Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Ceturtā nodaļa Kā Nezinītis sacereja pantus

Pēc tam kad no Nezinīša nebija iznācis gleznotājs, viņš no­lēma kļūt par dzejnieku un sacerēt pantus. Viņam bija pazīs­tams dzejnieks, kas dzīvoja Pieneņu ielā. Šo dzejnieku īstajā vārdā sauca par Pudiņu, taču, kā zināms, visiem dzejniekiem patīk skaisti vārdi. Tāpēc, kad Pudiņš sāka rakstīt dzejoļus, viņš izvēlējās sev citu vārdu un sāka saukties par Ziediņu.

Reiz Nezinītis atnāca pie Ziediņa un teica:

— Paklau, Ziediņ, iemāci mani dzejot. Es arī gribu būt dzejnieks.

— Bet vai dzejnieka dāvanas tev ir? — Ziediņš novaicāja.

— Nu jā, ka ir. Es esmu ļoti apdāvināts, — Nezinītis ap­galvoja.

— Tas jāpārbauda, — Ziediņš sacīja. — Vai tu zini, kas ir atskaņa?

— Atskaņa? Nē, nezinu.

— Atskaņa — tas ir, kad divi vārdi beidzas vienādi, — Zie­diņš paskaidroja. — Piemēram: pīle — zīle, lietiņš — sietiņš. Saprati?

— Sapratu.

— Nu, pasaki atskaņu vārdam «nūja».

— Kafija.

— Kas tad tā par atskaņu: nūja — kafija? Nekādas atska­ņas šais vārdos nav.

— Kāpēc nav? Tie taču beidzas vienādi.

— Ar to nepietiek, — Ziediņš skaidroja. — Vajag, lai šie vārdi būtu līdzīgi tā, ka iznāk saskanīgi. Paklausies jel: nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja.

— Sapratu, sapratu! — Nezinītis iesaucās. — Nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja! Vai, kur pamatīgi! Ha-ha-ha!

— Nu, izdomā atskaņu vārdam «pērklis», — Ziediņš uzdeva.

— Mērklis, — Nezinītis atbildēja.

— Kas par mērkli? — Ziediņš brīnījās. — Vai tad tāds vārds ir?

— Vai tad nav?

— Protams, ka nav.

— Nu, tad svērklis.

— Kas tas tads par sverkli? — Ziediņš atkal nesa­prata.

— Nu, tas ir, ja ko sver, tad arī iznāk svērklis, — Nezinītis paskaidroja.

— Tu tikai muldi, — sacīja Ziediņš, — tāda vārda nemaz nav. Vajag sameklēt tādus vārdus, kas patiesībā ir, nevis izdomāt.

— Bet ja es cita vārda nevaru atrast?

— Tātad tev nav dzejnieka talanta.

— Nu, tad izdomā pats, kāda te būs atskaņa, — Ne­zinītis atcirta.

— Tūliņ. — Ziediņš bija ar mieru. Viņš apstājās istabas vidū, sakrustoja rokas uz krū­tīm, piešķieba galvu un sāka domāt. Tad atmeta galvu atpakaļ un ņēmās domāt, griestos skatīdamies. Pēc tam samiedza rokās zodu un domāja atkal, grīdā lūkodamies. Jā visādi izmēģinājies, sāka staigāt pa istabu un klusī­tēm zem deguna murmināt:

— Pērklis — bērklis, cērklis, dērklis, vērklis… — Ilgi viņš tā murmināja, tad noteica: — Phe! Kas tas par vārdu! Tas ir sazin kas par vārdu, tam nemaz atskaņas nav!

— Nu, re nu! — Nezinītis kļuva priecīgs. — Pats uz­dod tādus vārdus, kuriem nemaz nav atskaņu, un vēl saka — man neesot talanta.

— Ir jau talants, ir, tikai liec mani mierā! — Ziediņš uzbrēca. — Man sāka galva sāpēt. Dzejo tā, lai būtu jēga un atskaņas, tad arī būs dzeja.

— Vai tiešām tas tik vienkārši? — Nezinītis brīnījās.

— Protams, vienkārši. Galvenais — lai būtu talants. Nezinītis atgriezās mājās un sāka sacerēt pantus. Augu

dienu viņš soļoja pa istabu, raudzījās te grīdā, te griestos, mie­

dza zodu saujā un kaut ko klusu murmināja. Beidzot panti bija gatavi, un viņš sacīja:

— Paklausieties, draugi, kādus pantus es sadzejoju.

— Nu, nu, par ko tad tie panti ir? — visi ieinteresējās.

— Es par jums sadzejoju, — Nezinītis atzinās. — Lūk, vis pirms pantiņš par Zinīti:

Zinītis, iedams ašu gaitu,

Pārlēca pār baltu aitu.

— Ko? — Zinītis iesaucās. — Kad tas bija, ka es lēcu pār aitu?

— Nu, tas tikai dzejolī tā teikts, lai būtu atskaņa, — Nezinītis paskaidroja.

— Tātad atskaņas dēļ tu par mani visādas aplamības sacerēsi? — Zinītis iekaisa.

— Protams, — Nezinītis atteica. — Kāpēc tad lai es sa­cerētu patiesību? Patiesību nav ko sacerēt, tā jau tāpat ir.

— Pamēģini tikai vēlreiz, tad tu gan dabūsi! — Zinītis piedraudēja. — Nu, bet ko tu tur par citiem esi sadzejojis?

— Āre, paklausieties par Skubiņu:

Skubiņš stāvus badā bija,

Aukstu gludekli viņš rija.

— Ļautiņi! — Skubiņš iebrēcās. — Ko viņš par mani dzejo! Nekāda auksta gludekļa es neesmu rijis.

— Tad nebļauj jel, — Nezinītis klusināja. — To es tā­pat vien atskaņas dēļ pateicu, ka tu aukstu gludekli riji.

— Es taču nekādu gludekli neesmu rijis, ne aukstu, ne karstu! — Skubiņš pretojās.

— Es jau arī nesaku, ka tu būtu rijis karstu, tā ka vari būt mierīgs, — Nezinītis aizrādīja. — Paklausieties jel pantu par Varbūtiņu:

Sev zem spilvena ar ziņu

Varbūtiņš liek pīrādziņu.

Varbūtiņš piegāja pie savas gultas, paraudzījās zem spil­vena un noteica:

— Nieki! Nekāda pīrāga tur nav.

— Tu nekā no dzejas nesajēdz, — Nezinītis atbildēja.

— Tas taču tikai atskaņas dēļ teikts, ka ir, bet patiesībā nav. Te, lūk, es vēl par Tabletiņu s^čfcejoju.

— Draugi, — iesaucās doktors Tabletiņš, — vajag izbeigt šo zākāšanos! Vai tiešām mēs mierīgi klausīsimies, kā viņš te par visiem melšas?

— Pietiek! — visi sauca. — Negribam vairāk klausīties! Tie nav panti, tie ir sazin kas par penteriem!

Tikai Zinītis, Skubiņš un Varbūtiņš sauca:

— Lai lasa! Ja viņš izlasīja par mums, tad lai lasa arī par citiem!

— Nevajag! Negribam! — kliedza pārējie.

— Nu, ja jūs negribat, es iešu un nolasīšu kaimiņiem, — so­lījās Nezinītis.

—• Ko? — visi uzreiz iesaucās. — Tu vēl iesi pie kaimiņiem mūs gānīt? Pamēģini tikai! Tad mājās vairs nerādies!

— Lai notiek, brālīši, nelasīšu arī, — Nezinītis piekāpās.

— Tikai nedusmojieties uz mani.

Kopš tā laika Nezinītis nolēma vairs nedzejot. •