Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Divpadsmitā nodaļa Jauni paziņas

Kad Zilacīte bija projām, Nezinītis mazu brīdi pagulēja, tad atcerējās, ka gribējis pārbaudīt, no kā taisīta lelle, un jau gra­sījās celties, te aiz durvīm atkal nodipēja soļi un dzirdēja kādu čukstam:

— Kur viņš ir?

— Tur.

— Ko viņš dara?

— Guļ gultā.

— Miris?

— Nē, liekas, ka dzīvs.

— Ļauj man paskatīties!

— Pagaidi!

Nezinītis paraudzījās uz durvīm un pamanīja kādu lūkoja­mies pa atslēgas caurumu.

— Nu, laid jel, sīkstule tāda! Man taču arī gribas paskatī­ties, — no jauna atskanēja čuksts.

— Nelaidīšu arī, ja lamā par sīkstuli!

Aiz durvīm izcēlās kņada.

— Tu negrūsties, negrūsties tak! — atskanēja nikna šņāk­šana. — Pamēģini tikai vēlreiz grūst, es tevi aiz matiem no­raušu nost!

— Bet es tevi aiz bizēm izva­zāšu un vēl ar kāju pasperšu!

Nezinītim iegribējās paskatīties, kas tur ķildojas. Viņš izlēca no gul­tas un strauji atgrūda durvis. Atska­nēja dobjš būkšķis, un Nezinītis ieraudzīja savā ,priekšā divas knī­pas. Tās atlēca sāņus, saķēra ar ro­kām pieres un izbīlī raudzījās uz

Nezinīti. Vienai uz priekšautiņa bija izšūts zaļš zaķītis, otrai — sarkana vāverīte. Viņas abas kā pēc komandas sa­mirkšķināja acis, sāka raudāt un apsviedušās devās augšā pa šaurām koka kāpnēm pa labi no durvīm.

— Ā-ā-ā! — skaļi brēca knīpa ar strupām biželēm, kas pakausī slējās uz visām pusēm.

— ū-ū-ū! — viņai atbalsoja otra ar lielu gaišzilas len­tes pušķi uz paša cekula.

Nezinītis pakasīja pakausi un noņurdēja zem deguna:

— Kad tevi piķis! Laikam esmu tām ar durvīm pama­tīgi iebelzis.

Baidīdamies svešā mājā vēl ko izdarīt aplam, Nezinītis ielīda gultā un nolēma nosnausties, taču drīz vien gaitenī no jauna noklabēja soļi. Durvis atdarījās, un istabā ielūkojās vēl kāda knīpa. Tai bija sprogaini mati, jautras, nebēdīgas acis un šķelmīga seja ar smailu deguntiņu.

— Knauķis! — viņa sauca. — Kauslis!

Nezinītis aiz pārsteiguma gultā salēcās. Durvis uz vietas aizcirtās, un, aši attālinādamies, noklaudzēja soļi. Nezinītis pa­raustīja plecus un nicīgi norūca:

— Iedomu vācele!

Viņš nolaida galvu uz spilvena un jau laidās miegā, kad durvis vēlreiz atvērās un istabā atkal ielūkojās tā pati spro­gainā knīpa.

— Kauslis! — viņa nokliedza. — Ha-ha-ha!

Durvis vienā mirklī aizcirtās. Nezinītis izlēca no gultas un izskrēja gaitenī, taču tur neviena vairs nebija.

— Labi! — Nezinītis draudīgi norūca.

Viņš paņēma no rakstāmgalda koka lineālu un noslēpās aizdurvē. Gaidīt nenācās ilgi. Drīz vien gaitenī atskanēja soļi. Nezinītis pacēla lineālu labi augstu. Durvis atvērās. Istabā ienāca Zilacīte un uzreiz dabūja ar lineālu pa pieri.

Vai!

Zilacīte ķēra ar roku pie pieres.

— Kāpēc jūs tā ar lineālu kaujaties? — viņa iekliedzās.

— Nu man pierē būs zilums!

— Varbūt nemaz nebūs, — Nezinītis ieminējās, mulsi gro­zīdams rokās lineālu.

— Nē, būs, būs gan! Jūs nezināt, cik es esmu vārīga! Iesitiet man ar korķi, un uzreiz būs zilums.

— Varētu pielikt gabaliņu plākstera, — Nezinītis attapa.

— Jūs taču atnesāt no aptiekas plāksteri.

— Es atnesu jums.

— Pietiks abiem, — Nezinītis nolēma.

Viņš paņēma plāksteri un ar šķērēm sagrieza četrās daļās.

— Lipiniet virsū žiglāk, — Zilacīte uztraucās. — Rau, te, te.,.

Viņa pielieca pieri un ar pirkstu rādīja, kur lipināt plāksteri. Nezinītis uzlika plāksteri, bet, ieraudzījis, ka tas pielipis greizi, ņēmās plēst atkal nost.

— Uzmanīgāk! Uzmanīgāk! — Zilacīte sauca. — Jūs man notriepsiet visu pieri ar šo riebīgo plāksteri.

— Nu ir labi, — noteica Nezinītis, beidzis darbu. Zilacīte pietecēja pie spoguļa.

— Jauki gan, neko sacīt! Un ja nu pēkšņi kāds mani ierauga ar šo plāksteri uz pieres! Nu, kas ir, rādiet šurp savu plecu! Kur jūsu zilums?

Zilacīte rūpīgi lipināja plākstera gabaliņu Nezinītim uz pleca.

— Es nemaz negribēju sist jums, — Nezinītis ieteicās.

— Kuram tad?

Nezinītis jau gribēja izstāstīt, kā viņu ķircinājusi nepazīstama knīpa, taču atta­pās, ka tā būtu aprunāšana.

— Nevienam, — viņš atbildēja. — Es vienkārši gribēju iz­mēģināt, vai ar šo lineālu var kādam iesist.

— Jūs, knauķi, par to vien domājat, kā kādam iesist, bet, kad sit jums pašiem, tas jums ne visai patīk… Ko jūs smīnat? Jums nāk smiekli, ka man plāksteris uz pieres?

Viņa atkal tuvojās spogulim.

— Tiešām tas izskatās ļoti smieklīgi, ja uz pieres ir tāds četrstūris!

— Bet jūs apgrieziet to apaļu, — Nezinītis pamācīja.

Zilacīte noņēma plāksteri, apgrieza ar šķērēm apaļu un pie­stiprināja atpakaļ uz pieres.

— Vai jums šķiet, ka tā ir labāk? — Viņa pagriezās pret Nezinīti.

— Protams, — Nezinītis apliecināja. — Manuprāt, jums pat piestāv.

Acis piemiegusi, Zilacīte lūkojās spogulī.

— Un tagad atdodiet manas bikses un kreklu, — Nezinītis lūdza.

— Ejiet nomazgājieties, tad arī drēbes dabūsiet!

Zilacīte aizveda Nezinīti uz virtuvi. Tur pie sienas bija maz­gājamais trauks. Līdzās uz naglas karājās dvielis, un uz plauk­tiņa atradās ziepes un zobu pulveris.

— Te būs suka, tur zobu pulveris. Iztīrīsiet zobus, — rīkoja Zilacīte, sniegdama Nezinītim zobu suku.

— Ciest nevaru zobu pulveri! — Nezinītis noņurdēja.

— Kāpēc tad tā?

— Negaršīgs!

— Bet jums taču tas nav jāēd.

— Vienalga. Tas knaiba mēli.

— Paknaibīs un pāries. Nezinītis negribīgi sāka tīrīt zobus. Pār­vilcis reizes divas ar suku pār zobiem, viņš šausmīgi saviebās un sāka spļaudīties. Tad

izskaloja muti ar ūdeni un ņēmās ieziepēt rokas. Rokas nomaz­gājis, viņš nolika ziepes uz plauktiņa un sāka mazgāt seju.

— Seju arī vajag ar ziepēm, — Zilacīte pamācīja.

— Ko vēl ne! — Nezinītis atteica. — Ziepes vienmēr kož acīs.

— Nē, lūdzu, tomēr, — Zilacīte stingri uzstāja. — Citādi nedabūsiet apģērbu.

Neko darīt, Nezinītis saziepēja seju un steidzās drīzāk no­skalot ar ūdeni.

— Brr! — viņš drebinājās. — Cik auksts ūdens!

Pavirši noskalojis seju, viņš izstiepa uz priekšu rokas un, acis neatvēris, sāka taustīties gar sienu.

Zilacīte nolūkojās viņā, tikko valdīdama smieklus.

— Ko jūs meklējat?

— D-dvieli, — Nezinītis atbildēja, trīcēdams aiz aukstuma.

— Kāpēc tad jāmeklē aizvērtām acīm? Veriet acis vaļā!

— Kā tad lai atver, kad šīs n-n-nolādētās ziepes jau tā kož!

— Būtu jūs labāk tās krietni noskalojis!

Zilacīte noņēma no naglas dvieli un pasniedza Nezinītim. Nezinītis pārbrauca ar dvieli pār seju un tikai tad sadūšojās atdarīt acis.

— Nu, redziet, tagad jūs esat kļuvis krietni tīrāks un pat skaistāks, — Zilacīte atzina un, pamanījusi, ka dvielis kļuvis netīrs, nobeidza: — Bet nākamo reizi jums vajadzēs nomazgā­ties labāk. Tikai pirmoreiz esmu ar jums tik iecietīga.

Viņa atnesa Nezinīša drēbes un sacīja:

— Apģērbieties un nāciet augšā tēju dzert. Droši vien esat jau izsalcis?

— Taisni šausmas, cik izsalcis, — Nezinītis atzinās. — Lie­kas, varētu apēst veselu ziloni!

— Ak, nabadziņš! Nu, nāciet ātrāk, mēs jūs gaidām!