Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Četrpadsmitā nodaļa Ceļojums pa pilsētu

Pārsliņa un Zilacīte kopā ar Nezinīti izgāja uz ielas, kurai gar abām malām stiepās no sīkām kārklu vicām pīti žodziņi. Aiz žogiem bija redzamas glītas mājiņas ar sarkaniem un zaļiem jumtiem. Pāri mājiņām liecās milzīgas ābeles, plūmes un bum­bieres. Koki auga gan pagalmos, gan ielās. Visa pilsēta slīga koku zaļumā un tāpēc bija iesaukta par Zaļo pilsētu.

Nezinītis ziņkārīgi vērās uz visām pusēm. Visapkārt bija ne­parasta tīrība. Visos pagalmos strādāja knīpas. Dažas no tām ar dzirklēm apcirpa zāli, lai neaug garāka par noteikto mēru, citas, apbruņojušās ar slotām, slaucīja celiņus, vēl citas cītīgi dauzīja putekļus no gariem paklājiem. Ar šādiem paklājiem Zaļajā pil­sētā mēdza noklāt ne vien istabu grīdas, bet pat ielu ietves. Tiesa, dažas saimnieces ļoti bažījās, ka garāmgājēji nenopēdo viņu paklājus, tāpēc stāvēja tiem līdzās un brīdināja, lai pa pa­klājiem nestaigā, bet, ja nu kādam ļoti gribas, tad lai rūpīgi

noslauka kājas. Daudzos pagalmos arī celiņi bija noklāti ar pa­klājiem un namu sienas pat no ārpuses nosegtas ar raibām, ko­šām segām.

Zaļajā pilsētā bija no niedru stiebriem izbūvēts ūdensvads. Kā zināms, niedru stiebriem ir tukši vidi, un ūdens pa tiem var plūst kā pa caurulēm. Šīs caurules bija izvilktas gar visām ielām un nebalstījās vis tieši uz zemes, kā dažs labs varētu iedo­māties, bet zināmā augstumā bija piestiprinātas pie koka stabi­ņiem. Tāpēc caurules netrupēja un varēja kalpot ļoti ilgi, kaut gan tās vajadzēja pastāvīgi uzraudzīt un remontēt, lai nesāktu tecēt. No galvenās caurules, kas atradās uz ielas, stiepās noza­rojumi uz katru māju. Tāpēc katrā mājā bija ūdensvads, kas, protams, ir ļoti parocīgi. Turklāt katras mājas priekšā čaloja strūklaka. Tas bija ļoti jauki un derīgi, jo ūdeni, kas šļācās no strūklakām, lietoja sakņu dārzu laistīšanai. Katrā pagalmā bija savs sakņu dārzs, kur auga rāceņi, redīsi, bietes, burkāni un citi dārzāji.

Kādā pagalmā Nezinītis ieraudzīja knīpas novācam saknes. Atrakušas no visām pusēm rāceni vai burkānu, viņas apsēja valgu tam ap lakstu, tad ieķērās ar rokām valgā un raustīja no visa spēka. Rācenis vai burkāns iznāca no zemes ar visu sakni, un knīpas spiegdamas un smiedamās vilka to aiz valga uz mā­jām.

— Vai tad jums te tikai knīpas vien dzīvo, neviena knauķa nav? — Nezinītis izbrīnā pētīja.

— Jā, mūsu pilsētā ir palikušas tikai knīpas, jo visi knauķi

pārcēlušies uz liedagu. Tur viņiem ir sava pilsēta, ko sauc par Pūķienu.

— Kāpēc tad viņi apmetušies lieda­gā? — Nezinītis jautāja.

— Tāpēc ka viņiem tur ērtāk. Viņiem patīk augām dienām sauļoties un peldēties, bet ziemu, kad upe pārklājas ar ledu, viņi skrien slidas. Turklāt viņiem tīkas dzīvot liedagā tāpēc, ka pavasarī upe pārplūst un

applūdina visu pilsētu.

— Kas tad tur par labumu? — Nezinītis brīnījās.

Manuprāt, arī tur nekā laba nav, — sacīja Pārsliņa,

bet mūsu knauķiem, lūk, patīk. Palu laikā viņi braukā ar lai­vām un glābj cits citu no plūdiem. Viņiem ļoti patīk dēkas.

— Man arī patīk dēkas, — Nezinītis atzinās. — Vai es ne­varētu iepazīties ar jūsu knauķiem?

— Nevar, — Pārsliņa atteica. — Pirmkārt, līdz Pūķienai ir veselas stundas gājiens, tāpēc ka liedags ir tālu lejā pa upi, otrkārt, jūs pie viņiem neko labu neiemācīsieties, un, treškārt, mēs ar viņiem esam naidā.

— Par ko tad jūs esat naidā? — Nezinītis jautāja.

— Vai zināt, ko viņi izdarīja? — stāstīja Zilacīte. — Ziemā viņi ielūdza mūs pie sevis uz Jaungada eglīti. Teicās, viņiem būšot mūzika un dejas, bet, kad mēs aizgājām, vai zināt, ko viņi darīja? . . . Viņi mūs apmētāja ar sniega pikām.

— Nu, un kas par to? — Nezinītis jautāja.

— Nu, tad mēs ar viņiem vairs nedraudzējamies. Kopš tā laika neviena pie viņiem neiet.

— Un viņi pie jums?

Arī viņi pie mums nenāk. Pirmajā laikā daži knauķi jo­projām nāca pie mums, tikai neviena knīpa negribēja ar viņiem rotaļāties. Tad viņi aiz gara laika sāka palaidņoties: te izdauza rūti, te izgāž sētu, — stāstīja Pārsliņa.

— Un tad viņi atsūtīja pie mums knauķi, ko sauc par Nagliņu, — pārtrauca Zilacīte. — Tas nu gan bija trakums! …

— Jā, — uztvēra Pārsliņa. — Sis Nagliņš at­nāca pie mums un iestāstīja, ka gribot ar mums draudzēties, ka knauķus arī viņš pats neieredzot, jo tie esot delveri. Mēs viņam atļāvām dzīvot mūsu pilsētā, bet, kā jūs domājat, ko viņš beigu beigās bija izstrādājis? Nakti aizmucis no mā­

jām un sācis darīt visā­das nelietības. Vienai mājai aizspiedis no ārpu­ses ar pagali durvis, tā ka rītā tās nevarēja no iekšpuses dabūt vaļā, ot­rai virs durvīm pakāris malkas bluķi, lai dauza pa galvu ikvienam, kas iet ārā, tre- šai mājai aizvilcis durvīm priekšā auklu, lai visi klūp un krīt, ceturtai nojaucis skursteni, piektai izsitis rūtis …

Nezinītis gandrīz aizrijās no smiek­liem, klausīdamies šo stāstu.

— Jūs smejaties, — Zilacīte pārmeta, — bet cik daudz knīpu apdauzīja degu­nus! Viena rāpās izlabot skursteni, no­krita no jumta un tikko nepārlauza kāju.

— Es jau nesmejos par knīpām, bet par šo Nagliņu, — Ne­zinītis taisnojās.

— Par viņu nevajadzētu vis smieties, bet gan krietni pār­mācīt, lai vairs tā nedara, — sacīja Pārsliņa.

Šai brīdī viņa gāja garām ābelei, kas auga ielas vidū. Ābe­les zari bija pilni ienākušos, sārtu ābolu. Apakšā pie ābeles milzu stumbra bija pieslietas garas koka kāpnes, kas sniedzās tam tikai līdz pusei. Tālāk uz augšu veda virvju kāpnes, kas bija piesietas pie ābeles zemākā zara. Uz šā zara sēdēja divas knīpas. Viena centīgi zāģēja pušu ābola kātiņu, otra rūpīgi pie­turēja pirmo, lai tā nenokrīt.

— Šeit staigājiet uzmanīgāk, — Zilacīte brīdināja Nezi- nīti, — no koka var krist ābols un jūs nosist.

— Mani nenositīsi — lielīgi noteica Nezinītis. — Man ir ciets pauris.

— Knauķi iedomājas, ka viņi vien ir drosmīgi, taču knīpas nemaz nav par tiem bailīgākas. Redziet, kādā augstumā uzrāpušās, — Pārsliņa runāja.

— Toties knauķi lido ar gaisa baloniem, brauc ar automobi­ļiem, — turējās pretī Nezinītis.

— Tad ta liela lieta! — atteica Pārsliņa. — Arī pie mums daudzas knīpas prot vadīt automobili.

— Vai tad jums ir automobilis?

— Ir. Tikai samaitājies. Mēs to labojām, labojām — nekādi nevarējām salabot. Varbūt jūs palīdzēsiet mums automobili sa­lāpīt?

— Palīdzēšu, palīdzēšu, — Nezinītis apsolījās. — Es šajās lietās šo to sajēdzu. Kad Skrūvītis un Ķīlītis izrakstīsies no slimnīcas, es viņiem paskaidrošu, un viņi salabos.

— Tas būs brīnišķīgi! — Pārsliņa sasita plaukstas.

Te Nezinītis ieraudzīja dabas brīnumu, kādu nekad savā mūžā nebija redzējis. Ielas vidū gulēja milzīgas, zaļas bumbas, tik lielas kā divstāvu nami vai varbūt pat lielākas.

— Kas tad tie par gaisa baloniem? — Nezinītis brī­nījās.

Pārsliņa un Zilacīte iesmējās.

— Tie ir arbūzi, — viņas teica. — Vai jūs nekad neesat arbūzu redzējis?

— Nekad, — Nezinītis atzinās. — Pie mums arbūzi neaug. Ko ar tiem dara?

Pārsliņa iespurdzās:

— Knauķis, bet nezina, ko dara ar arbūziem! Tā jau jūs vēl jautāsiet, ko dara ar āboliem un bumbieriem.

— Vai tiešām tos ēd? — Nezinītis apšaubīja. — Tādu mil­zeni jau ne gada laikā nevar apēst!

— Mēs tos neēdam, — Zilacīte atbildēja. — Mēs no tiem tecinām saldu sulu, tas ir, sīrupu. Ja arbūzam apakšā izurbj caurumiņu, tad no tā tek salda sula. No viena arbūza var iegūt vairākas mucas sīrupa.

— Kas tad to tā izdomājis — dēstīt arbūzus? — Nezinītis taujāja.

— Ir mums viena tāda knīpa, ļoti gudra. Viņu sauc par Stiebrīti, — Zilacīte stāstīja. — Viņai ļoti patīk dēstīt dažādus stādus un audzēt jaunas šķirnes. Agrāk pie mums arbūzus ne­maz neaudzēja, bet kāds bija pateicis Stiebrītei, ka redzējis mežā savvaļas arbūzus. Reiz rudenī Stiebrīte sarīkoja uz mežu ekspedīciju, un viņai laimējās meža klajumiņā uziet savvaļas arbūzu biezokņus. Ekspedīcija atgriezās ar meža arbūzu sēk­lām, un pavasarī Stiebrīte sēklas iedēstīja zemē. Arbūzi izauga lieli, taču izrādījās skābi. Stiebrīte strādāja neapnikusi un no­garšoja sulu no visiem arbūziem. Viņai izdevās atrast arbūzu, kuram bija ne visai skāba sula. Otrā gadā viņa iedēstīja šā ar-

būza sēklas. Šoreiz izauga arbūzi, kas vairs nebija tik skābi, starp tiem atgadījās pat mazliet saldi. Stiebrīte izraudzījās pašu saldāko arbūzu un nākamajā gadā iedēstīja sēklas no tā. Tā viņa rīkojās vairākus gadus no vietas un panāca, ka arbūzi kļuva saldi kā medus.

— Tagad visi slavē Stiebrīti, bet kā agrāk viņu lamāja, vai, kā lamāja! — stāstīja Pārsliņa.

— Par ko tad lamāja? — Nezinītis brīnījās.

— Neviens neticēja, ka no tiem skābuļiem var iznākt kas jēdzīgs. Turklāt arbūzi auga pa visu pilsētu, kur gadījās, un bija pa kājām. Bieži vien arbūzs sāka augt kāda nama sienmalī. Kamēr tas bija mazs, varēja vēl paciest, bet pamazām tas pie­ņēmās, dzinās virsū sienai un sāka to postīt. Vienā vietā arbūza dēļ pat vesela māja sagruva. Dažas knīpas jau gribēja Stiebrī- tei aizliegt stādīt arbūzus, bet citas viņu aizstāvēja un sāka tai palīdzēt.

Šajā brīdī mūsu ceļinieki iznāca upmalā.

— Un šī ir Arbūzupe, — sacīja Pārsliņa. — Redziet, cik daudz arbūzu te aug!

Pār upi veda šaurs tiltiņš, kas izskatījās kā garš, no viena krasta uz otru pārstiepts grīdceliņš. Tas bija taisīts no kādas biezas un izturīgas drānas.

— Šo tiltu uzcēla mūsu knīpas, — stāstīja Zilacīte. — Mēs to pinām no linu stiebriņiem veselu mēnesi, un pēc tam knauķi mums palīdzēja to pārstiept pāri ūdenim.

— Ai, cik tas bija interesanti! — uztvēra Pārsliņa. — Viens knauķis iekrita ūdenī un tikko nenoslīka, taču viņu izvilka malā.

Zilacīte uzgāja uz tilta un soļoja uz otru malu. Nezinītis arī lika drošu soli uz tilta, bet tūliņ apstājās, juzdams, ka tilts zem kājām līgojas.

— Ko tad jūs tur iestrēdzāt? — Pārsliņa jautāja. — Vai no- bijāties?

— Ne nobijos, nekā. Vienkārši tilts ļoti jocīgs.

Nezinītis noliecās un lūkoja ar rokām pieturēties pie tilta. Turklāt viņš smējās sīku smiekliņu, izlikdamies, ka it nemaz nebaidās.

Pārsliņa satvēra Nezinīti aiz vienas rokas, Zilacīte aiz otras, un divatā pārveda viņu pār tiltu. Knīpas redzēja, ka Nezinītim bail, taču nesmējās par viņu, jo zināja, ka knauķi ciest nevar, ja par tiem smejas. Pārgājuši uz otru krastu, mūsu ceļinieki de­vās pa ielu projām un drīz nonāca pie balta namiņa ar zaļu jumtu.

— Lūk, te nu ir mūsu slimnīca, — sacīja Zilacīte.