītis atzinīgi noteica.

— Ļoti priecājos, ka jums tas patīk. Jūs, var redzēt, esat labi audzināts knauķis.

Nezinīša seja atplauka smaidā. Viņš bija ļoti apmierināts, ka uzlielīts, jo viņu gandrīz nekad neviens nebija slavējis, bet

visi aizvien tikai pēluši. Knauķu tuvumā nebija, un Nezinītis nebaidījās, ka viņu sāks ķircināt par to, ka tas ielaižas ar knīpu. Tāpēc viņš ar Zilacīti runāja pilnīgi brīvi un pieklājīgi.

— Bet kā sauc to otru? — Nezinītis jautāja.

— Kādu otru?

— Ar kuru jūs runājāties. Tādu skaistu, ar baltiem matiem.

— O! — Zilacīte iesaucās. — Tātad jūs jau sen vairs ne­guļat?

— Nē, es tikai uz mirklīti atvēru acis, bet tad atkal no jauna aizmigu.

— Nav tiesa, nav tiesa! — Zilacīte pakratīja galvu un sa­rauca uzacis. — Tātad jums liekas, ka es neesmu pietiekami skaista?

— Nē, ko jūs! — Nezinītis nobijās. — Jūs arī esat skaista.

— Kura tad no mums ir skaistāka — es vai viņa?

— Jūs … un viņa. Jūs abas esat ļoti skaistas.

— Jūs esat nožēlojams melis, taču es jums piedodu, — Zil­acīte atbildēja. — Jūsu skaistuli sauc par Pārsliņu. Jūs viņu vēl redzēsiet. Bet nu pietiek. Jums ir kaitīgi daudz sarunāties. Gu- liet mierīgi un neiedomājieties celties augšā! Es tūliņ pasaukšu Medeni.

— Kas tā Medene tāda ir?

— Medene ir mūsu ārste. Viņa jūs ārstēs.

Zilacīte aizgāja. Nezinītis tūliņ izlēca no gultas un sāka meklēt savas drēbes. Viņam gribējās drīzāk aizbēgt, jo viņš zi­nāja, ka ārsti mēdz slimniekus cienāt ar rīcineļļu un triept ar jodu, no kura gauži sūrst miesa. Drēbju tuvumā nebija, bet viņa uzmanību saistīja lelle, kas sēdēja uz maza soliņa, atbalstījusi muguru pret sienu.

Nezinītim gribējās uz vietas saplēst lelli un paskatīties, kas tai iekšā — vate vai zāģu skaidas. Viņš aizmirsa par drēbēm un ņēmās meklēt nazi, bet tobrīd ieraudzīja savu attēlu spogulī. Nometis

lelli uz grīdas, viņš sāka pie spoguļa vaibstīties, aplūkodams savu seju. Izskatījies tiku tikām, viņš sacīja:

— Es arī esmu skaists, un seja man nav visai apaļa.

Te aiz durvīm nodipēja soļi. Nezinītis aši iemetās gultā un pārvilka sev pāri segu. Istabā ienāca Zilacīte un vēl kāda knīpa baltā virsvalkā un baltu lakatiņu galvā, ar nelielu brūnu čemo­dāniņu rokās. Viņai bija tukli, sārti vaigi. Pelēkās actiņas stingri raudzījās caur apaļajām raga brillēm. Nezinītis saprata, ka tā pati ir Medene, par kuru viņam Zilacīte bija stāstījusi.

Medene pievilka pie Nezinīša gultas krēslu, uzlika uz tā savu čemodāniņu un, galvu nogrozījusi, teica:

— Ak, šie knauķi! Mūžīgi viņi izdomā dažādas palaidnības! Nu, sakiet, lūdzu, — kas jums bija par vajadzību lidot ar šo gaisa balonu? Kļūsiet, kļūsiet! Zinu, ko jūs teiksiet: es vairāk tā nedarīšu. Visi knauķi tā saka, bet pēc tam sāk no jauna palaid­ņoties.

Medene atvēra čemodāniņu, un istabā uzreiz nosmaržoja ne īsti jods, ne īsti kādas citas zāles. Nezinītis bailīgi sarāvās. Me­dene pagriezās pret viņu un sacīja:

— Piecelieties, slimniek! Nezinītis sāka trausties ārā no gultas.

— Nevajag celties, slimniek! — Medene stingri teica.

— Es taču liku jums piecelties sēdus. Nezinītis paraustīja plecus un apsēdās gultā.

— Nevajag raustīt plecus, slimniek, — Medene piezīmēja.

— Parādiet mēli!

— Kādēļ?

— Parādiet, parādiet! Tā vajag. Nezinītis izbāza mēli.

— Sakiet «ā»!

— Ā-ā-ā, — Nezinītis novilka. Medene izņēma no čemodāna klausu-

līti un pielika Nezinītim pie krūtīm.

— Elpojiet dziļāk, slimniek! Nezinītis sāka šņākt kā tvai­ka katls.

— Tagad neelpojiet!

— Hi-hi-hi! — Nezinītis iz­grūda, kratīdamies smieklos.

— Par ko jūs smejaties, slimniek? Šķiet, es nekā smiek­līga neteicu!

— Kā tad es varu pavisam neelpot? — Nezinītis jautāja, joprojām ķiķinādams.

— Pavisam neelpot jūs, protams, nevarat, bet uz brītiņu aizturēt elpu taču var.

— Var, — Nezinītis piekrita un aizturēja elpu.

Beigusi izmeklēšanu, Medene apsēdās pie galda un rakstīja recepti.

— Jūsu slimniekam uz pleca ir zilums, — viņa sacīja Zilacī- tei. — Aizejiet uz aptieku, tur jums iedos medus plāksteri. No­grieziet gabaliņu plākstera un uzlieciet slimniekam uz pleca. Un neļaujiet viņam celties no gultas. Ja viņš piecelsies, sadauzīs jums visus traukus un pārsitīs kādam pieri. Pret knauķiem jāiz­turas labi stingri.

Medene noglabāja klausulīti čemodānā un, vēlreiz uzmetusi Nezinītim stingru skatienu, izgāja.

Zilacīte paņēma no galda recepti un teica:

— Vai dzirdējāt? Jums jāguļ.

Par atbildi Nezinītis savilka skumīgu seju.

— Nav ko viebties. Un neiedomājieties meklēt savu ap­ģērbu — tas man ir labi noglabāts, — Zilacīte brīdināja un iz­gāja no istabas ar recepti rokā.