Pērkondārds

NAKTS VIESI

Herods Seils spēlēja snukeru brīdī, kad Alekss parā­dījās tās telpas dziļumā, kur atradās milzīgā medūza. Bija gandrīz neiespējami pateikt, no kurienes ir sma­gais koka snukera galds, un Alekss nespēja atbrīvoties no domas, ka mazais vīrelis izskatās mazliet smieklīgi, gandrīz pazuzdams aiz zaļā, rupjā vilnas galdauta. Ņirgas kungs bija kopā ar viņu, nēsādams soliņu, uz kura Seils pakāpās, lai izdarītu sitienu. Pretējā gadī­jumā viņš nespētu pasniegties pāri galda malai.

- Ā! Labvakar, Fēliks. Jā, protams, es domāju - Aleks! - iesaucās Seils. - Vai tu spēlē snukeru?

- Šad tad.

- Kā tev patiktu uzspēlēt ar mani? Seit ir tikai divas sarkanās bumbas, tad varbūt spēlējam uz krāsām. Bet varu derēt, tas nebūs tavs vienīgais guvums.

- Uz cik?

- Ha-ha! - Seils iesmējās. - Es tev varētu dot desmit mārciņas par punktu.

- Tik daudz? - Alekss izskatījās pārsteigts.

- Tādam vīram kā es tas nav nekas. Nekas! Kā­pēc gan ne, esmu ar mieru dot tev simt mārciņas par punktu.

- Tad kāpēc jūs nespēlējat? - Vārdi plūda maigi, bet joprojām piesardzīgi.

Seils domīgi ieskatījās Aleksam cieši acīs. - Labi, - viņš sacīja. - Simt mārciņu par punktu. Kāpēc gan ne? Man patīk risks. Mans tēvs mīlēja riskēt.

- Šķiet, ka viņš bija frizieris.

- Kas tev to teica?

Alekss klusībā sevi lādēja. Kāpēc viņš vienmēr zaudē modrību, kad ir kopā ar šo vīru? - Lasīju avīzē, - viņš teica. - Tēvs man iedeva šo to pārjums izlasīt, kad biju uzvarējis konkursā.

- Tad lai notiek, simt mārciņas par punktu. Bet ne­domā, ka kļūsi bagāts. - Seils sita pa balto bumbu, sūtot tieši virsū sarkanajai un to pēc tam tālāk vidējā kabatā. Medūza aizdreifēja garām, it kā vērodama spēli no baseina. Ņirgas kungs paņēma mazo soliņu un nēsāja to apkārt spēļu galdam. Seils skaļi smējās un sekoja sulainim, tad izdarīja nākamo sitienu, veikli raidot melno bumbiņu stūrī.

- Ar ko nodarbojas tavs tēvs? - viņš pajautāja.

- Viņš ir arhitekts, - Alekss atbildēja.

- Tiešām? Un ko tad viņš ir paveicis? - jautājums skanēja, it kā garām ejot. Alekss nebrīnītos, ja šobrīd tiktu pārbaudīts.

- Viņš strādā Soho birojā, - Alekss sacīja. - Pirms tam viņš darbojās mākslas galerijā Aberdīnā.

- Jā. - Seils uzkāpa uz soliņa un nomērķēja. Melnā bumbiņa pagāja garām kabatiņai tikai milimetra attā­lumā un iegriezās centrā. Seils sadrūma. - Tā bija tava vaina, - viņš strupi uzsauca Ņirgas kungam.

- Vrr?

- Tu aizsedzi galdu. Nekad nedomā. Nekad ne­domā. - Viņš pagriezās pret Alekšu. - Tev neveicas.

Neviena no bumbiņām neiegāja kabatā. Tu šobrīd neko neesi laimējis.

Alekss izrāva kiju no statīva un uzmeta skatienu galdam. Seilam bija taisnība. Pēdējā sarkanā bumbiņa bija pārāk tuvu galda polsterējumam. Bet snukera spēlē ir arī citi veidi, kā iegūt punktus. Un Alekss zināja divus. Šo spēli viņš neskaitāmas reizes bija spēlējis ar tēvabrāli īenu Raideru. Viņi abi bija pat Celsi kluba biedri, un Alekss tajā pārstāvēja junioru komandu. To viņš Seilam sarunā nebija pieminējis. Alekss rūpīgi novērtēja sarkano bumbiņu un tad sita. Ideāli!

- Gandrīz trāpīts! - Seils bija atpakaļ pie galda, pirms bumbiņa beidza ripot, bet pārsteidzās. Viņš no­stājās pie baltās bumbiņas, kas ietriecās polsterējumā un aizripoja garām rozā bumbiņai. Alekša pretinieks palika ar garu degunu. Apmēram pēc divdesmit se­kundēm viņš novērtēja situāciju un ievilka elpu. - Tev tika gabaliņš no veiksmes! - Seils sacīja. - Izskatās, ka tu pilnīgi nejauši iedzini mani stūrī. Nu paskatīsi­mies… -Viņš koncentrējās, kad sita pa balto bumbiņu, mēģinot to raidīt apkārt rozā bumbiņai. Bet viņš atkal izgāzās, kļūdoties tikai par kādu milimetru. Atskanēja troksnis, it kā tā pieskartos rozā bumbiņai.

- Neprecīzs šāviens, - Alekss sacīja. - Seši punkti manā labā. Tas ir, es domāju, man ir sešsimt mār­ciņu?

-Ko?

- Sitiens dod man sešus punktus. Simt mārciņas par katru punktu.

- Labi, labi, labi! - Uz Seila lūpām parādījās sieka­las. Viņš skatījās uz galdu, it kā neticēdams tam, kas noticis.

Viņa sitiens bija mērķēts pa sarkano bumbiņu. Tas bija viegls sitiens uz augšējo stūri, un Alekss paņēma to bez stomīšanās. - Un nākamie simt jau dod sep­tiņsimt mārciņu, - viņš sacīja. Viņš aizgāja no galda, skardams Ņirgas kungu. Viņš ātri novērtēja leņķi. Jā…

Alekss precīzi skāra melno bumbu, nosūtot to stūrī, kamēr baltā bumbiņa ripoja atpakaļ un labā leņķī trā­pīja dzeltenajai. Viens tūkstotis četri simti mārciņu un vēl divi simti, kad viņš drīz pēc tam iesita arī dzel­teno bumbu. Seils varēja tikai neticēdams noskatī­ties, kā Alekss iesit zaļo, brūno, zilo un rozā bumbiņu kabatiņās un tad gandrīz pāri visam galdam triec pa melno.

- Man jau ir četri tūkstoši simt mārciņu, - Alekss sacīja. Viņš nolika kiju. - Liels paldies jums.

Pēc pēdējā sitiena Seila seja kļuva sarkana. - Četri tūkstoši! Es nebūtu tā riskējis, ja zinātu, ka tu esi tik labs spēlētājs, - viņš noteica, piegāja pie sienas un no­spieda pogu. Daļa sienas ar hidraulikas palīdzību pa­virzījās uz spēļu zāles pusi. Kad tā atgriezās atpakaļ, nebija nekādu zīmju, ka zāle reiz te bijusi. Tas bija prasmīgi nostrādāts. Tādu mantiņu var atļauties tikai vīrs ar naudu.

Bet Seilam vairs nebija noskaņojuma spēlēt. Viņš pameta kiju Ņirgas kungam kā šķēpu. Sulaiņa roka izstiepās un satvēra to. - Paēdīsim, - Seils sacīja.

Viņi apsēdās viens otram pretī pie gara stikla galda blakusistabā. Ņirgas kungs lika galdā kūpinātu lasi, tad arī kādu sautējumu. Alekss dzēra ūdeni. Seils, kurš bija atguvis labo omu, no vecmodīga trauka iedzēra sarkanvīnu.

- Tu šodien zināmu laiku pavadīji pie Pērkondārda datora.

-Jā.

-Un…

- Tas ir lielisks, - Alekss sacīja un tā arī domāja. Vi­ņam joprojām bija grūti noticēt, ka šim smieklīgajam vīram viss ir tā nostrādāts, tik gludi un vērienīgi.

- Tātad kuras programmas tu lietoji?

-Vēsturi. Dabaszinātnes. Matemātiku. Tas bija ne­ticami, bet vispār es tiku galā ar visām.

- Vai tev ir arī kādi aizrādījumi?

Alekss mirkli padomāja. - Es biju pārsteigts, ka tam nav 3D paātrinājuma.

- Pērkondārds nav domāts spēlītēm.

- Vai jūs esat apsvēruši domu par piemērotām aus­tiņām un mikrofonu?

- Nē. - Seils pakratīja galvu. - Tā ir laba doma. Man žēl, bet tu pie mums esi tikai uz īsu brīdi. Rīt mēs apskatīsim internetu. Pērkondārds ir pieslēgts visiem iespējamiem pieslēgumiem. Un tas tiek kontrolēts šeit. Tātad tam ir jābūt pieejamam visas divdesmit četras stundas diennaktī.

- Tas ir lieliski.

- Tas ir vairāk nekā lieliski. - Seila acis raudzījās kaut kur tālumā, un to mazās, pelēkās varavīksnenes trīsuļoja kā dejodamas. - Rīt mēs sākam datorus vest laukā no rūpnīcas, - viņš sacīja. - Tie tiks piegādāti gan ar lidmašīnām, gan ar vilcieniem, gan ar kuģiem. Vienas dienas laikā datori tiks nogādāti ikvienā vietā valstī. Un nākamajā dienā tieši divpadsmitos premjer­ministrs būs tik laipns nospiest STARTA pogu, lai pie­slēgtu visus manus Pērkondārdus internetam on-line režīmā. Un tajā pašā brīdī visas skolas būs savieno­tas savā starpā. Tu tikai padomā, Aleks! Tūkstošiem skolēnu - simtiem tūkstošu - sēdēs pie ekrāniem bei­dzot kopā. Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos. Viena skola. Viena ģimene. Un tad viņi uzzinās par mani, kas es esmu!

Seils pacēla savu glāzi un iztukšoja to.

- Kāda ir kaza? - viņš jautāja.

- Kā, lūdzu?

- Sautējums. Tā ir kazas gaļa. Manas mātes re­cepte.

- Viņa laikam bija neparasta sieviete.

Herods Seils pacēla glāzi, un Ņirgas kungs to at­kal piepildīja. Viņš lūkojās uz Alekšu aizdomu pilns. - Zini, - viņš sacīja, - man ir tāda sajūta, ka mēs esam tikušies jau agrāk.

- Es tā nedomāju…

- Jā, jā. Man tava seja liekas pazīstama. Vai ne, Ņir­gas kungs? Ko jūs domājat?

Sulainis ar vīna kausu nostājās aizmugurē. Viņa ne­dzīvā, baltā galva kratījās, apskatot Alekšu no visām pusēm. - īi Rāa! - viņš noteica.

- Jā, protams. Tev taisnība!

- īi Rā? - Alekss atkārtoja.

- īens Raiders. Drošības darbinieks, kuru es jau reiz pieminēju. Tu viņam esi ļoti līdzīgs. Kāda sagadīšanās,vai tev nešķiet?

- Es nezinu. Neesmu viņu nekad redzējis. - Alekss juta, ka tuvojas briesmas. - Jūs sacījāt, viņš nesen esot aizgājis no jums.

- Jā. Viņš tika nosūtīts uz šejieni, lai spiegotu, bet, ja jau tu jautā, - viņš nekad nebija tik labs spēlma­nis. Pusi sava brīvā laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Un vēl - viņš nekad neiepirkās tu­vējā apkaimē. Protams, ir vēl šis tas, kas jums ir ko­pīgs. Es noprotu, kur Volas jaunkundze tevi šodien atrada… - Seila acu zīlītes kļuva arvien lielākas, it kā cenšoties iekļūt Alekša domās. - Tu nebiji savā kabi­netā.

- Es biju mazliet nomaldījies. - Alekss paraustīja plecus, cenzdamies izkliedēt saspridzinājumu.

- Lai tā būtu. Ceru, tu šovakar neiesi vēlreiz klejot.

Šobrīd apsardze ir pastiprināta, un, ja pamanīji, visi mani vīri ir bruņoti.

- Es nedomāju, ka Lielbritānijā tas ir atļauts.

- Man ir speciāla atļauja. Bet jebkurā gadījumā, Aleks, gribu tev ieteikt pēc vakariņām doties pa taisno uz savu istabu. Un tur arī palikt. Būšu apbēdināts, ja tu tumsā tiksi pieķerts un nogalināts. Protams, ja tas notiktu, tu dotu man iespēju ietaupīt četrus tūkstošus mārciņu.

- Taisnību sakot, jūs aizmirsāt man izrakstīt čeku.

- Tu to saņemsi rītdien. Varbūt mēs varētu paēst kopā pusdienas? Ņirgas kungs mums pagatavotu kaut ko pēc manas vecmāmiņas receptes.

- Vēl kaut ko no kazas gaļas?

- No suņa.

- Acīmredzot jums ir bijusi ģimene, kas ļoti mīlējusi dzīvniekus.

- Tikai tādus, ko var ēst, - Seils pasmaidīja. - Bet tagad gan man tev jānovēl - arlabunakti.

Pusdivos naktī Alekss pavēra acis un tajā pašā mir­klī pamodās.

Viņš izslīdēja no gultas, ātri apģērbās un atstāja is­tabu. Viņš bija mazliet pārsteigts, ka durvis nebija aiz­slēgtas un gaitenis netiek novērots. Bet tas viss Seilam bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai aizturētu tos, kuri ienāk mājā, nevis tos, kuri no tās iziet.

Seils nebija zēnu brīdinājis, ka nevar iet laukā no mājas. Bet balsis aiz metāla durvīm vēstīja, ka divos kāds ieradīsies. Aleksam vajadzēja uzzināt, kas tas ir.

Viņš uz pirkstgaliem aizlavījās uz virtuvi garām neticami lielam amerikāņu ledusskapim, nesatraucot suņus. Viņš domāja par to, kas paredzēts rīt pusdien­laikā. Tur jau arī bija sānu durvis. Par laimi, ar atslēgu slēdzenē. Alekss pagrieza atslēgu un izkļuva laukā. Viņš veica pēdējo piesardzības soli - aizslēdza durvis un paņēma atslēgu līdzi. Tagad vismaz ir iespēja tikt atpakaļ.

Nakts bija silta, pelēka, ar pusmēnesi pie debesīm, kas veidoja perfektu burtu D. Ko tas varētu nozī­mēt - D, Alekss nodomāja. Draudus? Drausmas? Vai dusmas? Tikai laiks to rādīs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu, tad sastinga brīdī, kad meklētāja stars pa­slīdēja garām tikai dažus centimetrus no viņa; gaisma tika raidīta no torņa, kuru viņš līdz šim nebija pamanī­jis. Tajā pašā brīdī zēns sadzirdēja klusas balsis - divi apsargi patrulējot lēnām šķērsoja dārzu un devās at­pakaļ uz māju. Abi bija apbruņoti, un Alekss atcerējās, ko Seils bija sacījis. Nejauša bojāeja viņam ietaupītu četrus tūkstošus mārciņu un piešķirtu Pērkondārdam īpašu nozīmi, liekot ikvienam aizdomāties, kā gadās nejaušības.

Alekss nogaidīja, līdz vīri būs aizgājuši, un tad de­vās pretējā virzienā, skrienot gar māju, zemu noliecies zem logiem. Viņš nonāca līdz mājas stūrim un paska­tījās visapkārt. Pa gabalu lidaparāta gaismās varēja saskatīt cilvēku stāvus - vairākus apsargus un teh­niķus. Likās, ka viens no viņiem staigā ap strūklaku, gaidīdams kravas automašīnu. Tas bija neveikls gara auguma vīrs. Bija saskatāms tikai viņa siluets - kā izgriezts no melna papīra. Bet Ņirgas kungu Alekss būtu pazinis jebkur. Viņi ieradīsies šonakt. Divos. Nakts viesi. Un Ņirgas kungs viņus sagaidīs.

Sulainis bija tieši pie kravas automašīnas. Un Alekss saprata: ja gaidīs vēl ilgāk, tad būs par vēlu. Atmetot piesardzību, Alekss atstāja mājas aizsegu un izskrēja atklātā laukā, pieliecoties un cerot, ka tumšās drēbes darīs viņu nepamanāmu. Viņš bija tikai kādus piecdes­mit metrus no kravas automašīnas, kad Ņirgas kungs pēkšņi apstājās un pagriezās atpakaļ, it kā sajuzdams, ka tur kāds ir. Aleksam nebija, kur paslēpies. Viņš rī­kojās, kā spēja: piespiedās pie zemes, paslēpjot seju zālē. Viņš lēni skaitīja līdz pieci, tad palūrēja. Ņirgas kungs vēlreiz paskatījās visapkārt. Bija ieradusies arī otra figūra… Nadja Vola. Izskatījās, ka viņa posusies braukt līdzi. Viņa kaut ko murmināja, pagriezusies pret Alekšu. Ņirgas kungs ņurdēja un māja ar galvu.

Pēc brīža Ņirgas kungs piegāja pie pasažiera dur­vīm. Alekss piecēlās un skrēja. Pirms auto sāka kustē­ties, viņš jau bija pie mašīnas aizmugures. Tā bija tāda pati, kādu viņš bija redzējis SAS mācību centrā - lai­kam no armijas rezervēm. Kravas kaste bija augsta un pārklāta ar brezentu. Alekss uzrāpās pa aizmuguri un bija iekšā - tieši laikā. Kad Alekss nokrita uz grīdas, garām pabrauca cita mašīna, izgaismojot aizmuguri. Ja viņš būtu vēl kādas sekundes kavējies, tad tiktu pamanīts.

Kopā ar apsardzi no Seila rūpnīcas izbrauca vēl piecas kravas mašīnas. Alekss bija iekļuvis pēdējā no tām. Ņirgas kungs, Nadja Vola un vēl ducis apsargu formas tērpos devās ceļā. Bet uz kurieni? Alekss neuz­drošinājās paskatīties pa mašīnas aizmuguri, jo tieši aiz viņa brauca nākamā mašīna. Alekss juta, ka auto lēni piebrauc pie galvenajiem vārtiem, un tad jau arī viņi bija laukā uz galvenā ceļa un, ātri braucot augšup pa kalnu, prom no ciemata.

Alekss brauca, neko neredzot. Viņu mētāja pa me­tāla grīdu ikreiz, kad auto šaurajos līkumos pagriezās, un vienīgais, ko zēns saprata, kad viņu sāka mētāt augšup lejup, bija tas, ka viņi ir nogriezušies no gal­venā ceļa. Kravas auto sāka braukt lēnāk. Alekss sa­juta, ka mašīna slīd lejup pa kalnu, braucot pa rupju segumu. Un pēkšņi caur dzinēja skaņām viņš kaut ko sadzirdēja. Viļņus. Viņi bija atbraukuši pie jūras.

Mašīna apstājās. Durvis atvērās un pēc tam aizcir­tās. Atskanēja soļu čirkstoņa, un zemas balsis saru­nājās. Alekss pieplaka grīdai, baidīdamies, ka kāds no apsargiem varētu pacelt brezentu un uzreiz viņu at­rast. Uzmanīgi pa aizmuguri viņš izslīdēja laukā. Viņš nebija kļūdījies. Mašīnas bija apstājušās tuksnešainā jūras krastā. Skatoties atpakaļ, varēja redzēt mašīnu, kas brauca lejup no lielā ceļa, kurš kā lente vijās pa klints virsmu. Ņirgas kungs un pārējie sapulcējās aiz veca akmens mola, kas rēgojās no tumšā ūdens. Ņir­gas kungs nesa lāpu. Alekss redzēja, kā viņš to vicina, signalizējot kādam.

Vēl jocīgāk tas izskatījās, kad Alekss pielīda tuvāk un atrada slēptuvi aiz laukakmeņu krāvuma. Šķita, ka viņi gaida laivu. Zēns palūkojās pulkstenī. Tas rādīja tieši divi naktī. Turklāt viņam gribējās smieties. Vīri ar kramenīcām un zirgiem izskatījās gluži kā no kādas bērnu grāmatas. Kontrabanda Kornvolas krastā. Vai tā varētu būt? Ka tas viss tiešām notiek? Kokaīnu vai marihuānu sūta no kontinenta? Kāda iemesla dēļ gan vēl viņiem vajadzētu atrasties šeit nakts vidū?

Atbilde uz šo jautājumu uzradās pēc dažām sekun­dēm. Alekss apstulba, nevarēdams noticēt tam, ko redz.

Zemūdene. Tā uzpeldēja no jūras dzelmes milzīgā ātrumā un ar neticami lielu platformu uz tās. Kādu brīdi tur nekā nebija. Un tad pēkšņi tā bija viņa priekšā, traucoties pa jūru tieši pretī molam. Tā nāca bez ska­ņas, ūdens joņoja gar tās sudraba apvalku un sakūla jūru baltās putās aiz tās. Zemūdene nebija marķēta, bet Alekss cerēja noteikt marku pēc iznirstošā kuģa stūres. Cain Han klase 4004 SSN? Kodolreaktors. Bruņota, arī kodolieroči.

Bet kas tai darāms šeit pie Kornvolas krastiem? Kas vēl sekos?

Tornis uz zemūdenes atvērās, no tā izkāpa vīrs, staipīdamies aukstajā rīta gaisā. Pat ja nebūtu mēness gaismas, Alekss pazītu labi koptu dejotāja augumu ar īsi apgrieztiem matiem - vīru, kuru bija redzējis tikai pirms dažām dienām. Tas bija Jasens Gregorovičs. Al­gots slepkava. Vīrs, kurš noslepkavoja īenu Raideru. Viņš bija ģērbies pelēkā kombinezonā. Vīrs smaidīja.

Iespējams, ka Jasens Gregorovičs Seilu bija saticis Kubā. Tagad viņš ir šeit Kornvolā. Tātad abi sadar­bojas. Bet kāpēc? Kāpēc tādam projektam kā Pērkon­dārds nepieciešams šāds vīrs?

Nadja Vola aizgāja līdz mola galam un palīdzēja Ja- senam nokāpt uz mola. Viņi dažas minūtes runājās. Varēja pat saprast, ka abi runā angliski, bet nebija nekādu iespēju saklausīt, ko tieši. Pa to laiku apsargi no Seila rūpnīcas jau bija sastājušies rindā gandrīz gar visu iznirušo zemūdeni. Jasens deva pavēli, un Alekss aiz akmeņiem saskatīja lielu metāla kasti ar vakuuma izolāciju, kas turējās neredzamās rokās zem­ūdenes torņa galā. Jasens pats to saņēma un iedeva pirmajam apsargam, kurš to savukārt padeva rindā tālāk. Apmēram četrdesmit vai vairāk kastu sekoja cita citai. Zemūdenes izkraušana ilga gandrīz stundu. Kastes vīri ņēma uzmanīgi aiz rokturiem. Viņi nekādā ziņā nevēlējās saplēst to, kas atradās iekšpusē.

Ap trijiem naktī viņi jau gandrīz bija beiguši. Šīs kastes tika sakrautas mašīnas aizmugurē, kur bija at­radies Alekss. Un tad tas notika.

Kādam vīram, kas stāvēja uz mola, viena kaste iz­krita no rokām. Pēdējā minūtē viņš centās to noķert, bet tā smagi nogāzās uz akmeņainās zemes. Darbs ap­stājās. Acumirklī. Tas bija tā, it kā būtu saplīsis kāds slēdzis, un Alekss pat varēja gaisā sajust bailes.

Jasens atguvās pirmais. Viņš metās vīram pretī pa molu, kustoties kā kaķis. Viņa soļi dunēja. Viņš sa­tvēra kasti, mēģinot sataustīt blīvi, tad lēnām pamāja ar galvu. Metāls pat nebija saspiests.

Alekss dzirdēja vēl kaut ko, un tas visu izmainīja.

- Viss kārtībā. Es atvainojos, - apsargs sacīja, - tas nav samaitāts, un es turpmāk tā vairs nerīkošos.

- Jā. Tu tā nerīkosies, - sacīja Jasens un nošāva vinu.

Lode no viņa rokas izlidoja, un viss šajā tumsā iekrāsojās sarkans. Jasens iesita vīram pa krūtīm un aizritināja to neveiklā ritenītī. Vīrs iekrita jūrā. Da­žas sekundes viņš raudzījās uz mēnesi, it kā cenšoties apbrīnot to pēdējo reizi. Tad tumšs ūdens pārbrāzās viņam pāri.

Vēl divdesmit minūtes, un mašīna bija piekrauta. Ja­sens iesēdās priekšā kopā ar Nadju Volu. Ņirgas kungs aizgāja uz kādu no vieglajām automašīnām.

Aleksam pietika laika, lai nokļūtu atpakaļ mašīnā. Kad smagais auto uzņēma ātrumu un centās izkļūt uz galvenā ceļa, viņš iekšpusē sajuta ceļa akmeņaino klājumu, kas viņu pamatīgi kratīja. Bija diezgan grūti atrast vietu. Alekss sataustīja vienu no kastēm. Tādās parasti tirgo tēju. Tā bija bez uzrakstiem un auksta. Viņš centās saprast, kā to atvērt, bet tā bija tik cieši aizslēgta, ka zēns tā arī neko nesaprata.

Alekss paskatījās uz mašīnas aizmuguri. Liedags un mols jau bija tālu iepakaļ. Zemūdene bija devusies prom jūrā. Vēl kādu brīdi varēja redzēt tās sudrabaino korpusu. Un tad tā nogrima zem ūdens, nozuzdama kā ļauns murgs.