Pērkondārds

PULKSTEN DIVPADSMITOS

Londona bija klāt.

Pēkšņi mākoņi pašķīrās un pusdienas saule apmir­dzēja pilsētu, pavērās mirdzošs skats. Tur jau bija redzama Batersijas spēkstacija lepni stāvam ar čet­riem lieliem dūmeņiem, joprojām veseliem, lai gan tās jumtu bija bojājis laikazobs. Aiz tās Batersijas parks parādījās kā biezu, zaļu krūmu un koku laukums, kas veidoja nožogojumu kā pēdējo nocietinājumu, neļaujot urbanizācijai to pārņemt. Labu gabalu tālāk atradās Millennium panorāmas rats, kurš izskatījās kā uz­tupināta teiksmaina sudraba monēta, viegli balansē­dama uz apmales. Tam visapkārt pieplakusi Londona; gāzes torņi un dzīvojamo māju kvartāli, nebeidzamas veikalu rindas un mājas, ceļi, dzelzceļi un tilti, kas aiz­vijās uz abām pusēm, un visam pa vidu kā sudrabota, spoža plaisa - Temzas upe.

Aleksam kņudēja vēders, visu to redzot, skatoties pa atvērto lidmašīnas lūku. Viņam vairs bija atlikušas piecdesmit minūtes, lai izdomātu, ko darīt. Piecdes­mit minūtes, kamēr lidmašīna dūca virs Kornvolas un Devonas, tad Samersetas un Solsberijas līdzenumiem, pirms sasniedza Ziemeļu kāpas un lidoja tieši pretī Vindzorai un Londonai.

Būdams iekšā, Alekss nolēma izmantot lidmašīnas radio, lai paziņotu policijai vai kādam citam, kurš viņu varētu dzirdēt. Bet, redzot Ņirgu pie vadības pults, pārdomāja. Viņš atcerējās, cik veikls Ņirga bija ārpusē pie guļamistabas, un nazi, kas izdūrās cauri krēslam, kad Alekss bija roku dzelžos pieslēgts pie tā. Viņš zi­nāja, ka kravas nodalījumā ir nosacītā drošībā, kamēr Ņirga ir piesprādzējies savā krēslā pilota kabīnē. Bet viņš neuzdrīkstējās tam tuvoties. Pat ar ieroci tas būtu pārāk riskanti.

Alekss bija izdomājis, kā piespiest Ņirgu nosēdināt lidmašīnu Hītrovas lidlaukā. Radio ierunājās, kad viņi ielidoja Londonas gaisa telpā, un tas apklusa tikai tad, kad Ņirga to izslēdza. Bet tas nelīdzēja. Līdz brīdim, kad viņiem bija jāsasniedz lidosta, jānolaižas un jā­nokļūst pieturas vietā, varēja būt jau daudz par vēlu.

Un tad, sakņupis sēžot kravas nodalījumā, Alekss uz grīdas netālu no sevis ieraudzīja divus saiņus. Viņš saprata, kas jādara.

- īrg! - ierunājās Ņirga. Viņš pagriezās krēslā, un pēdējo reizi Alekss redzēja viņa pretīgo smaidu, ko cirka nazis bija izplēsis cauri vaigiem.

- Paldies par ceļojumu, - Alekss sacīja un izlēca pa atvērto lidmašīnas lūku.

Saiņos bija izpletņi. Alekss tos izpētīja un vienu no tiem uzlika sev uz muguras, kamēr viņi vēl lidoja virs Rīdingas. Viņš bija priecīgs par dienu, kad mācījās lēkt ar izpletni SAS, lai gan šis lidojums varētu būt ļaunāks par iepriekšējiem, ko viņš bija izturējis, lido­jot virs Velsas ielejas. Šoreiz nebija nekustīgās līnijas.

Protams, viņš nebija pārliecināts, ka izpletnis salikts pareizi. Ja spētu izdomāt kādu citu veidu, kā nokļūt Zinātnes muzejā septiņās minūtēs, kas vēl bija atliku­šas, viņš to arī darītu. Bet šoreiz citas iespējas nebija. Un Alekss to apzinājās. Tāpēc viņš lēca.

Līdzko Alekss bija pāri slieksnim, nebija nemaz tik slikti. Uz brīdi viņš apmulsa neizpratnē, kad vējš iesitās sejā. Viņš aizvēra acis un piespieda sevi skai­tīt līdz trīs. Pārāk ātri atvērtu izpletni varēja ieraut lidmašīnas astē. Sažņaudzis roku, viņš vāji iekliedzās "trīs" un tad rāva ar visu spēku. Izpletnis atvērās virs galvas, zēnu parāva uz augšu, un siksnas iegriezās pa­dusēs un sānos.

Viņi bija lidojuši četrus tūkstošus pēdu virs zemes. Atvēris acis, Alekss viņš bija pārsteigts, kāds klusums bija visapkārt. Viņš lidinājās gaisā zem baltā zīda ku­pola. Viņam šķita, ka vispār nav pakustējies. No lid­mašīnas pilsēta izskatījās tāla un nereāla. Bija tikai viņš, debesis un Londona. Viņš jau gandrīz sāka prie­cāties.

Un tad viņš sadzirdēja tuvojamies lidmašīnu.

Tā bija tikai pāris kilometru no viņa, un Alekss re­dzēja, ka tā tiek strauji sagriezta pa labi. Spārni izlī­dzinājās, lidmašīna pacēlās un devās tieši viņam pretī. Ņirga negrasījās ļaut viņam tik viegli aiziet. Lidma­šīna nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz Alekss saskatīja kabīnes logā vīru ar ķēmīgo smaidu. Ņirga stūrēja lid­mašīnu tieši Aleksam virsū, lai saplosītu viņu skran­dās tepat gaisā.

Bet Alekss tam bija gatavs.

Viņš pieliecās un izņēma savu Spēļu zēnu. Šoreiz tajā nebija ielādēta spēle; lidmašīnā viņš bija izņēmis Granātmetēju zēnu un aizslidinājis to pa grīdu tieši zem Ņirgas sēdekļa. Tagad tas atradās tur.

Viņš trīs reizes nospieda starta pogu.

Lidmašīnas iekšpusē kasete uzsprāga, izmetot sīvi dzeltenu dūmu mākoni. Dūmi spiedās cauri kravas no­dalījumam, griežoties pret logiem un mutuļojot laukā pa atvērtajām durvīm. Ņirga pazuda dūmos. Lidma­šīna sagrīļojās un tad krita.

Alekss vēroja, kā lidmašīna krīt. Viņš varēja iedo­māties, ka Ņirga neko neredz un ir pilnīgi zaudējis kontroli. Lidmašīna sāka šūpoties, sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Dzinēji smilkstēja. Tagad tā šņākdama cauri debesīm gāzās tieši zemē. Aiz tās vil­kās dzeltena dūmu grīste. Pēdējā minūtē Ņirgām izde­vās pacelties augšup. Bet bija jau par vēlu. Lidmašīna izšķīda kaut kur pamestā piestātnē pie upes un pa­zuda uguns bumbā.

Alekss paskatījās pulkstenī. Bez trijām minūtēm divpadsmit. Viņš vēl atradās tūkstoš metru augstumā virs zemes, un, ja vien nepiezemēsies tieši uz Zinātnes muzeja sliekšņa, viņš nokavēsies. Raujot auklas, viņš stūrēja, cenšoties ātrāk piezemēties.

Zinātnes muzeja Austrumu zālē Herods Seils jau grasījās beigt runu. Visa telpa bija sagatavojusies lie­lajam brīdim, kad Pērkondārdi tiks pieslēgti kopējam tīklam.

Telpa bija iekārtota stilā, kas bija vecā un modernā apvienojums ar akmens kolonnām un nerūsējoša tērauda grīdām, ar pēdējām augstākajām tehnoloģi­jām un vecām dīvainībām no industriālās revolūcijas laikmeta.

Telpas vidū bija novietots paaugstinājums Seilam, premjerministram, preses sekretāram un valsts izglī­tības ministram. Tam priekšā bija divpadsmit krēslu rindas - žurnālistiem, skolotājiem, ielūgtiem drau­giem. Alans Blants sēdēja pirmajā rindā, kā vienmēr neizrādot nekādas emocijas. Džonsas jaunkundze, ģērbusies melnā žaketē ar lielu piespraudi pie atloka, sēdēja tieši viņam blakus. Abās pusēs zālei uzstādītās televīzijas kameras bija pievērstas Seilam, kamēr viņš runāja. Runa tika translēta uz visām skolām valstī, kā arī tiks rādīta vakara ziņās. Zāle bija pārblīvēta, un pirmā un otrā stāva gaiteņos stāvēja vēl apmēram divi vai trīs simti cilvēku, skatoties uz paaugstinājumu. Kad Seils runāja, tika ieslēgti magnetofoni un televīzi­jas kameras. Nekad pirms tam neviena privātpersona nebija tik cēlsirdīgi tautai kaut ko dāvinājusi. Tas bija milzīgs notikums. Tika veidota vēsture.

- …tas ir premjerministrs un tikai premjerministrs, kurš ir atbildīgs par to, kas notiks. Un es ceru, ka šo­vakar, pārdomājot, kas šodien notika visā valstī, viņš atcerēsies savas skolas dienas un visu, ko tajā laikā darīja. Es domāju, ka valsts šovakar uzzinās, kas viņš ir par cilvēku. Par vienu esmu pārliecināts. Šī ir diena, kuru jūs nekad neaizmirsīsiet.

Seils paklanījās. Atskanēja skaļi aplausi. Premjer­ministrs uzmeta acis savam preses sekretāram un apmulsa. Preses sekretārs paraustīja plecus par šo neslēpto bezkaunību. Premjerministrs nostājās pie mikrofona.

- Neesmu īsti pārliecināts, kuram vajadzētu atbil­dēt uz šo jautājumu, - viņš pajokoja, un žurnālisti iesmējās. Valdībai piederēja vairākums, un tie zināja, ka par premjerministra joku labāk pasmieties. - Esmu priecīgs, ka Seila kungam ir tik laimīgas atmiņas par mūsu kopējām skolas dienām, un priecājos, ka mēs abi kopā varam veikt šo mūsu skolām vitāli nepieciešamo darbību.

Herods Seils norādīja uz galdu, kas atradās uz pa­augstinājuma. Uz tā atradās Pērkondārds un tam blakus - pele. - Sis ir galvenais dators, - sacīja Seils. - Nospiediet peli, un visi datori tiks pieslēgti kopējam tīklam.

- Lai notiek. - Premjerministrs pacēla pirkstu un ieņēma pozu, lai kameras varētu viņu uzņemt vislabā­kajā rakursā. Kaut kur laukā sāka sist pulkstenis.

Alekss sadzirdēja pulksteni apmēram trīssimt pēdu attālumā no Zinātnes muzeja; tā skaņas brāzās viņam pretī.

Viņš bija ieraudzījis ēku tikai pēc tam, kad lidma­šīna bija nogāzusies. To nebija viegli atrast, jo pilsēta zem viņa izskatījās kā trīsdimensiju karte. Taču viņš visu mūžu bija pavadījis Londonas rietumos un mu­zeju apmeklējis diezgan bieži. Pirmo viņš ieraudzīja Viktorijas laikmeta veidojumu - Albertholu. Tieši uz dienvidiem no tā bija augsts, balts tornis, kam pāri slē­jās zaļš kupols: Londonas Universitātes ēka. Laižoties lejā, Aleksam šķita, ka viņš kustas visai ātri. Visa pil­sēta bija kļuvusi kā fantastisks puzlis, un viņš zināja, ka viņam tas jāsaliek kopā dažās sekundēs. Plaša, ekstravaganta ēka ar baznīcai līdzīgiem torņiem un logiem. Tai bija jābūt Dabaszinātņu muzejam Krom- velroudā. Kā no turienes nokļūt Zinātnes muzejā? Protams, pa kreisi pie luksofora uz Izstāžu ielu.

Un tur jau tas bija. Alekss parāva izpletni, vadot sevi pretī muzejam. Cik mazs tas izskatījās salīdzinā­jumā ar citiem objektiem - taisnstūra celtne ar pla­kanu pelēku jumtu, izvirzīta uz āru no galvenās ielas. Daļa jumta sastāvēja no arku rindām kā dzelzceļa sta­cijās vai, iespējams, milzīgā ziemas dārzā. Tās bija ne­spodrā oranžā krāsā, izliekušās cita aiz citas. Likās, ka tās ir veidotas no stikla. Ja Alekss tūdaļ piezemētos, tad viņš visu varētu redzēt caur izliektajiem logiem. Viņam joprojām bija ierocis, kuru bija paņēmis no ap­sarga. Viņam vajadzētu to lietot, lai brīdinātu prem­jerministru. Ja tur būtu Herods Seils, Alekss varētu viņu nošaut.

Kaut kā viņš manevrēja pāri muzejam. Kad bija at­likušas pēdējās divsimt pēdas, pulkstenis nosita divpa­dsmit un Alekss saprata divas lietas. Viņš laidās lejā pārāk strauji. Un viņš bija pazaudējis plakano jumtu. Zinātnes muzejam ir divi jumti. Oriģinālais ir veidots no stikla. Bet nesen tas sāka tecēt, tāpēc pasākuma or­ganizatori bija izveidojuši vēl vienu no plastikas loks­nēm - tas bija oranžais jumts, ko Alekss bija ieraudzījis.

Ar pirkstgaliem viņš atsitās pret jumtu, un tas sa­bruka. Alekss turpināja krist cauri tam iekšējā telpā, starp tērauda sijām un kāpnēm. Viņam gandrīz nebija laika ievērot, kas tas bija - kaut kas līdzīgs brūnam paklājam, kurš strauji tuvojās. Tad viņš atsitās pret to un izlidoja tam cauri. Tas nebija nekas vairāk par plānu drānu, kas bija piekārta, lai aizturētu gaismu un nenoputētu stikli. Ar kliedzienu Alekss izkrita cauri stiklam. Beidzot viņa izpletnis aizķērās aiz baļķa. Viņš palika karājamies gaisā Austrumu zāles iekšpusē.

Un ko viņš ieraudzīja.

Tālu apakšā trīssimt cilvēku sastinguši un šokēti lū­kojās uz viņu. Tieši zem viņa vairāki sēdēja un dažiem no tiem bija trāpīts. Tur bija asinis un sasisti stikli. Tieši pāri zālei stiepās no zaļa stikla plāksnēm veidots tilts. Tur bija modīgs ziņojumu dēlis un tam priekšā tieši visam pa vidu - pagaidu paaugstinājums. Pirmo zēns ieraudzīja Pērkondārdu. Tad, neticēdams savām acīm, viņš manīja premjerministru stāvam ar atvērtu muti blakus Herodam Seilam.

Alekss karājās gaisā, šūpojoties izpletņa galā. No­krita pēdējais stikla gabals un atsitās pret terakota grīdu, un pēc brīža troksnis atbalsojās pa visu Aus­trumu zāli.

Pirmie reaģēja apsardzes vīri. Klusi un nemanāmi, kā tas piederas, viņi pēkšņi parādījās zem televīzijas kamerām, ierodoties no kolonnu aizmugures, skrienot pāri pa zaļo tiltu ar ieročiem rokās, kuras vēl pirms brīža bija tukšas. Alekss arī izvilka savu ieroci, kas bija aizbāzts aiz bikšu jostas. Varbūt viņam vajadzētu pa­skaidrot, kāpēc ir šeit, pirms premjerministrs un Seils aktivizēs Pērkondārdus. Bet viņš šaubījās. Sākumā šaut un pēc tam uzdot jautājumus kā sliktā filmā? Bet arī sliktās filmās dažreiz ir patiesība.

Viņš iztukšoja aptveri.

Lodes atbalsojās visā telpā pārsteidzošā skaļumā. Tagad ļaudis kliedza, žurnālisti knipsēja un knipsēja, domājot par izdevumu vākiem. Pirmā lode nekur ne­trāpīja. Otrā trāpīja premjerministram rokā, viņa pirksts bija tikai centimetra attālumā no peles. Trešā trāpīja pelei, sadragājot to gabalos. Ceturtā ietriecās elektriskajā slēdzī, sadragājot to un radot īssavieno­jumu. Seils bija nozudis, apņēmības pilns pats nospiest peli. Piektā un sestā lode trāpīja viņam.

Izšāvis pēdējo lodi, Alekss nometa ieroci, ļaujot tam norībēt uz grīdas, un pacēla rokas. Viņš iekšēji smē­jās, karājoties tur zem jumta ar izstieptām rokām. Bet vesels ducis ieroču jau bija nomērķēti uz viņu, un va­jadzēja parādīt, ka viņš vairs nav bruņots, lai tiem ne­vajadzētu šaut. Pat ja tā, viņš bija sasprindzis, gaidot, kad apsardzes vīri atklās uguni. Zēns pat iedomājās, kā ložu krusa ieurbjas viņā. Apsargiem Alekss šķita kāds neprātīgs terorists, kurš tikko bija nolaidies ar izpletni Zinātnes muzejā un sešreiz šāvis uz premjer­ministru. Tas bija viņu darbs - nogalināt. Tam viņi tika gatavoti.

Bet šāvieni neatskanēja. Visiem apsardzes vīriem bija radiouztvērēji uz ausīm, un pirmajā rindā Džonsas jaunkundze jau visu kontrolēja. Pirms brīža viņa bija pazinusi Alekšu un steidzami runāja savā piespraudē: Nešaut! Atkārtoju - nešaut! Gaidiet komandu!

Uz paaugstinājuma pelēku dūmu mutulis kāpa no salauztā, nederīgā Pērkondārda aizmugures. Divi dro­šības vīri piesteidzas pie premjerministra, kas bija saķēris plaukstas locītavu, no kuras pilēja asinis. Žur­nālisti sāka apbērt viņu ar jautājumiem. Fotoaparāti zibsnīja, televīzijas kameras arī pievērsa visu uzma­nību figūrai, kas karājās augstu virs galvām. Vairāki drošībnieki bija aizsteigušies noslēgt izejas, sekojot Džonsas jaunkundzes norādījumiem, bet Alans Blants pirmo reizi savā dzīvē izskatījās apjucis.

Bet no Heroda Seila vairs nebija ne vēsts. Seila rūp­nīcas galva bija divas reizes sašauts, bet kaut kādā veidā pazudis.