Alekss pamodās, dzirdot klauvējam pie durvīm saniknoto Nadju Volu. Viņš bija aizgulējies.
- Šorīt ir tava pēdējā iespēja gūt pieredzi ar Pērkon- dārdu, - viņa sacīja.
- Labi. Viss kārtībā, - Alekss atbildēja.
- Šopēcpusdien sākam sūtīt mūsu datorus uz skolām. Seila kungs domā, ka tu pēcpusdien gribēsi būt brīvs. Iespējams, lai pastaigātos pa Porttolonu. Te ir taciņa, kas iet pāri pļavām un tad gar jūru. Tu taču iesi, vai ne?
- Jā, man tā patiktu.
- Labi. Un tagad es tevi atstāšu, lai tu varētu uzmest kaut ko mugurā. Atgriezīšos pēc… zehn Minuten[2].
Alekss noskaloja seju aukstā ūdenī, pirms kaut ko uzvilkt mugurā. Viņš bija atgriezies ap pulksten četriem no rīta un tāpēc nebija izgulējies. Viņa nakts ekspedīcija nebija beigusies tik veiksmīgi, kā pats to bija cerējis. Viņš bija redzējis zemūdeni, sudrabotas kastes, to, kā nogalina apsargu, kurš nogāza kasti, un pēc tā visa viņš beigās neko nesaprata.
Vai Jasens strādā Heroda Seila labā? Alekss arī nenojauta, vai Seils zina par viņa klātbūtni. Un kas tās par kastēm? Tās varēja būt kompleksās pusdienas visiem Seila rūpnīcas darbiniekiem. Tomēr - kāpēc jānogalina vīrs, kurš būtu izmetis kasti ar pusdienām.
Šodien ir 31. marts. Kā sacīja Vola, datori ies savu ceļu. Atlikusi vairs tikai viena diena līdz ceremonijai Zinātnes muzejā. Bet Alekss neko nebija ziņojis, izņemot vienu mazu sūtījumu, uz kuru vēl nebija saņemta atbilde, - īena Raidera diagrammu. Bet, pirms gulētiešanas ieslēdzis datoru, viņš ieraudzīja atbildi:
NESAPROTAMA DIAGRAMMA VAI BURTI, VAI NUMURS. TĀ VARBŪT IR KARTE, BET NAV ZINĀMS - KĀDA. LŪDZU,
ZINO PAR TURPMĀKAJIEM NOVĒROJUMIEM.
*
Alekss bija domājis nosūtīt ziņu par to, ka redzējis pašu Jasenu Gregoroviču. Bet viņš pārdomāja. Ja tur bija Jasens, Džonsas kundze apsolīja viņu dabūt no šejienes laukā. Un pēkšņi Aleksam sagribējās redzēt, ar ko viss beigsies. Kaut kas tomēr notiek Seila rūpnīcā. Tas bija pilnīgi skaidrs. Un viņš nekad sev nepiedotu, ja neuzzinātu, kas tas ir.
Nadja Vola atgriezās, kā solījusi, un turpmākās trīs stundas Alekss pavadīja, spēlējoties ar Pērkondārdu.
Šoreiz viņš aizrāvās mazāk. Piegājis pie durvīm, Alekss pamanīja apsargu, kurš stāvēja ārpusē gaitenī. Izskatījās, ka tā ir Seila vienīgā iespēja viņu uzraudzīt.
Pulksten vienos ieradās apsargs un pavadīja Alekšu līdz pat galvenajai ieejai. Bija jauka pēcpusdiena, spīdēja saule, kad viņš izgāja uz lielceļa. Viņš vēl pēdējo reizi atskatījās. Ņirgas kungs bija tikko iznācis no kādas ēkas un, runājot pa mobilo telefonu, apstājās gabalu tālāk. Alekšu kaut kas šajā skatā satrauca. Kāpēc viņam bija jāzvana tieši šobrīd? Un kurš gan varētu saprast viņa teikto?
Tikai vienu reizi Alekss pameta rūpnīcu, lai nedaudz atgūtos. Prom no žogiem, bruņotiem apsargiem un visiem draudiem, ko izstrāvoja Seila rūpnīca, - tas bija tā, it kā viņš pirmo reizi šodien būtu ieelpojis svaigu gaisu. Korniša lauki bija jauki, pakalni tīti zaļā zālē un nosēti ar savvaļas puķēm.
Alekss ieraudzīja taciņu un nogriezās no lielceļa. Viņš zināja, ka atrodas vairākas jūdzes no Porttolo- nas. Viņam būtu jāiet mazāk par stundu, ja vien ceļš nebūtu tik kalnains. Īstenībā tas nebija ceļš, bet maza taciņa, kas veda kalnup, un pēkšņi Alekss jau bija nonācis pašā augšā, kur pavērās skats uz zilu, vizuļojošu Anglijas kanālu, kas līkumoja gar nedrošām klintīm. Pa labi plašumā stiepās lauki un to garā zāle locījās vējā. Otrā pusē tieši virs ūdens bija apmēram piecdesmit metrus augsta krauja. Porttolonā beidzās tieši pie šīs kraujas, kas ietiecās jūrā. No šejienes tā izskatījās diezgan ērmoti, gluži kā makets melnbaltā Holivudas filmā.
Viņš bija nonācis līdz vietai, kur taka beidzās un pēkšņi prom no jūras pāri laukiem vijās nelīdzens ceļš. Instinkts sacīja priekšā, ka jāiet taisni, bet zīme norādīja pa labi. Tajā bija kaut kas dīvains. Alekss brīdi minstinājās, brīnīdamies, ko tas nozīmē. Tad viņš atmeta jebkādas šaubas un gāja pa saules pielijušajiem laukiem. Kas varētu būt nepareizi? Viņš taču sekoja zīmei.
Taciņa turpinājās kādu ceturtdaļjudzi, līdz noveda ieplakā. Seit zāle jau bija Alekša augumā, aizsedzot skatu un veidojot ap viņu zaļi mirgojošu krātiņu. Pēkšņi viņam pretī izcēlās putns. Brūns spalvu kamols, kas riņķoja ap savu asi, pirms pacelties gaisā. Kaut kas to bija iztraucējis. Un tad Alekss sadzirdēja skaņu - pavisam tuvu dunēja dzinējs. Traktors? Nē. Tā bija pārāk augstos toņos un tuvojās pārāk ātri.
Alekss saprata, ka ir briesmās, tāpat kā to saprot dzīvnieks. Nebija vajadzības jautāt, kāpēc un kā. Tās vienkārši bija briesmas. Un tad, kad zāli pārklāja tumšā ēna, viņš nokrita uz sāniem un zināja - pārāk vēlu - tā bija kļūda - iet pa šo norādīto otro ceļu. Ceļa zīme bija jauna. Pirmā zīme, kas viņu novirzīja uz nepareizā ceļa, bija izdangāta un veca. Kaut kas viņu bija speciāli novirzījis no pareizā ceļa un nogādājis šeit.