Pērkondārds

NU, KO SAKI?

Alekss atvēra acis. Viņš joprojām bija dzīvs. Tas bija jauks pārsteigums.

Viņš gulēja gultā lielā, ērtā istabā. Gulta bija mo­derna, bet istaba - veclaicīga: griesti ar sijām, akmens kamīnu un šauriem lodziņiem krāšņos koka rāmjos. Viņš tādas istabas bija redzējis, kad mācījās par Šekspīru. Alekss šo ēku varētu nosaukt par Elizabetes laika celtni. Tā atradās kaut kur laukos, jo nedzirdēja ielas trokšņus. Laukā pa logu varēja redzēt kokus..

Kāds viņu bija izģērbis. Skolas forma bija aizvākta. Protams, viņš bija pidžamā, ko varēja sajust pēc zīda uz ķermeņa. No gaismas logos varēja nojaust, ka ir vēla pēcpusdiena. Viņš ieraudzīja savu rokas pulksteni, kas atradās uz galda blakus gultai, un pasniedzās pēc tā. Bija divpadsmit. Puspiecos viņš tika sašauts ar sazā­ļotu šautriņu. Viņš bija nogulējis visu nakti un pusi dienas.

No guļamistabas varēja nokļūt vannasistabā: spo­žas, baltas flīzes un milzīga dušas kabīne stikla un hroma cilindrā. Alekss novilka pidžamu un kādas pie­cas minūtes stāvēja zem karstas ūdens strūklas. Pēc tam viņš jutās labāk.

Alekss iegāja atpakaļ guļamistabā un atvēra skapi. Kaut kas te bija no viņa mājas Celsi. Visas drēbes bija šeit, rūpīgi sakārtas. Viņš gribēja zināt, ko Krolijs stāstījis Džekijai. Jādomā, ka izdomājis kādu stāstu par Alekša pēkšņo pazušanu. Viņš izņēma Gap firmas I reniņbikses, Nike krekliņu un sporta apavus, apģēr­bās, apsēdās uz gultas un gaidīja.

Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm kāds klauvēja pie durvīm un tās atvērās. Jauna, smaidoša aziāte me­dicīnas māsas drēbēs ienāca istabā.

- Ā, jūs esat pamodies. Un apģērbies. Kā jūtaties? Ceru, ne pārāk vārgs. Blanta kungs jūs gaida pusdie­nās.

Alekss nespēja pateikt ne vārda. Viņš izgāja no ista­bas, sekojot māsiņai, ejot pa koridoru un pēc tam lejup pa kāpnēm. Protams, tā bija Elizabetes laika celtne ar koka paneļiem gar koridora sienām, greznām lustrām un seniem bārdainiem vīriem tunikās un krokotās ap­kaklēs eļļas gleznās. Kāpnes veda lejup uz telpu ar augstiem griestiem, pilnu gleznām, paklājiem uz flīžu grīdas un tik lielu kamīnu, ka tur varētu ievietot pat automašīnu. Garš, pulēts koka galds bija klāts trim personām. Alans Blants un tumša, samērā muskuļota sieviete, kas tina vaļā konfekti, jau sēdēja pie galda. Vai tā bija Blanta kundze?

- Aleks! - Blants īsi pasmaidīja, it kā to darītu ar nepatiku. - Tas ir jauki, ka tu mums pievienojies.

Alekss apsēdās. - Man nav citas iespējas.

- Jā. Es gan nezinu, ko Krolijs domāja, šaujot uz tevi, bet pieļauju, ka tas bija labākais, ko varēja darīt. Vai varu iepazīstināt ar savu kolēģi Džonsas kundzi?

Sieviete paklanījās pret Alekšu. Viņa ar acīm kādu mirkli novērtēja zēnu, bet neko neteica.

- Kas jūs esat? - jautāja Alekss. - Ko jūs no manis gribat?

- Esmu pārliecināts, ka tev ir ļoti daudz jautājumu. Bet vispirms paēdīsim. - Blantam nācās nospiest kādu apslēptu pogu vai arī viņu noklausījās, jo burtiski pēc acumirkļa atvērās durvis un kalpotājs - baltā žaketē un melnās biksēs - ienāca istabā, nesot trīs šķīvjus.

- Es ceru, ka tu ēd gaļu, - turpināja Blants. - Šodien ir carre d'agneau.

- Jūs domājat, cepta jēra gala.

- Šefpavārs ir francūzis.

Alekss gaidīja, līdz ēdiens tika pasniegts. Blants un Džonsas kundze dzēra sarkanvīnu. Viņš pats izvēlējās ūdeni. Beidzot Blants sāka maltīti.

- Cik man zināms, tu tiki aizturēts, - viņš sacīja,

- Royal & General nav banka. Būtībā tādas nav… tas nav nekas vairāk kā tikai izkārtne. Un tas, saprotams, nozīmē, ka tavs tēvocis nebija saistīts ar bankas darbu. Viņš strādāja manā labā. Mans vārds, kā teicu bērēs, ir Blants. Es esmu speciālās vienības MI6 šefs. Un tavs tēvocis bija, kā lai to labāk nosauc, izlūks.

Alekss nevarēja noslēpt smaidu. - Jūs domājat… Džeimss Bonds?

- Kaut kas līdzīgs, kaut arī mēs viņus nenumurē- jam. Divas nulles un viss pārējais. Viņš bija nozares pārstāvis, labi sagatavots un ļoti drosmīgs. Viņš sek­mīgi veica sarežģītus uzdevumus Irānā, Vašingtonā, Honkongā un Kairā - tās ir tikai dažas no vietām. Varu iedomāties, kā tas tevi pārsteidz.

Alekss domāja par mirušo vīru un saprata, ka neko nav zinājis par šo cilvēku, viņa noslēpumiem, ilgstošo prombūtni ārzemēs un par reizēm, kad viņš pārnāca mājās aizkaitināts. Reiz pat ar pārsietu roku. Citkārt ar zilumiem uz sejas. Mazs negadījums, tika teikts Aleksam. Bet tagad tas viss ieviesa skaidrību. - Es neesmu pārsteigts, - Alekss atteica.

Blants nogrieza pamatīgu gaļas šķēli. - Veiksme Ienu Raideru pameta pēdējās misijas laikā. Viņš veica slepenu uzdevumu Anglijā, Kornvolā, un, braucot at­pakaļ uz Londonu ar ziņojumu, tika nogalināts. Tu redzēji viņa mašīnu autokapsētā.

- "Straikers & dēls", - Alekss nomurmināja. - Kas I ie tādi bija?

- Mūsu cilvēki. Mums ir ierobežots budžets. Mums ir jāvienojas ar dažiem, kuri atrisina šādas lietas. Džon- sas kundze ir mūsu Speciālo uzdevumu vienības vadī­tāja. Tieši viņa tavam tēvocim deva pēdējo uzdevumu.

- Mums tiešām ļoti žēl, ka mēs viņu zaudējām, Aleks, - pirmo reizi ierunājās sieviete. Neizklausījās, ka vina loti nožēlo.

- Vai zināt, kas viņu nogalināja? -Jā.

- Vai jūs to pateiksiet man?

- Nē. Tagad ne.

- Kāpēc ne?

- Tāpēc, ka tev tas nav jāzina. Šobrīd ne.

- Labi. - Alekss nolika nazi un dakšiņu. Viņam īs­tenībā nemaz negribējās ēst. - Mans tēvabrālis bija izlūks. Jūsu dēļ viņš ir miris. Noprotu, ka jums bija pārāk daudz iemeslu mani apdullināt un nogādāt šeit. Starp citu, kur es esmu?

- Šis ir viens no mūsu mācību centriem, - sacīja Džonsas kundze.

- Jūs nogādājāt mani šeit tāpēc, ka nevēlaties, lai es pastāstītu to, ko zinu. Vai tas ir viss? Ja tas ir tā, es parakstīšu oficiālu dokumentu par noslēpuma neiz­paušanu un tad vēlos doties mājās. Tas viss, protams, ir neprāts. Man jau pietiek. Es gribu doties prom no šejienes.

Blants klusi ieklepojās. - Tas nav tik vienkārši, -viņš noteica.

- Kāpēc ne?

- Tu noteikti pievērsi uzmanību šīm abām vietām: autokapsētai un pēc tam mūsu birojam Liverpūlstrītā. Un taisnība, ka tam, ko tu zini, un tam, ko es tev par to pastāstīju, ir jāpaliek tikai starp mums. Bet apstākļi ir, lūk, šādi, Aleks: mums vajadzīga tava palīdzība.

- Mana palīdzība?

- Jā. - Blants ieturēja pauzi. - Vai esi dzirdējis par vīru vārdā Herods Seils?

Alekss uz brīdi aizdomājās. - Esmu redzējis viņa vārdu avīzēs. Viņš kaut kā ir saistīts ar datoriem. Un viņam pieder sacīkšu zirgi. Vai viņš nenāk no Ēģip­tes?

- Nē, no Libānas. - Blants iemalkoja vīnu. - Ļauj tev pastāstīt šo stāstu, Aleks. Esmu pārliecināts, tevi tas ieinteresēs… Herods Seils ir dzimis nabadzīgā Beirūtas nomalē. Viņa tēvs bija neveiksmīgs frizieris, māte - veļas mazgātāja. Viņam bija deviņi brāļi un čet­ras māsas, visi dzīvoja trīs mazās istabās kopā ar kazu. Mazais Herods nekad nebija gājis skolā, un viņam bija jākļūst par bezdarbnieku, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt - tāpat kā visa viņa ģimene. Kad viņam palika septiņi gadi, kāds atgadījums izmanīja visu viņa dzīvi. Zēns pastaigājās Olīvu ielā, pašā Beirūtas centrā, un pēkšņi ieraudzīja, kā no četrpadsmitā stāva loga izmet nederīgas klavieres. Lai nu kā, tur bija pāris amerikāņu I īiristu, kuri gāja pa ietvi zem šī loga, un nav šaubu, ka abi būtu beigti, bet pēdējā brīdī Herods metās viņiem virsū un aizgrūda prom no ceļa. Klavieres nokrita bur­tiski blakus. Protams, amerikāņi bija neprātīgi patei­cīgi jaunajam klaidonim. Izrādījās, ka pāris ir ļoti ba­gāts. Viņi apvaicājās par zēnu un atklāja, cik nabadzīgs viņš ir… ģērbies lupatās, kuras jau bija novalkājuši visi deviņi brāļi. Un pateicībā, ne vairāk, ne mazāk, viņi zēnu adoptēja. Aizveda prom no Beirūtas un iekārtoja skolā, kur viņš guva pārsteidzošus panākumus. Viņš sasniedza deviņus 0 līmeņus, un šeit ir apbrīnojama sakritība. Kad viņam bija piecpadsmit gadu, viņš sē­dēja blakus zēnam, kurš vēlāk kļuva par Lielbritānijas premjerministru. Īstenībā tas ir tagadējais premjers. Abi mācījās vienā skolā. Es ātri pabeigšu. Pēc skolas Seils devās mācīties uz Kembridžu, kur apguva eko­nomikas pamatus. Tad viņš uzsāka karjeru un guva arvien lielākus panākumus. Viņa privātā radiostacija, ierakstu studija, datorprogrammas… un, jā, viņam vēl atliek laiks pat iepirkt bariem sacīkšu zirgu, kaut gan dažu iemeslu dēļ vienmēr izskatās, ka tie nonāks pie finiša pēdējie. Bet tad mūsu uzmanību piesaistīja viņa pēdējais izgudrojums. Diezgan revolucionārs dators, kuru viņš nosauca par Pērkondārdu.

Pērkondārds. Alekss atcerējās mapi, kuru atrada īena Raidera kabinetā. Visas šīs lietas pamazām, tā sakot, sāka līmēties kopā.

- Pērkondārds tiek ražots Seila uzņēmumā, - sa- cīja Džonsas kundze. - Ļoti daudz tika apspriests tā dizains. Tam ir melna tastatūra un melns apvalks…

- Ar zibens bultu sānos, - Alekss sacīja. Viņš bija redzējis attēlus žurnālā PC Revieiv.

- Tā nav vienīgā atšķirība, - piebilda Blants. - Tas ir veidots uz pilnīgi jaunu tehnoloģiju bāzes. Tas dar­bojas ar tā sauktā apļa procesora palīdzību. Es nedo­māju, ka tas tev kaut ko izsaka.

- Tā ir integrēta shēma uz silikona apļa apmēram milimetra diametrā, - Alekss teica. - Tas ir devindesmit procentus lētāk nekā ražot parastos čipus, jo visa tā lieta ir iekausēta, tāpēc jums nevajag tīras telpas ražošanai.

- Jā. Patiešām… - Blants noklepojās. - Labi, lieta tāda, ka vēlākais šodien Seila uzņēmums grasās izvei­dot iespaidīgu pieteikumu. Viņi iecerējuši izgatavot desmitiem tūkstošu šādu datoru. Būtībā viņu iecere ir nodrošināt ikvienu skolu Lielbritānijā ar savu Pēr- kondārdu.

- Tad jau šis vīrs ir varonis.

- Tā izskatās. Viņš pirms pāris mēnešiem rakstīja uz Dauningstrītu:

Mans dārgais premjerministri

Jums būtu jāatceras mani no skolas laikiem, ko pa­vadījām kopā. Nu jau gandrīz četrdesmit gadus es dzī­voju Anglijā un vēlos paveikt kaut ko neaizmirstamu ar patiesām jūtām pret Jūsu zemi.

- Vēstule turpinājās ar novēlējumiem un parakstīta: Jūsu pazemīgais kalps. Protams, visa valdība bija sa­jūsmā.

- Datori tika samontēti Seila rūpnīcā Porttolonā, Kornvolā. Tie tiks nogādāti ar kuģi pa visu valsti līdz šī mēneša beigām, un 1. aprīlī notiks speciāla ceremo­nija Zinātnes muzejā Londonā. Premjerministrs gra­sās nospiest pogu, kas visus datorus pieslēgs kopīgam tīklam… visus. Un - tas, starp citu, ir lielākais noslē­pums - Seila kungs gatavojas kļūt par Lielbritānijas pilsoni. Tas acīmredzot ir viņa mūža lielākais sapnis.

- Labi, esmu ļoti priecīgs par viņu, - Alekss teica. - Bet jūs joprojām neesat pastāstījis, kā tas viss ir sais­tīts ar mani.

Blants paskatījās uz Džonsas kundzi, kura bija bei­gusi maltīti, kamēr viņš runāja. Viņa attina vēl vienu piparmētru konfekti un pārņēma stāstīšanu.

- Tagad uz kādu laiku mūsu departaments - Spe­ciālo uzdevumu vienība - nodarbojas ar Seila kungu. Mēs vienkārši gribam uzzināt, vai viņš nav pārāk labs, lai būtu patiess. Negrasos iedziļināties detaļās, Aleks, bet mēs esam pasekojuši viņa uzņēmējdarbībai… vi­ņam ir sakari Ķīnā un bijušajā Padomju Savienībā - valstīs, kuras nekad nav bijušas mūsu draugi. Mūsu valdība gan var domāt, ka viņš ir svētais, tomēr viņam ir arī tumšā puse. Apsardzes sistēma Porttolonā darīja mūs uzmanīgus. Patiesībā viņam ir sava armija. Viņš darbojas, it kā būtu kas slēpjams.

- Nekas tāds, kas nebūtu jau dzirdēts, - norūca Blants.

- Tieši tā. Valdība dedzīgi grib uzlikt ķepas uz šiem datoriem, nevis uzklausīt mūs. Proti, mēs nolēmām nosūtīt savu cilvēku uz šo rūpnīcu. Domājams, lai pār­liecinātos par drošību. Bet būtībā viņa darbs bija pa­turēt mūsu redzeslokā Herodu Seilu.

- Jūs runājat par manu tēvabrāli, - Alekss piebilda, īens Raiders tika stāstījis, ka brauc uz drošības kon­ferenci. Vēl vieni meli viņa dzīvē. Nekas būtisks, bet meli.

-Jā. Viņš tur bija trīs nedēļas, un, tāpat kā mums, arī viņam neiepatikās Seila kungs. Savā pirmajā atskaitē viņš aprakstīja Seilu kā strauja rakstura nepatīkamu vīru. Bet tajā pašā laikā viņam bija jāizliekas, lai ne­rastos aizdomas. Pati produkcija tika ražota stingri pēc grafika. Pērkondārdi nāca no konveijeru līnijām. Un visi izskatījās laimīgi. Taču tad mēs saņēmām zi­ņojumu. Raiders nevarēja neko daudz pateikt, jo tā bija atklāta līnija, bet viņš stāstīja, ka tur kaut kas noticis. Pērkondārdi nedrīkst atstāt rūpnīcu! Un viņš traucās uz Londonu. Viņš atstāja Porttolonu pulksten četros. Taču netika pat līdz šosejai. Viņam uzbruka uz klusa lauku ceļa. Vietējā policija atrada mašīnu. Un mēs savukārt nogādājām to šeit.

Alekss sēdēja un klusēja. Viņš varēja iedomāties, kā tas notika. Līkumots lauku ceļš ar ziedos slīgstošiem kokiem. Sudrabotais BMW mirdzēja, braucot tiem ga­rām. Un tad ap stūri jau gaidīja cits auto… - Kāpēc jūs visu to man stāstāt? - viņš pajautāja.

- Tas pierāda mūsu teiktā patiesumu, - sacīja Blants. - Mums ir šaubas par Seilu, tāpēc mēs nosūtī- jam cilvēku. Mūsu labāko vīru. Viņš kaut ko atrada un gāja bojā. Varbūt Raiders atklāja patiesību…

- Bet es nesaprotu! - Alekss pārtrauca. - Seils ra­žoja datorus. No tiem nekādu lielo peļņu negūst. Bet par to viņš saņem Lielbritānijas pilsonību. Lieliski! Ko viņš slēpj?

- Mēs nezinām, - Blants sacīja. - Mēs patiešām ne­zinām. Bet vēlamies to uzzināt. Un pēc iespējas ātrāk. I'irms tie datori tiek izvesti no rūpnīcas.

- Tie tiks izvesti 31. martā, - Džonsas kundze pie­bilda. -Atlikušas tikai divas nedēļas. - Viņa paskatījās uz Blantu. Tas pamāja ar galvu. - Tāpēc mums ir sva­rīgi kādu aizsūtīt uz Porttolonu. Kādu, kurš turpinātu I o, ko tavs tēvocis nepabeidza.

Alekss pasmīnēja, pretīguma pilns. - Ceru, jūs ne­domājat mani.

- Mēs nevaram nosūtīt citu aģentu, - Džonsas kun­dze sacīja. - Ienaidnieks sevi ir atklājis. Viņš ir noga­linājis Raideru. Viņš gaidīs aizvietotāju. Mums viņš kaut kā jāapmāna.

- Mums ir jānosūta kāds, kurš netiks pamanīts, - Mlants turpināja. - Kāds, kurš var visu apskatīt un paziņot mums, palikdams nepamanīts. Mēs bijām no­lēmuši sūtīt sievieti. Viņa tur varētu iekārtoties par sekretāri vai administratori. Bet tad ienāca prātā labāka doma. Pirms pāris mēnešiem viens no šiem datoru žurnāliem izsludināja konkursu. Esi pirmais zēns vai meitene, kurš lieto Pērkondārdu. Ceļojums uz Porttolonu un tikšanās ar pašu Herodu Seila kungu. Tā bija pirmās vietas balva, un to vinnēja kāds jauns puisis, kurš acīmredzot bijis mazliet brīnumbērns, kad sācis darboties ar datoru. Viņu sauc Fēlikss Lesters. Viņam ir četrpadsmit gadu. Viņš ir mazliet līdzīgs tev. Viņu, protams, gaida Porttolonā nu jau mazāk nekā pēc divām nedēļām.

- Pagaidiet mazliet…

- Tu jau esi parādījis sevi kā neparasti drosmīgu un spējīgu, - paskaidroja Blants. - Vispirms jau auto- kapsētā… tas bija karatē spēriens, vai ne? Cik ilgi tu mācījies karatē? - Alekss neatbildēja, un Blants turpi­nāja: - Un tad tas nelielais pārbaudījums, ko mēs tev sarīkojām bankā. Puisis, kurš rāptos laukā pa piec­padsmitā stāva logu, lai apmierinātu savu ziņkāri, ir visai neparasts, un tas tikai norāda, ka tu tiešām esi ļoti spējīgs.

- Tas arī lika iedomāties, ka tu varētu nākt pie mums un strādāt mūsu labā, - Džonsas kundze sacīja. - Mums ir pietiekami daudz laika, lai tevi sagatavotu, varbūt tev to pat nevajadzēs, un mēs tevi apgādātu ar dažām lietām, kas varētu palīdzēt tajā, kas mums ir padomā. Un tad tu ieņemsi tā zēna vietu. Tu brauksi uz Seila rūpnīcu 29. martā. Tieši tad šis zēns Lesters tiek gaidīts. Tu tur paliksi līdz 1. aprīlim - ceremo­nijas dienai. Labāka laika nevar būt. Tev būs iespēja tikties ar Herodu Seilu, turi acis vaļā un stāsti mums visu, ko domā par viņu. Iespējams, tu uzzināsi, kas tas bija, ko atklāja tavs tēvocis un kāpēc viņam bija jāmirst. Tu nedrīksti pakļaut sevi briesmām. Turklāt kurš gan iedomāsies, ka četrpadsmitgadīgs zēns va­rētu būt spiegs?

- Mēs no tevis prasām tikai vienu - ziņot mums, - noteica Blants. - Tas ari ir viss, ko gribam. Tas tev aiz­ņems tikai divas nedēļas. Tā ir iespēja pārliecināties, vai datori ir vienīgais, kas viņus interesē. Tā ir iespēja kalpot savai valstij.

Blants bija beidzis pusdienot. Šķīvis bija pilnīgi tīrs, it kā tur vispār nekad nebūtu bijis ēdiens. Viņš nolika nazi un dakšiņu akurāti blakus vienu otram. - Labi, Aleks, - viņš ierunājās. - Nu, ko tu saki?

Iestājās ilgs klusums.

Blants skatījās uz zēnu ar pieklājīgu interesi. Džon­sas kundze atritināja vēl vienu piparmētru konfekti, viņas melnās acis šķietami sekoja katram papīra izlie­kumam rokās.

- Nē, - atbildēja Alekss.

- Kā, lūdzu?

- Tā ir muļķīga ideja. Es nevēlos būt spiegs. Gribu kļūt par futbolistu. Jebkurā gadījumā tā ir mana dzīve. - Alekss atskārta, ka nevar atrast īstos vārdus. Visa šī lieta bija tik nejēdzīga, ka gribējās pat smieties.

Kāpēc jūs nelūdzat to Fēliksu Lesteru, lai viņš visu vajadzīgo izokšķerē?

- Mēs neticam, ka viņš ir tik spējīgs kā tu, - atbil­dēja Blants.

- Iespējams, viņš ir labāks datorspēlēs, - Alekss pa­purināja galvu. - Man jāatvainojas, bet neesmu ieinte­resēts. Es nevēlos būt iesaistīts.

- Ļoti žēl, - noteica Blants. Viņa balss neizmainījās, taču tajā bija kaut kas drūms, piešķirot vārdiem īpašu nozīmi. Un tas jau bija kas cits. Visa maltīte ritēja

pieklājīgā tonī, ja ne draudzīgā, tad vismaz cilvēciskā. Acumirklī tas bija zudis. Alekss nodomāja, ka nu iz- j skatās, it kā tualetē ir norauts ūdens un viņa cilvē­ciskā puse būtu aizskalota prom.

- Tagad labāk parunāsim par tavu nākotni, - turpi­nāja Blants. - Tā vai citādi, Aleks, Royal & General ir tavs likumīgais aizbildnis.

- Man likās, jūs teicāt, ka Royal & General nemaz neeksistē.

Blants likās to nedzirdam. - Ienam Raideram, pro­tams, bija jānovēl tev māja un visa nauda. Tomēr viņš atstāja to mums līdz laikam, kad tev būs divdesmit viens gads. Tas ir mūsu pārziņā. Baidos, ka nāksies mainīt testamentu. Un tā amerikāņu meitene, kura dzīvo pie jums…

- Džekija?

- Stārbraitas jaunkundze. Viņas vīza jau beigusies. Viņa atgriezīsies Amerikā. Mēs piedāvājam māju no­dot izsolē. Diemžēl tev nav radinieku, kas varētu tevi pieskatīt, tāpēc baidos, ka tev nāksies atstāt Bruk- lendu. Tu tiksi nodots patversmē. Cik zināms, tā ir J kaut kur netālu no Birmingemas. Svētās Elizabetes patversme Sorbridžā. Ne visai patīkama vieta, taču baidos, ka tev nav izvēles.

- Jūs man draudat? - Alekss iesaucās.

- Nebūt ne.

- Bet ja es piekritīšu tam, ko jūs prasāt?

Blants paskatījās uz Džonsas kundzi. - Palīdzi mums, un mēs palīdzēsim tev, - viņa atbildēja.

Alekss mazliet apdomājās. Viņam nebija izvēles, un viņš zināja, ka šie cilvēki kontrolē viņa naudu, viņa

dzīvi un nosaka viņa nākotni. - Jūs teicāt kaut ko par sagatavošanos, - zēns ierunājās.

Džonsas kundze pamāja ar galvu. - Tieši tāpēc mēs tevi atvedām šurp. Šis ir mācību centrs. Ja piekriti I am, ko mēs prasām, varam sākt tūlīt pat.

- Sākt tagad, - Alekss izrunāja šos vārdus bez īpa­šas patikas. Blants un Džonsas kundze gaidīja atbildi. Viņš nopūtās. - Jā. Labi. Izskatās, ka man nav īpaši daudz iespēju.

Viņš paskatījās uz aukstās gaļas šķēli savā šķīvī, lieigta gaļa. Pēkšņi viņš saprata, kā tā jūtas.