Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Piecpadsmitā nodaļa Slimnīca

Apstājusies pie durvīm, Pārsliņa pavilka zvaniņa tverekli. Nošķindēja zvans: «Dziņ-dziņ!» Durvis atvērās. Uz sliekšņa pa­rādījās kopēja baltā virsvalkā, galvā baltu lakatiņu, no kura apakšas spraucās ārā zeltainas cirtas.

— Ai, ļautiņi, — viņa iesaucās un izbīlī sasita plaukstas,

— vēl vienu slimnieku atveduši! Nav vairs kur likt, goda vārds!

Un kur tikai jus viņus ņemat! Veselu gadu slimnīca stāvēja

tukša — neviens negribēja ārstēties, bet šodien jau piecpa­dsmitais slimnieks.

— Šis knauķis nemaz nav slims, — atbildēja Pārsliņa. — Viņš atnācis apmeklēt biedrus.

— Ā, nu tad nāciet iekšā!

Knīpas un Nezinītis iegāja ārsta kabinetā. Medene sēdēja pie galda un rakstīja. Viņai priekšā bija vesela kaudze slimības lapu, kurās ieraksta slimnieku kaites. Ieraudzījusi Pārsliņu un Zilacīti, viņa sacīja:

— Jūs laikam nākat apraudzīt slimniekus? Nevar, nevar! Jūs aizmirstat, ka slimniekiem vajadzīgs miers. Bet jums, Zilacīt, jau plāksteris uz pieres? Apsveicu! Es jums to pareģoju. Man jau nu gan ir skaidrs, ka, tiklīdz mājā iemitināsies kaut viens knauķis, tad to tikai gaidi kā zilumus un punus.

— Mēs nepavisam negribam slimniekus apraudzīt, — Pār­sliņa atbildēja. — Slimos apmeklēt vēlas, lūk, šis knauķis, viņu biedrs.

— Lūk, šim pašam knauķim es pavēlēju palikt gultā, bet viņš ir piecēlies bez ārsta atļaujas un, kā es skatos, jau sācis kauties. Es nevaru viņu ielaist. Slimnīca nav tā vieta, kur drīkst kauties.

— Es nemaz nekaušos, — Nezinītis iebilda.

— Nē, nē! — Medene stingri noteica un piedauzīja ar koka klausulīti pa galdu. — Knauķi vienmēr saka «nedarīšu», bet pēc tam tik un tā kaujas.

Uzskatīdama sarunu ar Nezinīti par izbeigtu, Medene pa­griezās pret Zilacīti.

— Un nu parādiet man savu pieri, mīlulīt!

Viņa noņēma plāksteri un apraudzīja Zilacītes pieri.

— Plāksteris jums vairs nav vajadzīgs, — sacīja Medene, beigusi apskati. — Nāciet man līdzi, mīlulīt, pasildīsim jūsu pieri ar zilo gaismu, un ziluma nebūs.

Kopā ar Zilacīti viņa izgāja no istabas. Nezinītis ieraudzīja

uz drēbju pakaramā baltu virsvalku un apaļu cepurīti. Ilgi nedomādams, viņš uz­vilka mugurā virsvalku, uzbāza galvā apaļo cepurīti, tad uzlika uz deguna brilles, ko Medene bija atstājusi uz galda, un, paķēris no galda koka klausulīti, atstāja istabu. Pārsliņa sajūsmā vēroja Nezinīti, apbrīno­dama viņa drosmi un atjautību.

Izgājis cauri gaitenim, viņš atvēra durvis un atradās lielā slimnīcas palātā, kur gulēja viņa draugi knēveļi. Tuvodamies pirmajai gultai, viņš ieraudzīja, ka tanī guļ Rūcenis. Rūcenis izskatījās drūms un neapmierināts.

— Kā jūs jūtaties, slimniek? — Nezinītis jautāja, cenzda­mies runāt svešā balsī.

— Lieliski, —- Rūcenis atbildēja un pie tam savilka tādu grimasi, it kā grasītos pēc piecām minūtēm nomirt.

— Piecelieties, slimniek! — Nezinītis pavēlēja. Rūcenis ne­gribīgi paslējās un apsēdās gultā, stulbi blenzdams taisni uz priekšu. Nezinītis pielika viņam pie krūtīm koka klausulīti un sacīja: — Elpojiet!

— Nu, kas tas ir! — norūca Rūcenis. — Te celieties, te gul- stieties, te elpojiet, te neelpojiet!

Nezinītis iepauksnīja viņam ar klausuli pa galvu un sacīja:

— Tu, Rūceni, nemaz neesi pārvērties. Rūc kā vienmēr.

Rūcenis izbrīnā pavērās viņā.

— Nezinītis!

— Klusu! — Nezinītis viņu apsauca.

— Paklau, Nezinīt, izpestī mani no šejienes, — Rūcenis čukstēja. — Esmu pavisam vesels, goda vārds! Biju sadauzījis celi, nu jau tikpat kā nesāp, bet mani tur gultā, apģērbu neat­dod. Nevaru vairs izturēt! Gribas pastaigāties. Saproti?

Rūcenis ieķērās Nezinītim piedurknē un negribēja laist vaļā.

— Lai notiek, — Nezinītis atbildēja. — Mazliet pacieties,

es kaut ko izdomāšu. Tikai apsolies, ka tagad klausīsi mani un, ja knīpas jautās, kas izgudrojis gaisa balonu, saki, ka es.

— Labi, labi. — Rūcenis māja ar galvu. — Tikai tu gan papūlies.

— Vari būt mierīgs! -— Nezinītis viņu drošināja.

Viņš piegāja pie nākamās gultas, kurā gulēja doktors Tab­letiņš.

— Mīlulīt, izpalīdzi! — Tabletiņš čukstēja. — Saproti, kas man te jāiztur! Visu mūžu pats esmu ārstējis citus, bet nu ārstē mani.

— Vai tad tu arī neesi slims?

— Kas es par slimnieku! Plecs nobrāzts un skramba pade­gunē. Tāpēc nepavisam nav slimnīcā jāguļ.

— Kādēļ tad tevi te tur?

— Nu, saproti, viņām slimnīca tukša, ko ārstēt nav, bet gribas kopt kaut vai kādu slimnieku. Knīpas taču! Un kā ārstē! Tpu! Ārpusē liek medus plāksterus un iekšā dod medu. Tas. taču ir aplam: no ārpuses vajag ar jodu, bet iekšā — rīcineļļu. Es šādu ārstēšanu neatzīstu!

— Es arī neatzīstu, — pievienojās Varbūtiņš no blakus gul­tas. — Staigāt nav brīv, skraidīt nav brīv, vistiņas ķert nedrīkst, pēdējos pārus arī ne. Pat dziedāt neļauj. Drēbes visiem noņēma, katram izsniedza pa mutautiņam. Guli un šņauc degunu, tik tā prieka!

— Kāpēc tad jūs nācāt slimnīcā?

— Mēs vakar izbirām no groza ārpus pilsētas un nolikāmies gulēt. Mazā gais­miņā mūs uzmodināja knīpas un saka: «No kurienes jūs, knauķi, te gadījušies?» — «Mēs,» sakām, «lidojām ar gaisa ba­

lonu un sasitāmies.» — «Ah, jūs esa sasitušies! Ah, jūs vajag ārstēt! Ah ejam uz slimnīcu!» Mēs arī atnācām

— Tātad neviens nav slims? — Nezinītis vaicāja.

— Nē, vienīgi Skrotiņš ir slims. Nezinītis piegāja pie Skrotiņa.

— Kas tev kaiš?

— Kāju esmu izmežģījis. Nemaz nevaru paiet. Taču tas mani neuz­trauc, bet gan kas cits. Saproti, man pazudis Totiņš. Esi tik mīļš, izdari labu darbu, pameklē Totiņu! Viņš droši vien tepat kaut kur ir. Es taču netieku ne no vietas.

— Labi, — Nezinītis solījās. — Es sameklēšu tavu Totiņu, bet tu visiem stāsti, ka balonu izgudroju es.

Nezinītis apstaigāja visus knauķus un nobrīdināja, lai sa­kot, ka viņš izgudrojis balonu. Pēdīgi viņš atgriezās ārsta kabi­netā. Pārsliņa viņu nepacietīgi gaidīja.

— Nu, kā slimnieki jūtas? — viņa apvaicājās.

— Kas šie par slimniekiem! — Nezinītis atmeta ar roku.

— Vienīgi Skrotiņš ir mazliet nevesels.

— Tātad viņus drīz rakstīs laukā? — Pārsliņa nopriecājās.

— Zināt, ko es domāju? Mēs uz slimnieku izveseļošanos sarīko­sim balli. Tas tik būs jautri!

— Neizskatās gan, ka viņus taisītos izrakstīt, — Nezinītis atbildēja.

Tobrīd atgriezās Medene un Zilacīte.

— Kāpēc esat uzģērbis virsvalku? Kas tā par patvarību? — Medene uzklupa Nezinītim.

— Nekādas patvarības nav, — Nezinītis atvairīja. — Vien­kārši es gāju slimniekus izmeklēt.

— Ko tad rādīja jūsu izmeklēšana? — Medene zobgalīgi ap­jautājās.

— Izmeklēšana rādīja, ka visi slimnieki, izņemot vienu, ir veseli un tos jau var izrakstīt.

— Nē, nē, — Medene izbailēs iesaucās. — Vai jūs varat iedomāties, kas notiks, ja mēs uzreiz izrakstīsim četrpadsmit knauķus? Viņi visu pilsētu apgriezīs ar kājām gaisā! Nevienas veselas rūts nepaliks, visiem būs zilumi un puni. Nolūkā no­vērst saslimšanu ar zilumiem mums knauķi jāpatur slimnīcā.

— Varbūt var izrakstīt pamazītēm? — ierosināja Zilacīte. — Kaut vai pa vienam knauķim dienā.

— Pa vienam — tas ir maz, vismaz pa diviem, — iejaucās Pārsliņa. — Mēs gribam drīzāk sarīkot balli sakarā ar izveseļo­šanos.

— Nu labi, — Medene piekāpās. — Mēs sastādīsim Sarakstu un, sākot ar rītdienu, izrakstīsim pa vienam slimniekam dienā.

Pārsliņa sasita plaukstas un krita Medenei ap kaklu.

— Nē, pa diviem, mīlulīt, pa diviem! Man tā gribas, lai vi­ņus izraksta drīzāk. Jums taču arī gribas uz balli. Jūs tik lieliski dejojat!

— Nu labi, pa diviem, — Medene atmaiga. — Sāksim izrak­stīšanu ar pašiem mierīgākajiem. Jūs mums palīdzēsiet, — viņa pievērsās Nezinītim. — Kurš no viņiem ir visrātnākais?

— Viņi visi ir rātni! — Nezinītis iesaucās.

— Tam jau nu gan es nekādi neticēšu. Knauķi rātni nemēdz būt. Mums katrā ziņā jāizdomā viņiem kāds darbs, lai sāk ņem­ties ar to un aizmirst palaidnības.

— Tad izrakstīsim vispirms tos meistarus — Skrūvīti un Ķīlīti. Viņi tūliņ varētu sākt labot mašīnu, — ieteica Zilacīte.

— Laba doma! — Medene piekrita. — Sāksim tad ar šiem — Skrūvīti un Ķīlīti.

Viņa pierakstīja uz papīriņa Skrūvīti un Ķīlīti.

— Tūliņ pēc šiem es gribētu izrakstīt Rūce- ni, — sacīja Medene. — Viņš ir tik neizturams! Visu laiku rūc un nevienam neliek miera.

— Nē, nevajag vis, — Nezinītis iebilda. — Rūceni jūs labāk atstājiet slimnīcā, lai atradinās no rūkšanas.

— Tad varētu izrakstīt Tabletiņu. Viņš ir nemierā ar mūsu slimnīcu un visu laiku kritizē mūsu ārstēšanas metodes. Tik ne­mierīgs slimnieks! Man nav nekas pretim pavisam no viņa at­brīvoties.

— Nē, Tabletiņu arī nevajag, — pretojās Nezinītis. — Viņš visu mūžu ārstē citus, lai nu tagad paārstējas pats. Labāk iz­rakstīsim Tūbiņu. Viņš ir labs gleznotājs, un viņam uzreiz atra­dīsies darbs. Viņš ir mans skolnieks. Tas biju es, kas viņu iemā­cīja zīmēt.

— Tiešām, mīlulīt! — Pārsliņa lūdzoši iesaucās. — Vai ne­var jau šodien izrakstīt Tūbiņu? Es viņu palūgšu uzgleznot manu portretu.

— Un Koklīti, — Nezinītis piebilda. — Tas arī ir mans skolnieks. Es viņu iemācīju spēlēt fleiti.

Pārsliņa atkal krita Medenei ap kaklu.

— Izrakstīsim Tūbiņu un Koklīti! Nu, lūdzu!

— Nu labi, šiem taisīsim izņēmumu, — Medene iežēlojās. •— Bet pārējos izrakstīsim saraksta kārtībā.

Beidzot saraksts bija sastādīts. Medene lika izsniegt no no­liktavas apģērbu Tūbiņām un Koklītim. Pēc maza brītiņa tie abi, priekā laistīdamies, ieradās viņas kabinetā.

— Mēs jūs izrakstām, — Medene tiem paziņoja. — Papū­lieties uzvesties labi, pretējā gadījumā nāksies jūs no jauna ievietot slimnīcā.