Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Sestā nodaļa Kā Zinītis izgudroja gaisa balonu

Zinītis, kas ļoti mīlēja lasīt, bija grāmatās salasījies par tā­lām zemēm un dažādiem ceļojumiem. Bieži vien vakaros, kad nebija ko darīt, viņš stāstīja saviem draugiem par to, ko bija la­sījis grāmatās. Knauķi visai labprāt klausījās šos stāstus. Vi­ņiem patikās dzirdēt par zemēm, ko nekad nebija redzējuši, bet vismīļāk viņi klausījās nostāstus par ceļotājiem, jo tiem allaž mēdz gadīties dažādas neticamas dēkas un visneparastākie pie­dzīvojumi.

Saklausījušies šādus nostāstus, knauķi sāka sapņot par to, kā būtu, ja paši dotos ceļojumā. Daži ierosināja ceļot kājām, citi ieteica braukt pa upi laivās, bet Zinītis sacīja:

— Labāk uztaisīsim gaisa balonu un lidosim.

Šī ideja visiem ļoti iepatikās. Knēveļi vēl nekad nebija ar gaisa balonu lidojuši, un visiem knauķiem tas šķita pārlieku

interesanti. Neviens, protams, nezināja, kā gaisa baloni taisāmi, taču Zinītis teica, ka viņš visu pārdomāšot un tad paskaidro­šot.

Un nu Zinītis sāka gudrot. Viņš gudroja trīs dienas un trīs naktis un izdomāja, ka balons taisāms no gumijas. Gumiju iegūt knēveļi prata. Pilsētā viņiem auga puķes, kas atgādināja gumijkokus. Ja šās puķes kātiņu iegriež, tad no tā tek sula. Šī sula pamazām sabiezē un pārvēršas par gumiju, no kuras var izgatavot bumbas un galošas.

Kad Zinītis to bija izdomājis, viņš lika knauķiem vākt gumi­jas sulu. Visi sāka nest kopā sulu Zinīša pagādātā lielā mucā. Arī Nezinītis devās vākt sulu un satika uz ielas savu draugu Panckariņu, kas ar divām knīpām lēkāja pār auklu.

— Paklau, Panckariņ, kādu joku mēs esam izdomājuši! — lielījās Nezinītis. — Tu, brāl, plīsīsi aiz skaudības, kad dabūsi zināt.

— Ne nu plīsīšu, nekā, — Panckariņš atbildēja. — Liela vajadzība man plīst!

— Plīsīsi, plīsīsi! — Nezinītis iegalvoja. — Tas tikai, brā­līt, ir joks! Tādu tu ne sapnī neesi redzējis.

— Kas tad tas ir par joku? — Panckariņš ieinteresējās.

— Mēs uztaisīsim gaisa pūsli un dosimies ceļojumā.

Panckariņam sanāca skaudība. Arī viņam gribējās ar kaut

ko palielīties, un viņš novilka:

— Ko tu neteiksi — pūsli! Bet es toties esmu sadraudzējies ar knīpām.

— Ar kādām knīpām?

— Re, ar šim pašām, — sacīja Panckariņš un parādīja ar pirkstu uz knīpām. — Šo knīpu sauc par Mušiņu, bet to — par Podziņu.

Mušiņa un Podziņa stāvēja gabaliņu nostāk un bažīgi rau­dzījās uz Nezinīti.

Nezinītis caur pieri pablenza uz viņām un teica:

— Ak tad tā! Bet tu taču draudzējies ar mani!

— Es ir ar tevi draudzējos, ir ar viņām. Tas viens otru ne­traucē.

— Bet, manuprāt, traucē gan, — Nezinītis atcirta. — Kas draudzējas ar knīpām, tas pats ir knīpa. Sanīsties ar viņām tū­liņ uz vietas!

— Kāpēc lai nīstos?

\ — Bet es saku — sanīsties! Vai arī es pats ar tevi sanīdī- šos.'

— Nu, nīsties vien! Liela lieta!

— Un sanīdīšos arī, bet tavai Mušiņai un Po­dziņai pamatīgi sadošu!

Nezinītis sažņaudza dūres un klupa knīpām virsū. Panckariņš stājās viņam ceļā un ievilka ar dūri pa pieri. Viņi sāka plūkties, bet Mušiņa un Po­dziņa nobijās un aizmuka.

— Ak tad šo knīpu dēļ tu man ar dūri pa pieri gāzīsi? — Nezinītis kliedza, tēmēdams iebelzt Pan­ckariņam pa degunu.

— Bet kāpēc tu viņām dari pāri? — atjautāja Panckariņš, uz visām pusēm ar dūrēm vēzēdamies.

— Iedomājies tikai, kas par aizstāvi uzmeties! — atcirta Nezinītis un zvēla draugam pa čupru ar tādu sparu, ka Panckariņš pat pietupās un laida ļekas vaļā.

— Esmu ar tevi sanīdies! — Nezinītis nokliedza tam pakaļ.

— Nīsties vesels! — Panckariņš kliedza pretim. — Pats pirmais nāksi mieru līgt.

— Redzēsi, ka neiešu! Mēs lidosim ar ba­lonu ceļojumā.

— No jumta uz bēniņiem jūs lidosiet!

— Jūs paši lidosiet no jumta uz bēni­ņiem! — atcirta Nezinītis un devās vākt gu­mijas sulu.

Kad muca bija pilna ar gumijas sulu, Zi­nītis to kārtīgi izmaisīja un lika Ķīlītim at­nest sūkni, ar ko piesūknē autoriepas. Šim sūknim viņš pievienoja garu gumijas cauruli, caurules galu aplēja ar gumijas sulu un lika Ķīlītim lēnām sūknēt gaisu. Ķīlītis sāka sūk- nēt, un no gumijas sulas pamazām radās pūs­lis — gluži tāpat, kā no ziepjūdens rodas ziepju burbuļi. Zinītis visu laiku triepa šo pūsli no visām pusēm ar gumijas sulu, bet Ķīlītis nemitīgi sūknēja gaisu, tāpēc pūslis pamazām piepūtās un kļuva par lielu balonu. Nu vairs Zinītis pat nepaguva to apziest no visām pusēm. Tad viņš norīkoja arī pārējos knauķus, lai ziež. Visi naski ķērās pie darba. Visiem atradās pie balona, ko darīt, tikai Ne­zinītis staigāja apkārt un svilpoja. Viņš cen­tās turēties no balona pa gabalu, lūkojās uz to iztālēm un visu laiku runāja:

— Pārsprāgs gan tas pūslis! Uf!

Taču balons nesprāga vis, bet ar katru brīdi kļuva lielāks un lielāks. Drīz tas bija piepūties tik liels, ka knauķiem nācās rāpties lazdā, kas auga sētsvidū, lai varētu apziest balonu no augšas un no sāniem.

Balonu piepušot, pagaja divas dienas, un darbs mitējas tikai tad, kad balons bija jau mājas lielumā. Tad Zinītis ar aukliņu nosēja caurulīti balona apakša, lai no ta neizplustu gaiss, un sacīja:

— Tagad nu balons lai žūst, mēs ķersimies pie cita darba.

Viņš piesēja balonu ar auklu pie lazdas, lai vējš neaizpūš,

tad sadalīja knauķus divās grupās. Vienu grupu norīkoja vākt zīda kokonus, iztīt tos un vīt zīda diegus. No šiem diegiem viņš tiem lika nomest milzīgi lielu tīklu. Otrai grupai Zinītis vēlēja no plānām bērza tāsīm nopīt lielu grozu.

Kamēr Zinītis ar saviem biedriem noņēmās ar šiem darbiem, visi Ziedu pilsētas iedzīvotāji nāca apbrīnot milzīgo balonu, kas bija piesiets pie lazdas. Ikvienam gribējās ar rokām aptaustīt balonu, bet daži pat lūkoja to pacelt.

— Bumba ir viegla, — viņi sprieda, — to viegli var pacelt ar vienu roku.

— Viegla jau nu ir, bet, manuprāt, lidot tā nelidos, — iebil­da knauķis, yārdā Čāpiņš.

— Kāpēc tad nelidos? — jautāja pārējie.

— Kā tad šī lidos? Varējusi tā lidot, tad celtos gaisā, bet tā vienkārši guļ zeme. Tatad, kaut arī tā ir viegla, bet tomēr sma­ga, — Capiņš atbildēja.

Kneveļi kļuva domīgi.

— Hm! Hm! — viņi runāja. — Bumba ir viegla, bet tomēr smaga. Tas tiesa. Kā tad šī li­dos?

Viņi sāka iztaujāt Zinīti, taču Zinītis atvairīja:

— Pacietieties mazliet. Drīz visu redzēsiet.

Tā kā Zinītis knēveļiem nekā nepaskaidroja, tad viņi sāka šaubīties vēl vairāk. Cāpiņš staigāja pa visu pilsētu un izplatīja aplamas baumas.

— Kur ir tāds spēks, kas var pacelt bumbu uz augšu? — viņš jautāja un pats atbildēja: — Nav tāda spēka! Putni lido, tāpēc ka tiem ir spārni, bet gumijas pūslis jau nu necelsies gaisā. Tas var lidot tikai lejup.

Galu galā pilsētā neviens vairs šim pasākumam neticēja. Visi tikai smējās, cits pēc cita nāca pie Zinīša mājiņas, lūkojās pār žogu uz balonu un runāja:

— Skatieties, skatieties! Lido! Ha-ha-ha!

Taču Zinītis visas šīs zobgalības nemaz neievēroja. Kad zīda tīkls bija gatavs, viņš lika to no augšas uzmest balonam. Tīklu izstiepa un ar to apklāja balonu.

— Skatieties! — klaigāja knēveļi ār­pus žoga. — Bumbu ķer tīklā. Baidās, ka neaizlido. Ha-ha-ha!

Zinītis parīkoja apņemt balonu no apakšas ar virvi, piesiet pie lazdas un pavilkt uz augšu. Tūliņ Skubiņš un Ķīlītis uzrāpās ar virvi lazdā un ņēmās vilkt balonu augšā. Tas visai uzjautrināja skatītājus.

— Ha-ha-ha! — viņi smējās. — Izrādās, ka tā ir tāda bumba, kas ar virvi augšā velkama. Kā tad šī lidos, ja pati ar virvi jāvelk augšā?

— Tāpat jau arī lidos, — Cāpiņš gvelza. — Viņi apsēdīsies augšā uz bumbas un raustīs virvi, tā arī bumba celsies gaisā.

Kad balons pacēlās no zemes, tīkls visapkārt vaļīgi nokarā­jās lejā, un Zinītis lika pie tīkla stūriem piesiet tāšu grozu. Grozs bija četrstūrains. Gar katru malu tajā bija pierīkots pa soliņam, un uz katra soliņa varēja apsēsties pa četriem knau­ķiem.

Grozu piesēja pie tīkla aiz visiem četriem stūriem, un Zinītis paziņoja, ka balona būve nu esot pabeigta. Skubiņš iedomājās, ka tūliņ var lidot, taču Zinītis sacīja, ka vēl vajagot visiem pa­gatavot izpletņus.

— Kādēļ gan izpletņus? — Nezinītis vaicāja.

— Un ja nu balons pēkšņi pārplīst! Tad vajadzēs lēkt ar iz­pletņiem.

Nākamajā dienā Zinītis un viņa biedri bija nodarbināti ar iz­pletņu gatavošanu. Katrs pats sev meistaroja izpletni no pie­neņu pūkām, un Zinītis visiem ierādīja, kā tas darāms.

Pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka balons nekustīgi karājas zarā, un sacīja cits citam:

— Tā tas tur karāsies, kamēr pārplīsīs. Nekāda lidošana ne­iznāks.

— Nu, ko tad jūs nelidojat? — viņi sauca pāri sētai. — Vajag lidot, iekam bumba nav pārplīsusi.

— Neraizējieties, — Zinītis tiem atbildēja, notiks citurīt pulksten astoņos.

Daudzi smējās, bet daži kļuva domīgi.

Pacelšanas

Jaatnāk rīt

— Un ja nu patiešām lido! — viņi runāja, paskatīties.