Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Divdesmit piektā nodaļa Skrotiņa ārstēšana

Pēc Rūceņa un Tabletiņa bēgšanas viss slimnīcas apkalpojo­šais personāls bija nodarbināts, ārstējot vienīgo slimnieku Skro­tiņu, kas, redzēdams uzmanību, kādu no visām pusēm pievērsa viņa personai, bija gluži izlutinājies. Drīz viņš pieprasīja, lai tam pusdienās vārot konfekšu viru un marmelādes biezputru, drīz pasūtīja zemeņu kotletes ar sēņu mērci, kaut gan ikvienam zināms, ka tādu kotlešu nemaz nav; drīz pavēlēja atnest ābolu biezeni, bet, kad tam pasniedza ābolu biezeni, tad teica, ka esot lūdzis bumbieru kvasu; turpretim, ja atnesa kvasu, viņš apgal­voja, ka kvass smirdot pēc sīpoliem, vai arī izdomāja vēl ko citu.

Visas kopējas bija noskrējušās stīvas, izdabādamas viņa un­tumiem. Viņas runāja, ka savu mūžu tām neesot bijis tāda slim­nieka, ka tas esot tīrā sodība, nevis slimnieks un kaut jel tas drīzāk izveseļojies, vai.

Katru ritu Skrotiņš sūtīja vienu no kopējām meklēt pa pil­sētu viņa suni Totiņu. Kad kopēja piekususi, klaiņājot pa ielām, atgriezās slimnīcā cerībā, ka viņš savu suni būs jau piemirsis, Skrotiņš katrā ziņā novaicāja:

— Nu, vai atradi?

— Tak nav viņa nekur!

— Tad tu droši vien neesi meklējusi!

— Goda vārds, visas ielas esmu izstai­gājusi!

— Bet kāpēc tad es nedzirdēju tevi sau­cam? Ej meklē par jaunu!

Kopēja, nabadzīte, izgāja ārpus vārtiem un, nezinādama, kurp griezties, laiku pa laikam pasaukāja:

— Totiņ! Totiņ! Kaut tu izputējis!

Viņa zināja, ka tās saucieni neko nelīdzēs, taču iz­pildīja Skrotiņa prasības, jo tas, pēc viņas domām, no­mierināja slimnieku.

Otru kopēju Skrotiņš sūtīja novērot, ko dara pā­rējie knauķi, un ziņot viņam trīs reizes dienā: rītā, pus­dienā un vakarā. Trešajai kopējai viņš lika no rīta līdz vakaram stāstīt viņam pasakas un, ja pasakas nebija interesantas, dzina to projām un pieprasīja atsūtīt citu kopēju, kura zinātu skaistākas pasakas. Viņš neganti dusmojās, ja neviens no biedriem nenāca viņu aprau­dzīt. Bet, ja kāds atnāca, viņš raidīja to projām un teica, ka tas traucējot viņu klausīties pasakas.

Medene redzēja, ka slimnieka raksturs diendienā kļūst neciešamāks, un teica, ka viņš esot kļuvis divdes- mitkārt sliktāks par Rūceni un Tabletiņu kopā. Palī­dzēt slimniekam varēja tikai izrakstīšana no slimnīcas, taču kāja viņam aizvien vēl sāpēja. Turklāt Skrotiņš pats sev nodarīja vainu.

Reiz no rīta pamodies viņš juta, ka kāja nesāp. Pie­trūcies no gultas, viņš metās skriet pa palātu, bet ne­bija paskrējis ne desmit soļu, kad kāja tam pagriezās un viņš pakrita. Nabadziņu uz rokām aiznesa un no­guldīja gultā. Kāja uzreiz uzpampa, un pret vakaru sakāpa temperatūra. Medene visu nakti nosēdēja pie

viņa gultas, ne acu neaizdarījusi. Pateicoties viņas pūlēm, pam­pums pārgāja, taču šā gadījuma dēļ kājas ārstēšana ieilga.

Pēdīgi slimniekam atļāva uz īsu laiciņu piecelties no gultas. Atspiedies uz kruķa un ar roku pie sienas turēdamies, Skrotiņš lēnītēm taustījās pa palātu un pamazām mācījās staigāt. Pēc tam viņam atļāva uz kādu stundiņu iziet pagalmā un kopējas pavadībā pastaigāties apkārt slimnīcai. No šīm pastaigām slim­nieka raksturs uzlabojās, viņš nebija vairs tik ērcīgs, tomēr, kad pienāca laiks doties atpakaļ palātā, Skrotiņš zaudēja savaldīša­nos, kliedza: «Neiešu!» — un vēzējās pret kopēju ar kruķi. Nā­cās slimnieku tvert zem padusēm un ar varu nolikt gultā.

Pielietojot šādu noteiktu metodi, ārstēšana norisa sekmīgi, un drīz vien Skrotiņam tika paziņots, ka nākamajā dienā viņu izrakstīs no slimnīcas. Knauķi un knīpas ar gavilēm uzņēma šo patīkamo vēsti.

Noteiktajā dienā pilsētas iedzīvotāji sapulcējās pie slimnīcas durvīm. Visi apsveica izveseļojušos slimnieku, pasniedza tam ziedus, bet viņš sacīja:

— Te nu mēs visi būtu kopā! Trūkst tikai Zinīša un mana Totiņa.

— Nu, nekas, —• knīpas viņu mierināja, — varbūt arī jūsu Zinītis atradīsies un Totiņu dabūsiet rokā.

— Kā tad šie paši atradīsies? — Skrotiņš atbildēja. — Jā­meklē.

— Jā gan, — noteica Nezinītis, — vajadzēs meklēt šo muļķa Zinīti, citādi aizies kaut kur postā bez mums.

— Kāpēc tad viņš muļķis? — iebilda doktors Tabletiņš.

— Nuka muļķis un piedevām vēl zaķapastala, — Nezinītis atcirta.

— Viņš nav nekāds zaķapastala … — Rūcenis jau iesāka.

Taču Nezinītis viņu pārtrauca:

— Turi labāk muti! Kurš no mums ir galvenais, tu vai es? Vai varbūt tu gribi atkal nokļūt slimnīcā?

Padzirdis par slimnīcu, Rūcenis apklusa.

Pārsliņa sacīja:

— Uz svētdienu mēs noliksim balli par godu tam, ka visi slimnieki izveseļojušies, bet pēc tam jūs varat doties meklēt savu muļķa Zinīti. Un, kad būsiet viņu atraduši, mēs sarīkosim vēl vienu balli. Tas būs pat lieliski.

— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi! —visi nopriecājās.

Nav zināms, par ko viņi vairāk priecājās: vai par izredzēm atrast Zinīti, vai par izredzēm šajā sakarā sarīkot vēl vienu balli. Šis jautājums ir palicis nenoskaidrots.

Augļu novākšana bija pabeigta. Visi pagrabi līdz pašai aug­šai pilni, bet kokos vēl karājās daudz ābolu, bumbieru un plūmju. Nolēma tos atdāvināt Pūķienas knauķiem.

Visi ķērās pie darba sakarā ar rīkojamo balli. Daļa iedzīvo­tāju tīrīja apaļo dejas laukumu, kas bija aizaudzis ar zāli, citi

ierīkoja ap laukumu solus. Skubiņš, Nerunītis 1111 Nagliņš, apbruņojušies ar cirvjiem, cēla līdzās laukumam divstāvu estrādi orķestrim, (liti knauķi slēja teltis gāzētā ūdens pārdoša­nai, saldējumam un citiem kārumiem. Viss šis darbs ritēja mūzikas pavadībā, jo Koklītis bija izraudzījis desmit vislabākās arfistes un noorganizējis orķestri. Tas tepat noturēja mē­ģinājumus.

Visapbrīnojamākais bija tas, ka Nagliņš strādāja ar aizrautību.

Viņš izpildīja visu, ko tam uzdeva, un ne­palaida nekādus stiķus. Viņš bija kjuvis it kā gluži cits cilvēks.

— Cik tas no jums ir jauki, ka jūs mums palīdzat! — Pincīte viņam sacīja.

— Kāpēc gan nepalīdzēt? — Nagliņš at­saucās. — Ja jau tā vajag, tad es kaut ar pieri sienā, bet izdarīšu.

— Jūs visu darāt tik centīgi, taisni patī­kami skatīties, — vidžināja Čurkstīte. — Re­dzams, jūs mīlat darbu.

— Ļoti mīlu, — Nagliņš atzinās. — Man vienmēr patīk kaut ko darīt. Kad nav nekā, ko darīt, es nezinu, ko darīt, un sāku darīt to, ko nepavisam nevajag darīt. No tā iznāk jezga, un man pat sadod briskas.

Nagliņš skaji nošņaukājās un novilka ar duri gar degunu.

— Kas tās par briskām? — Pincīte nesa­prata.

— Nu, trepanācija.

— Ko nozīmē trepanācija?

— Nu, tīri vienkārši iekausta.

— Ak, nabadziņš! — Pincīte iesaucās. — Bet jūs labāk nedariet, ko nevajag. La­bāk nāciet pie mums. Mēs vienmēr atradī­sim jums kādu darbu: sētu pielabot, ielikt izsistu rūti…

— Labi. — Nagliņš bija ar mieru.

— Un vai jūs uz mūsu balli nāksiet?

— Vai drīkst?

— Kāpēc tad nedrīkst? Tikai nomazgā­jieties, kā pieklājas, kārtīgi sasukājieties un nāciet. Mēs jūs ielūdzam.

— Labi, es būšu. Paldies.

Pincītei ļoti patika, ka Nagliņš tik pie­klājīgi sarunājās un pat pateica paldies. Viņa pietvīka aiz prieka un, pagājusi ar Čurkstīti pie malas, pačukstēja:

— Viņu nemaz nebūs grūti audzināt.

— Vajag viņu labi bieži uzslavēt, — Čurkstīte atbildēja. — Tas viņam ir derīgi. Ikreiz, kad izdara palaidnības, jāsarāj, bet, ja izdara labi, jāpaslavē, tad viņš citreiz centīsies darīt labi, lai viņu vēlreiz paslavē. Bez tam viņš jāpieradina pie labām manie­rēm, citādi viņš tik neglīti šņaukā degunu.

— Turklāt viņam ir tik piesārņota va­loda, — uztvēra Pincīte. — Kas tie par vār­diem: pauris, jezga, briskas! Vajadzēs pa­strādāt pie viņa runas veida un pamazām atradināt no neskaistiem vārdiem.

Bet Nagliņš, apmierināts, ka viņu uzlie­lījuši, sāka strādāt vēl centīgāk. Katram taču patīk, ka viņu slavē.