Pērkondārds

AUTOKAPSĒTA

Hammersmitas tilts Londonas priekšpilsētā jau bija priekšā. Alekss pārbrauca pāri upei un pie luksofora iegrieza motociklu lejup pa kalnu uz Bruklendas skolu. Tas bija Condor Junior Roadracer, ražots pēc pasūtī­juma speciāli viņam divpadsmitajā dzimšanas dienā. Tas bija pusaudžu motocikls ar apgrieztu Reynolds 531 rāmi, bet riteņi bija īstā izmēra, lai viņš varētu ātri braukt jebkādos apstākļos. Pabraucis garām mazai au­tomašīnai, zēns iegriezās skolas vārtos. Viņam būs žēl, kad izaugs pārāk liels savam motociklam. Pēdējos di­vus gadus tas bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Alekss to drošības labad ieslēdza šķūnī un devās pāri pagalmam. Bruklendas skola bija jaunā stila ēka no sarkaniem ķieģeļiem un stikla. Moderna un baisa. Alekss varēja iet jebkurā smalkā privātskolā Celsi tu­vumā, bet īens Raiders nolēma sūtīt viņu tieši uz šo, sacīdams, ka šī būšot lielāks izaicinājums.

Pirmā todien bija matemātika. Kad Alekss ienāca klasē, skolotājs Donovana kungs jau rakstīja uz tāfeles kaut kādus sarežģītus vienādojumus. Telpā bija karsti. Saules gaisma plūda pa lielajiem logiem, kas sniedzās no pašas grīdas līdz griestiem. Tādus bija izdomājuši arhitekti, kuri taču labāk zināja, kā vajag. Ieņēmis vietu klases beigās, Alekss bažījās, vai spēs izturēt šo stundu. Kā gan var domāt par algebru, kad pa galvu jaucas tik daudz citu jautājumu?

Ierocis bērēs. Turklāt Blants uz viņu tā noskatījās. Un tad vēl tas autofurgons ar uzrakstu sānos STRAIKERS & DĒLS. Tukšā kantora telpa. Un lielākais jau­tājums - sīkums, kurš sajauca visas pēdas. Drošības siksna. īens Raiders nebija uzlicis drošības siksnu.

Bet, protams, viņš bija to uzlicis.

īens Raiders nebija no tiem, kuri mīl pamācīt. Viņš vienmēr sacīja Aleksam, ka pašam jāprot pieņemt lē­mumus. Tomēr viņam bija stingra nostāja attiecībā pret drošības siksnām. Un, jo vairāk Alekss par to do­māja, jo mazāk ticami tas šķita. Visapkārt tikai ne­skaidrības. Pēkšņi viņš vēlējās redzēt mašīnu. Vismaz auto vraks varētu dot skaidrību, kā ir notikusi avārija. Vai tieši šādā veidā gāja bojā īens Raiders?

- Aleks?

Alekss palūkojās uz augšu un atskārta, ka visu uz­manība ir pievērsta viņam. Donovana kungs bija kaut ko jautājis. Viņš aši uzmeta skatienu tāfelei un uz pirkstiem kaut ko sarēķināja.

- Jā, kungs, - viņš sacīja, - x ir vienāds ar septiņi, un y ir piecpadsmit.

Matemātikas skolotājs nopūtās. - Jā, Aleks. Tev pil­nīga taisnība. Bet patiesībā es lūdzu tevi atvērt logu.

Kaut kā tomēr izdevās izturēt visu šo dienu, taču, kad atskanēja pēdējās stundas beigu zvans, domas at­kal sāka raisīties. Kad visi devās laukā, Alekša ceļš veda uz sekretāres kabinetu, lai izlūgtos kopiju no "Dzeltenajām lapām".

- Ko tu meklē? - jautāja sekretāre.

Džeina Bedfordšīra bija jauna sieviete pāri par divdesmit, un pret Alekšu viņa vienmēr izturējās ar skaidri jaušamu labvēlību.

- "Autokapsētas…" - Alekss raiti šķirstīja lapas.

- Ja autiņš tika sasists netālu no Oldstrītas, tad to vajadzēja aizvilkt kaut kur tepat netālu, vai ne?

- Es tā domāju.

- Šeit… - Alekss atrada sarakstu sadaļā ar nosau­kumu "Automašīnu demontāža".

Bet šeit bija dučiem šādu firmu, vairāk par četrām lappusēm.

-Vai tas ir kāds skolas projekts? - jautāja sekretāre. Viņa zināja, ka Alekss ir zaudējis radinieku, tomēr ne­zināja, kā.

- Zināmā mērā… - Alekss lasīja adreses, bet tās vi­ņam neko neizteica.

- Šī ir netālu no Oldstrītas. - Bedfordšīras jaunkun­dze norādīja uz lappuses stūri.

- Pagaidiet! - Alekss pievilka grāmatu tuvāk un ieskatījās sekretāres norādītajā adresē.

- DŽ. B. STRAIKERS-

Auto paradīze… Dž. B. Straikers, Autokapsēta Lambetvolka, Londona Tel.: 020 7123 5392 …zvaniet šodien!

- Tas ir Voksholā, - sacīja Bedfordšīras jaunkundze.

- Ne visai tālu no šejienes.

- Es zinu.

Taču Alekss pazina šo vārdu. Dž. B. Straikers. Viņš atcerējās autofurgonu laukā pie mājas bēru dienā. STRAIKERS & DĒLS. Protams, tā varēja būt tikai sakritība, bet tas tomēr bija kaut kāds pavediens.

Viņš aizvēra grāmatu. - Mēs vēl redzēsimies, Bed­fordšīras jaunkundz.

- Esi piesardzīgs. - Sekretāre noskatījās, kā Alekss aiziet, un pati nobrīnījās, kāpēc tā teica. Varbūt vainī­gas bija viņa acis. Tumšas un nopietnas. Tajās vīdēja kaut kas bīstams. Tad iezvanījās telefons un viņa pil­nīgi aizmirsa Alekšu, pievērsdamās darbam.

Dž. B. Straikera saimniecība bija laukums uz pa­mestas zemes aiz dzelzceļa sliedēm, kas veda laukā no Vaterlo stacijas. Laukums bija ierobežots ar augstu ķieģeļu mūri, kam virsū bija saberzti stikli un pārvilkta dzeloņstieple. Pie ieejas katrā pusē virinājās koka vār­tiņi, un no ielas pretējās puses Alekss varēja saskatīt šķūni ar nomaskētiem logiem un aiz tā tālāk - satru­pējušus, grīļīgus pāļus un sadauzītas automašīnas. Visas cenas bija nosvītrotas, un tikai rūsējošie, pāri palikušie karkasi, sakrauti cits uz cita, gaidīja, lai tos "izbaro" smalcinātājam.

Šķūnī sēdēja apsargs un lasīja avīzi Sunday Morn- ing. Tālumā darbojās celtnis. Tas nosvieda Ford Mon- deo. Pēc tam tā spīles iespiedās mašīnas logos, lai sagrābtu virsbūvi un aizstieptu to prom. Kaut kur šķūnī ieskanējās telefona zvanš, un apsargs pagrie­zās, lai paceltu klausuli un atbildētu. Tieši to Aleksam vajadzēja. Nokāpis no motocikla, viņš ātri aizstūma to garām apsargam pāri pagalmam.

Visapkārt būvgruži un netīrumi. Gaisā jūtama spēcīga dīzeļdegvielas smaka. Dzinēju troksnis bija neciešams. Alekss vēroja, kā celtnis noliecas pēc vēl vienas mašīnas, sagrābj to un iemet presē. Pēc brīža mašīna jau bija uz metāla platformas. Platforma pa­cēlās, sasvērās, un mašīna tika saspiesta. Preses vienā galā stikla kabīnē sēdēja operators un spaidīja pogas. Tajā pašā brīdī gaisā uzšāvās milzīgs, melns smirdīgu dūmu mākonis. Preses virzuļi ieskāva mašīnu, un tā izskatījās kā milzīga muša zem saliektiem spārniem. Atskanēja smalcinātāja skaņas, un auto tika tik ilgi mīcīts un spaidīts, līdz tas izskatījās kā sarullēts pa­klājs. Pēc tam operators parāva vadības sviru un auto tika izspļauts kā zobu pasta no pavērtas mutes. Tad metāla platforma atkal nokrita zemē.

Alekss atbalstīja motociklu pie sienas un ātri ieskrēja laukumā, paslēpdamies aiz viena no auto vrakiem. Troksnis bija tik milzīgs, ka nebija nekādu šaubu: ne­viens nespēs viņu sadzirdēt, bet zēns joprojām baidī­jās, ka viņu varētu pamanīt. Viņš aizturēja elpu un pārvilka ar netīro roku pār seju. Acis asaroja no tvana, jo gaiss bija tik netīrs kā zeme zem kājām.

Viņš jau sāka nožēlot, ka bija atnācis uz šejieni, kad pēkšņi to ieraudzīja - sava tēvabrāļa BMW. Tas bija nolikts dažus metrus tālāk, atsevišķi no pārējām ma­šīnām. No pirmā skata tas likās pilnīgi vesels. Sudra­botā metāla virsbūve nebija pat skarta. Pēkšņi viņš saprata, ka liktenīgais negadījums un visas ar to sais- tītās lietas nebūt nav notikušas tā, kā to stāstīja. Tas tiešām bija tēvabrāļa auto. Alekss pazina mašīnas nu­muru. Viņš piesteidzās tuvāk un tikai tad ieraudzīja, ka auto ir sabojāts. Vējstikls un logi vienā pusē bija izsisti. Alekss uzmeta kapuci, apgāja apkārt mašīnai pie otra sāna un sastinga.

īens Raiders nebija gājis bojā auto negadījumā. Kas ar viņu noticis, pat muļķim bija skaidrs. Šofera puse bija kā nosēta ložu caurumiem - gan priekšējais rite­nis, gan sānu logi un durvju paneļi. Alekss tos aptaus­tīja. Viņu pārņēma aukstas tirpas. Puisis atvēra durvis un ieskatījās iekšpusē. Priekšējo sēdekļu gaiši pelēkā ada bija vienās driskās no stikliem, un tos klāja tumši brūni plankumi. Alekss saprata, kas tie par planku­miem. Automāta kārta, lodes iziet cauri mašīnai, īens Haiders savā sēdeklī saļimst…

Bet kāpēc? Kāpēc nogalina bankas vadītāju? Un kāpēc slepkava tiek slēpts? Tā taču bija policija, kas paziņoja par notikušo. Tātad viņi apzināti meloja. No tā visa neko nevarēja saprast.

- Tev jau pirms divām dienām vajadzēja no tā atbrī­voties. Tūlīt izdari to!

Iekārtas uz brīdi pierima. Ja nebūtu iestājies pēkšņs klusums, Alekss nekad nebūtu sadzirdējis, ka kāds tuvojas. Viņš ātri paskatījās pāri sadragātajam ritenim un tad uz otru pusi. Tur tie abi bija, ģērbu­šies brīvi krītošos kombinezonos. Aleksam bija sajūta, ka tos jau agrāk manījis. Bērēs. Viens no viņiem bija šoferis - vīrs ar ieroci. Alekss par to bija pilnīgi pārlie­cināts.

Lai kas arī būtu, viņi bija tikai pāris soļu no mašīnas un runāja zemās balsīs. Vēl daži soļi, un viņi jau būs klāt. Aleksam vairs nebija laika pārdomām. Vienīgā iespēja paslēpties bija turpat mašīnas iekšpusē. Viņš ar kāju aizķēra durvis un aizvēra tās. Tajā pašā brīdī iekārtas atsāka darboties un zēns vairs nedzirdēja, ko šie vīri runā. Viņš neuzdrīkstējās paskatīties. Logam pārlaidās ēna, kad abi vīri pagāja garām. Tad jau viņi bija projām un Alekss jutās drošāk.

Un tad kaut kas uzsita pa BMW tā, ka Alekss ieklie­dzās. Viņa ķermeni pārņēma šausmas, jo nokrita sa­bojātais ritenis un viņa glābiņš bija tikai mašīnas aiz­mugure. Tajā pašā brīdī mašīnas jumtā ietriecās trīs dzelzs pirksti, saceļot putekļus, aizsedzot sauli un sa­dragājot auto virsbūvi kā olas čaumalu. Pēkšņi viens no metāla āķiem ietriecās salonā un apdullinot iebelza zēnam pa galvu. Alekss iebļāvās, kad pār acīm sāka pilēt asinis. Viņš centās izkļūt no mašīnas, bet nāka­majā brīdī tā pēkšņi tika nomesta zemē un palēcās.

Zēns neko neredzēja. Viņš nevarēja pakustēties. Vēderā sagriezās, kad mašīna ietriecās arkā. Ugunīm šķīstot, lūza dzelži. Celtnis jau to bija pacēlis un gra­sījās bāzt presē kopā ar zēnu.

Alekss centās piecelties, lai izlīstu pa logu. Taču celtņa āķis jau bija sadragājis mašīnas jumtu, piespie­žot viņa kreiso kāju, iespējams, to pat salaužot. Viņš neko nejuta. Tad puisis pacēla roku un dauzīja pa aiz­mugures logu. Tomēr stiklu izsist neizdevās un, pat ja strādnieks būtu ieskatījies BMW, viņš nekad nebūtu pamanījis kādu tajā kustamies.

Kad celtnis noliks auto uz preses metāla platfor­mas, Alekša īsais lidojums pāri auto kapsētai beig­sies ar salauztiem kauliem. Viņš centās neievērot sāpes un izmisumu un aptvert, ko tagad darīt. Tad viņš ieraudzīja, kāda ir mašīna, kura tika apstrādāta pirms pāris minūtēm. Pavisam drīz operatoram vaja­dzētu auto grūst tālāk, lai sapresētu. Tā bija Lefort Shear iekārta - lēna giljotīna. Preses apakšdaļā divi lieli virzuļi, kuri sver piecas tonnas, ieskaus mašīnu ar Alekšu tajā un sasmalcinās līdz nepazīšanai. Un salauztais metāls un miesa būs sakapāti gabalos. Un neviens nekad neuzzinās, kas ir noticis.

Viņš visiem spēkiem centās tikt brīvībā. Bet mašī­nas griesti bija pārāk zemu. Viņa kāja un muguras daļa bija saspiesti kā lamatās. Tad pēkšņi visa pasaule sašķobījās un likās, ka tā iegrimst tumsā. Metāla plat­forma pacēlās. BMW sasvērās un bija jau tikai pāris metru no preses. Alekss juta, kā dzelzs griezēji sagrauj visu ap viņu. Aizmugurējais logs sasprāga, un stikli iz­šķīda ap galvu. Putekļi un degvielas izplūdes gāzes ur­bās degunā un acīs. Bija grūti saskatīt dienasgaismu, tomēr, kad viņš paraudzījās atpakaļ, varēja saredzēt milzīgu tērauda preses galveni, kas gatavojās atstāto mašīnu izstumt cauri presei.

Lefort Shear iekārtas skaņas izmainījās, kad tā ga­tavojās pēdējam gājienam. Dzelzs spārni nodrebēja. Pēc pāris sekundēm divi no tiem saskārās, sagrābjot BMW kā papīra turzu.

Alekss centās visiem spēkiem, un, par brīnumu, vi­ņam izdevās atbrīvot kāju. Tas notika vienā sekundē, precīzi vienā sekundē, radot iespēju izkļūt laukā, pirms viss bija beidzies. Mašīna vēlreiz tika pacelta un nogāzta uz sāniem. Tās jumts vēlreiz tika iebuktēts, bet ar to pietika, lai izkļūtu brīvībā. Viņš skrāpējās gar durvīm, bet tam, protams, nebija nozīmes, jo durvis bija salocītas. Tās vairs nebija lietojamas. Aizmugurē­jais logs! Ar izsisto stiklu. Viņš varētu izlīst pa tā rāmi, ja rīkotos ātri…

Spārni sāka kustēties. BMW spalgi gaudoja, kad to saspieda divas spēcīgas tērauda plāksnes. Stikls sa­drupa. Viens no riteņiem asi nolūza ar milzīgu, pēr­konam līdzīgu dārdoņu. Iestājās pilnīga tumsa. Alekss centās sataustīt, kas vēl bija palicis no aizmugurējā sēdekļa. Virs sevis viņš varēja saredzēt gaismas trīs­stūri, kas kļuva arvien mazāks un mazāks. Viņš visiem spēkiem rāvās uz priekšu, meklēdams kādu trosi vai kaut ko tamlīdzīgu. Alekss sajuta, kā divas tērauda sienas viņu spiež. Pretīgs monstrs kopā ar mašīnu, kas aizmugurē stiepās arvien garāks un garāks, sa­grāba viņu kā mušu.

Viņa pleci izkļuva gaismā cauri trīsstūrim. Bet kā­jas joprojām bija iekšpusē. Ja tās aiz kaut kā aizķer­tos, viņš tiktu pārgriezts uz pusēm. Alekss iebļāvās un iztaisnoja ceļus. Kājas bija brīvas, tad pēdas un vis­beidzot kurpe. Trūka tikai pavisam mazliet, lai tā aiz­ķertos trīsstūrī un viņš tiktu ierauts atpakaļ mašīnā. Aleksam likās, ka dzird plīstam kurpes ādu. Pieķēries pie melnas, eļļainas novērošanas platformas virsmas preses aizmugurē, viņš izkļuva laukā un centās pie­celties.

Viņš atradās aci pret aci tieši pretī vīram, kurš bija t ik resns, ka tik tikko varēja ietilpt mazajā preses ka­bīnē. Vira vēders atdūrās stiklā un pleci spiedās stū­ros. Uz apakšlūpas šūpojās cigarete, mute bija pavērta un acis ieplestas izbrīnā. Viņa priekšā bija zēns vienās .skrandās, no kurām tikai varēja nojaust, ka tā reiz bi­jusi skolas forma. Piedurkne bija norauta un karājās pie sāniem kā lupata, nosmērēta ar asinīm un eļļu. IJn tikai pēc kāda brīža operators bija visu aptvēris un izslēdzis iekārtu. Alekss izkāpa.

Viņš norāpās no preses un nostājās uz vienas kājas, kurā vēl bija kurpe. Apģērbs bija kā nosēts ar metāla gabaliem. Ja viņš nebūtu uzmanījies, otra kāja būtu nogriezta. Motocikls joprojām atradās tur, kur viņš to bija atstājis, pieslietu pie sienas. Alekss piesardzīgi pa­skatījās, pa pusei cerēdams, ka tas vēl ir tur. Aiz mu­guras viņš sadzirdēja atveramies preses kabīni un vīra izsaucienus, saceļot trauksmi. Tajā pašā brīdī otrs vīrs skrēja pretī, nostādamies starp Alekšu un motociklu. Tas bija šoferis - vīrs, kuru Alekss redzēja bērēs. Viņa seja savādi draudīgi trīcēja - naidā saraukta piere, taukaini mati, ūdeņainas acis, bāla, nedzīva āda.

- Ko tu domā… - viņš iesāka. Roka ieslīdēja žaketes kabatā. Alekss atcerējās ieroci un, ilgi nedomādams, acumirklī sāka rīkoties.

Viņš bija sācis mācīties karatē sešu gadu vecumā. Kādu pēcpusdienu bez jebkādiem paskaidrojumiem īens Raiders paņēma viņu uz pirmo nodarbību vietējā klubā, un kopš tās reizes Alekss to apmeklēja reizi nedēļā. Gadiem ejot, viņš bija sasniedzis mācekļa pakāpi -Kyu. Bet tikai pirms gada saņēma melno jostu Dan. Bruklendas skolā viņu ātri vien darīja uzmanīgu skolas huligāni - trīs lempīgi sešpadsmitgadnieki. Reiz tie viņu bija aizvilkuši aiz motociklu šķūnīša. Šī sa­stapšanās neilga pat minūti, pēc tam viens no huligā­niem pameta Bruklendas skolu un pārējie divi vairs nevienu neaiztika.

Tagad Alekss pacēla vienu kāju, strauji apgriezās un cirta. Atmuguriskais spēriens - Ushiro-geri - karatē tiek saukts par visnāvējošāko. Pēda trāpīja pa vīra vē­deru ar tādu spēku, ka tas pat nepaguva iekliegties. Viņa acis izvalbījās un roka joprojām palika pa pusei žaketē. Viņš turpat arī sabruka.

Alekss pārlēca viņam pāri, satvēra savu motociklu, iešūpojās un uzlēca uz tā. No tālienes skrēja trešais vīrs. Viņš dzirdēja saucam tikai vienu vārdu: "Stāt!" - tad atskanēja rībiens un viņam gar ausīm nosvilpa lode. Alekss cieši satvēra motocikla stūri un spieda gāzes pedāli, cik vien spēdams. Motocikls traucās uz priekšu pāri gruvešiem ārā pa vārtiem. Viņš pameta skatienu atpakaļ - neviens nesekoja.

Ar vienu kurpi, skrandainā apģērbā, ar asinīm un eļļu novārtījies, Alekss zināja, ka izskatās dīvains. Bet, kad iedomājās, kā bija tikai pirms dažām sekundēm presē, viņš atviegloti nopūtās, jo viss varēja būt daudz ļaunāk.