Pērkondārds

MEKLĒJOT NEPATIKŠANAS

Alekss to ieraudzīja, līdzko bija atvēris acis. Tas va­rētu būt jebkurš, kas gulējis šajā gultā, bet, protams, neviens šeit nebija gulējis kopš īena Raidera noslep­kavošanas. Tas bija baldahīna baltā pārvalka apmalē iespiedies trīsstūris. Vajadzēja gulēt uz muguras, lai to redzētu. Tagad Alekss to zināja.

Tāpat to aizsniegt nevarēja. Bija jāpakāpjas uz krēsla, kas balansē uz gultas matrača. Alekss sasvērās uz priekšu, beidzot satvēra to pirkstos un izvilka.

Tas bija divkārt pārlocīts papīra gabals. Kāds uz tā kaut ko bija uzzīmējis. Tas bija savāds zīmējums ar ciparu norādēm zem tā.

Tur nebija nekā daudz, bet Alekss pazina īena Rai­dera rokrakstu. Ko gan tas nozīmē? Viņš apģērbās, piegāja pie galda un nolika uz tā papīra lapu ar plānu, tad žigli uzrakstīja pāris teikumu lieliem burtiem.

Tad viņš sameklēja savu spēli, ielika Nemesis, ieslē­dza to un noskanēja divas lapas: vienu - savu vēstī­jumu, otru - atrasto plānu. Alekss zināja, ka tūlīt pat ierīce saslēgsies ar Džonsas kundzes biroju Londonā un divas kopijas lapas būs nosūtītas. Galu galā viņai bija paredzēts nodarboties ar izlūkošanu.

Beidzot Alekss izslēdza datoru, atvēra ierīces aizmu­guri un noslēpa salocīto papīru bateriju nodalījumā. Tas bija svarīgs. īens Raiders to bija noslēpis. Varbūt tas viņam bija maksājis dzīvību.

Pie durvīm kāds klauvēja. Alekss piegāja un atvēra tās. Ārpusē stāvēja Ņirgas kungs, joprojām ģērbies savā formas tērpā.

- Labrīt, - Alekss sacīja.

- Lbrr! - Ņirgas kungs žestikulēja, un Alekss se­koja viņam pa gaiteni laukā no ēkas. Viņš jutās atvieg­lots, izejot svaigā gaisā prom no visiem šiem mākslas darbiem. Apstājoties pie strūklakas, viņu pārsteidza pēkšņa dunoņa, un virs mājas jumta parādījās heli­kopters, kas grasījās nolaisties uz skrejceļa.

- Grnn, - Ņirgas kungs norādīja.

- Es jau tā domāju, - Alekss atbildēja.

Viņi bija pienākuši pie pirmās modernās celtnes, un Ņirgas kungs piespieda roku pie stikla plāksnes

blakus durvīm. Iedegās zaļa gaisma, kas nolasīja viņa pirkstu nospiedumus, un pēc brīža durvis bez trokšņa atvērās.

Aiz durvīm viss bija pilnīgi citādi. Pēc mājas, kur valdīja māksla un elegance, Alekss jutās kā nonācis nākamajā gadsimtā. Gari, balti gaiteņi ar metālisku grīdu. Dienasgaismas. Nedabisks dzestrums no gaisa kondicionētājiem. Pilnīgi cita pasaule.

Kāda plecīga un barga sieviete abus jau gaidīja. Vi­ņas gaišie mati bija savīti tievās sprogās. Sievietei bija savādi tukša, mēnesim līdzīga seja, brilles lielos rām­jos un dīvaini dzeltenā tonī krāsotas lūpas. Viņa bija ģērbusies baltā halātā ar zīmotni uz krūšu kabatas. Tur varēja lasīt: VOLA.

- Jūs laikam esat Fēlikss, - viņa sacīja. - Vai tagad, kā saprotu, Alekss? Vai ne? Būsim pazīstami! Es esmu Volas jaunkundze. - Viņai bija jūtams vācu akcents. - Jūs varat saukt mani par Nadju. - Sieviete paskatī­jās uz Ņirgas kungu. - Es viņu ņemšu līdzi.

Ņirgas kungs paklanījās un pameta ēku.

- Šurp. - Volas jaunkundze sāka iet. - Mums šeit ir četri bloki. Pašlaik esam A blokā. Tas ir Administrā­cijas un atpūtas bloks. B ir Rūpnieciskais bloks. C ir Noliktavas. D blokā tiek izstrādāts Pērkondārds.

- Kur ir brokastis? - Alekss iejautājās.

- Tu vēl neesi ēdis? Atnesīšu tev sviestmaizes. Seila kungs ir ļoti nepacietīgs. Viņš vēlas, lai tu pēc iespējas ātrāk visu apgūtu.

Viņa gāja kā zaldāts - taisnu muguru, klaudzinā­dama melnajās ādas kurpēs ieautās kājas. Alekss se­koja viņai pa durvīm tukšā kvadrātveida istabā. Tur stāvēja krēsls un rakstāmgalds, uz kura, protams, atra­dās Pērkondārds.

Tā bija jauka ierīce. iMac bija pirmais dators ar pa­tiešām nozīmīgu dizainu, bet šis pārspēja pat to. Tam bija melns korpuss ar baltu zibens šautru vienā sānā un ekrānu vidū. Alekss piesēdās pie galda un ieslēdza to. Dators acumirklī reaģēja. Kustīga dakša ekrānā izgaismojās vietā, kur parasti bija attēloti mākoņi, un tad parādījās koši sarkani degoši burti SR, Seila rūpnīcas logo, pēc tam darba virsma ar matemātikas, dabaszinātnes, franču valodas ikonām - visas sagata­votas darbam. Alekss acumirklī ievilka gaisu un sajuta datora ātrumu un varenību. Un Herods Seils grasījās dot pa tādam datoram katrai skolai šajā valstī. Viņš bija apbrīnas vērts vīrs. Tā bija neticama dāvana.

- Es jūs atstāšu šeit, - sacīja Volas jaunkundze. - Domāju, jums būs labāk darboties ar datoru pašam. Šovakar jums ir paredzētas vakariņas kopā ar Seila kungu, un tad jūs viņam izstāstīsiet par savām izjūtām.

- Jā, es viņam pastāstīšu.

- Es jums atsūtīšu sviestmaizes. Bet man jūs jālūdz neatstāt telpu. Pats saprotat, drošības apsvērumu dēl.

- Kā teiksiet, Volas jaunkundz, - Alekss neiebilda.

Sieviete aizgāja. Alekss atvēra vienu no program­mām un turpmākās trīs stundas pavadīja, darbojoties ap moderno ierīci Pērkondārds. Pat tad, kad bija at­sūtītas sviestmaizes, viņš tās neievēroja, ļaujot tām apkalst uz šķīvja. Alekss nevarēja teikt, ka viņam būtu patikuši skolas darbi, bet bija jāatzīst, ka šis dators tos padarīja interesantākus. Vēstures programmā Port- stenlijas kauja ilustrēta ar videoklipiem un mūziku. Kā iegūt skābekli no ūdens? Dabaszinību programma to izdarīs jūsu acu priekšā. Pērkondārds pat atrisināja ģeometrijas uzdevumus, turklāt daudz saprotamākā veidā, nekā jebkad to būtu darījis Donovana kungs Bruklendas skolā.

Alekss paskatījās pulkstenī. Bija jau viens. Viņš šajā telpā uzturējās jau vairāk nekā četras stundas. Zēns izstaipījās un pārtrauca darbu. Nadja Vola bija pie­teikusi neatstāt telpu. Bet, ja Seila rūpnīcā bija kādi noslēpumi, viņš necerēja tos atrast šeit. Alekss piegāja pie durvīm un pārsteigts konstatēja, ka tās nav aiz­slēgtas. Viņš izgāja gaitenī. Tur neviena nebija. Bija laiks rīkoties.

A bloks bija Administrācijas un atpūtas bloks. Alekss pagāja garām vairākiem birojiem, līdz nonāca pie uzraksta "Kafetērija". Tur bija apmēram četrdes­mit vīriešu un sieviešu, visi vienādos baltos halātos un ar vienādiem uzrakstiem. Tie sēdēja un enerģiski runāja, ēdot pusdienas. Viņš bija izvēlējies īsto brīdi. Neviens nemanīja, kā viņš pa stikloto koridoru no­kļuva B blokā. Visur bija mirgojoši datoru monitori, savienoti ar birojiem, piramīdās sakrauti papīri un izdrukas. Programmu attīstība. Cauri C blokam - Pē­tījumi garām bibliotēkai ar nebeidzamiem grāmatu un disku pilniem plauktiem. Garām aizgāja divi teh­niķi, savā starpā runādamies, un Alekss paslēpās aiz plauktiem. Viņš bija izsists no sliedēm. Viņš vairs ne­saprata, ko īsti meklē. Iespējams, nepatikšanas. Ko gan vēl šeit varētu atrast?

Viņš lēnām, prātīgi un neuzkrītoši centās tikt līdz pēdējam blokam. Sadzirdējis murminošas balsis, zēns ātri paslēpās nišā aiz dzeramā ūdens strūklakas. Ga­rām pagāja divi vīrieši un sieviete, visi ģērbušies bal­tos halātos, izsakot savu nepatiku par WEB mājas lapu serveri. Virs galvas Alekss pamanīja novēroša­nas kameru, kas pagriezās pret viņu. Nākamās piecas sekundes tā lūkosies tieši uz Alekšu, bet viņam bija jānogaida, līdz trīs tehniķi aizies, pirms viņš skrietu projām un kamera viņu ieraudzītu.

Vai viņš tika pamanīts? Alekss nebija pārliecināts. Bet viņš zināja vienu: viņa laiks gāja uz beigām. Var­būt Volas jaunkundze jau ir noskaidrojusi, kur viņš palicis. Varbūt kāds ir aiznesis pusdienas un pamanī­jis, ka istaba tukša. Katrā ziņā, ja kāds viņu gribētu atrast, tas notiktu visai drīz.

Alekss sāka soļot pa gaiteni, kas savienoja C un D korpusus, bet šeit viss bija citādi. Koridors bija sa­dalīts uz pusēm, un vienā pusē metāla kāpnes veda kaut kur lejā, kas varētu būt sava veida pagrabs. Lai gan viņu varēja redzēt jebkurā ēkā vai durvīs, viņš žigli nonāca pie kāpnēm, kas bija tukšas. Pusceļā viņu apturēja tumsa. Likās, ka kāpnes slēpjas tajā.

Atskanēja metāliski soļi. Alekss paskatījās atpakaļ un drīz vien ieraudzīja Ņirgas kungu, kurš skrēja pretī kā vampīrs ļaunā murgā. Saulē viņa seja izskatījās balta kā nāve, rētas raustījās, un viņš vairākas reizes piemiedza acis, pirms izšķīrās doties uz D bloku.

Ko darīt? Uz kurieni ved šīs kāpnes? Alekss noskrēja lejā. Likās, ka viņš soļo uz morgu. Gaisa kondicionē­tājs bija tik spēcīgs, ka varēja just, kā uz pieres un rokām sasalst sviedri.

Zēns apstājās kāpņu apakšā. Viņš bija nonācis zem kompleksa vēl vienā gaitenī, kas veda atpakaļ - turp, no kurienes viņš bija atnācis, - uz vientuļām metāla durvīm. Bet tur bija kaut kas dīvains. Gaiteņa sienas nebija pabeigtas; tumši brūni akmeņi ar cinkam vai kādam citam metālam līdzīgām svītrām. Grīda arī bija nelīdzena, un ceļš tika apgaismots ar vecmodīgām lampām, kas virs galvas vienkārši bija pakārtas vados. Tas viss viņam kaut ko atgādināja… kaut ko tādu, kas nesen bija redzēts. Bet viņš nevarēja atcerēties, ko.

Kaut kā Alekss nojauta, ka durvis koridora galā būs slēgtas. Izskatījās, ka tās vienmēr ir slēgtas. Tāpat kā kāpnes, durvis bija bez nosaukuma. Un tās izskatījās pārāk mazas, lai būtu svarīgas. Bet Ņirgas kungs jau nāca pa kāpnēm. Bija tikai viena vieta, kur Alekss va­rēja paslēpties, un tas bija otrā pusē. Durvis veda uz kaut kurieni!

Viņš jau bija klāt un mēģināja sataustīt rokturi. Tas nekustējās. Viņš spieda no visa spēka, bet nekā… Ko gan viņš bija iedomājies? Iekšā kaut kas pulsēja. Pumpis vai kaut kas līdzīgs. Aleksam vajadzēja to sa­skatīt caur metālu - un pēkšņi viņš attapās, kā var to izdarīt. Viņam taču kabatā bija Spēļu zēns. Viņš to izvilka, ielika tajā darba patronu, ieslēdza un turēja pret durvīm.

Ekrāns iemirgojās - šaurs lodziņš metāla durvīs. Alekss ieskatījās lielā telpā. Tās vidū bija kaut kas ļoti augsts un mucveidīgs. Tur bija arī cilvēki. Ekrānu aiz­plīvuroja spokaina migla. Cilvēki kustējās uz priekšu un atpakaļ. Daži no viņiem nesa kaut ko plakanu un taisnstūrainu. Kaut kādas paplātes? Tie izskatījās kā rakstāmgaldi, uz kuriem uzkrauta aparatūra, ko viņš nevarēja saskatīt. Alekss nospieda gaismas pogu, lai palielinātu attēlu. Bet telpa bija pārāk liela. Viss bija pārāk tālu.

Viņš grābstījās gar kabatām un izņēma austiņas, tad atkal pielika pie durvīm savu Spēļu zēnu, ievēra vadu dobumā un uzlika austiņas. Neko nevarēja sare­dzēt, taču varēja vismaz dzirdēt - un, protams, balsis nāca izkropļotas, bet, laižot tās caur iekārtu, sistēma tās padarīja saprotamas.

- …vietā mums ir tikai divdesmit četras stundas. Vajag vēl.

- Tas ir viss, kas mums ir. Vini šonakt būs klāt. Divos.

Alekss nepazina nevienu no balsīm. Pārveidojot un attīrot varēja saklausīt telefona zvanu kaut kur no ārzemēm, bet līnija bija ļoti slikta.

- …Ņirga… pārraudzīs piegādi.

- Mums joprojām ir maz laika.

Un tad visi aizgāja. Alekss centās salikt kopā visu, ko bija dzirdējis. Kaut kas tiks piegādāts. Divas stun­das pēc pusnakts. Ņirgas kungs kārto šo piegādi.

Bet ko? Kāpēc?

Alekss izslēdza savu Spēļu zēnu, ielika to atpa­kaļ kabatā un tad sadzirdēja sev aiz muguras apavu švīkstoņu, kas liecināja, ka viņš šeit vairs nav viens.

Pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja savā priekšā Nadju Volu. Viņš saprata, ka tā bija centusies pielavīties klāt un tagad zināja, ko Alekss šeit dara.

- Ko tu dari, Aleks? - Nadja jautāja. Viņas balss bija indīgi salda.

- Neko, - Alekss atbildēja.

- Es taču tev pieteicu neatstāt datortelpu.

- Jā. Bet es tur biju visu rītu. Man sagribējās pār­traukumu.

- Un tu atnāci šurp?

- Es ieraudzīju kāpnes. Cerēju, ka pa tām tikšu līdz tualetei.

Iestājās ilgs klusums. Alekss aiz muguras varēja sa­dzirdēt vai vienkārši sajust, ka tur ir vēl kāda telpa. Tad sieviete pamāja ar galvu, ļaujot saprast, ka piekrīt zēna stāstītajam. - Šeit nekā nav. Šīs durvis iet uz ģe­neratoru telpu, - viņa teica. - Lūdzu… - Viņa pamāja. - Es tevi aizvedīšu atpakaļ uz galveno ēku, labi? Un vēlāk tev būs pusdienas kopā ar Seila kungu. Viņš vē­las uzzināt tavus pirmos iespaidus par Pērkondārdu.

Alekss pagāja viņai garām atpakaļ pie kāpnēm. Viņš bija pārliecināts par divām lietām. Pirmām kārtām Nadja Vola meloja. Tā nebija ģeneratoru telpa. Viņa kaut ko slēpa. Un vispār viņa nebija zēnam noticējusi. Vienai no kamerām noteikti vajadzēja viņu redzēt, un Nadja tika nosūtīta, lai sameklētu Alekšu. Tātad viņa zināja, ka zēns melo.

Slikts sākums.

Alekss piegāja pie kāpnēm un, jūtot sievietes acis kā dunčus mugurā, kāpa augšā, no kurienes nāca gaisma.